Henrieta Verhoustinska: Māra, tavā grāmatā "Piezīmes uz šaubu malām" es uzzināju, ka jūsu jaunais albums "777" ir radīts divu gadu laikā, grupai dodoties uz septiņām radošajām nometnēm. Varbūt tiem, kas vēl nav lasījuši grāmatu, jūs varat mazliet atklāt to virtuvi, ko jūs darāt nometnēs.
Mārtiņš Elerts: Mēs gan labi pavadām laiku, gan ir tāds "team building" (komandas stiprināšana – red.). Mēs kopā mostamies, ēdam brokastis, vakariņas. Ar radošo procesu ir ļoti dažādi: citreiz ir idejas, skices, kas jau ir pusgatavas vai mazāk kā pusgatavas, un tās mēs prezentējam viens otram un tālāk attīstām to domu, bet ir arī džemi no nulles, kur katrs paņem instrumentu un mēs mēģinām izkristalizēt kaut ko no kopēji radītā trokšņa.
Māra, tu raksti, ka viena diena nometnē atsver vairākus mēnešus studijā.
Māra Upmane-Holšteine: Tā reāli ir. Tas ir fenomens. Es domāju, ka tas ir fokusētais prāts, ka mēs visi esam te un tagad, un tikai šim mērķim savākušies. Radošam procesam tev vajag brīvo prātu, to, ka tu drusku aizmirsti pārējo pasauli. Tāpēc tā izbraukšana ir tik svarīga, jo tad mēs spējam būt te un tagad pa īstam, nevis atbildēt vēl uz kādām ģimenes vai darba lietām.
Cik sapratu no grāmatas, tad atšķirībā no jūsu darbības sākuma, kad primāra bija melodija, tagad sākumā nāk teksts, ja?
Māra Upmane-Holšteine: Manā gadījumā jā.
Mums dziesmas joprojām top dažādi, bet, man šķiet, ka tas ir pareizāk – ja ir stāsts centrā. Tad mēs atrodam skaņas, tembrus, melodijas, kas sajūtu papildina un atver. Tiesa, citreiz teksts ir gatavs, bet caur mūziku mēs tam iedodam jaunu prizmu.
Dažreiz ir kaitinoši, ka mēs esam tik daudz un visiem ir viedokļi, un ka čaļi zina, ka tu vari vairāk un labāk... (Smejas)
Tekstus jūs vairāk gaidāt no Māras? Tāda ir tā iekšējā hierarhija?
Māra Upmane-Holšteine: Vispār šajā albumā mums ir mazliet pārmaiņas. Mārtiņš arī beidzot ir izpaudies tekstu ziņā. Divām dziesmām ir Mārtiņa vārdi.
Kurām?
Māra Upmane-Holšteine: "Radariem" un "Visu aizmirst".
"Radari" ir viena no manām mīļākajām dziesmām šajā albumā! (Smejas)
Mārtiņš Elerts: Prieks dzirdēt! Paldies!
Jūsu kādreizējā menedžera un, Māra, arī tava draudzene Kristīne Stakena man teica, ka šis ir jūsu intīmākais albums. Viņa man lūdza pajautāt, vai tu esi bijusi iemīlējusies, rakstot šīs dziesmas?
Māra Upmane-Holšteine: Viņa lūdza tā pajautāt? (Smejas)
Jā. (Smejas)
Māra Upmane-Holšteine: Starp citu, ļoti interesants jautājums, jo pirms albuma tapšanas es pēc smagāka dzīves posma biju drusku apvainojusies uz dzīvi. To es nesen noformulēju, jo tikai ar distanci var saprast, kur tu esi. Es diezgan mērķtiecīgi gāju uz plānu atkal iemīlēties dzīvē. Es liku [sev darīt] tādas lietas, kas ir pirmo reizi – nogaršot kaut ko pirmo reizi, iekāpt ziemā upē pirmo reizi, uztaisīt pirmo tetovējumu dzīvē. Es darīju visādas lietas, kas mani modina, atkal atdod dzīves garšu. Es satikos arī ar daudz foršiem cilvēkiem pirmo reizi. Kaut kādā ziņā viņai ir taisnība – rakstot šo albumu, es tiešām atkal sajutos iemīlējusies.
Mārtiņš Elerts: Man šķiet,
var just, ka mēs visi grupā atkal esam iemīlējušies mūzikā. Radošajā un muzicēšanas ziņā mēs šobrīd esam visaugstākajā līmenī, kur esam bijuši. Ir kaifīgi spēlēt kopā, gribas radīt kopā, gribas koncertēt kopā.
Māra, kura ir tā lielākā atšķirība starp deviņpadsmitgadīgo tevi, kura radīja grupu, kurā dziedāja divas meitenes...
Māra Upmane-Holšteine: Starp citu, grupas sākumā mēs gribējām kārtīgo meiteņu spēku parādīt pasaulei.
...un tagadējo Māru?
Māra Upmane-Holšteine: Es domāju, ka saknē ir ļoti lielas līdzības, tas DNS nav mainījies. Man joprojām ir ticība, ka mēs varam padarīt pasauli labāku, varam lielas lietas gāzt. Droši vien tagad klāt ir nākusi smeldze par lietām, kuras liekas nenoturamas, neizbēgamas. Bet man blakus ir šie džeki, kuri nu jau ir kaitinoši nemainīga vērtība, ar viņiem ir jārēķinās, viņi zina tevi vislabāko un tevi vissliktāko. Mēs viens otru esam spējuši akceptēt un iemīlēt. Es domāju, ka komanda ir galvenais, ka...
Ka tu neesi viena.
Māra Upmane-Holšteine: Jā, un es zinu, ka kopā mēs varam sasniegt vairāk. Es ticēju komandai jau toreiz, bet tagad es to redzu, man vairs nav jātic. Mēs ejam uz arēnu kopā, mēs gatavojamies kopā un, jā, pa vidu mēs pastrīdamies (arī ar sevi). Man liekas brīnišķīgi, ka mēs varam kopā noticēt lieliem mērķiem, jo vērtības ir izkristalizējušās. Un es joprojām esmu gatava mēģināt kaut ko jaunu, kā, piemēram, nez kāpēc sarakstīt grāmatu.
Šis mēģinājums tev ir izdevies!
Māra Upmane-Holšteine: Tas ir bailīgi, un tev liekas, vai es drūmi nekļūdos un tūlīt nedabūšu atpakaļ atsitienu. Tā sajūta, kad bija grāmatas prezentācija un tai astei bija pārkāpts, bija tāda: draugi, dariet!
Mārtiņš Elerts: Vai taisnība, ka iestājies savā literatūras pulciņā, lai būtu labāki teksti un lai puišiem nebūtu, ko dzēst?
Māra Upmane-Holšteine: Jā! (Smejas) Es nebiju izdomājusi tik tālu – "lai puišiem nebūtu, ko dzēst", bet fakts, kāpēc es sāku vairāk domāt par literatūru, bija, lai labāk rakstītu septītā albuma dziesmu vārdus.
Mazliet par jūsu koncertu "Arēnā Rīga".
Māra Upmane-Holšteine:
Primāri mēs šogad svinam jauno albumu un reizē svinam arī mūsu 20 gadu jubileju.
Ja mēs spēlētu tikai jaunā albuma dziesmas, mūs varbūt varētu līdz galam nesaprast. Pa vidu tam visam ar mums uz skatuves kopā kāps mūsu draugi, kas ar mums ir gājuši blakus daudzus gadus.
Un pavīdējuši "Ilgošanās zvanu" videoklipā.
Mārtiņš Elerts: Jā. Elizabete Gaile, Fiņķis, "Sudden Lights" un Goran Gora, protams – šie ir tie viesi, kas pavīdēja arī mūsu klipā. Elizabete un Fiņķis būs mūsu īpašie viesi, kas iekurinās vakaru arēnā, un pārējie pieminētie vakara gaitā kāps ar mums uz skatuves. Bet ne tikai viņi!
