Kolekcijā ir ikonas, sākot no 15. līdz 20. gadsimtam, to vidū arī ļoti neparastas – gan sižetu, gan stilistikas ziņā. Pēc Nikolaja Kormašova aiziešanas mūžībā par viņa kolekciju rūpējas abi viņa dēli – Andrejs un Orests, kas šobrīd strādā arī pie izstādes iekārtošanas Rīgā.
Nikolajs Kormašovs piedzima Krievijā, bet pēc tam, kad apprecējās ar igaunieti, visu savu dzīvi pavadīja Igaunijā. Padomju laikā bija atzīts mākslinieks, nodarbojās ar tā sauktā skarbā stila mākslu, līdzīgi kā Latvijā Edgars Iltners un Indulis Zariņš.
Savu unikālo ikonu kolekciju viņš sācis veidot sešdesmitajos gados, vāca ikonas gan no bojā ejošajiem dievnamiem, gan cilvēkiem, kuri tās bija slepeni glabāja un bija priecīgi tās nodot drošās rokās.
Pats Kormašovs ikonas arī restaurēja, veica to izpēti, un tagad šo darbu turpina viņa abi dēli – Andrejs un Orests. Viņi arī paši piedalās izstādes iekārtošanā Rīgā kopā ar mūsu muzeja darbiniekiem.
Izstādes kuratori no Latvijas puses Vitu Birzaku Latvijas Radio sastapa brīdī, kad visi atvestie mākslas darbi tikko pārskatīti, izņemti ārā no kastēm un pagaidām vēl vienā no telpām gaida uz iekārtošanu.
“Mēs ar kolēģēm, it kā stāvot relatīvi šaurajā telpā, kur ir tas lielais ikonu daudzums – galu galā 137 ikonas mums būs izstādē –, konstatējām, ka tai telpā jūt pilnīgi tādu uzlādētu enerģiju. Es neesmu šīs te ezoteriskās līnijas īpaša piekritēja, bet…” saka Vita Birzaka.
Birzaka uzskata, ka īpašo enerģiju ikonām piešķir daudz un dažādi faktori, bet jo īpaši senā laika zīmogs un dziļā garīgā nozīme.
“Gan arī tas senais koks, kas ir bijis gan baznīcā, gan pēc tam diemžēl padomju laikos trūdējis, izmests ārā, pakļauts laika apstākļu iedarbībai, pēc tam atkal ņemts telpās, lolots, restaurēts. Tas ir tas laika zīmogs. Plus, protams, tas, ka ikona – tas nav tikai mākslas darbs, tā ir svētbilde, ko ir pielūguši daudzi cilvēki,” norāda Vita Birzaka.
Pasaulē ir daudz ikonu kolekciju, bet Nikolaja Kormašova kolekcija unikāla tieši ar to, ka tās visas viņš pats atradis sagrautajās baznīcās, vai tās bijušas noslēptas pie cilvēkiem, nevis piemēram iegādājies izsolēs vai komisijas veikalos.
Savās ekspedīcijās Nikolajs Kormašovs bieži vien ņēmis līdzi arī dēlus, un, lūk, kā pašu pirmo reizi atminas viņa dēls Andrejs Kormašovs: “Pati senākā ikona mūsu kolekcijā ienāca tad, kad tēvs mani bija paņēmis līdzi pirmo reizi. Mēs apmeklējām kādu stipri izpostītu baznīcu. Atceros, tēvs rūpīgi pētīja sienas, kas uz tām vēl saglabājies, bet man kā puišelim interesantāk šķita rakņāties pa grīdu, un tad es ieraudzīju, kā vienā no lūžņu kaudzēm mētājas kaut kādas neparastas plāksnes gabals. Paņēmu to, parādīju tēvam, un viņš uzreiz saprata, ka tas ir ļoti senas ikonas fragments. Pēc tam mēs divas stundas meklējām tās otru daļu, līdz to arī atradām.”
“Tā joprojām ir pati vecākā ikona mūsu kolekcijā, tapusi 15. gadsimtā,” stāsta Andrejs Kormašovs.
“Līdzīgā katastrofālā stāvoklī tēvs atrada arī citas ikonas, kas bija uz iznīcības robežas, bet ko tēvam izdevās izglābt.”
Andreja brālis Orests Kormašovs stāsta, ka, kopš bērnības dzīvojot starp tik daudz ikonām, viņam tās likās kaut kas absolūti pašsaprotams, pat vienaldzīgs, un nopietni ar tām viņš sācis aizrauties tikai pēc tēva aiziešanas mūžībā pirms septiņiem gadiem.
“Burtiski nākamajā dienā, kā viņš aizgāja, es saņēmu tādu kā pamudinājumu turpināt šo viņa ceļu. Un kopš tā laika, man liekas, nav pat nevienas dienas, kad es nebūtu nodarbojies ar ikonām, nebūtu tās izzinājis, pētījis un restaurējis,” stāsta Orests Kormašovs.
Orests Kormašovs arī skaidro, ka ikona kopumā ir ļoti dziļa un daudzslāņaina parādība. Zinātniski pierādīts, ka tai piemīt vismaz 24 funkcijas, un mākslas funkcija to vidū ir viena no pašām jaunākajām.
Izstādei Rīgā būtisks papildinājums būs arī tajā izlasāmie Nikolaja Kormašova atmiņu fragmenti par ikonu meklēšanas ekspedīcijām.
Viens no tiem vēsta, kā viņš vairākas ļoti īpašas ikonas atradis izpostītā baznīcā Krievijas ziemeļos uz kādas salas.
Fragmentu lasa Vita Birzaka: “Baznīcā, norobežojot lielu telpas laukumu, bija ierīkota tīklu glabātava un žāvētava. “Atkritumi” no telpas bija izvākti ārpusē, ieskaitot Jāņa Zeltamutes ikonu, kura bija pārlauzta, nomelnējusi. Logu ailas aizsedza lielas Svētā Tesaloniku Dēmetrija un Svētītāja Georgija vai erceņģeļa Mihaēla ikonas. Visa ikonu virskārta bija atlupusi, un no tām nekas vairs nebija palicis pāri. Pēc pāris gadiem brigadieris atsūtīja vēstuli, ka zem tīklu kaudzes viņi atraduši vēl vienu ikonu, lai es braucot un to paņemot. Tā bija ikona “Svētītājs Gregorijs Teologs“.“
Nikolajs Kormašovs ikonas lielākoties vācis trīs reģionos – Arhageļskas novadā Ziemeļu Dvinas augštecē, Kokšengas novadā Vologdas apgabalā un Tailovas ciematā Pleskavas apgabalā.
Viņa kolekcijas izstādes vairākkārt rādītas Tallinā. Izstādi „Izglābtās ikonas. Nikolaja Kormašova kolekcija” atklās piektdien, 19. jūlijā, mākslas muzejā „Rīgas birža”, un tā būs apskatāma līdz 15. septembrim. Izstādē būs skatāmas gandrīz 150 ikonas, ko papildinās izlasāmie Nikolaja Kormašova atmiņu fragmenti, kā arī dokumentālā filma par kolekcionāru.
