Kas ir laikmetīgās mākslas telpa Latvijā? Ekskluzīvs klubs, kur var tikt tikai izredzētie, kuri sevi ir pierādījuši? Vieta, kur satiekas jau sen pieauguši eksperti, kuri sarunās izmanto maz zināmus vārdus? Varbūt tai jābūt vietai, kas vieno visus – it īpaši pieaugušo ar bērnu. Pastāv uzskats, ka bērniem un jauniešiem ir jāmācās klausīties un paklusēt, pirms cenšas mākslu radīt paši, taču kāpēc tam tā jābūt? Bērniem ir idejas, un bērni ir radoši, un bērniem ir, ko teikt. Jaunās paaudzes ir pelnījušas radīt mākslu un iesaistīties mākslas telpā, gluži kā ikviens cits.
Lai Latvijas mākslas telpu padarītu pieejamāku visiem, tā ir jāatver arī bērniem un pusaudžiem, kuri bieži vien paši neizvēlētos vai arī nezina, kā iesaistīties tajā. Tas nozīmē, ka māksliniekiem un kuratoriem ne tikai jābūt gataviem jaunatni uzņemt savā pasaulē, bet arī tā jāaicina iekšā pašiem. To lieliski veica MIK kolektīvs, dodot metaforisko ruporu bērniem un pašiem ieņemot mentoru/palīgu pozīciju. Izstāde "Mākslinieks ir klātesošs" ir veidota sadarbībā ar dažādu Latvijas skolu bērniem un pusaudžiem. Mākslinieki ir sev iedevuši mērķi iesaistīt jaunās paaudzes mākslā, ļaut tiem sevi izpaust brīvi un bez spiediena. Jaunieši runāja, fotografēja, rakstīja un radīja pēc brīvas gribas. Caurcauri var redzēt jauniešu domas un viedokļus – necenzētus un patiesus.
Kā arī uzzināju no māksliniecēm, darba procesa laikā daudzi jaunieši izvēlējās nepiedalīties projektā, pat ja skolotāji bija apsolījuši automātisku desmitnieku.
Arī šī izvēle tika cienīta, un neviens nebija spiests piedalīties mākslas veidošanā. Mākslas svarīguma uzspiešana, kas varētu tikai attīstīt nepatiku pret to, nenotika.
Saulainā laikā visdzirdamākā instalācija bija Artūra Puntes un Maksima Šenteļeva "Circus Solaris", veidota ar Strenču pamatskolas 6.–9. klasēm. Instalāciju, protams, var apskatīt – ratu, kas simbolizē sauli, zem divām metāla pudelēm, taču instalācijas skaistums ir audiāls, tas parādās, acis aizverot. Darbs sadarbībā ar sauli atskaņo darbnīcā bērnu ierakstītas skaņas, kā arī vējš ļauj saklausīt metāla pudeļu šūpošanos. Ierakstot skaņas darbnīcas laikā bērniem bija jāiemācās saklausīt skaņas, kas jau pastāv ap viņiem, tāpat arī apmeklētājam jāiemācās klausīties mākslā. Klausīšanās pieredze var atšķirties atkarībā no laikapstākļiem. Apmeklētājs saulainā dienā var dzirdēt ierakstus, taču vētras laikā var izbaudīt, kā pudeles krīt arvien lielākā panikā un sitas pret stabu, pie kura ir piesietas. Man paveicās dzirdēt šīs skaņas kakofonijā, kura pēc minūtes šķita gluži kā salds meldiņš. Apmeklētāja pieredze ir cieši saistīta ar dabu, tāpat kā mākslas darba radīšanas process, kurā bērni ierakstīja skaņas, kas nāk no zemes, gaisa, kokiem un ūdens. Caur šo saikni ar dabu apmeklētājs var sarunāties ar bērniem, kuri darbu veidoja.
Mani iepriecināja aprakstā dotās ziņas, ka darbs ir atstājis nospiedumu Strenčos – ar Strenču sonifikācijas stacijas izveidi, kā arī ar ierakstu publicēšanu internetā. Ir svarīgi redzēt, ka bērnu radītais nekur nepazūd pēc radīšanas procesa. Šis daudzreiz aplūkojamais rezultāts dod sajūtu, ka paveiktajam ir bijusi jēga, ar to var lielīties un izmantot kā pašapziņas balstu nākamajos radošajos darbos.
Bērnu iesaiste mākslā nozīmē visu veidu bērnu iesaisti.
Anda Lāce, strādājot ar Antūžu pamatskolas bērniem ar speciālām vajadzībām, radīja darbu "Kur kāpurs rāpo". Darbnīcu rezultātā tapa dzeltens papīra kāpurs, kā arī video ar kāpura pārvietošanos pa dažādām dabas telpām. Kāpurs veidots milzīgs – kā no visa pasargājoša sega. Tam stāvot vertikāli, aiz kāpura masīva gandrīz nevar pamanīt bērnus, kuri to stutē un staidzina. Viņi ir neredzami, taču svarīgi kāpura eksistencei, viņi to atdzīvina kāpura radītajā drošības telpā. Tam arī ir dotas spējas apēst visu slikto pasaulē, kā alkoholismu vai kara sācējus, un to pārvērst Zemei noderīgos resursos.
Darbā redzamais ir bērnu vērtības, vēlmes un labsajūta. Var pamanīt, ka bērni radījuši mākslu, ar ko jūtas ērti. Par darbnīcu veidotajā video bērni izsakās, ka iesaistes process ir bijis jautrs, liedējošs, tieši tāds, kādam tam jābūt. Mākslinieku pašsajūta bieži vien tiek atstāta novārtā pat pieaugušo aprindās, taču to ir it īpaši svarīgi izvirzīt priekšplānā, strādājot ar bērniem.
Bērniem ir jāapzinās, ka būt māksliniekam nav nekas sāpīgs, bet gan iespēja radīt ko skaistu un patīkamu, nepazaudējot labsajūtu.
Laikam ejot, māksla kļūst arvien iekļaujošāka un demokrātiskāka, ar to nāk līdzi stereotipu graušana par izdzisušo mākslinieku kā normu jebkuram, kurš strādā nozarē. Darbi līdzīgi šim kāpuram dod jauniešiem pareizo domāšanas modeli – laba pašsajūta rada labu mākslu.
Kristīnes Brīniņas darbi "Ķermeņa nospiedumi", "Bērnu domu tirgus" un "Kustību padomi skumjai dienai" iet roku rokā ar jau minēto kāpura veidošanas procesu – Liepājas Katoļu pamatskolas fokuss ir uz iekļaujošu izglītību, it īpaši bērniem ar kustību un citiem funkcionāliem traucējumiem. Līdzības turpinās mākslinieču brīvajā attieksmē, arī video par Kristīnes rezidenci Liepājā bērni pauž prieku un pārsteigumu par atļauju izpaust sevi bez ierobežojumiem.
Kā jau esmu konstatējis, bērniem ir daudz, ko teikt un rādīt, kā arī ieteikt. Kioska kreisajā pusē novietoti deviņi televizori, kuros bērni ar kustībām izsaka padomus apmeklētājiem, kā justies labāk, kad viss ir slikti. Guli. Dzer. Pastaigājies. Šajā projektā rūpes izrādītas ne tikai par pašu radītāju, bet gan visu cilvēku labsajūtu.
Ir svarīgi mums visiem justies labi, lai radītu iekļaujošu sabiedrību, par kuru jaunieši sapņo.
Mēs (pieaugušie) bērniem rūpam, tāpat kā viņi mums. Sēžot un skatoties ierakstus, raisās vienlīdzības un kopības sajūta. Kā var būt, ka šiem bērniem interesē, kā mēs jūtamies? Pieaugušie taču ir tie, kuri par visu vienmēr uztraucas vai skumst, tā vienkārši ir. Tomēr mēs visi kopā veidojam iekļaujošu sabiedrību, tā nevar tapt caur stresu, tā var pastāvēt tikai caur abpusējām rūpēm un saprašanos.
Blakus televizoriem uz galda stāv kaudzīte ar baltām pastkartēm. Tās domātas pieaugušajiem, lai tie izdomātu paši savus ieteikumus labsajūtai. Kad padoms uzrakstīts, ar to var "iegādāties" citu pastkarti, uz kuras bērni sarakstījuši savas domas par pieaugušo uzvedību. Es atļāvos paņemt vairākas un uzliku uz sienas virs gultas, lai ik rītu izvēlētos savu mantru. Vistuvāk sirdij krita lakoniskais
"Lai viņi nav tik priecīgi. Nomierinaties"
Mūsdienu jaunieši ir piedzimuši un uzauguši digitālā vidē – tā glabā visu, taču to nav iespējams turēt pavisam privātu, lai vai cik daudz "encryption" nesolītu ikviena saite.
Īsts privātums un intimitāte eksistē vairs tikai fiziskajā telpā, kā, piemēram, dienasgrāmatā.
Evas Vēveres vadītās darbnīcas galarezultāts ir instalācija "Vieta, kur būt", kuras mērķis bija ļaut jauniešiem atrast savu vietu, meklējumus piefiksējot dienasgrāmatās. Uz vietas iespējams aplūkot dažus jauniešu grāmatu atvērumus un aizvērumus (viena grāmatiņa bija pat cieši noslēgta ar līmlenti), kā arī audiovizuālu materiālu – jauniešu ierakstītos trokšņus un divus video, vienu ar jauniešiem sēžam mierīgi kameras priekšā, otru ar ekskursiju pa dienasgrāmatām.
Es ceru, ka šie jaunieši beigās atrada savu vietu, kur būt, taču to no eksponātiem nevarēja noprast. Domāju, ideja ir laba – ierādīt pusaudžiem drošu telpu ārpus interneta, attīstīt spēju savu rīcību dokumentēt radoši, tomēr izstāde pati mani neuzrunāja. Atšķirībā no iepriekšminētajiem darbiem, šeit es nejutu saikni ar jauniešiem. Gan pelēkās sienas, gan pēc muzeju normas izstādītās grāmatas radīja uzspiestu lietišķuma sajūtu, ko nemaz nevarēja manīt, klausoties jauniešu audio. Rodas sajūta, ka starp apmeklētāju un radītāju ir kāds neredzams pieklājības šķērslis, kurš rada mazliet slimnīcai līdzīgu atmosfēru. Lai gan no visas sirds atbalstu ideju, scenogrāfiskā ziņā šī nebija mana vieta, kur būt.
Viens no veidiem, kā dot jaunībai platformu mākslā, ir to dokumentēt visprecīzākajā veidā – fotografējot. Vika Eksta savās darbnīcās apmācīja Aglonas vidusskolas pusaudžus dažādos fotografēšanas veidos un deva uzdevumu atainot savu dzīvi pēc brīvas gribas. Foto sanākuši dinamiski, liela daļa mazliet miglaini, mūžīgā kustībā, tāpat kā jaunieši. Varēju salasīt draudzības, pašizpausmes un izklaides tematiku. Kā pavadoņi bildēm, telpā stāv arī divi krēsli, noklāti ar uzrakstiem un zīmējumiem, tāpat arī grīda noklāta grafiti stilā, gluži kā tuneļa mūris.
Es šaubos, vai mērķis patiesi atainot pusaudža dzīvi vispār ir sasniedzams.
Pusaudži izcili māk slēpt savas īstās pieredzes, it īpaši šādā gadījumā – mākslinieces un skolotājas uzraudzībā. Manuprāt, vienīgais veids, kā patiešām saprast modernā pusaudža prātu, ir dzīvot ar to. Es apbrīnoju cēlo nodomu dot pusaudžiem iespēju parādīt savu dzīvi, kāda tā ir, taču uzsveru – skolas vidē šī patiesība neatklāsies. Protams, fotogrāfijas tapušas darbnīcās, nevis skolā, taču, redzot ekspozīciju, es nevaru domāt ne par ko citu kā vien skolas uzdevumu. Pavadošajā video tiek pieminēts darbnīcas uzsvars uz dažādu fotografēšanas stilu apmācību, kā arī mājasdarbu eksistence. Lai gan bildes nebūt nav "sliktas", tās šķiet saspīlētas, fotografētas tādēļ, ka vajag. Turklāt to izvietojums uz sienām ar melnajiem rāmjiem man ļoti atgādināja "Jysk" gleznu un fotogrāfiju sekciju.
Nevaru neko sliktu teikt par grīdu un krēsliem, tie šķiet īsti. Grafiti ar dažādiem (pārsvarā necenzētiem) uzrakstiem, kuriem apkārt stāv tādi kā "I was here". Varbūt apzīmēt krēslu ir vieglāk, nekā uzņemt foto, kas vienā bilžu kopumā atainotu, kas esi tu un tavi laikabiedri. Objektu aprakstīšana tīņiem ir dabiska, tā nāk viegli, varbūt tādēļ grīda man patika labāk nekā sienas.
Atšķirībā no "Vietas, kur būt" Gundegas Evelones projektā "Bolderājas hieroglifi" Bolderājas Jaunās pamatskolas skolēni nemeklēja sev jaunu vietu būšanai, bet gan kā saimnieki rādīja savas jau esošās telpas Bolderājas un Daugavgrīvas rajonos.
Ikvienam pusaudzim ir savas teritorijas, varbūt ne iezīmētas kā dzīvniekam, bet katram prātā ir vismaz pāris vietiņas, kuras asociē ar sevi. Šīs vietas reti sanāk izrādīt, kur nu vēl pieaugušajiem. Priecājos, ka skolēni uzdrīkstējās dalīties šajā gandrīz svētajā informācijā ar mums. Gan jau šis darbs man izteiktu daudz vairāk, ja es būtu vismaz vienreiz dzīvē bijis Bolderājā, vai arī ja es būtu varējis atrast vietas, uz kurām viņi atsaucās "Google Maps". Apbrīnoju arī ar simboliem izgrebtos kubus. Ja vien es varētu uzzināt, ko tie nozīmē!
Bērniem, pusaudžiem, jauniešiem – visiem ir vieta mākslā.
Ne viss jaunatnes radītais būs ideāls, bet tam ir domāts treniņš un atkārtoti mēģinājumi, un tieši tā ir tā jaunības esence – mēģināt kaut ko atkal un atkal, līdz sanāk.
Šiem mēģinājumiem nevajadzētu norakstīt jauniešus nederīgus mākslai, kā tas reizēm notiek, uzstādot tiem nezināmu laika periodu, kurā tiem jāmācās no malām, līdz tie mistiski pratīs veidot izcilu mākslu. Nē. Jaunieši ir te, viņiem ir galvas pilnas ar domām, viņiem vajag telpu, kur tās piepildīt. Cepuri nost visiem māksliniekiem un jaunatnei no manas puses.
