Kultūras rondo

Koncertprogramma "Gaisma" un turneja Japānā. Stāsta diriģents Sigvards Kļava

Kultūras rondo

20. gadsimta otrās puses tekstilmākslas vērtības izstādē "Rok-darbi"

Ance Eikena izstādē "Dusi, pieglaudies man klāt" atgriežas savā bērnībā

Māksliniece Ance Eikena izstādē «Dusi, pieglaudies man klāt» atgriežas savā bērnībā

Māksliniece Ance Eikena (iepriekš – Vilnīte) savā jaunākajā izstādē "Dusi, pieglaudies man klāt", kura nupat skatītājiem pieejama galerijā "Look!", atgriežas pašas bērnībā caur stāstu par saviem gleznojumiem trīs gadu vecumā – akvareļiem, kur sajauktas visas krāsas un kam pati tolaik devusi nosaukumu "Melnais sviests". Izstādē tie pārtop par portretu neatklātajam un nesaprotamajam mūsu pagātnēs un tagadnes prāta procesos.

Ance Eikena dzimusi 1997. gadā un nesen absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu. Pēdējos gados māksliniece sevi pieteikusi ar dažādiem tēlniecības darbiem, vides objektiem, instalācijām un performancēm vietēja un starptautiska mēroga notikumos – Rīgas Fotomēnesī, Tēlniecības kvadriennālē, izstādēs "Academia" un "Laktācija" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un citviet. Eikenas pirmā personālizstāde "Dievs Tēvs Debesīs" nominēta ''Purvīša balvai 2023''

Izstāde "Dusi, pieglaudies man klāt" saskaņojas ar dziesminieka Valda Atāla 1996. gadā ieskaņoto šūpuļdziesmu, kura iesākas ar vārdiem "Bērniņ, kuru Dievs man devis / savā klēpī iznēsāt, / pūciņ, drebošā un smalkā, / dusi, pieglaudies man klāt!" Intimitāte un maigums ir klātesošs arī galerijā "Look!" Ģertrūdes ielā, pateicoties gaismas un objektu faktūru mijiedarbībai. Varētu teikt, ka Eikena, gluži kā Imanta Ziedoņa "Zaļajā pasakā", pilsētā ir ievedusi mežu. 

No griestiem nokarājas zaru un krūmāju fragmentu biežņa, kura ar savu nepieradinātību, vienkāršāk sakot – dabiskumu, kontrastē ar galerijas atturīgo simetriskumu un gaišo nosacītību. To visu bagātina mākslinieces akvareļu darbi.

Viens no veidiem, kā garīgajā terapijā iespējams sastapties ar savu "iekšējo bērnu", ir caur ķermeniskām pieredzēm. Uz ko līdzīgu, izstādes apmeklētājiem, mijiedarbojoties ar telpu un mākslas darbu, aicina arī Eikena. Atgriezties savā sākumā, lai meklētu ceļu uz dziedinājumu un, kā saka pati māksliniece, sirdī samīļot sevi bērnībā. Instalāciju papildina šūpuļdziesma pieaugušam cilvēkam, ko īpaši izstādei radījusi Līva Vilnīte-Panteļējeva.

Izstādes “Dusi, pieglaudies man klāt” publicitātes attēls

Kāds bija rosinājums jaunākajam darbam "Dusi, pieglaudies man klāt"? Māksliniece atbild: "Viss sākās ar to, ka pēdējo gadu pārsvarā dzīvojos manas ģimenes lauku mājās pie meža, tur arī ir pļavas un ūdens, un nevar redzēt nevienu cilvēku. Es sāku aizvien spēcīgāk izjust to, cik depresīvi ir atgriezties Rīgā, starp bruģi, betonu un jo īpaši vasarā, kad [tur] nav svaiga gaisa. Izstāde man iekrita tieši tajā laikā, kad daba lēnām pieklust. Man vienmēr šķitis ļoti depresīvi, kad kokiem vairs nav lapu; man šķiet, ka tad arī vairs nav ko elpot. Ļoti gribējās kaut kā paildzināt to miera sajūtu, kas man bija šajā laikā laukos. 

Zinot to, ka ļoti daudziem rudens un ziemas tuvošanās ir visai drūms laiks, man šķita, ka gribas kaut ko miera un siltuma pilnu dot cilvēkiem."

Veroties uz iepriekš pieminētās dabas ienākšanu pilsētā, proti, uz meža biezokni izstāžu galerijā, atminos 19. gadsimta amerikāņu filozofu, dzejnieku un dabas pētnieku Henriju Deividu Toro. Savā pazīstamākajā darbā "Valdena" viņš izmanto katru no savām radošajām šķautnēm, pārdomājot dažādas problēmas, kas saistītas ar cilvēka eksistenci pasaulē. Tādējādi Toro centās atdzīvināt priekšstatu par filozofiju kā dzīvesveidu, nevis tikai reflektīvas domas un diskursa veidu, un tieši dabas konstantei (daba kā eksistējoša pirms un pēc cilvēka) un tās mainīgumam (gadalaiku riti, paisumi un bēgumi okeānos, dzīvotņu novecošanās un sugu izmiršana) šajā uzdevumā bija īpaša, ja ne pati galvenā loma. 

Piedāvāju Ancei Eikenai savu novēroto sakarību, taču viņas personiskais nolūks ir daudz piezemētāks, kas šajā gadījumā nozīmē arīdzan patiesāks. Tomēr arī viņas pieredzē, strādājot pie izstādes lauku mājās, jaušama Henrija Deivida Toro vientuļnieka pieeja. Pašai par pārsteigumu, māksliniecei un viņas vīram laukos vispār nebija vientuļi. Šajā laikā viņa sarada ar vienatni, kas iepriekš radīja trauksmi, un tostarp pieredzēja spēcīgu visapkārt esošās dabas aicinājumu.  

Vai māksliniece ar savu jaunāko darbu ir, pašasprāt, pavirzījusies uz priekšu savā radošajā evolūcijā? "Grūts jautājums," iesāk Eikena. "Pats sākums bija mani bērnības zīmējumi [..], "Melnais sviests", kur visas krāsas ir sajauktas. Es to vienmēr turēju prātā, man tas šķita kā pašportrets, un arī šobrīd tas liktos ļoti spēcīgs darbs. Man šķiet, mums visiem ir tāds "melnais sviests" iekšā un māksla ir to pieņemt un ar to sadzīvot. Tāpēc te [izstādē] ir gan nedaudz bailīgais, pustumsa un siltums. Ir teiciens, ka vienīgais ceļš ārā ir caur, un tā ir arī ar iešanu savā haosā."

Eikenas personālizstāde "Dusi, pieglaudies man klāt" galerijā "Look!" aplūkojama līdz 19. novembrim. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti