Talantu galerija

Aktieris Ēriks Vilsons - liepājnieks no Magadanas

Talantu galerija

Artūrs Savickis – radošs mūzikas pedagogs un mūzikas instrumentu meistars

Rakstniece Luīze Pastore raksta jaunu Mākslas detektīvu grāmatu

Rakstniece Luīze Pastore cenšas sabalansēt dzīvošanu un rakstīšanu

Grāmatas „Maskačkas stāsts” un darbu sērijas „Mākslas detektīvi” autore rakstniece Luīze Pastore raksta bērniem un priekam. Viņa mēģina sabalansēt dzīvošanu un rakstīšanu.

“Agrāk domāju, ka dzīvošana, tas viss, kas ir normālas lietas, gan iet uz darbu, gan satikt draugus, gan radīt bērnus, gan brīvdienās pavadīt laiku ar ģimeni, ka tas atņem laiku rakstīšanai. Man tā likās liela problēma. Tad pienāca laiks, kad likās, ka rakstīšana traucē dzīvot, visām ikdienas lietām, kas vajadzīgas, lai kaut ko uzrakstītu,” Latvijas Radio raidījumā “Talantu galerija” stāsta rakstniece Luīze Pastore.

“Tagad es sevī meklēju un rodu balansu starp šīm abām lietām – dzīvošana un rakstīšana. Tās ir vajadzīgas līdzsvarā. Nevaru aiziet pilnīgā rakstniekā, un nevar aiziet pilnīgā dzīvē,” turpina Pastore.

Sarunas ar Luīzi Pastori varēja notikt Radioteātra studijā, jo viņas darbiem tapušas radio versijas. Varēja notikt suņu patversmē, kur Luīze ar meitiņu brauc staidzināt suņus… Vai muzejā – kur Luīze un māksliniece Elīna Brasliņa smeļas iedvesmu kopīgajam darbam "Mākslas detektīvi”. Šoreiz mūsu sarunām bija cita vide. Luīze Pastore bija viena no četriem Latvijas rakstniekiem, kuri pārstāvēja Latviju Londonas grāmatu tirgū. Visjaunākā. Un viņai Velsas stendā atvēra arī grāmatu angļu valodā "Dog Town”, kas ir angļu versija „Maskačkas stāstam”.

“Man ar idejām atzīšos, problēmu nav. Idejas rodas vienkārši, īpaši tagad, kad man ir mazs bērns un daudz brīva laika pastaigāties, tās idejas vienkārši skrien virsū pašas.

Vienkārši nepieciešams laiks, lai viņas nosēstos. Tās idejas, kas paliek, tās pierakstu. Viņas visas gaida rindā, man ir rindas kārtība,” atklāj rakstniece.

Pirmā grāmata, ko uzrakstīja Luīze Pastore, bija “Stāsts par Pakaļasti tiem, kas vēl aug” (2009). Ar šo darbu viņa piedalījās izdevniecības “Zvaigzne ABC” rīkotajā oriģinālliteratūras konkursā bērniem. Konkursā panākumus darbs neguva, bet izdevniecība to izdeva.

“Redzu daudzas kļūdas, kuras pieļāvu, rakstot nevis bērniem, bet rakstot no pieaugušā skatpunkta, iedomājoties, kas varētu būt bērnu auditorija. Neko par viņiem nezinot, vienkārši izdomājot,” atminas Pastore.  

“Vaina bija manā skatījumā uz bērniem no augšas. Tiklīdz grāmata iznāca, to sapratu, sāku ar sevi strādāt, lai nākamā grāmatā to vairs nepieļautu. Tad nāca “Maskačkas stāsts”.”

Nesen iznācis “Maskačkas stāsta” tulkojums angļu valodā ar nosaukumu “Dog Town”. Gan “Maskačkas stāsts”, gan “Mākslas detektīvu” sērijas darbi ir arī iestudēti Radioteātrī. “Maskačkas stāsts” arī pārtop animācijas filmā, kuras pirmizrāde paredzēta rudenī. Par šī darba izdošanu ieinteresējušies arī franču izdevēji.

“Luīze pati mums pieteicās. Viņas grāmatā “Maskačkas stāsts” galvenais varonis bija Jēkabs Putns. Viņai bija ienācis prātā, ka mūs tas varētu ieinteresēt,” atklāj izdevniecības “Neputns” vadītāja Laima Slava. “Sāku lasīt, likās brīnišķīgi, jauns cilvēks, var just, ka mīl bērnus, spēj runāt par situācijām, kas cilvēkiem aktuālas, un atrast tām risinājumu.”

Pastore atzīst, ka viņa grib, lai stāsti dzīvo paši savu dzīvi, lai tie pārtop citos darbos un lai tie, kas viņus pārņem tālāk, pārrada viņus pa savam. “No otras puses, protams, kad es to stāstu radu, esmu perfekcioniste, es esmu izdomājusi, ka tā ir vislabāk, un tā viņi dzīvo.

Ir tāda iekšējā cīņa, ka citi ir izdarījuši savādāk vai ir ierunājuši citām intonācijām un citiem uzsvariem, teiksim, Radioteātrī, un starp to cilvēku, kas ļauj vienkārši stāstam dzīvot tālāk,” stāsta Pastore.

Topošajā animācijas filmā, kuras pamatā ir “Maskačkas stāsts”, vairāki tēli ir vizuāli mainījušies, un arī viņu rīcības motivācija ir pamainīta.

“Es domāju, ka man būs ļoti interesanti filmu skatīties un pavērot šo savu reakciju, kā ir starp iekšējo izdomāto tēlu, un to, kā viņš ir tagad attīstījies,” bilst Pastore.

Paralēli tiem tēliem, ko rada citu mākslu pārstāvji, jeb tiem, kas pārrada rakstnieces stāstus, arī katram lasītājam, skatītājam un klausītājam rodas galvā vēl savs vērtējums.

“Tas jau ir tas skaistākais, ka tu nezini, cik pasaules tu īstenībā esi radījis,” vērtē Pastore.

Sacerēt stāstus Luīzei Pastorei paticis jau no mazotnes.

“Zinu, ka stāsti bija, atceros, par ko tie bija. Par izdomātām būtnēm. Manā prātā tās bija pašizdomātas būtnes, bet ļoti līdzinājās muminiem. Manā prātā tas bija kaut kas unikāls. Patika ļoti par dzīvniekiem rakstīt,” atzīst Pastore. “Man vēl stāv dažas tās burtnīciņas. Saglabātas kā piemiņa, kur tas viss ir radies un cēlies. Ir palikusi tā sajūta, bet ne konkrētie stāsti.”

Neparasta savulaik bijusi mazās Luīzes atskārsme par to, ka grāmatas arī kāds raksta. Tās nerodas pašas no sevis.

“Tas brīdis, kad es sapratu, ka kāds tās grāmatas ir uzrakstījis, nevis tās eksistē pašas par sevi, kā eksistē debesis vai brokastis, kas tiek uzliktas galdā. Tas notika ar vienu [Astridas] Lindgrēnas grāmatu. Izlasīju, aiztaisīju grāmatu ciet, un uz vāka bija Lindgrēnas bilde un apraksts par viņu, ka viņa ir šīs grāmatas autore.

Biju nepatīkami pārsteigta, kā šī tante, šis vecais cilvēks ir kaut ko tik labu uzrakstījis. Bērna pašpārliecībā man likās, ja viņa var, tad es arī varu. Tad sāku radīt tos stāstus,” stāsta Pastore.

Savus bērna stāstus viņa neslēpa, rādīja mammai, kas bija arī viņas latviešu valodas un literatūras skolotāja un vienlaikus meitu gan pakritizēja, gan arī virzīja. Un rādīja arī klasesbiedriem.

“Atceros, ka viņiem patika, un patika tik ļoti, ka arī viņi gribēja rakstīt stāstus. Tad bija viens tāds brīdis, ka visi klasē, kam kaut cik padevās rakstīšana un zīmēšana, taisīja savas grāmatiņas. Tad laida pa riņķi un sacentās, pat vērtējām, kuram sanākusi vislabākā. Bet par rakstnieku vai ilustratoru neviens cits nav izaudzis,” tā Pastore.

Šobrīd Pastore strādā pie nākamās “Mākslas detektīvu” sērijas grāmatas, kas, visticamāk, iznāks rudenī, un pie piedzīvojumu stāsta par latviešu piedzīvojumu meklētāju Aleksandru Laimi.

“Vairāk par viņa bērniem, kas bija spiesti dzīvot džungļos, jo viņu tēvs dzīvoja džungļos un ne tikai meklēja, bet arī atrada zeltu un dimantus. Ir leģendas, ka šie abi bērni ar dimantiem spēlējās tā, kā mūsu bērni ar jūras akmentiņiem, tā viņiem bija tik ierasta lieta, ka viņi nesaprata atšķirību,” par sava stāsta varoņiem atklāj Pastore.

Un arī tētis Aleksandrs Laime viņiem stāstījis visādas it kā pasakas par to, ko viņš ir redzējis džungļos, piemēram, dažādas mītiskas būtnes no dinozauru laikiem, mazus cilvēciņus, inku pēctečus, kas dzīvo Velna kalnā. Bet vairāk gan ne vārda, lai arī varētu stāstīt un stāstīt, jo grāmata vēl ir jāuzraksta.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt