Arturs Skutelis
Latviešu urbānais mūziķis un tekstu autors. Dzīvo un strādā Rīgā. Izdevis vairākus mūzikas albumus, kas augstu novērtēti Latvijas hiphopa un neatkarīgās mūzikas klausītāju vidū.
Artura Skuteļa albumi:
- “Manī mīt” (2009),
- “Piķis un zēvele” (2010),
- “Apziņas plūsma” (2011),
- „Siltums” (2013),
- „Pieturas un citi punkti” (2014),
- “Audums” (2016).
Dibinājis studiju un radošo apvienību PKI (Pagrīdes Karaļvalsts ieraksti).
Organizējis repa festivālu "Ritms un Plūsma", pasākumu ciklu "Hip-hopa zaptes", kā arī citus pasākumus.
Desmit, divi no tiem notika Rīgā. Tālākie Latvijas punkti, kur devāmies, bija Rēzekne no vienas puses un Liepāja no otras.
Katra lokācija piešķir koncertam savu gaisotni. Kā bija uzstāties tik daudz un dažādās vidēs?
Patīkami. Es uztveru koncertu kā satikšanos un kopīgu darbu, jo mēs – pēc šīs tūres tas nu ir skaidrs arī publikai – nespēlējam fona mūziku izklaides pasākumam. Viss, ko varam piedāvāt, ir pārdzīvojums, kuru radām, izstāstot savu stāstu un uztverot klausītāju reakciju. Tā ir burvība, kad mūzika tiek radīta kopā ar klausītājiem un jaunu vietu, uz kuru esam atbraukuši. Un tā nekad nav atkārtošanās.
Kad jūs uzsākāt darbu pie “Auduma”?
"Tvērumi" sanāca kopā 2015. gada novembrī. Sākumā gatavojāmies vienam koncertam Zunda dārzā, kur vairāki manis iepriekš veidoti skaņdarbi tiktu pārspēlēti jaunā skanējumā ar dzīvo grupu. Ātri sapratām, ka te top kaut kas lielāks, un sākās darbs pie albuma.
Kāds bija albuma ieraksta process?
Iedvesmojošs, pārdomu pilns. Man šķiet, ka ieraksta laikā mēs daudz uzzinājām par sevi un mūsu dzīvi. Skaidrāks kļuva, piemēram, skatījums uz mūziku un mākslu, uz to, kāpēc mēs kaut ko radām, kādēļ šīs dziesmas ir vajadzīgas u. tml. Bija arī ļoti… nu, stulbi tā teikt – “jautri”, bet, tik tiešām, mēs guvām daudz prieka no saspēles un ieraksta procesa. Svarīgi, ka mums bija un joprojām ir tā laime nebūt atkarīgiem no patērētāja – mūs uz priekšu nedzina ne termiņi, ne tieksme apliecināties, ne mērķis dabūt lielo piķi. Mūsdienās būt brīvam ir privilēģija. Varējām koncentrēties uz to, kas ir būtisks, – uz mūziku.
Tvērumi
- Arturs Skutelis - balss, teksti.
- Alise Golovacka - taustiņi, flauta. Mācās klasiskās flautas spēli Académie Supérieure de Musique Strasbūrā, iepriekš Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā un Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā.
- Dita Frīdenberga - saksofons. Mācījusies Rīgas Doma kora skolā.
- Mārtiņš Vilnītis - bass.
- Rūdolfs Latišenko - bungas.
Tas man sagādā baudu. Un man ir, ko pavēstīt. Ja tev ir vēstījums, ja esi kaut ko sapratis savu pārdzīvojumu un pārdomu rezultātā, tad ar to vajag padalīties. Es uzskatu, ka tas ir mākslinieka pienākums. Bet neuzbāžos. Man mūzika, pirmkārt, ir veids, kā es saprotu savu dzīvi, jo visas tēmas un visi motīvi, kurus es iepinu skaņdarbos, ir svarīgi un interesanti man pašam.
Es zinu, kas interesē klausītāju vairumu, mani tas neinteresē, es tā negribu. Nekad nav izdevies trāpīt uz kāda visiem svarīga nerva, nekad arī neesmu pēc tā tiecies.
Par to skaidrību, kas aptverta ieraksta laikā, katrs no "Tvērumiem" tev noteikti pastāstītu savu stāstu.
Lielākā daļa no albuma tekstiem ir skanējuši jau agrāk, bet ar citiem pavadījumiem. Kā tu izvēlējies, kurus tekstus iekļaut “Audumā”?
Es šo mehānismu neapzinos. Sākotnēji izvēlējos tās dziesmas, kas ir būtiski pieturpunkti manā dzīvē. Piemēram, pirmais skaņdarbs, ar ko mēs sākām, bija “Kaut kādas dienas”. Kad albuma skelets bija gatavs, sāku skatīties racionāli – kā skaņdarbs iekļaujas vai neiekļaujas “Auduma” koncepcijā.
Albuma starpdaļās, kuras nodēvēji par “pavedieniem”, tu cilā autora nāves tematiku (albuma teksti lasāmi vietnē skutelis.lv - red. piezīme). Kāpēc tas ir tev aktuāli?
Banāls tīņa stāsts, bet šis jautājums mani ir nodarbinājis ilgāku laiku, kaut kādā mērā tas ir man svarīgs joprojām. Te pamatā, protams, ir Rolāns Barts un viņa ideja par autora nāvi.
Autors nu ir miris, un visa atbildība ir lasītāja, „Tvērumu” gadījumā – klausītāja, rokās. Viņam šis teksts ir jārada un jāsaliek kopā pašam, autors neko nepaskaidros. Tas būtu viens aspekts. Otrs: man šķiet nepareizi tas, ka mūsdienās lielākā uzmanība bieži vien tiek pievērsta autora vārdam, autoram kā zīmolam, nevis autora darbam.
Mišelam Fuko ir jauka eseja “Filosofs maskā”, tajā viņš piedāvā spēli “Gads bez vārda”. Noteikumi vienkārši: gada laikā visas grāmatas tiktu iespiestas anonīmi, neviens nezinātu, kas ir teksta autors. Fuko raksta, ka, ļoti iespējams, vairums autoru tajā gadā vienkārši neko nepublicētu.
Atgriežos pie “Auduma”. Sākotnēji šie pavedieni tika rakstīti ar ļoti skaidru norādi uz to, ka atrastais līķis esmu es.
Iztaujātie draugi tika saukti vārdā, tie bija: ansis, Edavārdi un „milktune”. Taču ieraksta procesā es sapratu, ka šī konkrētība nepiešķir nekādu papildu slāni, drīzāk atņem to, kas albumā ir tagad, kad šo mirušo, nogalināto, iespējams, pašnāvību izdarījušo autoru var uzlūkot kā neitrālu, abstraktu personu.
Par “Ceturto pavedienu”, kas gādīgas omes rokās pārvēršas drēbēs. Vai tas ir saistīts ar to, ka šo “Audumu” katrs klausītājs “ada” un ņem sev līdzi?
Tā var interpretēt, jā. Man pašam omītes tēls radās no atmiņām. Atceros to siltumu, ko dod omītes adītās drēbes, atceros mūsu sarunas.
Vai tu seko līdzi tam, kas notiek Latvijas hiphopā?
Nē.
Kāpēc?
Tāpēc, ka konjunktūra un konveijera mūzika, kas tiek izkropļoti pabāzta zem kāda žanra, nav man interesanta.
Latvijā hiphops kā kultūras forma pastāv tikai atsevišķās saliņās. Teiksim, Mixmaster AG – viena sala, grupa “Augša” – vēl viena u. tml. Ļoti vientuļas un retas parādības. Vairumā gadījumu hiphops, vismaz reps, latviski ir tikai muļķīga izklaide bērniem, stulbs bezjēdzīgu vārdu savirknējums, tukša vāvuļošana ar pančlainiem, kas ņemti no „stand-up comedy” žanra, štatu imitēšana ar trīs četru gadu aizkavēšanos.
Tā ir izklaide, turklāt nebūt ne gaumīga. Mani tas neinteresē.
Kādi ir „Tvērumu" nākotnes plāni?
Mēs strādājam. Ja būs laba veselība, domāju, ka varētu muzicēt vēl gadus trīsdesmit, kas nozīmē kādus piecus sešus lielus albumus. Tuvākie koncerti sagaidāmi 2017. gadā. Tikmēr – “Audums”.
