Kamēr albumu vēl gaidām, ar Prusax aprunājāmies par atšķirīgām klausītāju un reperu paaudzēm. Prusax ir viens no hiphopa jaunās skolas, kas laikā no 2016. līdz 2019. gadam pašmāju publiku iepazīstināja ar Latvijā iepriekš nedzirdētu pieeju, ko bija mācījušies no pasaulē tobrīd aktuāliem māksliniekiem. Ārzemju mūzikas iedvesma sajaukta ar lokālo kolorītu radīja interesi jauniešos un lielu skepsi viņu vecākos.
Aiga Leitholde: Šī ir mūsu pirmā saruna! Šķiet, tava leģenda tev iet pa priekšu – tavas paaudzes cilvēki man par tevi ir daudz jautājuši un man bija jāatzīst, ka tevi nepazīstu.
Prusax: Šajā sakarā man ir smieklīgs stāsts no Ozola arēnas koncerta, kur man bija trīs iznācieni. Pēc koncerta man uzrakstīja džeks, ar kuru neesmu runājis sešus gadus, par to, ka esot bijis forši un viņš esot novērojis grupiņu ar "oldheads", kuri pēc tam ir secinājuši – tam Prusakam nav ne vainas. Bet mēs uzstājāmies ar Ozola dziesmām. Kā būtu bijis, ja es uzstātos ar savu mūziku, vai viņi arī to pašu teiktu?
Es tevi dzirdēju vasarā "Ezīšfestā", kur es varēju novērot tavu auditoriju, kuri laikus pulcējās pie skatuves. Varēja noprast, ka taviem faniem ir savējās iekšējās lietas, joki, kurus, ja nezini, tad nezini!
"Ezīšfests" nebija mans labākais uznāciens, jo mums trīs dienas pēc kārtas bija bijuši koncerti. Bet es tajā reizē ar Ievu Akurateri saskandināju – tas arī nenotiek katru dienu!
Tu esi savas paaudzes balss, kā tev tas ir izdevies?
Tas ir tas mūžīgais jautājums, uz kuru es nevaru atbildēt. Man šķiet, ka ir vēl lielākas paaudzes balsis, kas gados ir nedaudz jaunākas. Piemēram, reperis "Kastrācija" – šādu koncertu nebiju redzējis kopš pirmā "Paliec skolā" pasākuma.
Stāvēju un domāju, vai tiešām esmu kļuvis vecs un man šo nesaprast?
Iespējams, "Kastrācija" pārstāv jaunāku paaudzi. Man paveicās – 2017. gadā, kad sāku taisīt mūziku, daudzi jaunieši sāka manu mūziku klausīties un ir palikuši līdz šim brīdim. Klāt nākuši jauni, un viņi visi nāk uz koncertiem. Ar manu dīdžeju runājām arī to, ka meitenēm patīk Prusax, un tas ir svarīgi, ka meitenēm patīk mākslinieks.
Piekrītu! Biju uz "Paliec skolā" pasākumu pagājušajā rudenī "Palladium Riga" koncertzālē, un tur varēja redzēt, kā reperi palīdz čaļiem tuvāk iepazīties ar meitenēm.
Jā, meitenes stāv pirmajā rindā ar telefoniem, uz kuru vāciņiem rakstīts "I love Prusax", filmē un dzied līdzi. Čaļi trīs rindas tālāk taisa mošpitus. Un uz koncerta beigām, kad nevienam vairs nav spēka, viņi satiekas.
Arī par Hartbreix klīst leģendas, dzirdēju viņa koncertu Vagonu zālē – pārdomāts scenogrāfiski, ar labu skaņu un atsaucīgu publiku.
Jā, es arī biju šajā Hartbreix koncertā, bija forši! Hartbreix koncerts atšķiras no Kastrācijas koncertpieredzes, bet tā vai tā! "BezTabu" ir pie visa vainīgi – viņi staigā apkārt pirms 1. septembra un jautā, ko garāmgājēji domā par "Wondersalas" koncertu, kurā uzstājās Mauku Sencis un Grandmasters Neons, Kastrācija – tā jau tas sabiedrības bieds rodas.
Es arī esmu bijis "sabiedrības bieds" un es uztaisīju šādu tetovējumu "menace for society".
Jā, bet tas ir sava veida paradokss – tava paaudze tevi mīl, viņu vecāki nīst!
Vairs jau nav tā. Arī tajos laikos, kad mums bija kendama veikals Tallinas ielā – tie vecāki, kas atnāca uz veikalu un mani ar Ingu (Ingus Runtulis) iepazina, noteikti par mani nedomāja neko sliktu. Un tagad, Ozola arēnas koncertā mani no tā laika atpazina vienas fanes vecāki un viņas tēvs uzsauca man dzērienu. Laiks iet, situācija mainās un man vairs nav jāskatās "Facebook", vai mani kāds nav aizsūtījis pie dieviem.
Laikā, kad es sāku, jaunās skolas reps nebija vēl tik ierasts – mēs bijām tendenču pionieri.
Tagad ir daudz trakāki mākslinieki par Prusax.
Tātad, runa ir par priekšstatiem, kā kaut kam būtu jāizklausās. Ja skan savādāk, tad tas raisa nepatiku un satraukumu vecākos.
Tagad tas nevienu nesatrauc.
Aizvadītajā vasarā tu cilvēkos raisīji uztraukumu.
Tu runā par Valmieras incidentu. Tas bija, kā bija. Visi ļoti gaidīja šo koncertu, jo Valmierā vienmēr ir forši uzstāties. Nav tā, ka šis būtu bijis trakākais koncerts, organizatori nebija labi sagatavojušies. Uzliktos žogus vienaldzīgi apsargi turēja ar roku – protams, ka tas tā nestrādās. Jauniešiem bija jautri un tajā reizē koncertu apmeklēja visi, ne tikai pilngadīgie. Pēc koncerta visi nāca un teica paldies par trako koncertu. Brīdī, kad internetā parādījās video no koncerta, tad vairs nepatika. Būtu bijis traki, ja šis būtu mans pēdējais koncerts. Bija cilvēki, kas pēc video noskatīšanās man zvanīja un izteica atbalstu, jautāja – kā lai palīdz? Taču vecāki, kas to koncertu uz vietas redzēja, zina, ka nebija nemaz tik slikti. Tie, kuri redzēja video, tiem vienkāršāk ir pateikt ko sliktu.
Kā izveidojusies tava īpašā saikne ar Ozolu?
Man šo jautājumu uzdeva arī pirms Ozola arēnas koncerta – es nevaru nosaukt to dienu, kad mēs iepazināmies. Mēs satuvinājāmies laikā, kad viņš rakstīja albumu "Neona pilsēta". Kopā ar "New Wavy" cilvēkiem hengojām Ozola vietā "Stils", kas vēlāk kļuva par "Court", Tallinas kvartālā. Kaut kā vienmēr Ozim es esmu ļoti paticis un man Ozis ļoti patīk. Viņš man ir neoficiālais tētis. Ja par Ozola albumiem, tad "Yauda" ir mans favorīts, jo Ozis šajā albumā izklausās jaunāks kā neviens cits Latvijas repa mūzikā, bet viņš ir viens no vecākajiem. Ozola darba maniere, ambīcijas, lēciens uz skatuves – nepateiksi, ka viņam ir tik gadi, cik viņam patiesībā ir. Viņš ir mazais, mūžīgais dzinējs.
Kā tu skaties uz repa vecāko paaudzi?
Ja mēs runājam par to, vai varu ieraudzīt sevi vai savus skatuves biedrus šajā vecumā darbojoties uz skatuves, es vēl nezinu, kā viss attīstīsies. Bet tādi džeki kā Ozis, Kurts, Gustavo ir piemērs, kas dod motivāciju. Ja viņi var, kāpēc mēs nevarētu?
Viss ir attieksmē, darba spējās un pašmotivācijā – cik ļoti tu gribi to darīt pēc tik ilga laika.
Pēc Ozola arēnas koncerta vietnē "X" uzrakstīju – ja es pēc 25 gadiem vēl būšu dzīvs, tad man arī arēnā būs koncerts.
Vai tev patīk uzstādīt dzīvē tuvākus – tālākus mērķus?
Jā – man ir pāris stūrakmeņu, kas man gada laikā ir jāizdara. Pēdējos divus gadus esmu bijis savā sidequest ērā, kurā es darbojos jaunos, ar mūziku nesaistītos projektos, gūstot jaunu pieredzi. Tagad varu teikt, ka par 70 procentiem mans jaunais albums ir pabeigts. Šogad vēlos izlaist albumu un uztaisīt pirmo lielkoncertu, bet par to vēl pāragri runāt. Man par albumu vēl negribējās neko sacīt, jo manu fanu lokā ir tāds nemainīgs joks par manu mūzikas izdošanas ātrumu. Kad iznāca dziesma "Sidequest", viņi sacīja – paldies par dziesmu, tagad līdz nākamajai jāgaida 2025. gads? Pats ar savu bezdarbību esmu šo panācis.
Solo tu esi klusējis, bet tu esi viens no grupas "BandaBanda".
Jā, ar "BandaBanda" pagājušajā gadā izlaidām albumu "GangBang", un pagaidām mums nekas jauns nav plānots. Par šo grupu vēl dzirdēsiet, bet šo gadu veltīšu solo projektam. Tu vispār zini, kā radās "BandaBanda"?
Pastāsti!
"New Wavy" aktīvā darbība bija beigusies, un 2019. gadā īsā laikā iznāca trīs dažādi projekti: "Siera plate 2", "A+", "Jaunais". Mēs gribējām uztaisīt koncertu, kurā visi kopā atrādām šos albumus. Tā radās ideja par pasākumu "Paliec skolā", kurā uzstājās rolands če, xantikvariats, Steps un es. Mums katram bija 30 minūtes, un mums vēl bija iesildītāji. Šis ir viens no maniem visu laiku labākajiem top 3 koncertiem. Pirms tam klubā "Melnajā piektdiena" bija koncertējuši Skutelis un Eliots, kuri mūs brīdināja, ka pie viņiem jau visa zeme esot kustējusies un šķita – viss sabruks.
Šis bija pirmais koncerts, uz kuru atnāca mana mamma. Viņa pateica labus vārdus.
Un mums pašiem četriem bija ļoti laba sajūta par mūsu kopējo sadarbību – to, kā tas izskatās uz skatuves, gan enerģija. Tā mēs izdomājām, ka būsim "BandaBanda", savā veidā aizstājot to, kas pazuda līdz ar "New Wavy" aiziešanu.
Runājot par hiphopa vērtēšanu. Jo vairāk žanru klausās, jo vairāk nākas novērtēt to, cik katrs spriedums būs subjektīvs.
Jā, tas ir ļoti subjektīvi. Man, piemēram, producenta darbs par reperu teikto ir svarīgāks. Man ir vienalga par "Mikrofonu". Galvenais, lai redzu, ka ar nominēto piecinieku viss ir kārtībā un par to nav dusma ne industrijas, ne hiphopa cilvēkiem. Tas ir tas, ko mēs gribam "Zelta mikrofonā" redzēt. Katru gadu vēl joprojām ir mazas netaisnības. Tas, ka pagājušajā gadā Rolis dabūja "Mikrofonu" – tā gan bija prieka diena!
2019. gadā "Tvnet" intervijā tu sacīji, ka albums "A+" ir pelnījis "Zelta mikrofonu"!
Bija arī pelnījis! Tolaik vēl nesadarbojos ar izdevniecību "Universal Music". Tajā gadā biju nominēts divās kategorijās – hiphopa albums un debija. Uz hiphopa albumu es ļoti necerēju – tajā gadā uzvarētāja bija Zelma – bet es gribēju debiju. Tajā laikā biju dusmīgs uz Patrishu, kura toreiz saņēma debijas apbalvojumu (tagad viss kārtībā, mēs esam draugi). Debijas kategorija ir sāpīgāka, jo to var dabūt tikai vienu reizi. Tu vari debitēt ar jaunu projektu, bet tā vai tā tas nebūs tavs pirmais ieraksts, tava debija. Ar šī gada albumu pienācis laiks man dabūt pirmo miķi!
Bet vispirms jāieraksta albums! Kad tu raksti mūziku?
To es nemācēšu pateikt. Domāju par to, ko rakstu, kad tā ir sadarbība ar citiem. Pagaidām albumā plānoti seši fīčeri – viesi būs gan apvienības, gan mākslinieki.
Singlus rakstu par mirkļa laimi un emocijām.
Visbiežāk tas sākas ar vienu-divām rindiņām. Tualete un duša ir vislabākās vietas, kur domāt jaunas lietas. Es parasti eju garā dušā, blakus nolieku telefonu, (labi, ka jaunais "iPhone" ir ūdensnecaurlaidīgs), kad kaut kas ienāk prātā, to ātri varu pierakstīt telefona piezīmēs. Bieži vien manu dziesmu pamatā ir divas idejas, kuras procesa gaitā es savienoju. Mans radošais process balstās uz nejaušībām. Par pēdējo singlu "Sidequest" runājot, tā ir mana atbilde gan sev, gan faniem uz to, kur es esmu pazudis. Nav tā, ka es neko neesmu darījis. Esmu bijis iesaistīts daudz dažādās lietās – tikko bijām polārajā pārgājienā, kopā ar Stepu ierunājām mulftilmas varoņus latviski, palīdzēju teātra izrādei "Monstrs" – šie blakus piedzīvojumi dod jaunu elpu, kas papildina arī mūziku.
Tu biji Zirnis seriālā "Viss norm"!
Tu zini, kā es dabūju šo lomu? Seriāla režisoru Albertu Viegliņu pazinu jau gadiem. Kad iznāca "BandaBanda" video "Gangx100", kura sākumā mēs bijām fotosalona "Mārīte" studijā. Seriāla producents Kristiāns ieteica Albertam gan noskatīties video, gan īpaši pievērst uzmanību tam, kāds izskatās Prusaks. Viņiem patika tas, pēc cik liela nūģa es tur izskatījos, un piedāvāja man Zirņa lomu. Es to pieņēmu.
Kā tu piegāji Zirņa lomas atveidošanai – vai spēlēji sevi, vai tevī ir aktiera dotības?
Zirnis ir pilnīgs pretstats tam, kāds es esmu, izņemot to, ka viņš dažreiz ir ņuņa. Viņam seriālā bija draudzene Paula, kas uz viņu par to mēdza dusmoties. Viņš atbildēja - eu, nu, beidz! Es arī tā dažreiz daru. Pārējais viss ir savādāk. Šogad vēl gribu kaut kur nofilmēties! Īstenībā viens no maniem dzīves sapņiem ir būt filmā. Seriāli ir forši, ļoti novērtēju man doto iespēju, bet es ļoti gaidu, kad varēšu nofilmēties filmā. Tad jau redzēsim, vai būšu vienas lomas aktieris, vai nē. Šobrīd albums ir tas, uz kuru pastiprināti koncentrējos, un ir īstais laiks, lai to visu taisītu, jo īpaši šogad jūtu ziemas depresiju. Ar katru gadu to izjūtu arvien vairāk. Un vēl mani 30 gadi tuvojas! Ak dievs, kas tālāk notiks?! Mēneša beigās es lidoju uz Somiju, Levī, filmēt videoklipu dziesmai "TJZ". Tur esot bijusi temperatūra -40. Ko es tur darīšu? Ko es filmēšu? Tur droši varēja aizsūtīt manu dublieri – tā vai tā pie šādas temperatūras deguns ārā nevar būt.
Savas muzikālās gaitas Prusax aizsāka 2017. gadā ar debijas singlu "Xvizits", bet plašākai sabiedrībai kļuva pazīstams kā viens no apvienības "New Wavy" dalībniekiem, iekarojot klausītāju sirdis ar tādiem hitiem kā "Sporta stundas", "Pirmais līgā" un "Repa spēles terorists". Mūzikas kritiķu augsti vērtētais debijas albums "A+" 2020. gadā tika nominēts Latvijas mūzikas ierakstu gada balvai "Zelta mikrofons" kategorijās "hiphopa albums" un "debija". Šobrīd Prusax ir viens no aktuālākajiem latviešu hiphopa jaunās skolas izpildītājiem un 2021. gadā uzsācis sadarbību ar "Universal Music Group". 2023. gada nogalē klajā laistais singls "Sidequest" piesaka šogad gaidāmo albumu "TJZ".
