Īsumā
- Carevas galerijā Vecrīgā aplūkojamas divas izstādes
- Galerija “Low” balstās mākslinieku pašu iniciatīvā
- Galerijā “Alma” izstādes aplūkojamas visu diennakti
Carevas galerijā Vecrīgā aplūkojamas divas izstādes
“Strādājot citur, bija skaidrs, ka Latvijā trūkst vietas, kas nodarbotos ar laikmetīgo mākslu ne tikai Latvijas kontekstā, bet arī ārzemēs, un vairāk piedalītos dažādās mesēs,” skaidroja Alise Careva. “Tajā pašā laikā mūsu vīzija ir tāda, ka mēs vēlētos iepazīstināt Latvijas publiku ar mūsu reģiona māksliniekiem, rādot gan Skandināvijas, gan Austrumeiropas māksliniekus, kas ir dzīvi šobrīd, un kaut kā salīdzinot viņus. Vai kontekstuāli rādīt [šos māksliniekus] blakus arī Latvijas klasiķiem un skaidrot vairāk par vēsturiskām parādībām, kas ir bijušas gan šeit, gan reģionā.”
Vēloties cilvēkiem rādīt par cilvēkiem, mākslinieku kopizstādei dots nosaukums, iedvesmojoties no psihologa Ērika Berna grāmatas “Spēles, ko spēlē cilvēki”.
Savukārt Anna Salmane, kura arī gandrīz desmit gadus dzīvojusi Anglijā, izveidojusi personālizstādi “Sērga”,
pētot viduslaiku notikumus un leģendu par žurku ķērāju, kuram pilsētnieki nesamaksā par darbu un kurš izved visus bērnus no pilsētas.
Kā pastāstīja pati māksliniece, izstāde radusies, iedvesmojoties no vēsturiskiem stāstiem par 13.gs notikumiem Vācijas pilsētiņā Hamelenā, kuras notikumi pārstāstīti par žurku ķērāju, kurš pilsētu atbrīvoja no žurkām. Tā kā pilsētnieki atteicās viņam samaksāt par izdarīto darbu, viņš aizvilināja visus pilsētas bērnus flautas pavadībā, un bērni nekad neatgriezās. Šīs pasakas pamatā esot reāli notikumi.
“Mēris vai dejošanas sērga, kas bija izplatīta viduslaiku Eiropā, kad cilvēki, kad bija sasnieguši lūšanas punktu, nojūdzās, izgāja ielās un sāka dejot. Dejoja bez mūzikas, bez pavadījuma, pret savu gribu, stundām, dienām, nedēļām, mēnešiem, kamēr nokrita pagurumā, kājas asiņoja vai nomira. Tas viņiem bija pieņemami nepieņemams veids, kā izpaust savu psiholoģisko pārdzīvojumu,” izstādes “Sērga” stāstu interpretēja Anna Salmane.
Māksliniece arī atklāja, ka, astoņus gadus dzīvojot Anglijā, ievērojusi – piemēram, Teita galerija ir vieta, kur cilvēki nedēļas nogalēs iet atpūsties kopā ar bērniem.
Galerija “Low” balstās mākslinieku pašu iniciatīvā
Pretstatā mākslas izstādīšanai pašā Vecrīgas sirdī, tuvāk tūristu takām un makam, pavisam citādu, nekomerciālu izstāžu organizēšanu izvēlējusies māksliniece un Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzēja Maija Kurševa. Viņas galerijai “Low” nav izkārtnes, tā atrodas puspagrabā un atvērta apmeklētājiem tikai vakara stundās.
“Ar ko “Low” galerija ir īpaša vai atšķirīga, ka tā ir mākslinieku veidota un vadīta telpa un ka paši mākslinieki nenāk kā tādi viesi, kas tiek aplidoti, bet pēc spējām un vēlmēm palīdz to telpu uzturēt.
Mākslinieki paši bieži vien pieskata sevis veidotās izstādes, un tas ir arī forši apmeklētājiem, ka viņiem ir iespēja satikt mākslinieku un parunāt, ja ir kāds jautājums,”
ar galerijas ideju iepazīstināja Maija Kurševa.
Iemesls vietas izvēlei gan esot bijis visai praktisks – cenas piedāvājums. Kurševa gan arī norādīja, ka arī kaimiņi galerijai esot labi – netālu atrodas gan Ģertrūdes ielas teātris, gan grāmatnīca-kafejnīca “Bolderāja.”
Galerijā “Alma” izstādes aplūkojamas visu diennakti
“Low” ir absolūti nekomerciāla galerija, kuru atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds un kas ir vienīgā vieta Baltijā, kur nopērkams plašs mākslinieku zīnu izdevumu klāsts, bet galerija, kas absolūti sevi nereklamē un pat nesūta medijiem preses relīzes, ir “Alma”.
Pēc piecpadsmit gadu pastāvēšanas klusajā centrā, kur pie ārdurvīm bija jāzvana, tā kardināli mainījusies – izgājusi pilsētvidē, no Rūpniecības ielas dzīvokļa pārceļoties uz Tērbatas ielu, bet saglabājot atturīgu koncepciju un diezgan slēgtu mākslinieku loku.
“Visam ir jāmainās. Šī telpa ir diametrāli pretēja, tā ir atvērta, un izstādes ir apskatāmas visu diennakti, kad braucot daudzi ar mašīnu garām, var piestāt un apskatīt izstādi, tāda māksla publiskā telpā,” jaunās telpas raksturoja galerijas vadītāja Astrīda Riņķe.
Telpas nelielie izmēri prasa no māksliniekiem askētisku domāšanas veidu.
Astrīda Riņķe neslēpa – nelielas telpas ir apzināta izvēle, jo mūsdienu pārbāztā pasaule paģēr atturību.
“Strādājam ar septiņiem astoņiem māksliniekiem, jo tam māksliniekam tu velties, spēj pievērst pietiekami daudz laika, un tas nekādā mērā nav bizness, tas ir dzīvesveids, un tā ir tā greznība,” teica Riņķe.
