Enerģija nezūd, tā tikai aug. Saruna ar mūziķi un aktieri Tomu Auniņu

2022. Tomam Auniņam ir ražas novākšanas gads. Februārī viņš saņēma "Zelta mikrofonu" par mūziku izrādei "Asins kāzas". Aprīlī uz lielajiem ekrāniem iznāca brāļu Ābeļu  filma "Nemierīgie prāti", kur Auniņš ir galvenajā lomā. Viņa rakstītā mūzika šogad skan Mārča Lāča filmā "Revolūcija", Kristīnes Krūzes izrādē "Sliktie ceļi" un arī Matīsa Kažas filmā "Neona pavasaris". Vasarā nofilmējies galvenajā lomā arī Andreja Ēķa un Zanes Zustas seriālā "Tarakāni tavā galvā", kas rudenī nonāks pie skatītājiem. Plānā arī filmas "Banāns upē" pirmizrāde. Gada otrā puse sola atnest vēl citus jaunumus. Bet tikmēr, 29. augustā, iznākusi Auniņa elektroniskās mūzikas antoloģija "Electronic Music Tracks 2016–2020".

"Kaut kur pakausī bija šī sajūta, skrāpēja sarakstītā mūzika, manī radot atklāsmi – lai es varētu pilnvērtīgi doties tālāk, man padarītais ir jāpublisko. Šis albums ir kā retrospektīva izstāde noteiktam laika posmam, kurā ietilpst abstraktās ambientās, eksperimentālās mūzikas skaņdarbi. Darbi ir savstarpēji nesaistīti, bet tos vieno tehnikas un formas studijas. Labprāt aicinātu cilvēkus, kas klausīsies šo albumu, pret skaņdarbiem attiekties kā pret muzikāliem veikumiem, bet tik pat labi tos var uztvert kā vizuālas, tēlnieciskas ainavas, un arī albuma enerģētiskā amplitūda ir plaša. Skaņdarbi ir atšķirīgi viens no otra, un tur arī ir tā sāls," par albumu  "Electroncis Music Tracks 2016 – 2020" saka pats Auniņš, kuram šajā rudenī gaidāmi vēl citi pirmatskaņojumi.

Drīz vien Latvijas pirmizrādi piedzīvos Matīsa Kažas "Neona Pavasaris", kurā skan komponista sarakstītā mūzika. Filmas darbība notiek Rīgā, atklājot reiva kultūru, kas labi zināma arī pašam Auniņam. Viņš "Neona pavasara" skaņu celiņā no sava skatupunkta atspoguļojis enerģiju un kustību summas, kas veidojušas Rīgas andergrounda elektronisko mūziku.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

"Ņemot vērā to, ka man šī vide ir pazīstama, es tās apskaņošanu uztveru kā atbildību. Vēl jo vairāk man bija atklāsme, ka šo skaņu celiņu jārada uz mūsu pašu elektroniskās mūzikas instrumentiem, kas tieši ir radīti deju mūzikai, elektronikai. Kad saņēmu apstiprinājumu no "Erica Synths" un īpaši no Ģirta Ozoliņa, kurš man piešķīra tieši tos instrumentus, ar kuriem gribēju radīt šo skaņu celiņu, – tas viss izveidoja skaistu sinerģiju. Tas, ka paši saviem līdzekļiem un spēkiem beidzot tiešām runājām paši par sevi un par to, kā mēs dzīvojam un kas mēs esam – varam radīt savas kultūras portretu, ir brīnišķīgi," gandarījumu neslēpj komponists.

Ņemot vērā Auniņa daudzdisciplināro darbību (viņš ir aktieris, mūziķis, komponists un režisors), mūsu saruna ir par kvalitātēm, kas veido kultūras lauku, kurā Tomam darboties. Savukārt kultūras kopējā portreta kādā no šķautnēm mums būs iespēja ieraudzīt arī Auniņa profilu. "Es esmu daļa no šī visa, par ko es runāju," viņš saka.

Aiga Leitholde: Tu savās mākslinieciskās darbībās esi regulārs un produktīvs, kas, manuprāt, lielā mērā izdodas, pateicoties disciplīnai. Vai uzskati sevi par disciplinētu?

Toms Auniņš: Es pēdējā laikā esmu atklājis sev pašdisciplīnas kvalitāti un vērtību. Vai es sevi varu saukt par disciplinētu cilvēku? Pieņemsim, ka jā.

Skatoties tavu muzikālo darbību, šķiet, ka no ekscentriska mākslinieka tu šobrīd esi ieguvis zināmu briedumu.

Tā enerģija laika gaitā ieņem dažādas formas un izpausmes. Protams, ar laiku un to, ko tu dēvē par briedumu, jaunībai raksturīgā ekspresivitāte un spontanitāte formāli samazinās. Vai samazinās pēc būtības, enerģijas apjoms ir mazāks – šaubos. Enerģija ieņem daudz dažādas formas, tāpat kā ūdens atkarībā no apstākļiem var ieņemt dažādas formas. Enerģija nezūd, tā tikai aug.

Domājot par tevi kā par aktieri, jāakcentē tavu lomu daudzveidīgumu. Tev nav tā konkrētā tipāža, ar kuru tu saisties. Kā veidojas šī kvalitāte?

Man nav ērti palikt vienā agregātstāvoklī. Šajā kontekstā es domāju par plasticitāti, pirmkārt, neiroloģiskā līmenī. Pētījumi ir izdarījuši skaidrus secinājumus – ap 35 gadu vecumu cilvēka smadzeņu plasticitāte strauji samazinās. Tā tas dabā ir iekārtots. Pastāv daudz mehānismu, kā šo plasticitāti saglabāt, uzturēt un veicināt. Un tad vēl atsevišķi jārunā par kultūras aspektu – ir kultūras konteksti, kuros šī plasticitāte ir nosacīta. Man gribētos domāt, ka mūsdienu pasaulē elastīgums un plasticitāte ir izteiktāka nekā vecākām kultūras formām. Autoritārisms un autoritārs vadības stils ir pretrunā ar plasticitāti, šādā vidē tās ir mazāk. Demokrātiskā struktūrā, brīvā tirgus apstākļos plasticitāte ir lielāka.

Labākais kompliments, kuru esmu saņēmis par savu darbu, bija par manu kursa darbu režijā. Es uztaisīju "Sprīdīti" sirreālā, asociatīvā formā. Kādu pusgadu pēc tam satiku Ingu Baušķenieku un viņš teica, ka šī izrāde esot bijusi 22. gadsimta teātris. Pirmajā brīdī tas izklausās diezgan glaimojoši. Bet es uzreiz sapratu arī to determinismu – šī frāze "22. gadsimta teātris" sevī ietver arī to, ka šis nav tas laiks, kurā šāda rakstura darbam realizēties.

Toms Auniņš

Kā savā daiļradē izjūti aktiermākslas un mūzikas atšķirības?

Kā aktieris es strādāju daudz konkrētāk, salīdzinot ar mūziku. Kad es rakstu mūziku, tad lielākoties es nekontrolēju to, ko daru. Man nav skaidri definēta mērķa, šis process ir kā apziņa plūdums. Protams, neskaitot tās reizes, kad rakstu mūziku filmām vai izrādēm, tas ir cits stāsts – tur es skaidri vadu savu radošo procesu. Bet šajā konkrētajā albumā "Electroncis Music Tracks 2016 – 2020" lielākoties ir brīvas formas izpausmes. Turpretim kā aktieris es mēģinu maksimāli skaidri apzināties bildi un ainavu, kurā atrodos, un tās izvēles, kuras es veicu. Protams, saglabājas arī zināms brīvības plūduma potenciāls.

Vai esi no tiem māksliniekiem, kas nevēlas skaidrot savu mākslu?

Nē, man nav šādu aizspriedumu. Man patīk runāt par jebko. Man ļoti patīk analizēt kā savu, tā arī citu cilvēku darbus, ievietot tos dažādos kontekstos, vērtēt, skaidrot izvēles.

Kas ir vērtīgākā kritika, ko esi saņēmis? Latvijas kontekstā kritika ir sarežģīta – mums katram ir savs viedoklis, bet – kurā brīdī tas kļūst par vērā ņemamu kritiku?

Jā, par šo jautājumu viedokļi atšķiras. Interesanti, kā pret kritiku attiecas mākslinieki, kā biznesmeņi. Pēdējā laikā esmu dzirdējis viedokļus par kritiku no cilvēkiem, kuru teiktais man pašam ir saistošs, piemēram, "Erica Synths" Ģirts Ozoliņš kādā intervijā, atbildot uz jautājumu, ko viņš iesaka jaunajiem mūziķiem, inženieriem, biznesmeņiem, šķiet, ieteica neklausīties citu cilvēku viedokļos, jo tā var netikt uz priekšu nekad.  No otras puses, man bija brīnišķīga pieredze ar lietuviešu režisoru Ignu Jonīnu, kura radošajā darbībā es saskatīju tik milzīgu atvērtību visiem iespējamiem viedokļiem un kritikām. Es to apbrīnoju, jo man šķita, ka to var atļauties patiešām stabils, spēcīgs cilvēks, kurš skaidri apzinās, ka kontrolē procesu, par kuru viņš ir atbildīgs un tāpēc nebaidās dzirdēt atšķirīgus viedokļus un kritiku. Man pašam šajā jautājumā nav viennozīmīgas sajūtas. 

Ja par Latviju, tad man ir sajūta, ka no profesionāļu puses cilvēki lielākoties ir iemācījušies ignorēt viedokļus, uzaudzējuši biezu ādu. Un arī kritikas kultūra ir vāja. Kritika no viedokļa atšķiras ar analīzi, kas veikta profesionālā kontekstā. Kritika rada labu izaugsmei. Esmu dzirdējis viedokli, ka veselīgas attīstības balansam dzīvē vēlams pieļaut 15 procentus kļūdas. Šajā proporcijā cilvēks spēj veiksmīgi funkcionēt un tajā pašā laikā augt un attīstīties. Latvijā mēs baidāmies no tā, ka mēs saiesim ragos, noslāņosimies savos burbuļos. Gan jau šīm bailēm ir savs objektīvs pamats, un pozitīvismam, savstarpējam atbalstam ir ļoti liela jēga un funkcija – tai jābūt primārai. Bet ir vajadzīgi tie 15 procenti atvērtības kritikai, izaugsmei.

Tava atbilde man liek aizdomāties par savu kā mūzikas apskatnieces dilemmu, rakstīt vai nerakstīt par aktuālo "Prāta vētras" koncerttūri. Manuprāt, grupa ir savā komforta zonā, kas rada emocionālo komfortu desmitiem tūkstošu klausītāju.

Man šķiet, "Prāta vētra" savā komforta zonā ir tēma, kas atklāj ļoti daudz skatupunktus. Tas izklausās pēc lakmusa papīriņa, caur kuru var runāt par plašāka spektra jautājumiem. Šajā dzīves nogrieznī es ticu, ka kvalitatīva jaunrade nav iespējama bez stabila kultūras fundamenta. Tāpēc ir jābūt šādām parādībām kā "Prāta vētra", kas nodrošina tieši to, ko tu no viņiem sagaidi. Uztur gan savu, gan daļas sabiedrības un kultūras komforta zonu. Kas ir komforta zona? Tā ir arī drošības sajūta, kas ļauj tev rēķināties ar nākotni, apkārtesošo vidi. Bez drošības sajūtas jebkura jaunrade būs histērisks, stihisks, neapzināts ķērciens, kura vērtība, visticamāk, beigsies tieši tajā brīdī, kad beigsies šī ķērciena atbalss. Neskaitot gadījumus, ka tam visam apakšā būs disciplīna, tad, iespējams, var kaut ko paliekošu radīt arī bez drošības sajūtas. Tomēr labāk, ja ir šī drošības sajūta/komforta zona. 

Šajā sakarā varam tupināt par dziesmas pirmatnējām funkcijām, tajā skaitā šūpuļdziesmu, kas ir sava veida komforta mūzika.

Komforta zona ir saistāma ar piederības sajūtu, kas ir ļoti svarīga. Ja tu nejūti piederību ar laiku un vidi, kurā tu dzīvo, vai tavas vajadzības ir apmierinātas? It sevišķi tagad, informatīvā kara kontekstā, atņemot drošības un piederības sajūtu, tiek atņemta arī iespēja manifestēt savas brīvās, demokrātiskās pasaules būtību. Tāpēc man kā avangarda mūziķim ir svarīgi, ka ir grupa "Prāta vētra", kas spēlē piepildītiem stadioniem, jo tas ir tas fundaments, uz kura rēķina varu cerēt, ka arvien plašāks cilvēku skaits būs gatavs arī tam, ko es daru.

Un tagad pēc šī pateiktā eksperimentālā skatuve mani piežmiegs.

Tev jau patīk tā doma par piežmiegšanu.  Vai tu provocē savus kolēģus?

Man šķiet, ka apzināti neko neprovocēju. Pēdējā laikā nonāku pretrunā ar alternatīvo, andergrounda vidi, no kuras pats esmu nācis. Tas sākās ar to, ka viens otrs kolēģis mani nosauca par akadēmiķi. Tagad esmu normītis. Pēc šīs intervijas es jau būšu popsa.

Iespējams, gadi atnes pārmaiņas. Tu vairs neesi divdesmitgadnieks.

To par divdesmitgadnieku tu pateici, tas ir uz tavu atbildību. Nu redzi, mēs atgriežamies pie plasticitātes un skaidras identitātes pretnostatījumu. Tikko tu no manis teiktā izsecināji, ka es mainos.

Tu manies, jā!

Tad tas apstiprina tikai to, par ko mēs iepriekš runājām. Smadzenēs jaunu neironu savienojumi veidojas tikai pie jaunas pieredzes. Pie tādas pieredzes, ko neesi piedzīvojis un kuru tu nevari prognozēt. Šādi tas kalpo arī par priekšnosacījumu, ka vari būt atvērts jaunai dzīves pieredzei. Lielākoties mēs visi gribam mainīt savus dzīves apstākļus, sevi, pasaules iekārtu un redzēt savus pūliņu rezultātus. Pēc būtības es ticu, ka neviens nav ieinteresēts galīgi iebalzamētā eksistencē. Cita problēma ir tajā, ja neredzam pūliņu rezultātus, tad rodas aizvainojums – ko, piemēram, redzam šobrīd, Kremļa propagandas aktuālajā inženierijā. Mūsu, mākslinieku, kultūras cilvēku uzdevums ir nodrošināt šo jauno pieredzi, kas var kalpot par pamatu jaunai dzīves pieredzei. Manuprāt, mēs dzīvojam nepamatoti polarizētā kultūras vidē, kurā ārkārtīgi populārs ir melnbaltais skatījums uz lietām. Pēc būtības, nav absolūtas izpausmes, turklāt tās viena otru pastiprina, nevis izslēdz. Jo labāk mēs to apzināsimies, jo labāku dzīvi sev radīsim. Izklausās pēc beigām.

Nē, es gribu vēl pajautāt par "Tarakāni tavā galvā" – seriāla pamatā ir bestsellera grāmata, tā producents ir Ēķis, tie ir labi priekšnosacījumi komerciālai veiksmei. Gala rezultātā tu, ļoti iespējams, iegūsi jaunu vārdu un tevi beidzot atpazīs uz ielas, vai esi tam gatavs?  Kā sauc tavu galveno varoni?

Viņš ir stilizēts, elitārs psihoterapeits vārdā Roberts. Jā, filmēšanas laikā Ēķis man teica, lai nebrīnoties, ka cilvēki man uz ielas nāks klāt un sāks stāstīt savas bēdas, uzticēs savus dzīvesstāstus. Atbildot uz tavu jautājumu, vai es esmu tam gatavs? Es teiktu – jā, esmu. Man gandrīz viss, ko es daru profesionāli, ir mēģinājums sarunāties. Iespējams, es neredzu savus darbus kā kaut ko pabeigtu, pašpietiekamu pašu par sevi. Drīzāk par darbiem domāju kā par sarunu. Man šķiet, ka kultūra un māksla ir brīnišķīgs pieredzes apmaiņas veids. Tā kā man patīk sarunāties, tad varu teikt – esmu gatavs.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti