Tāpat raidījumā Oksana Nikitjuka stāsta par savu balss izglītības ceļu, rāda piemērus, kā muzicē Uļana Kota un Tarass Kompaničenko, kurš ceļ gaismā 18. gadsimta melodijas un tekstus, ko varēja atskaņot bandūras un kobzas pavadījumā, ļauj novērtēt Mikolas Dilecka devumu muzikoloģijā un lieku reizi atgādina, ka Dmitro Bortņanskis, Maksims Berezovskis un Artemijs Vedelis nav vis krievu (kā mums savulaik mācīja), bet ukraiņu komponisti.
Sarunu vainago ieskats ukraiņu attiecībās ar kristietību, slavenais "Ščedriks" un pašas Oksanas Nikitjukas dziedāta ukraiņu tautasdziesma.
Oksana Nikitjuka ir dziedātāja un kordiriģente, starptautisku konkursu laureāte, ieguvusi galvenās balvas vairākos kordiriģēšanas konkursos (Kanādā, Ungārijā, Ukrainā) un plūkusi laurus arī Kijivas etnomūzikas festivālā "Folk Virtuosos" 2017. No 2002. līdz 2018. gadam Oksana bija Ukrainas Nacionālā kora "Dumka" māksliniece, kopš 2018. gada ir "Kyiv Camerata" soliste. Kopš 2010. gada – arī Ukrainas Nacionālās Mūzikas akadēmijas mācībspēks. Oksana absolvējusi Čaikovska Ukrainas Nacionālās Mūzikas akadēmijas kordiriģēšanas nodaļu un studijas turpat turpinājusi simfoniskā orķestra un operas diriģēšanas nodaļā, 2015. gadā Maksima Rilska Mākslas vēstures, folkloras un etnoloģijas institūtā viņa ieguvusi doktora grādu muzikoloģijā. Šobrīd – Valsts akadēmiskā kora "Latvija" māksliniece un soliste.
Nekādā gadījumā ne kliedziens
Orests Silabriedis: Vai ir zināmas līdzības dažādu austrumslāvu tautu tradicionālajā mūzikā?
Oksana Nikitjuka: Protams, ir līdzības, jo Ukraina robežojas ar Krieviju, Baltkrieviju, Moldovu, Rumāniju, un ietekmes ir bijušas. Taču pēc būtības, ja runājam par dziedāšanu, atšķiras skaņveide, un to izpētījuši un apliecinājuši folkloristi, kas strādā ar šiem jautājumiem. Krievu tradicionālās dziedāšanas pamatā ir rīkles kliedziens, un dziedātāji mācoties iet tieši caur šo kliedziena skolu.
Savukārt ukraiņu tradicionālā dziedāšana ir rīkles skaņa ar galvas rezonatoriem, non vibrato, un nekādā gadījumā ne kliedziens, nav pat izkliedzienu.
Krievu dziesmās nereti ir tāds specifisks gājiens uz augšu, turpretim ukraiņu dziesmās neko tādu nesaklausīsiet: frāze beidzas vai nu līdzeni, vai arī ar tādu lejupejošu gājienu, kur nereti tiek atmesta pēdējā zilbe. Ir vairākas pazīmes, kas rāda ukraiņu un krievu tradicionālās dziedāšanas atšķirīgumu.
Un kā ar daudzbalsību?
Ukrainas austrumu novados, kas tuvu Krievijai, sastopami paralēlu trijskaņu gājieni, kādi ir arī kaimiņzemē. Savukārt Ukrainas centrā un rietumos ir heterofonija: viens sauc, periodiski pievienojas viena, divas, trīs balsis, bet nekad ne paralēlos trijskaņos, tā drīzāk ir melodija ar ielāsmojumiem, bet ne pastāvīgs visu balsu skanējums.
Ukrainā ir ļoti daudz etnisko grupu, un katrā ir savas muzikālās īpatnības. Rietumos ir lemki, viņiem patīk kustīgi ritmi, tas kopīgs ar čehiem, slovākiem. Huculiem Karpatos raksturīgi vēl asāki ritmi, harmoniskais minors.
Ukrainas centrālajā daļā dzirdēsim lokanas tercu kustības. Par austrumiem jau runājām.
Un Krima? Tur ir tatāru mūzika?
Jā, viņiem ir sava mūzika, bet viņi arī savā manierē dzied ukraiņu dziesmas. Kad Krima vēl bija Ukrainas sastāvā, Nacionālā kapela iedziedāja tatāru himnu. Mēs to darījām Kijivā. Tā, lūk, te viss savienojas.
Košais skatuves tēls — padomjlaika auglis
Cik dzīva ir senās dziedāšanas tradīcija?
Mūslaikos tā ir modes lieta — atjaunot autentiskās dziedāšanas tradīciju, iedziļināties melodijās pa novadiem, kurā ciemā kura tantīte ko dziedājusi, — ar to nodarbojas jaunā paaudze.
Mums visiem zināms ukraiņu folkloras tradicionālais tēls: košas višivankas, atlasa bikses, bubeni un skaļi izkliedzieni — tas viss ir padomju laika auglis, un tam nav nekāda sakara ar dziļo, īsto tradīciju. Tas ir mākslīgi izdomāts skatuves tēls cilvēku priekpilnai izklaidēšanai, bet ar ukraiņu folkloru tam nav nekāda sakara.
Tomēr tas ir tā iedzīvojies — un sliktais vienmēr labāk iedzīvojas —, ka cilvēki noticēja, ka tā tas arī ir, un tagad visai grūti pārliecināt pašus ukraiņus, ka tas viss ir izdomāts. Labi, ka jaunie tagad veido autentiskās vokālās un instrumentālās folkloras ansambļus. Arī es pati daudz klausījos Ukrainas Poļisjas mūziku, tā ir tāda pagara josla, kas robežojas ar Baltkrieviju, tur ir daudz dažādu tautību folkloras elementu. Ir tāda dziedātāja Uļana Kota, viņu daudz ieskaņoja, un es mācījos atdarināt viņas muzicēšanas manieri, kā viņa izrunā vārdus, jo mainās ne tikai mūzika, bet arī teksta izruna, ieskanas dažādi dialekti.
Tu esi klasiski izglītota dziedātāja — vai ļoti mainās skaņveide filharmoniskajā un tradicionālajā dziedāšanā?
Par laimi, mācījos korī, bet tur ir brīvība — neviens skolotājs man nestāstīja, kā dziedāt, tāpēc mana pārliecība — katram dziedātājam jāmāk dziedāt tradicionālā manierē, klasiskā, estrādes stilā.
Nav normāli, ka kāds dzied tikai etniski, kāds tikai akadēmiski. Skaņveides principi pašos pamatos ir vienādi, un tehnika ir līdzīga, jautājums, kurp tu virzi skaņu, kas vairāk rezonē, kā tu izrunā patskaņus, šie ir mainīgie lielumi. Bet mana pārliecība ir tāda, ka nav cilvēku, kas piedzimuši tieši ar tautas balsi vai tieši ar operas balsi.
Žēl, ka tā iegājies — ej pa vienu ceļu, tātad pa citu neiesi.
Mainīt manieres, protams, nav viegli — tas ir ķermenis, tie ir muskuļi, ir saprotami, ka cilvēks izvēlas to vai citu ceļu, bet dziedāšanas iedaba tomēr būs viena un tā pati. Mūsu vecmāmiņas neaizdomājās par to, kādā manierē dzied, viņas dziedāja tā, kā sanāk. Kad tam virsū klājas izglītība, kļūst grūtāk, un izvairīties no iemācītās manieres ir grūti, bet tas ir iespējams.
Kobzari — bīstami visiem režīmiem
Kobza — kas tas īsti ir?
