Uz sestā mūsdienu mūzikas festivāla ''deciBels'' atklāšanas koncertu Mūzikas akadēmijas zālē nenoliedzami bija pulcējušies “trenēti klausītāji” – tādi, kuri gatavi ienirt avangardiskās akadēmiskās mūzikas piedzīvojumā. Šī gada akcents – elektronika un dzīvā laika notācijas jeb pieraksta mūzika, ko koncertā spilgti pārstāvēja mūziķis no Amerikas Sets Šefers.
Tukšas vīna pudeles, šķīvji, glāzes un sērkociņi, kuru skaņas mākslinieks klausītāju acu priekšā ierakstīja un transformēja caur datorsistēmu neparastā elektroakustiskajā opusā, ko radīt iedvesmojušas 2011. gada Tohoku zemestrīces seismiskās svārstības.
Sets Šēfers skaidro: “Ir divas, nē, īstenībā trīs lietas!
Pirmā esmu es, mūzikas radītājs, otra ir šis dators, un trešā lieta ir izpildītāja iespēja ar pedāli mainīt datora algoritmus jeb paternus, ja viņš tā jūt konkrētajā frāzē un ilgāk tajā uzkavējas.”
Savukārt otru ne mazāk iespaidīgu komponista darbu īstenoja altists Pēteris Trasuns.
“Es spēlēju duetā ar datoru. Man rodas pārliecība, ka viņš kaut kādā veidā mācās no manis, tas varbūt līdzīgi filmai Matrix.. vai kaut kā tā! Man tā ir pilnīgi jauna unikāla pieredze, un tas ir ļoti interesanti. Izpildījums katru reizi ir pilnīgi citāds,” stāsta Pēteris Trasuns.
Atklāšanas koncertā pirmatskaņojumus piedzīvoja vairāki jauno komponistu darbi – Alises Rancānes Mūzika vijolei, ko atskaņoja Arvīds Zvagulis, un Agitas Reķes “San dun” stīgu kvartetam un elektronikai. Ar azartisku komandas darbu izcēlās četras jaunas mākslinieces, izpildot austriešu autora Johannesa Štauda veltījumu Tonija Krega skulptūrai Zalcburgā.
Mūziķe, vokāliste Viktorija Pakalniece atzīmē: “Ja sevi pieskaitu pie akadēmiskajiem vokālistiem, mēs ļoti reti satiekamies ar šāda veida mūziku, un, kad ir iespēja ielūkoties kaut pa mazu šķirbiņu, tu saproti, cik tā pasaule ir liela, ka viņa var būt krāšņa un interesanta.”
Tikmēr koncerta klausītājs, diriģents Jānis Erenštreits par dzirdēto spriež: “Godprātīgi visi bija gatavojušies!
Man personīgi liekas, ka es… alkstu atkal dzirdēt varbūt Mocartu, varbūt Bēthovenu, bet ik pa laikam ir vajadzīgi šādi spridzekļi, un es pat gaidīju vēl ko vairāk!”
