Ieva Rozentāle: Mariss Jansons. Nemontēts.

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 10 gadiem un 1 mēneša.

Piedāvājam nemontētu interviju – 20 minūšu sarunu, kuru 2014. gada 22. aprīlī Latvijas Televīzijai veltīja pasaulslavenais diriģents Mariss Jansons.

Marisam Jansonam šobrīd ir 71 gads. Kā karaliskā „Concertgebouw” orķestra vadītājs viņš strādā Amsterdamā kopš 2004. gada. Mūsu tikšanās dienā viņš paziņoja savu lēmumu atstāt šo amatu pēc 2014.-2015. gada koncertsezonas. Viņš turpina strādāt arī kā Bavārijas Radio simfoniskā orķestra galvenais diriģents. Ar šo orķestri līgums noslēgts līdz 2018. gadam.

Kad iebraucām Amsterdamā, lija sīkām pilītēm. Sauli nemanīja, vien tulpes uz katra krustojuma stūra. „Concertgebouw” koncertzāle kā maza pils raugās uz jums no tālienes, pāri skvēram. Tur valda stingri noteikumi, no kuriem viens – mēģinājuma laikā netraucēt. Laipns sargs pie dienesta ieejas monitoros vēro, kas notiek zālē un stāsta, ka Mariss Jansons ir ļoti sirsnīgs kungs. Atsaucīgs, draudzīgs. Bet no pianista Cimmermana kunga gan mums vajadzētu uzmanīties.

Esam atbraukuši darbīgi ierakstīt īsu, mundru Marisa Jansona uzrunu kā sveicienu rīdziniekiem un televīzijas skatītājiem klasiskās mūzikas zvaigžņu koncertam „Dzimuši Rīgā”, ko 6. jūlijā raidīs ne vien Latvijā, bet arī kanālā „Arte” (Vācija/Francija) un, iespējams, vēl kādas Eiropas valsts televīzijā. Lai priecīgi veiktu savu mazo, atbildīgo uzdevumu, sastopamies ar jaunu ziņu. Tieši šodien viņš pasaulei paziņo, ka no 2015. gada vasaras neturpinās vadīt Karalisko „Concertgebouw” orķestri.

Šī man ir ļoti grūta diena”, viņš atzīstas. „Ziniet, tas ir tā, it kā jūs nodzīvojat ilgi kādā dzīvoklī un tad ejat projām. Jums tas dzīvoklis ir ļoti mīļš. Un ja vēl tur labi kaimiņi (...) Dažiem cilvēkiem tādas maiņas ir ļoti vieglas, viņi to dara – viens, divi. Bet es neesmu tas cilvēks. Man kaut ko izmainīt dzīvē ir ļoti grūti”.

Ir neierasti redzēt pasaules klases diriģentu tādā personiskā tuvplānā, kad viņam pat nav būtiski, vai kamera ieslēgta un tumšais objektīvs pulsē ierakstā. Mariss Jansons, kurš vienmēr ir tik spēcīgs un dzīvīgs diriģējot, šoreiz ir apcerīgs, rezignēti klusē, ietur pauzes, aizmaldās savu pārdomu labirintos, brīžiem cenšoties atcerēties kādu piemirstu vārdu latviešu valodā. Viņš atceras tos krieviski. Stāsta, ka pēc Rīgas aizbraucot uz Sanktpēterburgu, nācies daudz mācīties, vakaros privātstundās apgūt krievu valodu, lai spētu tikt galā skolā.

Tas ir cits Mariss Jansons, kādu redzam diriģējot. Mēģinājumā, spēlējot Rosīni, viņš ir tik apbrīnojami koncentrēts, ka nekas cits vairs nešķiet būtisks. Enerģija vērsta mērķim – vest orķestra skaņu tik izcili, lai mēs, klātesošie, taptu apburti.

Pirmajā dienā zālē nedrīkstam ienest kameras, kur nu vēl filmēt. Poļu pianists Kristians Cimmermans ir īpaši jūtīgs, var aizvērt klavieru vāku un vienkārši aiziet prom, ja vien sajūt kameras tuvumu. Man šķiet, viņš ar acu kaktiņu mūs vēro, tādēļ esam nemanāmi. Jau tobrīd saprotam, ka līdz iecerētajam ideālajam kadram mums nenokļūt.

Zāles kopskats no pēdējām skatītāju rindām nav iespējams, jo priekšā pārdesmit metru no skatuves visas zāles apjomā no griestiem nokārti smagi sarkana samta aizkari. Milzīgi. Tie nepieciešami, lai mēģinājumā mūziķi izjustu akustiku, kāda tā būs, kad zāli piepildīs publika. Skaņa no pāris tūkstošiem ļaužu var kļūt pavisam matēta un slāpt. Aizkari palīdz radīt šo matējumu, prognozēt skaņu koncertam. Kad mēģinājums izskan, bažīgi gaidām īso interviju. Viņš tūlīt nāks. Vienkāršs un nedaudz noguris.

Anna Kristīne Erbe, „Concertgebouw” sabiedrisko attiecību speciāliste, ir mums draudzīga, lai arī uzmanīga. Viņas uzdevums ir sargāt Marisu. Orķestra direktora uzdevums ir sargāt orķestri. No mums – žurnālistiem. Šķiet aizsardzības vaļņi un subordinācija te ir diezgan ievērojama. Annai Kristīnei garšo Latvijas konfektes, bet viņa vēlreiz aicina uzmanīties ar Cimmermana kungu. Operatorā Zigurdā un skaņu režisorā Tomā sāku manīt sīkas dusmas. Šī pianista dēļ mūsu misija var izgāzties – un pie cerētā Marisa sveiciena ar orķestri Rīgai varam arī netikt. Bet šī taču ir pirmā reizi, kad Latvijas Televīzijas filmētu koncertu vēlas raidīt prestižais kanāls „Arte”. Esam mēnēšiem strādājuši, lai to sasniegtu.

Atgriežas Mariss. Šķiet, viņš nemaz nesteidzas, lai gan zinām, ka mums ir vien nepilna pusstunda vairākiem darba uzdevumiem. Viņa pirmā atbilde ir pārsteidzoša, pārdomājot „Concertgebouw” orķestra atstāšanas iemeslu:

Ja analizējat manu dzīvi, tad tā paiet vienā sagatavošanā. Diriģēju koncertu, pēc tam nākošajā dienā vajag sagatavoties citam koncertam ar otru orķestri. (...) Tad man jāsāk kādu dienu domāt, bet kad sākšu tiešām arī dzīvot?”

Atceroties Rīgu, viņš pasmaida. Šīs atmiņas ir ļoti personiskas. Kopā ar vecākiem – tēvu diriģentu Arvīdu Jansonu un māti, dziedātāju Iraīdu Jansoni viņa bērnība, arī spēles un rotaļas ritēja Latvijas Baltajā namā. Pat tagad, atbildot, ko viņš vēlētos dirigēt vēl, viens no pasaules izcilākajiem simfonisko orķestru diriģentiem atbild, ka vēlētos diriģēt operu. „Kādu? Man vienalga. Man principā gribas diriģēt operu."

Aizkadrā Mariss izstāsta, cik viņam svarīgi palikt Minhenē ar Bavārijas Radio simfonisko orķestri, kuram viņš arī ir galvenais diriģents. Viņš cīnās par jaunu koncertzāli Minhenē un noteikti nedrīkt pamest iesākto. Tas tiesa, Marisā Jansonā klausās.Viņa viedoklis pārliecina un ir ietekmīgs. Kad viņš jautā, vai Rīgā drīz būs koncertzāle, jo projekts taču jau bija, sajūtos pavisam neērti, skaidroju, ka pagaidām tas atlikts. Bet to, ka koncertzāles projektu, visticamāk, vispār nerealizēs, noklusēju.

Savukārt, apcerot situāciju par cita pasaulslavena kolēģa Valērija Gergijeva pausto atbalstu Putinam, Mariss ir rezervēts. Valērijs ir viņa draugs, un viņš negrib jaukties šajās peripetijās. „Man tam pavisam nav laika... Man svarīgāk ir izgulēties. Naktīs slikti guļu, tā ir mana problēma."

Kad tiekaties ar tāda līmeņa personību, nākas pārdomāt arī savas prioritātes. Tā naivi domāju, ja man būtu tāds talants, vai spētu upurēt savu dzīvi vienam mērķim? Vai spētu atteikties no kaislībām, brīvības, rīkojoties ar savu laiku, no biežas kopābūšanas ar draugiem? Vai spētu stundām gatavoties koncertiem, ziedojot visu laiku vienam īsam, tik ātri gaistošam mirklim? Mūzikai, kuras realitāte, tai izskanot, nav fiziski satverama. Un ja neviens to neieraksta, tā paliek varbūt vien nedaudzu klausītāju atmiņās. Atmiņas mēdz izbālēt. Tātad uz pavisam īsu laiku. Viss. Dzīvot šim vienam mirklim. Man šķiet, mēs brīžiem neaptveram, cik ļoti viņi ir jāsaudzē, mūsu lielie talanti. Kaut tādēļ vien, ka viņi atsakās no tik ierastiem ikdienas priekiem, lai ļautu mums piedzīvot pārpasaulīgo. Kaut uz īsu mirkli.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti