Kultūras rondo

Jauna vietne apkopo ziņas par sieviešu lomu sabiedriskajā dzīvē līdz Otrajam pasales karam

Kultūras rondo

Mūzikas akadēmija aicina uz mūsdienu mūzikas festivālu “deciBels”

"Fotogrāfs un viņa laiks": Sarmīte Kviesīte

Gaismēnu spēles, dramatisms un interese par modernismu – fotogrāfes Sarmītes Kviesītes daiļrades raksturlielumi

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) pastāvīgajā fotogrāfiju ekspozīcijā skatāmi 12 mākslinieku spilgti darbi no četrām pagājušā gadsimta desmitgadēm. 60. gadu mākslas fotogrāfijas klātbūtne visvairāk jūtama Sarmītes Kviesītes darbos, uzskata izstādes kuratore Elita Ansone. Starp mākslinieces darbiem vairums ir portreti, akti, arī kompozīcijas. 

Sarmīte Kviesīte ar fotogrāfiju nodarbojusies 15 savas dzīves gadus. Sākums tam 1964. gadā Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, kur viņa izglītojusies ādas plastikas nodaļā. Pēdējā mācību gadā Gunārs Binde skolā vadījis fotopulciņu, un abas ar draudzeni Zentu Dzividzinsku nolēmušas pamēģināt. Kad sākusi fotografēt, visupirms caur objektīvu uzlūkojusi ģimenes locekļus. Pēcāk analizējusi, cik labs izgaismojums un kādu kompozīciju labāk taisīt. Māksliniece uzsver:

"Ja nav gaismu–ēnu spēles, tad fotogrāfija ir garlaicīga, tad nav ko."

1972. gadā Kviesīte sāka strādāt Muzeju un kultūras pieminekļu zinātniski pētnieciskajā padomē. Nedēļu brauca fotografēt un pēc tam nedēļu apstrādāja fotografēto. Lai arī šīs fotogrāfijas lielākoties dokumentē arhitektūras pieminekļus, tomēr tas ir atsevišķs stāsts, kas mākslas vēsturniekiem vēl pētāms, Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" atzīst Elita Ansone. 

1979. gadā māksliniece beidza nodarboties ar fotografēšanu, apguva dzintara apstrādi, iemācījās strādāt ar sudrabu. Savu roku pielikusi arī pie Triju Zvaigžņu ordeņa un Armijas ordeņa radīšanas. 

LNMM ekspozīcijā skatāmās Kviesītes fotogrāfijas tapušas laikposmā no 1964. līdz 1968. gadam. Par tām vairāk stāsta kuratore: "Sarmītes Kviesītes darbu grupā, kas ir eksponēta izstādē, visvairāk jūt 60. gadu mākslas fotogrāfijas klātbūtni. Ir divi portreti – bērna portrets un vecmāmiņas portrets –, un abos mēs redzam, ka ir milzīgs gaišās un tumšās kompozīcijas puses kontrasts – tas kāpina dramatiskumu fotogrāfijā. 

Sešdesmitajiem vispār bija raksturīgs dramatiskā varoņa meklējums, sakāpinājums, arī simbolisks vispārinājums, un šajos portretos to noteikti var redzēt.

Ir arī kompozīcijas, kas liecina par Kviesītes interesi par modernismu." 

Kā piemēru Ansone min kluso dabu "Bēniņos" un figūras uzstādījumu "Pirms akta", par pēdējo piebilstot: "Tur ir sintēze starp abstrakciju, pat sirreālu sajūtu un vēl 60. gadu drāmas kāpinājumiem." 

Māksliniece atgādina, ka viņas uzņemtais portrets "Vecmāmiņa" reiz publicēts uz izdevuma "Literatūra un Māksla" numura vāka. To viņa ierāmējusi un pietaupījusi līdz pat šobaltdienai. Fotogrāfijā tvertā sieviņa nav Kviesītes radiniece, bet gan kāda vientuļa tantiņa. Fotogrāfe atceras: "Es tik skatos, vai tiešām tie gadi tā sagrumbo, izvago seju? Mēs vēl visas jaunas bijām, un viņa tā grumbainākā. Es domāju – jānofotografē. Viņai gari mati, viņa pina bizītes, tad viņa brillītes uzlika un mēs visādi tā savstarpēji spēlējāmies. Beigās palikām pie šī kadra. Viņā ir tāda kā cerība. Uz ko cerība? Viņa nebija ticīgā, bet tā cerība uz kaut ko gaišu, labu dzīvē, ko viņa tomēr būtu nopelnījusi – tas viņai palika sejā." 

Kviesītes fotografētajos aktos, kā pati atklāj, redzamas viņas draudzenes. "Cilvēka ķermenis ir skaistāks par skaistu, un galvenais – viņš ir Svētā gara mājoklis, gribam vai negribam, pieņemam vai nepieņemam," pauž māksliniece. Pārskatot negatīvus, secinājusi, ka daudz kas vēl būtu rādāms. Savulaik trīs aktu bildes savā kolekcijā iekļāvis Pauls Montels no Parīzes.

Par savu un profesijas līdzgaitnieku darbu izstādīšanu muzejā Sarmīte Kviesīte teic pateicību: "Liels paldies par to visu, kas ir noticis!

Fotogrāfi ir pacelti gaismā, lai cilvēki arī redz, un varbūt kāds var arī mācīties no tā visa."

Kas ne mazsvarīgi, novērtējumu nevajag pietaupīt. "Dzīvojam, dzīvojam un viens otram neko labu nesakām. Tad, kad aiziet mūžībā, tad – tas izcilais, tas slavenais, talantīgais…" ierasto ainu trāpīgi raksturo māksliniece. "Man izstādes atklāšanā līdzīgi gadījās. Man viena [sieviete] teica: "Tu zini, es redzēju tavu bildi pie viena fotogrāfa, un viņš teica: "Šī talantīgā fotogrāfe!"" Tad man neviens to neteica. Varbūt kaut kas būtu mainījies."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti