Bijušā arsenāla telpas ir 2000 kvadrātmetru lielas. Katru reizi, dodoties uz Rotko muzeju, ir jārēķinās ar vairāku stundu gājienu caur tā neskaitāmajām, tumšajām izstāžu zālēm, kas sadalītas mazākos steliņģos un aizpildītas ar nesveramu apjomu mākslas. No pieredzes jau zināms, ka, beidzot iznākot ārā no tumšajām telpām, galvā būs neliels reibonis – gan no spožās dienas gaismas, gan lielās, raibās darbu masas. Līdz ar to, ja gribas ķert apcerīgus prāta stāvokļus pie Marka Rotko orģināldarbiem, labāk sākt ar tiem uzreiz un pēc tam aizvien vairāk sadrumstaloties bagātīgajā izstāžu piedāvājumā.
Arī šī reize nav izņēmums. Šobrīd te vienlaikus redzamas mainīgās četras izstādes, kā arī mākslas centra kolekcija, Pētera Martinsona ekspozīcija un, protams, Rotko gleznas.
Kopš septembra sākuma joprojām apskatāma arī Daiņa Pundura instalācija "Vizualizējot gravitāciju", kas atrodas aiz Pētera Martinsona darbiem, kā arī starptautiskās keramikas biennāles konkursa izstāde "Martinsona balva 2023". Tajā savukārt īpatnējā veidā implantēta lietuviešu mākslinieces Agnes Šemberaites darbu sērija ""Baiļu vārdošana": ceļojums iekšup". Pieļaujot, ka apmeklētājs ies caur visām ekspozīcijām, nešķirojot to atklāšanas datumus, šeit redzamais būtu jāvērtē kopskatot.
Māla meditatīvā daba
Dainis Pundurs ir latviešu keramikas mistiķis un filozofs. Viņa izstādēm un instalācijām vienmēr tiek pievērsta papildu uzmanība to performatīvās un skatītāju iesaistošās dabas dēļ. Pat ja šī interakcija nav fiziska, tā notiek vērotāja prātā, jo Daiņa Pundura darbi ir ievelkoši un hipnotiski, tie aicina gluži ķermeniski sevi iztēloties mītisku noskaņu ainavā. Arī aiz Martinsona ekspozīcijas krāvumiem (tā diemžēl būtu jāvērtē šī keramiķa darbu izstādīšana) instalācija "Vizualizējot gravitāciju" izskatās gana iespaidīgi. Tas ir liels koka kubs, rāmis, lakonisks templis, kurā iekārtas izžuvušas māla taures vai kāti – šīs formas varētu raksturot dažādi. Noprotams – mākslinieks, strādājot jēlā materiālā, ar rokām veidojis šīs stalaktītu struktūras tik garas, cik vien iespējams – cik to ļauj paša māla svars attiecībā pret gravitāciju.
Pat neredzot veidošanas procesu, nojaušama tā performatīvā, meditatīva daba. Instalācija labi strādātu savā mērogā un tajā izmantoto dabisko materiālu – māla un koka – raisītajās sajūtās, ja vien nebūt divu "bet". Pirmkārt, tā no abām pusēm ir norobežota ar nesimpātisku aizsarglenti. Jā, te redzamās struktūras ir trauslas, bet šis lielais darbs daudz zaudē, ja aplūkojams vienīgi no viena skatu punkta. Otrkārt, pati koka konstrukcija, kas ir nozīmīga instalācijas daļa, varētu būt tehniski veiklāk risināta. Zinot, kādas ir mūsdienu galdniecības iespējas un koka savienojumu daudzveidība, un to, ka te mēģināts runāt iespējami lakoniskāk un tīrākā formā, žēl, ka šis viss vienkārši saskrūvēts ar brutālu, lielveikalā nopērkamu metāla leņķu palīdzību. Pie tam uz daudziem no tiem joprojām redzamas etiķetes.
Noslēgtās ainavas
Otrā stāvā pa kreisi, tālākajā galā redzama ukraiņu/baltkrievu mākslinieces Hannas Mjadzvedzevas keramikas objektu izstāde "Ainavas". Daļa no tiem eksponēta arī šī gada pavasarī baltkrievu mākslas izstādē "Kreatīvā revolūcija. Baltkrievija 2020" Mākslas stacijā "Dubulti". Tur baltā kuba formātā keramiskie objekti bija izvietoti saspiestā bariņā un konkurēja ar Vladimira Ceslera provokatīvo plakātu sēriju. Šoreiz ainavām dota atsevišķa telpa, un tās saņem daudz vairāk pelnītas uzmanības. Izstādes nosaukums strīdas ar redzamo. Ja ierasti ainava, skats, horizonts ir telpisks apzīmējums kaut kam vērotājam apkārt esošam, tad Mjadzvedzevas darbi ir noslēgti, konkrēti objekti.
Lai vieglāk uztvertu šīs skatītāja-apskatāmā attiecības, var iztēloties analoģiju ar mūsu pašu Piena Ceļa galaktiku. Mēs to atpazīstam pēc vizuāla, izplatījuma melnumā zaigojoša modeļa. Tāds tas redzams dažādās ilustrācijās, bet realitātē esam tajā visā iekšā – patiesībā teleskopā iespējams redzēt tikai mums apkārt esošās Piena Ceļa struktūras, ne kopskatā visu galaktiku. Tātad rodas jautājums arī par šīm keramiskajām ainavām – kā modeļi tās ir? Iespējams, uzmanība ir jāvērš uz smalki veidotajām, atšķirīgajām virsmas faktūrām. Varbūt tām ir jārada taktilas, nojaušamas asociācijas, norādes. Savā ziņā tas arī izdodas.
Ekspozīciju papildina arī neskaidra šķidruma kubs un video, kurā tiek ūdenī zvalstīts un aizduļķots kāds keramisks objekts. To pavada noslēpumainu trokšņu sērija. Šie specefekti pret "Ainavu" nosvērto dabu šķiet sadomāti un lieki.
Gana tradicionāla ekspozīcija ar minhauzeniskām galējībām
Pārējās otrā stāva zāles šoreiz aizņem īpatnēja gleznu un formu izstāde "Kosmiki Dynami: Māksla kā vispārējs impulss", ko šeit atvedis Pashmin mākslas konsorcijs. Mākslas konsorcija, lai ko tas arī nozīmētu, mājaslapā lasāms, ka tā ir viena Eiropas un pasaules prestižākajām mākslas galerijām (kā pirmās "Google" meklētājā gan uzrādās nevis mākslas vērtētāju atsauces par šo mākslas centru, bet pašu PR teksti). Šajā centrā esot "redzami high-class artworks" [no angļu val. augstas raudzes mākslas darbi – red.], un "tā izstādes ir unikālas un 100 procentu kūrētas" (atkal – lai ko tas arī nozīmētu). Pashmin tīklam pieder galerijas Vācijā un Ķīnā.
Ierasti izstādes apskate tiek sākta ar tās apraksta izlasīšanu, un te nu sākas jautrība. Nevēlos apšaubīt teksta autoru spējas, bet pieļauju, ka šī anotācija ir laista caur kādu no AI rīkiem ar piezīmi "uzrakstīt pēc iespējas mākslinieciskāk, radošāk pompozāk". Pašu ekspozīciju veido tehniskajos risinājumos un tēmu izvēlē diezgan droša un komfortabla darbu atlase. Tās ir gleznas, kas labi, fifīgi un aci piesaistoši izskatīsies ikvienā interjerā, kur gribētos kādu odziņu. Netiek pārkāptas nekādas normas vai meklēti jauni, pie sienām nepiekarināmi formāti. Daudz košu krāsu, un viss lielākoties vērpts ap cilvēka figūru – brīžiem elegantu un skaistu, bet biežāk groteski kariķētu. Tāpēc diezgan drosmīgi šai gana tradicionālajai ekspozīcijai veltīt tādus apzīmējumus kā "ir vairāk nekā atrādījums; tas ir rosinājums izzināt un novērtēt mākslas bezgalīgos apvāršņus un sajust tās globālo pulsu" un "kopumā izstāde piedāvā bagātīgu inovatīvas mākslinieciskās jaunrades panorāmu, aicinot apmeklētājus ceļojumā, kas sola sastapšanos ar dažādām perspektīvām un medijiem" un "mākslinieka individuālo pieeju iezīmē godkārīgi centieni, cinisma nots un kripatiņa ekscentriskuma, turklāt visi šie elementi tiek veiksmīgi izmantoti ne tikai kā iedvesmas avoti, bet arī kā jaudīgi motivējoši faktori drosmīgai jaunradei. Autora filozofijas sirdī ir dziļa pārliecība, ka ik pieredzes brīdis ir mūžības dzirksts un tamdēļ neatņemami vērtīgs."
Šīs teksta pērles varētu papildināt ar vēl izteiksmīgākām atziņām uz sienas pie katra autora vārda, taču diemžēl šī recenzija nav bezizmēra.
Ir saprotams, ka aprakstīt vietējam skatītājam nezināmu, dažādu un arī ne pārāk satriecošu autoru daiļrades kopumu ir gana sarežģīti. Taču ieteicams nepārspīlēt (ar visu) un nekrist minhauzeniskās galējībās.
Nav nepieciešams lieki sarežģīt to, kas saprotams tāpat, – šī ir tipiska komercgalerijas kolekcijas atlase, ko veidojuši tādi principi kā māksla-ir-investīcija un mākslai ir jābūt gana saprotamai ikvienam.
Izstādē gan izceļamas divu mākslinieku darbu sērijas. Pirmā no tām ir sintētiskā, vannas istabas kičā ieturētās Monas Moleo gleznas. Treknu un spīdīgu rāmju baseinos burtiski plūst lakas un krāsas kārtas, kam pa vidu mirkšķinās izbrīnītas ačeles. Varbūt tās pieder vardēm vai nārām, bet šie darbi iepriecina ar dzirkstošu, ne vārdos, bet vizuālā valodā izteiktu humoru. Savukārt Daniela Fuksa telpiskie, tonētie saplākšņa kārtojumi, lai arī no sākuma šķiet abstrakti un vēsi, atslēdzot tos ar nosaukumos minētajiem dažādajiem emocionālajiem raksturlielumiem, patiesi iegūst autora aprakstīto noskaņu. Tās ir fiziskā formā konstruēta "Atšķirtība", "Dziedināšana", "Tieksme" un citi intuitīvi līdzjūtami stāvokļi.
Sliktā uztveramība "nemierīgos ūdeņos"
Pirmā stāva labajā spārnā joprojām skatāma starptautiskās keramikas biennāles konkursa izstāde "Martinsona balva 2023". Tas ir ar mākslas darbiem blīvi piesātināts lauks. Arī te līdzīga problēma kā augšpusē – kā izveidot vienotu ekspozīciju un rast tai universāli apzīmējošu tēmu ap 60 konkursa izstādei izvēlētajiem darbiem. Kuratori Aivars Baranovskis un Valentīns Petjko mēģinājuši visu sapludināt tēmā "nemierīgais ūdens". Iespējams, ka vietām šī simboliski ietilpīgā metafora strādā, vietām ne. Ļoti tumšās telpas cauršauj prožektora stari, ierāmējot salīdzinoši nelielā izmēra darbus.
Šādu ekspozīciju veidot ir sarežģīti. Katrs no keramikas objektiem ir ar ko īpašs – ar autortehniku, ar lielāku uzsvaru uz formu vai krāsu spēli.
Tas viss parādās niansēs, ko vēlams īpaši uzsvērt un parādīt arī keramikas jomu nepārzinošajiem. Citādi šāds nezinošs mākslas skatītājs savu uzmanību reducē tikai uz sižetu. Diemžēl šāds tumšas alas un gaismas/ēnas kontrastu risinājums nav labvēlīgs detaļu pētniecībai. Arī lielais darbu skaits pret telpas kvadrātmetriem, to izvietojums – objektu ir daudz un tie visi ir līdzīga izmēra – nesekmē uztveramību, it sevišķi, ja esi izstaigājis jau pārējās Rotko Muzeja ekspozīcijas.
Ceļojums posthumānā mikropasaulē
Nemierīgajos ūdeņos pēkšņi iznirst kukaiņu sala. Tieši tā – vienas izstādes vidū pēkšņi ir iebūvēta cita – istaba, kurā redzama Agnes Šemberaites izstāde ""Baiļu vārdošana": ceļojums iekšup". Tā ir nelielu sīkplastikas, keramikas darbu sērija. Pēc iepriekš redzētajām fragmentētajām ekspozīcijām te esošā noskaņas vienotība un idejiskais tiešums ir vēl vairāk piesaistošs. Tātad mēs esam nonākuši ceļojumā iekšup kādai posthumānai mikropasaulei, kurā valda antropomorfi augi un kukaiņi.
Tiem ir pūšļveidīgi ķermeņi, riebīgi, dzīvīgi taustekļi, kājiņas un cilvēkveidīgas sejas. Taču, līdzīgi kā mazajiem mērkaķīšiem kalitriksiem Rīgas zoodārzā, šajos it kā atpazīstamajos ģīmīšos nav nekā cilvēciska. Rodas sajūta, ka esi netīšām ienācis slēgtā zonā, kurā neviens tevi negaida. Zaļi un sarkani krāsotās radības, kas ir dievlūdzēja un orhidejas hibrīds, lūr ar nenosakāma motīva skatienu. Vai nu tūlīt tās vienaldzībā novērsīsies, vai bez mazākās žēlastības uzbruks un plosīs tavu mīksto miesu.
Autorei ar jūtīgu un izsmalcinātu plastiku izdodas skatītājā radīt riebumu un interesi vienlaikus.
Izstādes apraksts daudz runā par bailēm un nostāšanos ar tām aci pret aci. Lakoniskā, bet precīzā skaņas un gaismas scenogrāfija te vēl vairāk uzsver šo klaustrofobisko konfrontāciju.
Agnes Šemberaites nelielā izstāde ir pārliecinošākais piedāvājums Rotko muzeja ziemas ēdienkartē.
Dārgais Rotko muzej, pie jums ir tumšs!
Šobrīd izstāžu dizaina jomā scenogrāfi arvien vairāk domā par mākslas pieejamību. Tas nozīmē ne tikai zemos sliekšņus un audiogidus, bet arī visiem ērtus grafiskos risinājumus – piemēram, labi salasāmus izstāžu aprakstus.
Dārgais Rotko muzej! Pie jums ir tumšs – umbras toņa sienas un aptumšojums ir daļa no jūsu eksponēšanas stratēģijas, kas ir pieļaujami, taču anotācijām ir jābūt labi redzamām un saprotamām.
Tas ir cieņas un attieksmes jautājums pret savu skatītāju, kuram, pat apveltītam ar labu redzi, te ir problēmas ar teksta uztveri.
Anotācijām jābūt pietiekoši lielām un ērti lasāmā fontā. Tām jāatrodas blakus mākslas darbam, nevis pārdesmit centimetrus no zemes, vai vispār nesaprotamā ploterdrukā uz grīdas (iepriekšējo izstāžu pieredze). Darba anotācijai jābūt gana labi izšķiramai pret tās fonu – gan saprātīgā kontrastā, gan tumšā-gaišā attiecībās. Košas krāsas ir labas un stilīgas, ja tās ir īstajā vietā, nevis žilbina lasītāju. Visbeidzot, arī lieks gaismas prožektors nekaitēs.
Skatoties ar nelielu laika distanci uz Rotko muzeja pildījumu, arī rodas jautājums, kāpēc izstāžu programmas veidotāji vienlaicīgi saliek dinamikas un mediju ziņā tik līdzīgas ekspozīcijas. Jā, no vienas puses keramika un glezniecība nav viens un tas pats, bet šajā gadījumā Martinsona konkursa izstāde un "Kosmiki Dynami" nervozi pulsē vienā ritmā. Un tā nav pirmā reize Rotko muzeja vēsturē, bet drīzāk raksturīga iezīme – spiest uz kvantitāti, ne daudzpusīgu kvalitāti.
Gan augšstāvs (apcerīgais Mjadzvedzevas formu stūrītis būtu izņēmums, ja vien tur neskanētu burbuļojošais, guldzošais skaņu celiņš), gan apakšstāvs ņirb daudzos jo daudzos krāsainos, formas ziņā amizantos darbos, bet tiem iztrūkst kopīgas tēmas, saturiskās vienotības.
Kā būtu šo visu košo zupu pašķaidīt ar kādu lēnu, performatīvu video vai instalāciju, kas aizņemtu visu plašo zāli, ļaujot skatītājam lēni nonākt meditatīvā stāvoklī?
Eklektisma stila fasādes raksturo sīku dekoru pārbagātība, kas neļauj uztvert ēkas kopējo apjomu. Šo arhitektūras parādību sauc par "bailēm no tukšuma". Lūk, arī Rotko muzejam ir hroniska neiroze un bailes pašam no sava telpu spēka. Šī, šobrīd viena no pašām lielākajām izstāžu zālēm Latvijā, varētu būt drosmīgāka un, neslēpjoties aiz detaļām, atmest visu lieko.
Raksts tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu projektā "Recenziju cikls par mākslas notikumiem reģionos". Tā laikā māksliniece Gundega Evelone dodas uz kultūrpunktiem vismaz 100 kilometru attālumā no Rīgas, lai apskatītu mākslas notikumus, kas ne vienmēr viegli un ērti sasniedzami.