Visupirms tas ir simbols. Kad man Rietumeiropā jautāja par kobzu, teicu, ka tā tāda ukraiņu lira. Trīs simboli — kobza, bandūra un ratalira, jā, vēl arī torbans. Sevišķi populāri 18. gadsimtā. Mūsu pirmie vēsturnieki, filozofi, dziesminieki lika savu dzeju mūzikā un spēlēja šos instrumentus.
Bieži viņi bija akli, noteikti trūcīgi, bet augstu godāti, visi viņus cienīja un tiecās pasargāt. Ja kobzaram ko vajadzēja, viņam visi palīdzēja. Ukraiņiem viņi bija kā pusdievi, kas nodeva tradīciju cits citam, arī Ukrainas vēstures stāstus un valodu. Kobzari bija bīstami visiem režīmiem. Kad atnāca padomju vara, daudzi no viņiem nokļuva cietumā, tomēr tas nenotika masveidīgi.
Ir tas populārais stāsts par 30. gadu pirmās puses bandūristu un kobzaru kongresu Harkivā, kur visus delegātus masveidā nogalināja un sadedzināja kopā ar viņu instrumentiem.
Stāsts ir visiem zināms, taču mūslaiku ukraiņu muzikologi diezgan pamatīgi izpētījuši šo lietu, un dokumentālu pierādījumu nav. Saknes šai leģendai aug no ukraiņu diasporas autoru memuāriem, no mākslinieciska teksta stāsts par kongresu iedzīvinājās cilvēku apziņā, taču pierādīts tas nav.
Cita lieta — kobzarus šāva un izsūtīja pa vienam, un iegansts bija nacionālisms. Iznīcināja, kā vien mācēja. Padomju laikos kobzarus apzināti pataisīja par maznozīmīgiem un pusprofesionāliem, tādiem kā joku taisītājiem. Bija pavisam nemoderni mūzikas skolā izvēlēties mācīties bandūras spēli. Tagad viss mainījies, cilvēki iegādājas katrs pats savu instrumentu, tiek veidotas bandūristu kapelas.
Es pati Kijivas konservatorijā vairākus gadus vadīju bandūristu kapelu, un darbs nebija viegls. Katram instrumentam ir savs skaņojums, jo katrs taču būvēts kā individuāla personība. Vairākām bandūrām nebūs viegli saskaņoties vienādā augstumā, ir ilgi jāuzskaņo, pēc tam instrumenti atskaņojas, taču bandūru kopskaņai piemīt liels spēks, augsta enerģētika — iztēlojieties, sēž 30–40 jauni studenti, spēlē un dzied, tur ir lielas dzīles tajā skaņā, tajā tembrā.
Vai vienmēr notiek arī dziedāšana?
Protams, ir instrumentālie pārlikumi, taču, tā kā padomju laikā bandūras nebija modē, repertuārā ir zināms caurums, speciāli rakstītu opusu nav daudz, tagad kaut kas pamazām parādās. Man bija tāds eksperiments ar studentiem: es liku viņiem spēlēt laikmetīgo mūziku, un bija arī kordarbi, skanēja ļoti labi. Spēlējām arī baroka mūziku, un arī tā skanēja ļoti labi, tas bija pat organiski, jo bandūru un torbanus 17.–18. gadsimtā spēlēja kņazu galmos, spēlēja arī pilsētas svētkos, bet, lai tas pilnvērtīgi atdzimtu, vajag laiku un daudz jaunradītas mūzikas.
Tātad bandūru un kobzu spēlēja arī augstmaņiem?
Jā, no aklu kobzaru dziesmu pavadošā instrumenta tie pārtapa par galma instrumentiem un skanēja Kijivas augstmaņiem un Polijas augstmaņiem. Pēc tam torbana pavadījumā atskaņoja pilsētas romances.
Pirmā pasaules kara laikā bandūra bija Sičas strēlnieku instruments. Un tagad internetā populāri ir video, kurā redzams viens mans draugs bandūrists — viņš tagad ir karā, aizstāv Ukrainu —, un viņš uz karu devās ar bandūru, ko spēlē saviem karabiedriem. Tā bandūristi kļuvuši par aizstāvjiem.
Atcerējos savu draugu vijolnieku Dmitro Tkačenko, kurš ar kolēģiem kopš 2022. gada februāra brauc un spēlē karavīriem!
Jau kopš 2014. gada mēs, tāda dziedātāju grupa ar dažiem instrumentālistiem, braucām uz Ukrainas austrumiem, kur notika Donbasa karš, un bija pat tā, ka četrās dienās nodziedājām 22 koncertus, un tas notika karaspēka daļās kaujas gara atbalstam.
Bet par kobzu runājot, vēl atcerējos, ka mums ir tāds mūziķis Tarass Kompaničenko, viņš ceļ gaismā 18. gadsimta melodijas un tekstus, ko varēja atskaņot bandūras un kobzas pavadījumā.
Kanti, partijas, partesi
Kas īsti ukraiņu mūzikā ir kants?
Tas ir žanrs — kaut kas pa vidu starp tautasmūziku un baznīcas dziedājumu, pārsvarā trīsbalsīgs, bet to nedziedāja baznīcā. Kanti vēsta par svētajiem, par cilvēka reliģiskajām vērtībām, tas ir kā vēstījums kobzas vai bandūras pavadījumā, var arī bez pavadījuma. Un, lūk, arī šie kanti ilgi gulēja plauktā neaiztikti, ja nu tik pa kādam kanta kareivim atradās, kas kaut ko mēģināja darīt, turpretim
tagad kanti atdzimst, dzied kori, arī te Latvijā tika atbalstīts mans kantu projekts – būs koncerts ar vienbalsīgām melodijām, kurām veidojam pavadījumus, tāda 18. gadsimta mūzikas rekonstruēšana, mēs jau kaut ko paspējām nodziedāt Igaunijā.
Kanta pirmsākums ir trīsbalsīga melodija pantu formā, bet ir mums arī t. s. partiju dziedāšana, kaut kas pa vidu starp kantu un klasisku sakrālo koncertu, partiju mūzikai ir 12, 14, 16 balsis ar izvērstām kora jubilācijām, visas partijas ir tehniski sarežģīti izvērstas, skan ļoti skaisti.
Kā pareizāk dziedāt kantu? Trīs solisti vai tomēr koris?
Manuprāt, vai, pareizāk sakot, pēc manas gaumes, var gan tā, gan tā. Bija tāds priekšstats, ka, ja reiz trīs balsis un baznīcas saturs, tātad trīsbalsīgs vīru koris, tomēr stingru likumu nav. Tas ir kā daždien baroka mūzikā: trīs balsis, instrumentē un variē, kā vēlies. Reiz gatavojām programmu, un mēs bijām 12 dziedātāju un tikpat altvijoļu: skanēja ļoti skaisti!
Vai ir vieta improvizēšanai, ornamentēšanai?
Vēlīnos kantos — jā, bet agrākie kanti būs līdzīgāki tautasdziesmai, tur viss vienkāršāk, bet vēlākos laikos lika klāt barokālus izrotājumus.
Un autorība? Kā ar to? Vai arī šī ir anonīma mūzika?
Ir ļoti daudz anonīmas mūzikas, bet ir arī vārdā nosaucami komponisti. Centrs visam šim bija Kijivas Pečeru klosteris, kur mūki un pasniedzēji, viņu vidū – Feofans Prokopovičs, Epifānijs Slavineckis un daudzi citi, te ir skaidri zināma autorība, sevišķi tekstu ziņā. Nu, un, protams, Dileckis ar sešbalsīgiem un astoņbalsīgiem kantiem un partiju kompozīcijām jeb partesiem.
Tātad – Dileckis. Kāpēc viņu zina, kāpēc par viņu tik daudz runā?
Viņš uzrakstīja nozīmīgo traktātu "Mūzikas gramatika" – mūsu pirmo zinātnisko mūzikas izpētes darbu: tas ir opuss senukraiņu valodā, kas ir arī tulkots. Kad lasa oriģinālu, var teikt, ka traktāts ir mīlīgs, formulējumi ir pareizi, bet tādi labestīgi. Patiešām mīlīgi, vienkārši vislabākajā nozīmē. Man kaut kad vajadzēja iemest aci, ko Dileckis raksta par skaņu savienošanu, un tad tur bija salīdzinājumi ar dabu – kā jādzied, kā jāspēlē. Tātad tas ir pirmais ukraiņu muzikoloģiskais veikums, tāpēc Dilecki atceras un augstu vērtē. Viņš komponējis daudzus kantus un koncertus. Tagad Ukrainā ir ansamblis Partes, kas interesējas tieši par Dilecka daiļradi, viņi dzied dievnamos un citviet, un no viņu dziedājuma ir milzīgs māksliniecisks iespaids. Teksti ir gan sakrāli, gan laicīgi, ir arī humorpilni partesi.
Tātad rezumējot – kants un partess...
Kants ir trīsbalsīgs, un ne obligāti – koris. Partess ir daudzbalsīgs, un noteikti – koris: tātad – daudzpartiju opuss.
Lielas balsis, dziedoša tauta
Un nu jau esam 18. gadsimtā, kurā darbojās Bortņanskis, Berezovskis, Vedelis.
Jā, diemžēl ir tāds priekšstats, ka šie kungi ir krievu komponisti. Pati gan nekad par viņiem tā neesmu domājusi – pat nezināju, ka ir tāds priekšstats! Ukrainas centrālajā daļā ir pilsēta Hluhiva, kurā aktīvi darbojās mūzikas skola, kas dziedošus zēnus gatavoja speciāli Sanktpēterburgas kora kapelai. Šajā skolā mācījās arī tevis nosauktie komponisti. Skolas rašanās droši vien saistīta ar ukraiņu dziedambalsu iedabu. Lielas balsis, dziedoša tauta – dabiski, ka šādai skolai vajadzēja parādīties. Pasniedzēji bija gan no Ukrainas, gan no Itālijas.
Vai viņi nelauza ukraiņu balsu dabisko plūdumu?
Bet tu pamēģini salauzt! (smiekli) Stāsts ir tāds, ka labākos ņēma uz Pēterburgas kapelu. Mēs jau bijām impērijas sastāvdaļa. Tātad balsu iedaba – mūsu, teritorija – mūsu, pasniedzēji – mūsu, puikas – mūsu. Bet katrai impērijai ir tieksme pierakstīt sev piesavināto teritoriju sasniegumus... Bortņanskis vēlāk strādāja Pēterburgas kapelā, visa viņa daiļrade faktiski saistīta ar Krieviju, bet vienalga — viņa saknes ir pie mums.
Man tuvākais laikam ir Vedelis, viņš dzīvoja un strādāja Kijivā. Nomira 40 gadu vecumā pēc deviņiem gadiem cietumā. Par viņa dzīvi ir daudz dažādu leģendu – vai nu pats padarīja galu, katrā ziņā dzīvoja trūkumā, un no visiem trijiem tevis nosauktajiem Vedeļa mūzika ir visoriģinālākā, tur ir daudz melismu, daudz dvēseliskuma, sarežģītu ritmu, kora partiju divisi, dziļa jēga ar kora izteiksmes līdzekļiem radīta.
Mums ir tāds kamerkoris "Kijiva", viņi kopš 1991. gada arhīvos meklēja Vedeļa notis, restaurēja, atskaņoja. Viņi visi trīs ir klasisku koncertu autori, tomēr Bortņanskis un Berezovskis ir tuvāk Rietumu klasicisma tradīcijai, savukārt Vedelis ir slāvu un Rietumeiropas kultūras sajaukums, viņam ir daudz ukrainisko elementu, uzsvars uz vīru balsīm un šo balsu divisi, lielāka uzmanība horizontāles dziedamībai, nevis vertikāles organizēšanai.
Černihivas kamerkoris ieskaņojis visus Bortņanska kora koncertus, arī Ukrainas Valsts kapela, un šajos ierakstos ievērota senslāvu baznīcas valoda, kāda tā bija 18. gadsimtā. Te lielu darbu paveica mūsu muzikologi, noņēma krievisko uzslāņojumu. "G" jāizrunā kā "h" – "Hospodi". Speciālo burtu "jatj" (ѣ) mēs izrunājam citādi nekā krievi. Tātad šis ir autentisks veikums.
Kā tu raksturotu Berezovski?
Viņu dēvē par Ukrainas Mocartu, bet man nepatīk šādi pielīdzinājumi kā mazā Venēcija, mazā Parīze u. tml. Jā, Berezovskis mācījās Eiropā vienā laikā ar Mocartu, stils līdzīgs, viņš ir eiropeisks, es nesaklausu viņa mūzikā ukrainisko, taču, manā ieskatā, nav slikti būt saistītiem ar Vakareiropu. Viņa mūžs bija vēl īsāks nekā Vedelim, un jā – tā bija pašnāvība, pēc atgriešanās no Eiropas viņš nesaņēma cerēto atzinību.
Vai uz skatuves un koncertzālēs dzīvo arī Bortņanska instrumentālā mūzika un operas?
Jā, viņa operas iestudē Kijivā, Ļvivā, arī Rietumeiropā – par to rūpējas diriģente Oksana Liņiva. Bortņanska operas ir ukraiņu un itāļu valodā. Savukārt Berezovska simfonijas ieskaņojis Kirils Karabics.
Jā, diriģenti cenšas un dara daudz. Kad dzīvoju Kijivā, man bija iespēja gan dziedāt solo, gan arī drusku diriģēt kamerorķestri, un es izveidoju programmu ar Bortņanska un Berezovska mūziku, un viens no skaņdarbiem bija Berezovska "Tēvreize" korim. Mūsu komponists Miroslavs Skoriks izveidoja pārlikumu kamerorķestrim, un bija sajūta, ka tieši tā tam jāskan.
Ukraiņu kristietība – pagāniskās un pareizticīgās tradīcijas sajaukums
Vai kristietība ir dziļi ukraiņu dvēselē?
Jā, turklāt tā ir savdabīga kristietība.
Mums ir spēcīgs pagāniskās un pareizticīgās tradīcijas sajaukums, cilvēki ir stipri dievbijīgi, tajos pašos koros un citviet, kristietība kā pasaules uzskats ir viscaur, taču tā cieši savienota ar pagāniskajiem svētkiem un paražām, simboliem. Tas arī atšķir mūsu pareizticīgo baznīcu no Krievijas pareizticīgo baznīcas.
Piemēram, tā pati kaļada – tā nav liturģijas sastāvdaļa, taču visi mācītāji gaida šo gadarites laiku, baznīcas grezno ar izšūtiem dvieļiem un diduhiem – tas ir tāds kviešu vārpu kūlis, ko agrākos laikos kaļadas laikā sadedzināja, un, lūk, tagad ar tiem rotā baznīcas. Visi gaida, kad pēc kalpojuma koris sāks dziedāt kaļadas, kur tekstos ir gan par pareizticīgo baznīcas svētkiem, gan par sensenām tradīcijām. Piemērs – visā pasaulē pazīstamā dziesma "Ščedriks". Agrāk jauno gadu svinēja pavasarī, tāpēc dziesmā ir putni, tāpēc atlido bezdelīga, bet tagad to dzied ziemā baznīcā, un, kad lūdz paskaidrot, par ko runa, to ir visai grūti izdarīt.
Ja piesaucam senlaiku tautas melodijas, kas ir pirmā, kas tev nāk prātā? Varbūt vistuvākā, varbūt visskaistākā?
"Dziļā akā" – meitene skatās akā uz savu atspulgu, viņa ir nelaimīgi iemīlējusies, bet viņai nav dūšas padarīt sev galu. (dzied)
Skaisti, bet arī sarežģīti!
Jā, un, kad vēl iztēlojies, ka to dziedāja lauku cilvēki bez muzikālās izglītības…
