Ukrainas pasakalja

Nekādā gadījumā ne kliedziens. Dziedātāja, diriģente, muzikoloģe Oksana Nikitjuka (I)

Vai zini?

Vai zini, kur meklēt animācijas klasiku ar neatkarīgām, stiprām un sirsnīgām varonēm?

Patiesība jāsaka skaļi. Dziedātāja, diriģente, muzikoloģe Oksana Nikitjuka (II)

Patiesība jāsaka skaļi. Atklājam ukraiņu mūzikas vēsturi kopā ar dziedātāju Oksanu Nikitjuku

"Aizliegt neko nevar. Ja cilvēki gribēs, viņi klausīsies un atskaņos. Tomēr, manuprāt, vajadzētu likt uz pauzes, lai atbrīvotos vieta, piemēram, ukraiņu un latviešu komponistiem. Citviet kara laikā likt uz pauzes, bet ukraiņiem gan noliegt atskaņot. Lai kā negrozi, kultūra un mūzika ir instrumenti, ar kuriem runā –  tā ir politika un propaganda. Un, atskaņojot krievu mūziku, mēs patlaban barojam mītu par dižo krievu kultūru. Man tas tā bija jau kopš Maidana laikiem – es vienkārši nevarēju iztēloties, ka izeju uz skatuves un dziedu, piemēram, Čaikovska romances. Ne jau es tā speciāli izdomāju – man gluži vienkārši negribas dziedāt krieviski, kamēr lielās krievu kultūras pārstāvji nogalina mūsējos," uzsver Latvijā dzīvojošā un strādājošā ukraiņu dziedātāja, diriģente un muzikoloģe Oksana Nikitjuka, vaicāta par savu attieksmi pret krievu komponistu mūzikas aizliegšanu. Latvijas Radio 3 "Klasika" ciklā "Ukrainas pasakalja" viņa stāsta par Ukrainas mūzikas vēstures līkločiem.

Oksana Nikitjuka ir dziedātāja un kordiriģente, starptautisku konkursu laureāte, ieguvusi galvenās balvas vairākos kordiriģēšanas konkursos (Kanādā, Ungārijā, Ukrainā) un plūkusi laurus arī Kijivas etnomūzikas festivālā "Folk Virtuosos 2017". No 2002. līdz 2018. gadam Oksana bija Ukrainas Nacionālā kora "Dumka" māksliniece, kopš 2018. gada ir "Kyiv Camerata" soliste. Kopš 2010. gada – arī Ukrainas Nacionālās mūzikas akadēmijas mācībspēks. Oksana absolvējusi Čaikovska Ukrainas Nacionālās mūzikas akadēmijas kordiriģēšanas nodaļu un studijas turpat turpinājusi simfoniskā orķestra un operas diriģēšanas nodaļā, 2015. gadā Maksima Rilska Mākslas vēstures, folkloras un etnoloģijas institūtā viņa ieguvusi doktora grādu muzikoloģijā. 

Ne jau piedzimšanas vieta ir svarīga!

Orests Silabriedis: Redzam, ka Pēteri Čaikovski un Sergeju Prokofjevu patlaban mēģina padarīt par ukraiņu komponistiem.

Oksana Nikitjuka: Šis jautājums patlaban ir svarīgs un aktuāls. Ukrainas Nacionālajai mūzikas akadēmijai, kas atrodas Kijivas centrā – Maidanā, kur notika visas mūsu revolūcijas, ir Pētera Čaikovska vārds, tāpat kā Maskavas konservatorijai. Daļa docētāju un studentu ir kategoriski pret to, ka Čaikovska vārds tiek paturēts: viņi nav pret Čaikovska mūziku, bet pret to, ka Ukrainas nacionālajai mūzikas augstskolai ir Čaikovska vārds. Diemžēl konservatorijas vadībai un daļai docētāju ir pretējs viedoklis: viņi apgalvo, ka Čaikovskis ir ukraiņu komponists, viņi uzģērbj Čaikovskim višivanku – jā, foajē ir liels Čaikovska portrets višivankā, fonā kaut kādas lauku mājas, ukraiņu ciems. Tas izskatās smieklīgi, jo Čaikovska mūzikā nav nekā būtiski ukrainiska, ja neskaita Pirmā klavierkoncerta finālu ar tautasdziesmu "Выйди, выйди" (dzied), labi, varbūt vēl kaut ko aiz ausīm pievilktu.

Jā, Čaikovska vecvectēvam bija uzvārds Čaika, tas ir kozaku uzvārds, bet šis sencis pats atteicās no sava uzvārda un pārtapa par Čaikovski, tādējādi atsakoties no ukrainiskā. Tāpēc Čaikovska ukrainizēšana patlaban izskatās pēc politiskām konvulsijām. Tas pats ar Prokofjevu – arī viņu centās padarīt par ukraiņu komponistu, bet mums virkne docētāju aizgāja no darba augstskolā, protestējot pret šo tendenci un Čaikovska vārdu fasādē.

Mans personiskais viedoklis – Čaikovskis ir pats spilgtākais krievu kultūras pārstāvis ar visu savu "Riekstkodi" un "Gulbju ezeru", tāpēc tiek izmantots, bet es vienmēr būšu pret viņa vārdu mūsu konservatorijas nosaukumā.

Tas pats ar Prokofjevu?

Jā, protams – kur viņa mūzikā ir tas ukrainiskais? Ne jau piedzimšanas vieta ir svarīga! Es piedzimu Irkutskā, Sibīrijā, padomju laikā daudzus ukraiņus nosūtīja uz turieni, bet es taču tāpēc neuzskatīšu sevi par sibīrieti! 

Tieši tāpat arī vecvectēva uzvārds nepadara krievu komponistu par ukraiņu komponistu, īpaši tad, ja pats komponists [Čaikovskis] raksta vēstulē fon Mekai, ka izjūt sevi pilnībā kā krievu…

Pagājušajā raidījumā runājām par to, kā krievi piesavinājās Maksimu Berezovski un Dmitro Bortņanski, un ir zināmi piemēri arī no 20. gadsimta mūzikas.

Jā, ir diezgan daudz zagšanas gadījumu. Piemēram, krieviem tik būtiskā dziesma "Вон, кто то с горочки спустился" ir ukraiņu 18. gadsimta romance, bet 20. gadsimtā tika nomainīti vārdi uz krievu versiju, toties tagad mūsu dziedātāji, kam vien nav slinkuma, iedzied šo romanci ar oriģinālo tekstu.

Ir strēlnieku dziesma, kuru Aleksandrovs pārtaisīja par "Там вдали за рекой", bet oriģinālā skan…

… kozaku dziesma, ja?

Jā, uzrakstīta 1914. gadā. Skaitās tautasdziesma, autori tātad būtu strēlnieki — sacerēja kolektīvi.

Lasīju, ka arī leģendārais "Svētais karš" esot zagts.

Ir vesela virkne šādu dziesmu, kas ir it kā "aizdotas". Arī slavenā "Ой, мороз, мороз" ir ukraiņu, nevis krievu tautasdziesma.

Kā ar šo visu tikt skaidrībā? Un — vai vajag?

Nezinu, bet vajag — esmu par taisnīgumu un patiesīgumu. Patiesība jāsaka skaļi.

Mums ir jaunie mūziķi, viņi ir aktīvi, un mūsu visu uzdevums ir ieskaņot šīs dziesmas, runāt par tām. Un tas ir taisnīgi pret tiem, kas šīs dziesmas radīja. Zagt nav labi.

Oksana Nikitjuka Latvijas Radio 1. studijā
Oksana Nikitjuka Latvijas Radio 1. studijā

Cik vienkārši skan!

Šodien feisbukā izlasīju stāstu par Kijivas Mihaila klostera brāli, garīgā semināra studentu. Kad bija 2014. gada Maidans un pēc Janukoviča rīkojuma milicija šāva studentus demonstrantus, Mihaila klosterī sāka celt trauksmi un zvanīt zvanus, lai cilvēku nāktu ielās un redzētu, kādas netaisnības notiek. Un šis garīdznieks, kuru piesaucu, nejautāja priekšniecībai, zvanīt vai ne, viņš gāja un zvanīja. Patiesībai un taisnīgumam nepiedien atļaujas prasīšana.

Darīt kopā, dziedāt kopā

Atpakaļ pie mūzikas: pagājušajā raidījumā daudz runājām par tautasmūziku kā tu teiktu, cik dziedoša tauta ir ukraiņi?

Es teiktu, ka ukraiņi pēc dabas ir dziedoši cilvēki – mēs dziedam visur un visdažādāko iemeslu dēļ. Jebkurš pasākums beidzas ar dziesmu. Manā rīcībā nav precīzu datu, bet man liekas, ka ukraiņi ir daudz mazāk izglītoti mūzikas ziņā nekā latvieši, taču jebkura sveikšana, jebkura pasēdēšana, jebkuras svinības beidzas ar dziesmu – cilvēki zina un mīl šīs kopā dziedamās dziesmas. Ja tu uzsāki dziesmu un klāt būs ukraiņi, viņi uzreiz atbalstīs tevi, pārņems meldiņu un momentā piegudros otro un pat trešo balsi. Tāda ir ukraiņu daba, tur nav nekā iemācīta. Kopš dzimšanas ukraiņu balsis ir lielas, dāsni tembrētas. Pēc tam jau katrs pats izvēlas, kādu skolu iet, kā to balsi kopt.

Vai ukraiņu valoda sekmē dziedāšanas skanīgumu?

Jā, ukraiņu valoda ir meloskanīga. (dzied) Visa skaņveide tepat tuvumā. Tāpat kā poļu valodā, labi, drusku mazāk, mums tomēr ir visādi č, š, bet tas netraucē – visa skaņa ir vienkop un ļoti izteiksmīga. Kad tu dziedi ukraiņu dziesmu, tas izteiksmīgums nāk pat mazāk no melodijas, vairāk no tā, kā tu izrunā vārdus. (dzied)

Lūk, šis vārds "māte" – kā tu izrunāsi viņu? Tas ir svarīgs vārds. No kā baidās ukrainis? No tā, ko teiks cilvēki, un no mammas. Bija vēl kaut kas trešais, ātrumā aizmirsu. (smejas)

Tas neattiecas uz raidījuma tēmu, tomēr jautāšu vai Ukrainā, tavuprāt, ir matriarhāts?

(smiekli) Laikam gan. Varbūt pat ne tieši matriarhāts, bet liela cieņa un mīlestība uz sievieti. Ukraiņu vīrietim sieviete ir dieviete, sevišķi mamma, bet tā nav kaut kāda pielūgsme, drīzāk patiešām dziļa mīlestība.

Vēl par ukraiņu balss iedabu – jā, balsis ir skanīgas, bet mums nav tieksmes uz solodziedāšanu, drīzāk uz muzicēšanu ansamblī un korī.

Mentalitātē tas ir kaut kāds mehānisms – jūs nesastapsiet vienbalsīgu dziedāšanu, vienmēr kāds piedziedās kādu otro vai trešo balsi. Arī cilvēku uzvedībā – darīt kopā, tāpat kā dziedāt kopā.

Ja stāv viens ukrainis, cits nostāsies blakus, lai kādas būtu attiecības ikdienā, dziedāšanas laikā cilvēki elpos kopā, skatīsies cits citam acīs, lai reizē sāktu, reizē noņemtu. Neviens necentīsies parādīt, ka var skaistāk vai skaļāk. Tas mums tāds dabisks instinkts.

Un to mēs spilgti redzējām 2014. gadā.

Jā, viena es varbūt arī neizietu Maidanā, bet kopā gan – mēs ejam, dziedam un palīdzam.

Parīze. Oksana Nikitjuka piedalās manifestācijā par godu Ukrainas Neatkarības dienai
Parīze. Oksana Nikitjuka piedalās manifestācijā par godu Ukrainas Neatkarības dienai

Vai koru kultūra Ukrainā ir plaši izplatīta?

Ne tik ļoti kā Latvijā, vismaz attiecībā uz amatierkolektīviem. Koru kultūra attīstījusies no tautasmūzikas daudzbalsīguma. Mums ir tāds komponists Mikola Lisenko, viņš ir nacionālās kormūzikas pamatlicējs – rakstīja visādos žanros, bet tieši kormūzikā viņam īpaši nopelni. Vēl varam nosaukt Mikolu Leontoviču, Oleksandru Košicu, Vladimiru Stecenko, tā ir 19.–20. gadsimta mija.

1917., 1918. gads – laiks, kad Ukraina bija it kā ieguvusi neatkarību. Dibinājās nacionālā bibliotēka un universitāte, viss strauji mainījās. Košics un Stecenko dibināja koru biedrību, veidojās jauni kori, lielas kapelas, ar šīm kapelām viņi braukāja pa pasauli, jo bija arī diriģenti. Skanēja tautasdziesmu apdares, liturģijas, arī Leontoviča slavenais "Ščedriks" – šī dziesma kļuva slavena visā pasaulē pēc ukraiņu kora kapelas viesošanās ASV un tieši Leontoviča apdarinājumā.

Ir Oleksandra Košica slavenā "Šūpuļdziesma" – viņš apdarināja it kā tautasdziesmu, bet oriģināla autors īstenībā ir Vasiļs Barvinskis, kurš uzrakstīja šo melodiju balsij un klavierēm, un arī šī "Šūpuļdziesma" dzīvo spilgtu dzīvi visā pasaulē. Košics un Leontovičs – tas tad arī ir mūsu kormūzikas pamats.

Padomju laikā ir zināms caurums, jo koru daiļrade bija piesātināta ar padomju patosu, no tā būs maz īsteni ukrainiska, ko paņemt, kaut gan kaut kas ir, protams.

90. gadu sākumā parādās [Valentīna] Silvestrova Rekviēms un kordarbi – ļoti sarežģīti un oriģināli.

Parādās Stankoviča piemiņas darbs Holodomoram un kora opera "Kad paparde zied". Šī opera gan tika uzrakstīta jau 1978. gadā, bet īsi pirms pirmatskaņojuma to atzina par publiskai atskaņošanai nederīgu, kaut arī viss bija gatavs – gan muzikālā daļa, gan dekorācijas. Pārāk nacionāls izrādījās šis opuss…

Un tikai 2014. gadā Volodimirs Sirenko nolēma pievērsties operas uzvešanai.

Un mūsu rīcībā bija šīs operas ieraksts akurāt Sirenko vadībā, skanēja "Klasikā" 2022. gada maijā.

Sirenko iestudēja bez dekorācijām, tikai koncertatskaņojums, mēs arī ieskaņojām to. Ļvivas Operā savukārt uzveda ar visu skatuvisko darbību.

Kora operu uzrakstīja arī Lesja Dičko, saucas "Zeltamute". Visos šajos darbos ir folkloras pamats, pilnīgi var sajust, cik ļoti cilvēki izbadējušies pēc īsteni ukrainiskā. Dičko mūzikas valoda nebūt nav vienkārša, bet skan ļoti skaisti. Citviet pasaulē tādu fenomenu kā kora opera īsti neesmu sastapusi, bet Ukrainā ir.

Un ir arī Hannai Havrilecai.

Viņa uzrakstīja pēc Nacionālās kapelas diriģenta Savčuka ierosinājuma, viņš ir no Bukovinas, tie ir Ukrainas rietumi, viņa rīcībā bija nez kā ieskaņotas viņa dzimtā Barbivcjas ciema dziesmas, savukārt Havrileca piedzima kaimiņu ciemā, un tā viss labi sakrita – Savčuks iedeva viņai šīs ieskaņotās Bukovinas dziesmas, un Havrilecai tapa "Barbivcjas kaļada", kur viņa izmantoja gan kaļadas, gan ščedrivkas, arī "Malanku" un ko tik vēl ne, un bija arī netradicionāli instrumenti, piemēram, tādas kā ādas pātagas un liela ķēde, kas ir uz grīdas un ko ceļ un ļauj tai krist. Iznāk solists un saka — apsveicu ar Jauno gadu, un beigās – dod, Dievs, sagaidīt mums šādu pašu mirkli arī pēc gada… Bija ļoti interesanti, arī man bija iespēja dziedāt solo.

Oksana Nikitjuka un Orests Silabriedis
Oksana Nikitjuka un Orests Silabriedis

Tālāk mūsu sarakstā ir Barvinskis un Kosenko. Hronoloģiski pakāpjamies mazliet atpakaļ.

Man pašai šie ir tādi pilsētas klasiskās klaviermūzikas augstdzimušas daiļrades paraugi. Kosenko vairāk būs klaviermūzika, Barvinskis saistīsies vairāk ar orķestra mūziku, bet viņi abi bija lieliski pianisti, un mūsu klaviernieki cenšas, cik vien iespējams, šo mūziku atgriezt uz koncertskatuves.

Vēlos drusku apstāties pie Vasiļa Barvinska biogrāfijas. Viņš bija Ļvivas Konservatorijas docētājs un savā laikā kļuva par padomju varas nemīluli, desmit gadus pavadīja gulagā, viņa opusus sadedzināja Ļvivas Konservatorijas pagalmā, un viņš pēc tam daudzus gadus mēģināja atjaunot, ko nu varēja. Šo to restaurēja viņa studenti, kaut kas ir nonācis līdz mūsdienām, bet ļoti daudz kas aizgāja nebūtībā – tā, lūk, Barvinski vienkārši gribēja nolikt pie vietas.

Ar Barvinska daiļradi nodarbojas Lilija Nazar-Ševčuka, viņa ar kolēģiem atjaunoja ukraiņu tautasdziesmas balsij un klavierēm, šo ciklu Barvinskim pasūtināja Prāgas Konservatorijas rektora sieva, ja pareizi atceros, un Barvinskis nosauca šo par čehu dziesmu apdarēm. Bet īstenībā tās ir ukraiņu melodijas, ļoti vienkāršas, toties klavierpavadījums ir tik grezns, ka to var bezmaz spēlēt pat bez melodijas klātbūtnes. Ļvivieši lepojas ar to, ka izdevies saglabāt vismaz kaut ko no Barvinska, un labprāt dalās ar to sociālajos tīklos.

Oksana Nikitjuka Latvijas Radio 1. studijā
Oksana Nikitjuka Latvijas Radio 1. studijā

Patriarhs Ļatošinskis un Silvestrova glābšana

Vai ir iespējams noteikt, kurā brīdī 20. gadsimtā notika pāreja no romantisma uz mūsdienīgāku mūzikas izteiksmi?

Jā, pāreja uz modernismu sākās ar Ļatošinska mūziku. Boriss Ļatošinskis pasniedza Kijivas Konservatorijā, un vairums mūsdienu ukraiņu komponistu ir Ļatošinska skolnieki.

tad Ļatošinskis ir kā patriarhs?

Jā, un tie, kas cīnās ar Čaikovska vārda noņemšanu no konservatorijas nosaukuma, vēlas, lai konservatorijai tiktu piešķirts tieši Ļatošinska vārds, jo viņš tur tiešām ir strādājis. Dažas no Ļatošinska simfonijām joprojām tiek atskaņotas, tās spēlē, piemēram, Kirils Karabics. Ukrainā tās atskaņo, protams, mūsu Nacionālais orķestris.

Boriss Ļatošinskis (1895-1968)
Boriss Ļatošinskis (1895-1968)

Ļatošinskis rakstīja arī samērā sarežģītu kora mūziku ar ukraiņu un krievu dzejnieku dzeju – tā ir sarakstīta veseliem krājumiem. Pat mūsdienu koriem šī mūzika ir visai ciets rieksts, īpaši intonatīvajā ziņā.

Ļatošinskis sadarbojās ar kamerkori Viktora Ikoņņika vadībā – šī kora ieskaņojumi joprojām ir kā etalons visiem pārējiem koriem, kas vēlētos šīs dziesmas atskaņot. Šajās dziesmās ir oriģināla mūzikas valoda, tas ir modernisms, tā jau vairs nav nekāda romantika – nu, nedaudz jau tomēr ir, jo Ļatošinskis taču ir ukrainis. Bet vairāki mūsdienu kori, kas ir mēģinājuši šo mūziku atskaņot, ir smagi cīnījušies ar šīs mūzikas valodas apgūšanu. Uzrakstīta šī mūzika izskatās ļoti sarežģīta, bet, kad klausies, tur nekā tā pārdabiska nav – vienkārši kora raksts. Viņa kora skaņdarbi ir ļoti oriģināli. Tas, varētu teikt, ukraiņu mūzikā ir solis modernisma virzienā.

Mūsdienu ukraiņu komponisti jau ir Jevhena Stankoviča un Lesjas Dičko audzēkņi: Zoltans Almaši, Bogdans Krivopusts, Viktors Petričenko – šie komponisti tieši šobrīd ļoti aktīvi komponē, turklāt visos žanros.

Lielāks īpatsvars ir ne kora, bet instrumentālajai – orķestra un kamermūzikai. Arī vokālajai kamermūzikai, solo ar orķestri vai solo ar ansambli. Un tam ir tīri tehniskas dabas pamatojums – daudzi mūziķi šobrīd no Ukrainas ir izbraukuši. Un, ja tu vēlies dziedāt, tad orķestri būs grūti nodrošināt, bet pianistu vai nelielu instrumentālu ansambli savākt nebūs problēmu.

Kā izskaidrot Silvestrova lielo popularitāti? Kāpēc viņš, nevis, teiksim, Jevhens Stankovičs?

Šo jautājumu arī mēs paši sev uzdodam. Pieļauju, ka tas ir, no vienas puses, menedžmenta jautājums, no otras puses – pati mūzikas valoda, kas, piemēram, Stankovičam ir ļoti ukrainiska, nacionāla, bet Silvestrova mūzika ir visiem saprotama, bez teksta un melodikas skaidrošanas. Tā brīžiem var būt arī sarežģīta, bet tā ir internacionāla. Kad mēs ar meitu pēc kara sākuma bijām izbraukušas uz Poliju un aizgājušas uz Filharmonijas koncertu, tur pirmais skaņdarbs programmā bija Silvestrova Serenāde. Tā ir visiem saprotama, vienkārša. Dziļa, bet vienkārša.

Silvestrova kā nacionālās vērtības glābšana kara sākumā vai tas arī bija tāds kā PR pasākums?

Viņu patiešām glāba, bet es būtu glābusi visus mūsu komponistus. Arī Stankovičs ir nacionāla vērtība. Viņi visi ir pārcietuši Padomju Savienību, visi ir cietuši savas daiļrades vārdā – kādu izdeva Rietumu izdevniecības, kāds atrada menedžeri, kāds ne. Un labi, ka vismaz kāds tika glābts. Tie paši, kas glāba Silvestrovu, palīdzēja arī man. Es biju visā tajā procesā klāt – tas bija tiešām no sirds, labi cilvēki viņam palīdzēja pārbraukt.

Valentīns Silvestrovs 2005. gadā, viesojoties Rīgā
Valentīns Silvestrovs 2005. gadā, viesojoties Rīgā

Bet daudzi ir palikuši tur. Piemēram, Lesja Dičko, kura ir sarakstījusi ļoti daudz skaistas kora un kamermūzikas, arī operu – viņa joprojām dzīvo Kijivā, nabadzībā, un nekur nav izbraukusi. Viņa turpina rīkot mūsdienu mūzikas festivālus un koncertus, un pēc kara sākuma viņa ir sakomponējusi jaunu skaņdarbu, ko lūdza man nodziedāt. Es braucu uz šo mūsdienu mūzikas festivālu, ko viņa bija sarīkojusi. Katram savs ceļš ejams, bet es gribētu teikt, ka Silvestrovs nav vienīgais [ukraiņu komponists].

Atcerējos Hannas Havrilecas likteni – viņa aizgāja mūžībā kara trešajā dienā…

Jā, viņa aizgāja ļoti ātri – droši vien pie vainas bija personiskie pārdzīvojumi kara dēļ. Arī viņas kora un orķestra mūzika būtu pelnījusi, lai tiktu atskaņota uz Eiropas skatuvēm.  

Tas, ko liek darīt laiks

Runājot par ne-filharmonisko mūziku cik tā tevi interesē un cik tā tev ir svarīga?

Ukrainiski tas būtu: tas, ko liek darīt laiks. Iespēja būt ar cilvēkiem uz viena viļņa. Folklora jau arī patiesībā ir ne-filharmoniskā mūzika. Un Ukrainā uz filharmonijas skatuves skan arī folklora, un tiek dota iespēja uzstāties autentiskajiem kolektīviem.

Bet es šeit gribētu atgādināt par projektu "Kovčeg", kas Ukrainā izraisīja lielu interesi. Ideja bija sarīkot lielu koncertu, kurā kā Noasa šķirstā savākt visu labāko, kas ukraiņu mūzikā dažādos žanros un virzienos ir. Tur piedalījās gan koris, gan orķestris, gan bērnu koris, arī solisti.

Arī grupa "DakhaBrakha", kas spēlē mūsdienu etno, folkroku un popu, arī Serhijs Žadans – kā dzejnieks un dziedātājs. Es tur arī piedalījos kā akadēmiskās un folkloras dziedāšanas robežas pārstāve.

Katram no mums bija solo priekšnesumi, bet interesanti bija tie brīži, kad mūs apvienoja – Žadans apvienojās ar "DakhaBrakha" un folkloras atskaņotājiem, un mēs visi dziedājām mūsdienu komponista Ivana Ņebesnija sacerēto izvērsto kompozīciju "Būvē šķirstu, Noas!" – tās pamatā bija 17. gadsimta kanta melodija, bet vārdus tam sacerēja Žadans, aranžējums un visa kompozīcija bija Ņebesnija ziņā, un tas tad bija tāds mūsdienu kants.

Cilvēki to uztver un saprot, Žadana dzeja ir ļoti populāra un aktuāla. To šodien daudzi mūsdienu komponisti izmanto savos skaņdarbos.

Vai tas ir iespējams? Šī dzeja ir tik pašpietiekama

Protams, ka tā skan citādi. Ne velti saka – ja komponists uzrakstījis skaņdarbu un [tas] pēc tam turpina dzīvot, tas vairs nav viņa īpašums. Tas pats ir ar dzeju. Tā skanēs citādi – ne tā, kā lasot vienkārši dzeju, bet – tā dzīvos!

Kas vēl latviešu klausītājam būtu jāzina? Atceros, ka pirms gadiem 20 daudzi mani draugi klausījās grupu "5'Nizza", tā mums ļoti patika.

Es arī klausījos "5’Nizza". Bet, atklāti sakot, esmu burtiski kritusi uz kora mūziku, folkloru un visu ukraiņu akadēmisko mūziku. Tāda popmūzika klausītāju sev vienmēr atradīs un atrod. Man patīk tā mūzika, kur esmu vajadzīga, un es esmu vajadzīga akadēmiskajā mūzikā, tādēļ es, atklāti sakot, varu populārajā mūzikā daudz ko nezināt. "DakhaBrakha" ir mani draugi, tādēļ es viņus zinu. Viņi ir augsta līmeņa mūziķi, ar labu izglītību. Un tādus es ļoti cienu.

Taksometrā – krievu pops, lielveikalos – klasika

Kas Ukrainā skan taksometros?

Diemžēl diezgan bieži dzirdēsi krievu popmūziku. Bet, ja paveiksies, skanēs "Okean Elzi" un [Svjatoslavs] Vakarčuks.

Un veikalā?

Veikalos tagad modē ir atskaņot klasisko mūziku – turklāt gan klasisko, gan baroku. Kad eju iepirkties supermārketā, kas atrodas blakus manām mājām, es reizēm aizmirstu, ka jāiepērkas – klausos gluži kā filharmonijā fona mūziku. Cilvēki cenšas atskaņot gan ukraiņu mūziku, gan klasisko mūziku, kaut ko tādu no augstāka plaukta, lai iepotētu cilvēkiem labu mantu.

Kādi, tavuprāt, būtu šobrīd visefektīvākie līdzekļi, kas palīdzētu pasaulei iepazīt ukraiņu mūzikas vērtības, par kurām mēs neko nezinām?

Tie varētu būt jauni projekti, koncerti, paši mūziķi, kuri šobrīd dzīvo un darbojas ārpus Ukrainas un arī pašā Ukrainā. Kā jau teicu, Kijivā darbojas kameransamblis "Kijivskaja Kamerata", kuru 70. gados izveidoja Valērijs Matjuhins ar nolūku atskaņot tikai mūsdienās sacerētu ukraiņu mūziku. Viņš pats pasūtināja savam ansamblim jaunus skaņdarbus tobrīd jaunajiem Stankovičam un Skorikam, maksājot viņiem pats no savas kabatas. Un daudzi skaņdarbi ir radušies, tieši pateicoties Matjuhinam. Un "Kijivas kamerata" joprojām ir viens no tiem kolektīviem, kas atskaņo ukraiņu jauno mūziku, kas sarakstīta burtiski tikko. Orķestris rīko mūsdienu mūzikas festivālus, pasūtinot skaņdarbus komponistiem. Lūk, šādus kolektīvus vajadzētu sūtīt viesturnejās, lai viņi atskaņotu un stāstītu par šo mūziku ārpus Ukrainas, tas ir ļoti svarīgi.

Oksana Nikitjuka un Ukrainas Nacionālā orķestra "Kyiv Kamerata" solistu ansamblis
Oksana Nikitjuka un Ukrainas Nacionālā orķestra "Kyiv Kamerata" solistu ansamblis

Svarīgi arī, lai koncertu programmās atrastos vieta latviešu, ukraiņu, poļu komponistu mūzikai – tam, ko mēs nepazīstam. Mēs visi zinām Aļabjevu, Guriļovu, Skrjabinu, bet ukraiņi nezina latviešu komponistus un latvieši nezina ukraiņu. Tādēļ es domāju, ka šādām programmām būtu jābūt.

Vēl gribēju pastāstīt par Oleksandru Kozarenko. Viņš ir no Kolomijas, Rietumukrainas. Izcils pianists un stipri oriģināls komponists. Viņš ar Rietumukrainas kāzu dziesmu tekstu sarakstīja skaņdarbu "Ladkaņņas". Tās ir tādas nelielas kāzu dziesmiņas jeb pantiņi. Viņš sakomponēja "Piecas Pokutjas ladkaņņas" balsij un kamerorķestrim  Viņš preparēja klavieres – aizlīmēja stīgas ar līmlenti – lai skanētu kā cimbalas. Kopā ar klavesīnu tas rada pavisam jaunu skanējumu.

Kāda ir tava attieksme pret krievu komponistu mūzikas aizliegšanu?

Aizliegt neko nevar. Ja cilvēki gribēs, viņi klausīsies un atskaņos. Tomēr, manuprāt, vajadzētu likt uz pauzes, lai atbrīvotos vieta, piemēram, ukraiņu un latviešu komponistiem. Citviet kara laikā likt uz pauzes, bet ukraiņiem gan noliegt atskaņot. Lai kā negrozi, kultūra un mūzika ir instrumenti, ar kuriem runā valsts – tā ir politika un propaganda. Un, atskaņojot krievu mūziku, mēs patlaban barojam mītu par dižo krievu kultūru.

Man tas tā bija jau kopš Maidana laikiem – es vienkārši nevarēju iztēloties, ka izeju uz skatuves un dziedu, piemēram, Čaikovska romances. Ne jau es tā speciāli izdomāju – man negribas dziedāt krieviski, kamēr lielās krievu kultūras pārstāvji nogalina mūsējos. Tas nav labi.

Katrs izvēlas pats. Bet mūsu Kultūras ministrija tomēr mudina mūsējos neatskaņot krievu komponistu mūziku, ja tavā zemē ir karš.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti