Zils ir dabā visretāk sastopamā krāsa – tikai daži ziedi vai spoži akcenti putnu spalvu kārtojumos iemirdzas spoži zili. Vienlaicīgi zils ir dabā visvairāk redzamā krāsā – it sevišķi, kad skaidrā laikā stāvi jūras malā, tad tev pār galvu un apkārt plešas zilas debesis, kas tikpat koši atspīd priekšā esošajā ūdens klajumā.
Sanāk, ka zilais ir maz, kad tas ir taustāms un materiāls, bet bezgalīgi daudz, kad šis tonis ir netverama atmosfēras gaismas spēle. Tāds tas ir arī Rietumu pasaules cilvēka apziņā – sapņu, ilgu un naivu cerību krāsa.
Lauras Feldbergas izstāde "Bezgalīgās zilās debesis", kas šobrīd skatāma Latgales vēstniecības "Gors" telpās, ir simboliska, tēlaina refleksija par šī brīža politisko un cilvēcisko realitāti – kara apstākļiem, kas tieši un netieši ietekmē katra apziņu un drošības sajūtu. Te redzamas vairākas liela izmēra instalācijas, kas veidotas no dažādiem tekstila materiāliem.
Laura Feldberga ir starpdisciplināra māksliniece. Sākusi kā grafiķe, viņa šobrīd brīvi pārvietojas starp dažādiem mākslas žanriem, uzsvaru liekot uz lielformāta vides instalācijām, kas sevī fiziski iesaista skatītāju. Tāpat māksliniece darbojas arī kā performante un strādā ar arhetipiskiem, emocionāli uztveramiem, absolūtiem simboliem.
Izstādi tematiski var sadalīt divās daļās. Pirmajā redzamas trīs instalācijas – "Bezgalīgās zilās debesis", "Trīsvienība" un attālāk esošie "Sargātāji", bet otrā ir savstarpēji saistīto kreklu sērija – objekti, pie kuriem Laura Feldberga savā jaunradē atgriežas atkal un atkal. Izstādes tituldarbs "Bezgalīgās zilās debesis" ir izmēros vērienīga tekstīlija, kas veidota kā maskēšanās tīkla pinums. Šo darbu var salīdzināt ar pavasarī redzēto Lienes Rumpes personālizstādi "Gleznotāja Nindzjas vingrinājumi" Dundagas pilī, kurā Rumpe arī strādāja ar militārajiem maskēšanās rakstiem un to attiecībām ar skatītājam noslepenoto. Taču "Gorā" redzamās Feldbergas instalācijas mērķis šoreiz nav noslēpt un aizmiglot. Šajā gadījumā tā pati ir informācijas nesējs un pauž aktīvu, politisku nostāju.
Laura Feldberga vēl nepublicētajā "Mākslas Žurnāla" sev veltītajā janvāra numurā (šīs recenzijas autorei bija gods veidot šo interviju) saka, ka šāda kamuflāžas tīkla vīšana ir performatīvs un pilsonisks protesta akts. Ja raugāmies atpakaļ uz kara sākumu, tad patiešām – paralēli ziedojumu vākšanai un nosūtīšanai uz fronti tieši kolektīvā maskēšanās pārklāju veidošana bija spontāna un Latvijas mūsdienu apstākļiem neredzēta cilvēku apvienošanās. Iepriekš nepazīstami ļaudis sanāca kopā tautas namos un sporta zālēs, lai pacietīgi sietu tīklā zaļās lupatiņas. Tā ir it kā sīka un trausla, bet tomēr apņēmīga nepakļaušanās tumšajām drausmām no Austrumu puses.
Līdz ar to darbs "Bezgalīgās zilās debesis" ir dubulti pamanāms – tam, par spīti tapšanas metodei, nav maskējošā uzdevuma, un to varētu arī tulkot kā vizuāli skaļu pieprasījumu pēc "drošajām debesīm", ko mēs, eiropieši, pēc gandrīz divu gadu karadarbības tā arī joprojām neesam spējuši nodrošināt virs ukraiņu galvām.
Izstādes laikā top vēl viens zils aizsargtīkls – "Gora" apmeklētāji iekārtā rūtojumā var paši iesiet jau iepriekš sagatavotas lentītes. To viņi arī cītīgi dara. Šī darbība ļoti atgādina Tibetas budisma karodziņu gatavošanu. Katra košā strēmele ir kāda vēlēšanās. Vējš, to plivinot, izplata pasaulē. Tā arī šeit ik veiktā kustība, mezgls un vijums caur tīkla aci ir apzināta darbība un vēlmes apliecinājums.
Tālāk redzami savienoto kreklu pāri. Tās ir trīs veidu situācijas, trīs matemātiski vienādojumi, kur risināta saskarsme starp 1 un 1. Varbūt tā ir saskaitīšana, varbūt atņemšana vai kas cits, kas definē attiecības starp iespējamajiem šo zilo kreklu valkātājiem. Skaidrs ir tas, ka abi ir saistīti. Attālumu starp tiem iezīmē vai nu zilas auduma lentes ("Cilvēki – putni"), vai tīkls "Drošā telpa", kur "Bezgalīgo zilo debesu" vispārinātais motīvs tiek pārnests uz personīgo līmeni. Šīs instalācijas var uzskatīt arī par performatīviem objektiem – tās par tādām pārvērstos, kad krekli tiktu noņemti no iekārtajiem metāla pleciņiem un uzvilkti performatoram.
Tā ir Lauras Feldbergas raksturīga darbu iezīme – tie ir daudzfunkcionāli un no centrālajiem, klusējošiem apskates priekšmetiem viegli kļūst par darba instrumentiem performanču mākslinieka rokās (ķermenī), iegūstot jaunu nozīmi.
Iztēlojoties šo, var sajust iespējamo vibrāciju pārnesi no viena kreklā tērptā cilvēka uz otru. Šajā gadījumā te atklātos ne vien pozitīvās attiecības – kā to instruktīvi rāda nekustīgie krekli – kā paļaušanās un empātija, bet neglābjami rastos arī spriedze. Šādi savstarpēji saistītie būtu ierobežoti un atkarīgi viens no otra. Cerams, ka izstādes laikā vēl varētu izvērsties kāds performatīvs notikums, kurā tiktu fiziski pārbaudīti šīs instalācijas šobrīd tikai teorētiskie sadarbības modeļi starp A un B.
Varētu teikt, ka "Bezgalīgajās zilajās debesīs" ir vairāk jāraugās tajā, kas nav redzams. Ar dažāda veida pavedienu un tīklu palīdzību Laura Feldberga apņem šķietamo tukšumu starp objektiem un žestiem.
Viņa konstatē, fiksē un tad kartē to redzamu skatītājam. Tieši šīs pauzes starp vārdiem un attālums starp rindiņām ir informāciju nesoša substance. Necaurspīdīgi un blīvi materiāli ierāmē it kā tukšo, kas tos piepilda (it sevišķi darbs "Svētā Trīsvienība"). Varbūt tā ir enerģija? Varbūt potenciāls vēl nenotikušajam?
Par telpas un mākslas attiecībām
Tās šoreiz ir sarežģītas un komplicētas. "Gora" foajē dominē lielas, ģeometriskas formas – kolonnas, sienas ar apļveida caurumiem, diagonālas, masīvas plaknes melnā, baltā un koši sarkanā krāsā. Tas ir kā palielināts bērnu konstruktora būvējums. Telpa ir caurstaigājama. Arī mākslinieces darbu silueti ir vienkārši un ģeometriski tīri, taču to faktūra ir uzirdināta, pilna smalkām detaļām. Instalācijas ir caurspīdīgas. Diemžēl telpa asi konkurē ar trauslajiem objektiem un mēģina tos izspiest no to jaunieņemtās vietas. Dienas gaismas laikā šī cīņa nav tik uzkrītoša. Ziemas gaisma, kas nāk caur stikla fasādes sienu, baltie sniega refleksi ļauj dažādajām zilo toņu niansēm ņirboši spēlēties, taču vakarā, kad atliek vienīgi prožektoru dzeltenīgie stari, rodas problēmas. Tumšās plaknes un ēnas pārāk kontrastē un atņem instalācijām tā materiāla – auduma – maigumu un pakļāvību. Tāpat ilgām pēc bezgalīgi zilajām debesīm traucē šīs telpas utilitārā daba – foajē ir vēsa, nolietojumdroša priekštelpa "Gora" daudzajām funkcijām. Ienācējs tai dodas strauji cauri ar mērķi nonākt kādā citā vietā.
Turpat ir garderobe, kase un Ziemassvētku eglītes guba ar matainiem rūķiem. Lauras Feldbergas instalācijai būtu nepieciešama apņemoša, gaiša un klusināta telpa, kurā ļauties vienatnes pārdomām un sajūtām.
Tāda teritorija, kur šiem gana abstraktajiem, nosacītajiem darbiem un to, ja sadzirdētajam, tad skaidrajam vēstījumam netraucē garāmgājēju pārrunas un ziemas pufaiku švīkstoņa. Iespējams, ka vislabākā vieta tam būtu jau teksta sākumā minētā jūras mala – kur zilās, bezgalīgās debesis tiktu noķertas Lauras Feldbergas zilajos cerību tīklos.
