Nenoteiktības mainīgā daba. Marka Rotko mākslas centra izstāžu sezonas apskats

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Pandēmijas ēnā Daugavpils Marka Rotko mākslas centra jauno izstāžu sezonai dots mierinoši pārejošs nosaukums “Nenoteiktības pārvarēšanas laiks” (06.11.2020. – 04.04.2021.). Klīstot puskrēslā izstāžu zālēs un pārkāpjot no viena mākslinieka radītās realitātes citā, (ne)apzinātais mērķis bija atrast tos izstādītos darbus, kas iedarbojas terapeitiski, un tiekties izprast, kāds mākslas valodā ietērptais vēstījums slēpjas tajos. Lai arī mākslas darbi nav tapuši reflektējot par pandēmiju, tomēr tajos visos var ieraudzīt šī brīža nenoteiktības atspulgus. Un ieraudzīt arī dažus pārbaudītus antidepresantus, tostarp dabu, gaismu, sarunas un mazliet ironijas. 

Laikā, kad klātienes apmeklējumi nav iespējami, piedāvājam attālināti ieskatīties sešās šīs sezonas Marka Rotko mākslas centra izstādēs.

Nepanesamais nenoteiktības vieglums

Ieva Jurjāne, “Gals & Sākums. Turpinājums” 

Izstādes nosaukumā ietverta atsauce uz Raiņa dzejoļu krājumu “Gals un sākums”, kas tapis pirms vairāk nekā simts gadiem. Tas vēsta par liriskā varoņa dvēseles ceļu līdz kosmiskajam, dodoties cauri septiņiem lokiem, tostarp pagātni, dabu, mīlu, darbu, sāpēm, nāvi, vientulību. Rainis, veidojot spoguli mūžīgajai kustībai, raksta “Es ritu, ritu, ritu”. Ieva Jurjāne līniju pa līnijai ietērpj šo kustību akvareļos un ieliek tos rāmjos. 2016. gadā akvareļgleznojumu personālizstādē “Daba klusē” Jurjāne izceļ cilvēka eksistenciālos jautājumus un dabas klusēšanu, kas, mākslinieces prāt, “provocē cilvēka dzirdēšanu”. Pie tam, tajā pašā gadā Jurjāne radījusi arī ilustrācijas Ievas Samauskas bērnu grāmatai “Čarlīnes deguns” (“liels un mazs”, 2016). 

Aiz tapešu rakstos izkārtotiem akvareļiem – ceļtekām, pelašķiem, asinszālei, sarkanajam āboliņam, nātrēm un vairākiem pumpuru portretiem – tieši Latvijas savvaļā sastopamie putni – ķivuļi, svilpji, lielās zīlītes, baltās cielavas, dižraibie dzeņi, stārķis, beigta vārna, ērgļi, vistu vanagi – ir izstādes pirmās zāles “varoņi”. Līdzās vienas tukšas ligzdas portretam un divu putnu mazuļu dubulportretam, kas nupat izšķīlušies pasaulē, kura acīmredzami ir pilna aiziešanas. Stingums putnu kājās, augšup pavērsti knābji un neierastās izsvaidīto putnu pozas liecina par nāves pieskārienu. Mazie dziedātājputni, kas, iespējams, ietriekušies logu stiklos, kurus tie neredz. Dzeņveidīgais, kas sapinies tīklos, kārojot ķirsi. Stārķis ar asiņojošu kāju. Apgredzenots plēšputns. Taču šīs nāves nav atbaidošas, atšķirībā, piemēram, no mākslinieka Kristiana Brektes fotogrāfiju personālizstādes “Morgs”, kurā iemūžināti ielās miruši dzīvnieki, tostarp putni.

Šajās putnu nāvēs ir traģisks miers un, jāatzīst, arī savāds skaistums, kas ieraugāms vien putnā, kas vairs nelidos.

Dabas un putnu akvareļgleznojumi ir naturāli, precīzi, minimālistiski. Pašpietiekami. Līdzīgi ilustrācijām mācību grāmatās ornitoloģijā vai botānikā. Pumpuri un putnu balsu atskaņošana telpā ir šis mirklis pirms – pavasaris. 

Dodoties tālāk otrā zālē un atskatoties, ieraugāms Jurjānes pašportrets – atvērta poza, debesu zils pidžamtērps, vaļā izlaisti mati, kuros iemidzis vējš, basas, sazemētas pēdas un ota labajā rokā kā diriģenta zizlis. Pašportrets veidots kā akvareļgleznojumu kolāža trijos rāmjos – dabiska izmēra augums vienā, un katra roka atsevišķi citā (prātā nāk sirreālista Renē Magrita pirms teju simts gadiem tapušais kailas sievietes pilna auguma portrets, sadalīts piecos rāmjos, tiesa, toreiz tai pietrūka tieši rokas).  

Jau 2008. gadā māksliniece personālizstādē “Es viņus redzu” ļāva ieraudzīt 14 dabiska lieluma portretus, kuros toreiz fiksēja savus laikabiedrus – rakstnieku, sportistu, aktieri, zinātnieku un citus. Šoreiz tie ir deviņi dabiska lieluma portreti, kuros ieraugāmas plašāk vai šaurāk pazīstamas personības ar vārdu un dzimšanas datiem, kuri liecina par tuvošanos mūža simtgadei. Desmito rāmi māksliniece aizpildījusi ar spoguli, kurā ieskatīties katram savās pieres rievās. Taisnstūra forma kā rāmis portretējamā pasaulei. Asi stūri. Rūdīti raksturi. Lidija Doroņina-Lasmane Latvijas karmīnsarkanā džemperī. Džemma Skulme ar krāsu triepieniem zem kājām un aktīvi žestikulējot. Valdis Bisenieks ar paceltu roku, ar savu dievišķo darbarīku. Cits ar vistu un galošās, cits ar adīkli, cits ar piparkūku, cits tautastērpā, cits žestikulējot, cits istabas čībās, cits uz biroja krēsla, kas pārsegts ar tautisku segu. Bet visi ar ciešu, tiešu acu skatienu. Lībiešu triepiens. Latgaļu košums. Stāstu kamola pavedieni pārtop maigos, bet izteiksmīgos akvareļos, tuvojoties foto reālismam detalizētībā. Darba procesā ierakstītās sarunas māksliniece kopā ar žurnālistu Eduardu Liniņu ļauj noklausīties arī izstādes apmeklētājam. Jānolasa QR kods mobilajā tālrunī, apsēžoties iepretim gleznai, kura sāk runāt.

Sarunas top par kvalitātes zīmogu katram piepildītajam mūžam, kas ir uzgleznots, neraisot šaubas par mākslinieces izvēli šī cilvēka portretēšanai. 

Trešā izstādes daļa ir zīdaiņu portreti, kuru uzvārdi jau līdzi nes vecāku stāstus, bet nekādā veidā nevēsta šo jaundzimušo dzīves ceļus. Arī šie mazie cilvēki runā atskaņotā ierakstā – pukst, kņosās, guldz, rosās frekvencēs, ko uztvers tikai pašu vecāki. Ovālie, maigas formas rāmji, kuros ieaijāti zīdaiņi, atgādina iluminatorus lidmašīnai, kura atrodas šai putna lidojumā, un kur cilvēks ir tikai sīks puteklis kosmiskā izpratnē. Arī bērnu acu skatiens, lai arī maigs, tomēr jau vieds, ar visu komisko gudrību skatienā. Lai gan dūrītes ir savilktās, tomēr atvērtā žestā pasaulei. Ieapaļajā darbu formā ir ielikta arī nenoteiktības deva. Līdzīgi ziepju burbulim, kura formu, to pūšot lielāku, nevaram paredzēt. Tāpat kā mirkli, kad tas pārsprāgs, atstājot aiz sevis neredzamu neko. 

Jāatzīst, mākslas centra telpas vēstījumam nepalīdz.

Pretstatā šīs izstādes pirmajai ekspozīcijai 2018. gadā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā baltajā bēniņstāvā, Daugavpils izstāžu telpām pietrūkst gaismas. Taču māksliniece ar scenogrāfiskiem elementiem (skaņām, stāstiem, paklājiem, spoguli) piebur šai ekspozīcijai ar viedumu, ar gara mūža daili un ar dabas klātbūtni, tostarp ar putnu balsīm un zīdaiņu čalošanu kā ar apsolījumu turpinājumam. Balsis nomierina un aicina nesteigties. Balsis jau ir turpinājums. Putnu balsis pirmajā izstādes telpā, kur daļa no portretētajiem spārnotajiem īpatņiem jau ir sastinguši, neraisa pretrunu, bet tieši pretēji – liek saprast, ka, izbeidzoties miesai, paliek citas matērijas. Un kā atgādina dāņu filozofs Kirkegors, ko mēdz uzskatīt par eksistenciālisma filozofijas pamatlicēju, – mūsu pienākums ir mīlēt tos, kurus vairs neredzam.

Nenoteiktība kā dvēseles stāvoklis

Egle Einikīte-Narkevičiene, "One size"

Balti un dzelteni dažāda augstuma podesti. Uz tiem saulaini dzeltenais, egļu zaļais, naksnīgo debesu zilais un aveņsārtais. Kā tikko izsaiņoti lielformāta plastilīna taisnstūrīši akmensmasa un pigmenti lietuviešu keramiķes Egles Einikītes-Narkevičienes rokās pārtop par teatrālām mizanscēnām ar rēgainiem cilvēku siluetiem dažādās pozās. Gaismas un keramikas darbu saspēle prātā liek veidot dramaturģiju prožektora gaismā esošajiem darbiem. Scenogrāfisko efektu izstādītajiem darbiem piešķir ne vien gaismas stars, bet arī keramikas skulptūru izkārtojums un kvadrātveidīgās gleznas to fonā. 

Silueti atsauc prātā sirreālista Magrita gleznu “Mīlētāji” (1928), kur sieviete un vīrietis ar gaišas drānas pārsegtām sejām skūpstās.

Šī siluetu anonimitāte keramiķes darbā ir gan jautājums par identitāti, gan par cilvēcisko attiecību bezpersoniskumu, vienlaikus ar dziļi slēpto patieso “es”.

Attiecības vienam ar otru un pašam ar sevi. Sagūstītība vai apzināta norobežošanās? 

Ja viena ekspozīcijas daļa pietuvinās cilvēku siluetiem, tad otrs telpas spārns piepildīts ar dabā sakņotiem fragmentiem, sasaucoties arī ar Ievas Jurjānes “Gals & Sākums. Turpinājums” konceptu par dabas un cilvēka pastāvēšanu vienam otrā. Plastilīna košumam līdzās maigie pasteļi. Turpat līdzās pelēkrozā, zilpelēki, maigāki toņi, kas iemieso dabas nianses. Gubu mākoņi no balta porcelāna, metot tumšas ēnas. Darbu nosaukumos parādās krāsas (“Sarkans”, “Dzeltenais balons”), daba (“Apvārsnis”, “Dūmaka”, “Debesis”, “Dzelme”, “Virpulis”), algebra un ģeometrija (“Aplis”, “Aplis II”, “Viena daļa”, “Divas puses”, “One size”), fizika (“Distance”, “Līdzsvars”). Darbos pievelk formas ekspresija, vijīgums, bet vienlaikus miers un klusums šai gludajā kustībā. Forma reti kur ir asa. 

Lūkojoties no pandēmijas ietekmēta prāta, šī pazemība cilvēkbūtņu siluetos bez rokām ilustrē to, kādas atmiņas nesam un ka esam šeit un tagad. Radīšanas un iznīcināšanas punktā vienlaikus. Plastiskā abstrakcija, ko skatītājam ļauj ieraudzīt māksliniece, un plastiskums, ko viņa uzsver, radot sajūtu par nepabeigtību darbos, atgriežas pie izstāžu sezonas kodola – nenoteiktības (lasīt: pārmaiņu nenovēršamības). 

Nenoteiktība kā nepārejošs starpstāvoklis 

Elga Grīnvalde “Tukšuma spēks”

Kā uzgleznot mijkrēsli? Starpstāvokļi ir tas, kas interesē mākslinieci Elgu Grīnvaldi. Viņas gleznu sērija “Tukšuma spēks” ir gaismas un ēnas robežu meklējumi. Meklējumi ir gan rāmās eļļas krāsu un vairākslāņu špakteles toņkārtu niansēs, gan kliedzošās un uzbrūkošās krāsu eksplozijās no liegiem pasteļtoņiem līdz spilgti zaļajam, agresīvi sarkanajam un pusnakts melnajam. 

Ekspozīcija veidota kā garš labirints, kur gleznas izkārtotas kā ceļazīmes no vienas noskaņas citā – pilsētvides fragmenti, dabas ainavu atblāzma, cilvēka emocionālās abstrakcijas. Vietumis gleznās parādās gan mītiski fantastiskas pūķveidīgas būtnes, kas izkāpušas no viduslaikiem, gan vairākas dažāda lieluma ikonas, gan vietām arī X formas zīme, kas viegli samanāma cauri krāsu slāņiem. Daļā gleznu samanāmi silueti, tostarp jumtu kores, logu rāmju krusti, dūmeņu skaldnes. Mājas.

Savukārt lūkošanās uz ikonām rada priekšstatu, ka esam iegājuši kādā no šiem tukšajiem namiem, kur par spīti laika zobam pie kādas no šķībajām sienām joprojām ir ikona – dievmāte ar bērnu. 

Gleznas grupētas līdzās, pa pāriem vai rindās. Lai arī darbu daudzums mazina redzīgumu un vietumis nogurdina, tomēr neizbēgama ir apstāšanās pie tām gleznām, kas runā. Atkarībā no izstādes apmeklētāja iekšējā dvēseles stāvokļa novērojama gleznu iedarbība. Tās, kuras krāsu paletes dēļ norezonē to vērotājā, pie tām ir vēlme apstāties un lūkoties slāņiem cauri. Slāņi, triepieni, krāsas. Caurspīdīguma arheoloģija. Šai izstādei piestāvētu līdzņemams soliņš, uz kura apsēsties iepretim tai gleznai, kura tajā mirklī uzrunā, un teikt, ka nezinu, cikos būšu mājās. Lai Toma Auniņa mūzikas ievīstītās domas asinātu redzi. Prasmi ieraudzīt. Arī krēslas stundā.

Nenoteiktības zelta maliņa

Japānas grafikas izstāde “Japānas stāsti”

Vienā no izstāžu telpām apmeklētājam ir dota iespēja ielūkoties mūsdienu jau starptautisku atpazīstamību iemantojušu Japānas grafikas mākslinieku redzējumā, kam piedēvēts nosaukums “Japānas stāsti”. Izstāde ir īpaša arī ar to, ka tā ir pirmā iespēja pēdējo divdesmit gadu laikā klātienē skatīt mūsdienu Japānas grafikas darbu kopumu. 

Par uzlecošās saules zemi dēvētā Japāna, kas izsenis cienīta tās apbrīnojamās minimālisma prasmes dēļ, mazzinātājam mākslā, iespējams, saistās ar mākslinieka Hokusai kokgriezuma gravīru “Lielais Kanagavas vilnis”. Jau 19. gadsimtā radītajā darbā, kas šodien redzams pat fototapetes vietā, galvenais vēstījums liek domāt par dabas un cilvēka attiecībām. Arī mūsdienu Japānas grafikas mākslinieku darbos šī mijiedarbība dominē. 

Sižetiski katrs no māksliniekiem ieņem savu skatupunktu uz pasauli, vienlaikus tā ir arī tehniku daudzveidība – gravējumi, kokgrebumi, oforti, litogrāfijas, datorgrafika, sietspiede.

Ja Tošiko Hišida pievēršas ēnām, kas redzamas caur stiklu, tad Suzuki Tošija uz pasauli skatās kā caur mikroskopa lēcas palielinājumu. Masāki Ohnuma darbos “Atmiņas par mežu” harmoniskās krāsās ievīti herbarizētu lapu dzīslojumi un putni līdzās origami motīvam. Kjoko Sato savos numurētajos darbos žilbina ar balto, kurā ar sauso adatu pēdas atstājušas spriedzes pilnas līnijas. Ajumi Morioka mirdzošos kokgriezumos iemieso dabu – dienvidvēju un pumpurošanos. Darbā, kura autors ir Hiroaki Mijajama, vienīgajā parādās kails cilvēka ķermenis, sievietes gurns un plecs, bet centrālais elements darbā ir baltā lilija kā atgādinājums par nevainības un skaidrības klātbūtni. Un daudz zelta. Jošio Imamura darbs sniedz košu saules gaismu, vienlaikus ar zūdošo jeb “vanitas” motīvu uz gaismu skrienošu tauriņu atspoguļojumā, ziedu īsmūžībā, smalkās niansēs un limitētā krāsu paletē. 

Kopsaucējs šo darbu klāstā ir daba, gaisma, zelts, abstrakcija, atkārtojums un pavisam maz cilvēka klātbūtnes paša redzējumā.

Pašpietiekama kosmiskā telpa un dabas klātbūtne tajā liek mācīties paraudzīties uz ikdienišķo un saskatīt tajā zelta maliņu. Vēstījums kā “take-away”, ko noteikti ir vērts uztrenēt ikdienā, kurā iekodušies pandēmijas zobi.

Nenoteiktība kā kosmosa sastāvdaļa

Kaspars Geiduks “Elementi”

Pirmatnība. Vārds, kas nāk prātā izejot cauri mākslinieka Kaspara Geiduka darbu ekspozīcijai. Un līdzās pirmatnībai turpat līdzās anonimitāte, atņemot dzīvajam sejas, atstājot vien klusējošas skeleta daļas kā atgādinājumu par aizgājušo laiku. Vienlaikus izstāde ietver arī uzskatāmu pierādījumu daudzveidības neatņemamai klātbūtnei dabā (ja pieņem, ka cilvēks ir daļa no tās). 

Keramika kā izteiksmes veids, kas runā gan skulptūrās, gan audiovizuālā darbā, gan instalācijā. Melnos rāmjos melni foni ar baltām mazu dzīvnieciņu galvaskausu rindām. Uz galvaskausiem kā uz baltiem klaviatūras taustiņiem gotiski izlocīti melni burti un teksti vai saukļi, piemēram, “Memento mori!” (latīņu val. “Atceries par nāvi!”), kas pandēmijas laikā glūn no visām pusēm, kur vien paraugies. 

Līdzās iznīcībai eksistē arī dzīvais (līdzīgi kā Ievas Jurjānes mirušo putnu portretiem līdzās skan putnu balsis un plaukst pumpuri). To īpaši izceļ disonansi radošais Geiduka darbs, kurā vērojams bišu strops un dzirdama cilvēkbalsu murdoņa un trauku šķindas kādā ēdamzālē. Mākslinieka metafiziskā piezīme izskan arī otrā audiovizuālajā darbā “Atdzimušais”, kur caurspīdīgā traukā paātrinājumā vērojamas māla galvaskausu metamorfozes, uznirstot tiem virs ūdens. Tālāk seko Kaspara Geiduka skulptūras kā anonīmas cilvēkmūmijas bez sejām ar sadragātām ķermeņa daļām kā atgādinājums dzīves pieredzes nereti ne tik vieglajam uzslāņojumam. 

Ekspozīcijas spēks, kurš īpaši iederas pandēmijas radītās ārkārtas situācijas stāstā, ir lielizmēra instalācijā “Ligzdas jeb variācijas par telpu”.

Tās ir noslēgtas, dažādu izmēru ligzdas, kuru forma ir ieapaļa kā zemeslodei. Stilizētās ligzdas balsta metāla konstrukcija kā daudzdzīvokļu nama karkass. Pelēkbrūni, mālaini, faktūraini. No tāluma lūkojoties līdzīgi, bet, tuvumā pienākot, atšķirīgi. Tāpat kā cilvēki, par kuru glābiņu tagad ir pasludināta noslēgšanās savā mikrokosmosā, savā ligzdā.

Nenoteiktība kā agregātstāvoklis 

Silians Ma “Svārstības no nekārtības uz kārtību”

Izstāžu sezonas “reklāmkarogs” no gaisa krītošas baltas bumbiņas uz zila fona, kas atsitas pelēkā plaknē, pelēcībā. Pilnajā versijā darbā redzama arī anonīma roka, kas paļaujas. Kauliņi ir mesti. Baltas bumbiņas, uz kurām salasāms vārds “melanholija”. Ķīnas instalāciju, fotogrāfijas un performanču mākslinieka Siliana Ma (Siliang Ma) personālizstāde “Svārstības no nekārtības uz kārtību” (kas ir arī krītošo bumbiņu darba nosaukums) ietver darbu sērijas, kas tapušas pēdējo trīs gadu laikā un ir organizētas 3. Starptautiskā fotogrāfijas simpozija ietvaros sadarbībā ar Rīgas Fotogrāfijas biennāli. Eksponētie lielformāta darbi un to sērijas no refleksijas par domāšanas kļūdām pārtop par acu apmānu. 

Izstādes skaudrākais eksistenciālais signāls, kas pandēmijas laikā mirgo aizvien biežāk cilvēka prātā, ir darbu sērija “Monumenti” (jebšu “Pieminekļi”?). Kails, sakumpis pusmūža vīrietis uz balta podesta baltā studijas telpā, kam līdzās noslīdējis melns pārsegs un sagāzti citi balti podesti. Līdzās spoguļa lauskas, kas neļauj ieraudzīt modeļa acu skatienu. Koka molberts balsta šī paša vīrieša kailās, izdēdējušās muguras fotoportretu pretskatā, citā kadrā – sānskatā. Vēl citā kadrā koka stalažas sirreāli balsta ķermeņa fragmentus – kailas krūškurvja daļas kolāžas tipa darbā. Šī darbu sērija ir kā neērtais jautājums par mākslinieka identitāti. Kāda ir tēlnieka vai gleznotāja loma gadsimtā, kuru dokumentē aizvien specializētākas tehnoloģijas un kurā uzbrūkoši tuvojas mākslīgā intelekta laikmets? Kāda ir tehnoloģiju loma un robežas mākslas darba radīšanā? Ko par personību liecina mākslas darbs, kurš iemūžina to bez sejas portretēšanas un bez jebkādām regālijām, kas norādītu uz šī cilvēka dzīvi, statusu vai interesēm?

Cik lielā mērā anonimitāte vienlaikus ar pilnīgu atklātību, ko iemieso kailais stāvs, ir šī laika drošais “agregātstāvoklis”?

Savukārt darbu sērijā “Pārāk sekla, lai būtu patiesība” fotogrāfs rāda inscenētas ainas. Viena līdzinās alķīmiķa darba videi, iekļaujot kadrā ūdeni mēģenē un kādu atkal tikpat anonīmu roku, kas veic neizprotamu eksperimentu. Citā ainā četros līdzās novietotos darbos mākslinieks fiksē gaisu, kurā virmo kustībā rēgains siluets. Starp citu, Silians Ma vienā no darbu sērijām “Pašcenzūras problēmas” aicina gan uz redzes pārbaudi, gan kadros notver rēgainas kustības, kuras prāts līdz galam nepieņem.

Ēteriskais, netveramais, metafiziskais – fragmenti kā uztveres vai pat apziņas deformācija.

Elektroniskās mūzikas frekvenču iestatīts, izstādes apmeklētājs eksponētajos darbos neapzināti cenšas salikt visu saprotamā, loģiskā secībā, taču neveiksmīgi. Attopas pats savu domu slazdā, ieraugot Siliana Ma darbos likteņa pirkstu (šo anonīmo roku), tehnoloģiju gūstu, kurā esam, un centienu notvert kadrā neizprotamā kustību – starpstāvokļus. Un vienā no tiem pašreiz iestrēgusi teju visa pasaule. Daļa – tiecoties atmaskot šo anonīmo roku, vēl daļa – uzgriežot tai muguru bez uzliktas sejas maskas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti