Labrīt

1949. gada deportācijās izsūtīja arī bērnus. Tolaik četrgadīgās Maldas Jansones stāsts

Labrīt

Eiropas Savienībā atšķirīgi viedokļi par iepakojuma atkritumu samazināšanu un pārstrādi

Kristas Dzudzilo izstādes galerijā "Alma" pamatā ir zīmējumu sērija

«Es visu atceros, un tad es visu aizmirstu» – mākslinieces Kristas Dzudzilo personālizstāde galerijā «Alma»

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada un 2 mēnešiem.

Galerijā "Alma" skatāma mākslinieces Kristas Dzudzilo personālizstāde "Es visu atceros, un tad es visu aizmirstu", kas sastāv no 11 zīmējumiem, video darba "Es redzu" un kinētiska objekta "Es dzirdu".

"Gan dāvana, gan lāsts droši vien ir tāda, ka, jā, man ir fotogrāfiska atmiņa, un es atceros ļoti precīzi dažādas lietas, bet es pamazām mācos aizmirst, kas man ar dažādiem panākumiem izdodas," stāsta Krista Dzudzilo.

Caur galerijas "Alma" stikla ārsienām ik garāmgājējs tiek uzrunāts ielūkoties mākslinieces Kristas Dzudzilo personālizstādē "Es visu atceros, un tad es visu aizmirstu".

Tā ir vienota ekspozīcija, kas sastāv no trīs lielumiem. Pirmais no tiem – 11 zīmējumi, kuru pamatā ir fotogrāfijas, un no divām zīmējumu sērijām – "Es visu atceros" un "Es visu aizmirstu". Stāsta Krista Dzudzilo:

"Gandrīz nekad nešķiet, ka es zīmēju cilvēku vai portretu, man šķiet, ka katrs cilvēks manā zīmējumā ir ainava, nekas manī netiecas attēlot kaut kādu konkrētu tēlu, bet, jā, tā ir tā ilgstamība.

Skatoties uz kādu fotogrāfiju, ja es redzu, ka tajā ir kāda turpināšanās vai kustība, kas var būt ne obligāti fiziska kustība, bet gaismas kustība vai formu attiecība vienam pret otru, ka tur ir kaut kas, kas manī turpinās, tad tas arī piesaista manu uzmanību."

Katra zīmējuma apakšnosaukums ir kāda kodēta ziņa jeb skaņdarbs, ko māksliniece klausījās, zīmējot konkrēto mākslas darbu, piemēram, Frideriku Šopēnu vai Morisu Ravēlu.

Zīmējumu sērijas ir radītas pusotra gada laikā. Kā stāsta māksliniece, zīmēšana ir lēns process, un viņai pašai arī patīk lēns laiks, tāpēc kā otrs izstādes lielums ir video darbs ar nosaukumu "Es redzu". Fiziski redzēt video gan var visai maz, jo tā galvenais tēls ir skaņa.

"Es kādreiz bērnībā dejoju baletu; pirmais balets, ko es savā dzīvē redzēju, bija "Romeo un Džuljeta", un šis video ietver transkripciju mirklim, kad Romeo pirmo reizi ierauga Džuljetu, un sanāk, jā, ka šis [video] ir secīga darbību secība, kura atklāj varbūt kaut ko no tā, kāpēc notiek iemīlēšanās," skaidro māksliniece.

Lai iezīmētu lēno laiku, starp zīmējumiem izstādē ir novietots trešais lielums jeb kinētisks objekts ar nosaukumu "Es dzirdu". Tas ir metronoms, kuram kā svārsts ir izmantots mākslinieces zīmulis, ar kuru zīmēti darbi.

Māksliniece uzsver, ka, vērojot izstādi, svarīgākais katram apmeklētājam ir ļauties līdzi lēnajam laikam un vienkārši izjust to: "Mani darbi rodas ļoti lēnām, tās ir aptuveni 100 stundas, man šķiet, ka tam var nepievērst uzmanību, un es to nedomāju kā kaut kādu īpašu vērtību tam, ka es tos radu tik lēnām, bet to, ka tajā ir šī ilgstamība un šī klātbūtne. Man liekas, ka arī tajā, kā grafīts pārklājas slāni pēc slāņa, tas ir redzams, ka nav iespējams tam notikt ātri, ka tā dzimšana ir notikusi lēnām, un man liekas, ka šis lēnums, kas ir gan video, gan objektā, ka tas lēnums aicina arī cilvēku, kurš skatās vai kurš piedzīvo šos darbus, arī kaut kādā ziņā kļūt lēnākam, vai atļaut vai atvērt telpu skatīties, un ideālā variantā kaut ko arī ieraudzīt."

Izstāde galerijā "Alma" aplūkojama līdz maija sākumam.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti