Pauls Bankovskis: Zudušais

Latvijas Televīzijas projekta “Viens ciems. Visa Latvija” laikā Apes iespaidos tapušais Paula Bankovska darbs.

...Un tā es otrā rītā biju ceļā uz Api. Izkāpjot stacijā no bānīša, iespaids vēl neko teikt, bet, tikko atstāju stacijas peronu un nonācu tiešās pilsētas robežās, tūlīt pārsteigts apstājos... Hm, esmu gan iekūlies tīrā Trintelberģī.[1]

“Žurnālista piedzīvojumi Apē”, “Malienas Ziņas”, 1930. gada 11. septembrī

 

Mana dzimtene ir Ziemeļvidzemē, mazā, nabadzīgā N pilsētiņā. Kad es vēl biju maza, to sauca par miestiņu un tam cauri gāja lielceļš, ko vēlāk pārdēvēja par Garo ielu un kas vasarā, bet sevišķi trešdienās, kad bija nedēļas tirgus, kūpēja kā rija, un gaiss bija ratu rīboņas, pātagu švīkstoņas un laucinieku valodu pilns. [..]

No Garās ielas uz abām pusēm gāja īsākas ieliņas, un gar to malām tāpat pacēlās mazas, pelēkas mājeles, kam viens gals vēl nebija izbūvēts, bet otrs jau taisījās sabrukt. [..]

Pilsētiņas centrā bija dažas mūra mājas, nedabiski garas un zemas kā pārāk izstiepti maizes kukuļi. Tām pāri pacēlās vienīgais trīsstāvu nams, kas izskatījās kā piepūtusies dāma savu mazāko māsu vidū. Te apakšējā stāvā bija veikali, kuru īpašnieki, izņemot aptiekāru Sietiņu, visi bija ebreji. Arī apkārtējās centra mājās bija ierīkoti veikali, tā ka bija “jābrīnās, kur tiem visiem radās pircēji”.

Elīna Zālīte “Agrā rūsa”, 1944. gads

 

 

– Rakstnieks pirmdienas rītā Rīgā uz Brīvības un Dzirnavu ielas stūra esot iekāpis Latvijas televīzijas mikroautobusā. Mugurā viņam esot bijusi zila vējjaka ar kapuci, kājās tumši zilas bikses un zilganpelēki puszābaki ar dzeltenām saitēm. Plecos – ne pārāk liela, tomēr pamatīgi piebāzta tūrista mugursoma. Melna, ar koši dzeltenām malām. Apsēdies savā vietā, viņš vēl jokodamies pārvaicājis, vai tas patiesi ir īstais buss un īstā filmēšanas grupa, jo būtu taču aplam muļķīgi pārpratuma pēc aizbraukt uz nepareizu vietu kopā ar kaut kādiem nejaušiem cilvēkiem. Jā, televīzijas režisore Z. bija apstiprinājusi. Viņi esot īstie, braukšot uz pilsētiņu A.

– Un kas tas vispār tāds bija par pasākumu?

– Latvijas televīzijā bija izdomājuši, ka vēl pirms valsts dibināšanas simtgades varētu izveidot raidījumu sēriju par nomaļākām Latvijas vietām. Citādi valsts svētkos un arī pārējā laikā pārāk daudz uzmanības tiekot Rīgai un lielajām pilsētām. Katrā raidījumā tiktu uzaicināts kāds rakstnieks, un tad nu filmētāji ar viņu kopā dotos uz ciemu vai pilsētu un tur pavadītu pāris nedēļu. Par rakstnieka gaitām un tur redzēto taptu dokumentāla filma televīzijai, bet rakstniekam būtu jāuzraksta stāsts.

– Neizklausās baigi sarežģīti. A kas notika?

– Rakstnieks vienkārši pazuda. Jau pirmajā vakarā.

1

Tas bija mirkļa bezdomu lēmums, neapzinoties iespējamos sarežģījumus un problēmas. Man vienmēr ir bijisgrūti pateikt “Nē”, atsakot vienmēr esmu sajuties daudz neērtāk nekā tad, kad kārtējo reizi esmu aizdevis dusmas, sagādājis vilšanos vai sāpes, nespēdams savu atsaucību attaisnot vai pildīt. Tāpēc pateicu: “Jā”, un tūdaļ pat to aizmirsu. Pareizāk gan laikam būtu sacīt – izstūmu no apziņas, jo laika vēl šķita pagalam daudz. Pāris mēnešu, gandrīz visa vasara.

Un te nu es tagad biju – pelēki lietainā augusta rītā kopā ar četriem svešiniekiem no televīzijas es traucos ziemeļaustrumu robežas virzienā, uz, iespējams, mazāko pilsētiņu Latvijā ar pašu īsāko vārdu. Bet paša vārds šajā brīdī man šķita vēl īsāks, krietni par īsu, jo es jutos kā svešas drēbes uzvilcis viltvārdis, blēdis, kas kuru katru mirkli tiks atmaskots.

Man par laimi vai nelaimi, nekādas saviesīgas sarunas nebija jārisina. Busiņā valdīja miegaina gaisotne, jo gandrīz visi filmēšanas brigādes dalībnieki tikai naktī bija atgriezušies no mūzikas festivāla “Positivus”, un viņu miegu aizgaiņāja vien priekšējā logā iesviestas spējas ūdens šaltis, kad pretējā virzienā pa bedraino Vidzemes šoseju aizbrāzās kāds kravas auto.

No sarunām es biju atbrīvots, bet pašam no sevis nebija, kur sprukt. Viens no šī dīvainā pasākuma nosacījumiem bija ideja televīzijas skatītājiem parādīt to, kas tiek smalki dēvēts par rakstnieka radošo procesu. Mākslas filmās tas ir redzēts atkal un atkal. Mazā Parīzes jumta istabiņā ar atvērtu logu un tālumā pie apvāršņa vīdošu Eifeļa torni pie galda, galvu rokās saķēris, sēž autors, viņam priekšā – rakstāmmašīna ar ierullētu papīra lapu... Nu, un pēc tam – viss kā mūziklā “Mulenruža” ar Nikolu Kidmenu un tā tālāk. Vai arī cits variants: no rīta līdz vakaram sēž bārā, dzer, kaujas, pats arī noraujas pa šnobeli, bet dzejoļu krājumi turpina iznākt cits pēc cita arī pēc autora nāves. 

Īstenība ir krietni vien garlaicīgāka, un tā arī ir rakstnieka vislielākā nelaime. Katrā ziņā tā ir nelaime brīdī, kad kādam ienāk prātā šo nodarbošanos parādīt citiem. Teiksim, kā lai paskaidro un kur nu vēl ataino to, ka patiesībā es rakstu vienīgi tad, kad nerakstu. Pati rakstīšana kā fiziska darbība, ar pirkstiem sitot pa datora taustiņiem vai ar pildspalvu skricelējot blociņā, bieži vien ir neinteresantākais darba posms man pašam, kur nu vēl kādam skatītājam no malas. Un neba es viens to esmu atskārtis. Man ir aizdomas, ka līdzīgi jūtas daudzi rakstnieki, un tikai visiem pārējiem patīk iztēloties, ka rakstīšanas process ir kaut kas tikpat aizraujošs kā retu reizi uzrakstītais. Kāds tur brīnums, ka televīzijas darbiniekiem, reiz aizbraucot intervēt Regīnu Ezeru, pietiekami interesants nešķita pat viņas istabas interjers, un, rakstniecei par šausmām, viņi bija pārbīdījuši dīvānu, bet grīdas tepiķi, izdaiļojot fonu, pienaglojuši pie sienas. Rakstniecības proza mēdz būt skarba. Neies taču TV skatītājiem izrādīt Jūrmalas rakstnieku jaunrades nama asiņainos palagus, jo, kā reiz bija norādījis kāds cits latviešu literatūras klasiķis, rakstīšana un hemoroīdi viņam esot bezmaz vai sinonīmi. Par to visu domājot, sāc saprast, piemēram, tādu Imantu Ziedoni, kuru dažādos sabiedriskos pasākumos ne reizi vien biju redzējis vienkārši pieceļamies un bez atvadīšanās aizejam. Vai nostāstus par Vizmu Belševicu, kas dažā ārzemju braucienā no tikšanās ar lasītājiem esot izvairījusies, paliekot gultā. Lēmums nepiedalīties, palikt gultā un iztēloties sevi par slimu nu jau šķiet vispār neglābjami pazaudēta un tālai pagātnei piederīga privilēģija, un šo iespēju tagad es biju palaidis garām.

Galamērķī nonācām ap dienas vidu. Tā bija neliela viesu māja smagi piemirkušu lauku vidū, dažu kilometru attālumā no pilsētiņas A. Man tika atvēlētas istabas vienā mājas galā, filmētāji apmetās otrā. Kā viņi sacīja, “lai netraucētu man radošajā darbā”. Izvilku no somas datoru, piezīmju blociņu un dažas līdzi paņemtas grāmatas, lai gan vēl Rīgā zināju, ka, visticamāk, šajās divās nedēļās tās vispār neatšķiršu. Lietus bija pierimis, mākoņi pašķīrās, uzspīdēja saule, un es nolēmu doties pastaigā.

Brīžos, kad galvā valda tukšums vai sajūta, ka esi nonācis strupceļā, pastaiga allaž ir vislabākās zāles. Mani filmētāji vai nu snauduļoja savās istabās, vai bija kaut kur devušies, un, šķiet, man izdevās aiziet nepamanītam. Tuvojās vakars, saules stari pa melnā mākoņu vāka apakšu līmeniski slīdēja pāri koku galotnēm un piemirkušo pļavu smilgām. Kaut gan iepriekš biju izpētījis karti, tagad dabā viss izskatījās aptuvens un citāds, tāpēc aiz pirmā pagrieziena otrpus šosejai atdūros strupceļā. Pareizāk sakot, tur bija māja. Vēl precīzāk – tas, kas kādreiz palicis pāri no dažām muižas ēkām, bet tām līdzās divas jau vēlākos laikos ierīkotas privātsaimniecības. Viena itin sakopta, no tās puses skanēja bērnu balsis un zāles pļāvēja dūkoņa, otra vairāk atgādināja skatus no Sūnu ciema. Nospriedu, ka tā būs vieta, kas vecās kartēs iezīmēta kā Jaunā muiža, jo vecā, protams, ir tuvāk pilsētiņai. Pagāju garām noslēpumainam, ar piekaramo atslēgu aizslēgtam angāram, šķērsoju bedrainu laukumu, kura vienā malā bija sabērtas pārstrādāta asfalta kaudzes, nodomāju, ka šādās vietās kriminālfilmās detektīvi parasti mēdz atrast upuru līķus, krūmos ar acs kaktiņu samanīju pamestas dzīvojamās ēkas skeletu un atgriezos uz šosejas.

Pētot karti, biju iztēlojies, ka ir kāds taisnāks ceļš uz pilsētu, un beidzot to, kā šķiet, biju atradis. Soļoju pa grantēto lielceļu un piepeši izjutu grūti izskaidrojamu mieru, pat prieku – itin kā tas mani spētu aizvest ne vien līdz pilsētai, bet arī līdz jēdzīgam visas šīs absurdās situācijas atrisinājumam, un visi varēs palikt laimīgi: televīzijai būs filma, man stāsts un pat pilsētiņas iedzīvotājiem atleks kāds labums, kaut vai tā būtu tikai izklaide.

Bet tad atkal vienā acumirklī viss prieks pagaisa. Tuvojoties pirmajai mājai, atminējos par lauku suņiem, kas reizēm skraida savā vaļā nepiesieti, nebaidās pat no garāmbraucošām mašīnām un labu gabalu mēdz tās pavadīt, asinskāri riedami vai pat mēģinādami iekampt riteņos. Suņus nemanīja, taču atkal sāka līt, lietus lāses grabēja pret kapuci, un manī atgriezās iepriekš izjustais miers.

Lūk, uz brīdi tālumā aiz pauguriem jau saskatāmas dažas pilsētiņas ēkas. Tad mežs tās aizsedz. Vienā pusē pļava nopļauta, otrā vēl ne. Elektriskā gana stieple gar ceļa malu. Nupat no ganībām uz fermu dzītas govis, viss ceļš vienos sūdos. Traktors gausi aizvelk govju dzeramā ūdens cisternu. Sabrucis skābbarības tornis līdzās kūtij. Un tad ceļš met strauju līkumu lejup – abās pusēs gludi labības lauki, un tikai vienā vietāt gludumu izjauc starp lauka malu un grāvi iespiesta, novārtā pamesta pelēka koka mājiņa aiznaglotiem logiem. No dārza vai pagalma vairs ne miņas, tas jau atdots vai nu ceļam, vai laukam, palikusi tikai mājiņa un aka.

Un, re, jau pilsētas robeža. Taisnā rindā privātmājas, tām apkārt cits ar citu košumā sacenšas dārzi, bet puikas vingrinās braukšanā ar mopēdiem. Viena māja gan atšķiras – tās dārzā tikpat kā nekas nezied, logiem cieši priekšā aizvilkti aizkari, bet pie durvīm piekārts saišķis ar prāvām lupatu lellēm. Burvestībām es diez ko neticu, taču pirmā doma ir tieši par raganām un Karību jūras salu vudū rituāliem. Nonākot aci pret aci ar burvi vai raganu, likteni var izšķirt tieši pirmā doma, nevis sev iestāstīta neticība.

#

– Rakstnieka pazušanu viņi esot atklājuši tikai nākamajā dienā ap pusdienas laiku. Vakarā, kad jau sācis krēslot, turpat viesu mājas pagalmā iekūruši ugunskuru, iedzēruši alu un uz grila gatavojuši vakariņas. Laiks noskaidrojies, bijis brīnišķīgi skaists saulriets, un viņi neesot spējuši turēties pretī kārdinājumam to fotografēt un filmēt ne vien ar saviem viedtālruņiem, bet arī ar profesionālo televīzijas kameru. Varbūt pēcāk noder arī kāds šāds kadrs, viņi bija sprieduši. Par to, ka rakstnieks visu vakaru tā arī neparādās, viņi īpaši nebrīnījās. Ar rakstniekiem zem viena jumta līdz šim viņiem nebija gadījies dzīvot, un vai nu mazums dīvainību tādiem var būt aiz ādas. Rakstnieka istabā esot degusi gaisma, un šķitis, ka viņš jau ķēries pie rakstīšanas, varbūt kaut ko lasa vai vienkārši guļ.

– Bet no rīta? No rīta viņiem tas nelikās aizdomīgi?

– No paša rīta vēl ne. Rakstīšana tomēr tāds radošs process. Kas zina, varbūt strādājis līdz vēlai naktij un tagad grib atpūsties. Modināt bija sadūšojušies tikai kādos divpadsmitos, bet, kad viņš nebija atsaucies uz klauvējieniem, viņi bija ielūkojušies istabā.

– Un?

– Tur bijušas tikai viņa mantas. Vienā no abām gultām stāvējusi viņa mugursoma, dators, dažas grāmatas. Skapī bijusi ielikta kaudzīte drēbju. Vannasistabā pie spoguļa bijis maciņš ar zobu suku, skuvekli un tamlīdzīgi. Dvieļi bijuši rūpīgi salocīti un šķietami nelietoti, gulta saklāta, itin kā tajā neviens nebūtu gulējis.

– Un viņiem vēl arvien neradās nekādas aizdomas?

– Nē. Viņi secinājuši, ka rakstnieks, pretēji viņu līdz šim domātajam, īstenībā ir cīrulis, nevis pūce, droši vien piecēlies pašā rīta agrumā, kamēr viņi visi vēl cieši gulējuši, un viens pats devies apkārtnes izpētē un materiāla vākšanā. Un vienojušies, ka turpmākajās dienās gan jābūt modrākiem, jāmostas agrāk, jo viņu uzdevums taču ir sekošana rakstnieka gaitām.

– Kas notika pēc tam?

– Salikuši mašīnā filmēšanas aparatūru, viņi bija devušies uz pilsētu, būdami pārliecināti, ka gan jau viņu atradīs tur. A. nav nekāda lielpilsēta, tur apmaldīties vai paslēpties varētu būt grūti.

2

Jau vakarā, kad biju aizgājis līdz pilsētai, izstaigājis galvenās ielas, apmeklējis vienu no trim veikaliem centrālajā laukumā un pagriezies, lai dotos atpakaļ, apjautu, ka galvā sāk veidoties plāns.

Nebija tā, ka pirms mešanās šajā avantūrā es vairākus mēnešus būtu aizvadījis, nelikdamies par to ne zinis. Šo to vaļas brīžos par man izraudzīto ceļamērķi biju palasījis, šur tur kaut ko pameklējis. Elīna Zalīte romānā "Agra rūsa" par pilsētiņu N bija rakstījusi: "[..] apkārtējās centra mājās bija ierīkoti veikali, tā ka bija jābrīnās, kur tiem visiem radās pircēji. Darbdienās, atskaitot tirgus dienas, to arī daudz neredzēja, tad visi veikalnieki sasēdās uz savu tirgotavu kāpnēm un katram gājējam bija jāiet caur viņu skatieniem kā caur stingru ierindu. Gājēji, it sevišķi sievietes, tiem mēģināja paiet garām pēc iespējas cēli un iznesīgi, kas bieži vien nebija viegli izdarāms lielo peļķu un dubļu dēļ, kuri sakrājās pēc lietus, sevišķi pavasaros un rudeņos, jo neviena iela nebija bruģēta." Nebija lielu šaubu, ka pilsētiņa N tā pati A. vien bija, Zālīte bija rakstījusi par labi zināmām un mīļām bērnības vietām un pretī par to 1983. gadā saņēmusi pie A. skolas uzstādītu bronzas pieminekli. 26 gadus vēlāk kādā rudens naktī piemineklis tika nozāģēts no pamatnes, aizvests un, visticamāk, pārdots metāllūžņos, jo tā arī netika atrasts.

Veikalu ēkai laukuma malā, kurai, kā bija minējusi Zālīte, vienīgajai visā pilsētiņā bija trīs stāvi, nu jau daudzus gadu desmitus vairs ir tikai divi. Itin kā neredzama roka uz brīdi būtu nocēlusi jumtu, aizslaucījusi vienu stāvu, bet pēc tam atkal jumtu atlikusi vietā. Tāpat aizslaucīta un gandrīz bez pēdām ir pazudusi Valkas–Stukmaņu šaursliežu dzelzceļa līnija, un par tās klātbūtni pilsētiņā vēl liecina vien šur tur samanāmais dzelzceļa uzbērums un no akmeņiem celtā vecā stacijas ēka Stacijas ielas galā. Kā savās atmiņās rakstījusi A. muižā uzaugusī Barbara Pauli, dzimusi fon Tīzenhauzena, par dzelzceļu un staciju pilsētiņa varējusi būt pateicīga viņas vectēvam, baronam fon Delvigam: "Vecpaps vienmēr rūpīgi ieklausījās apkārtnes jaunumos. Tā nu vienreiz viņš dabūja dzirdēt, ka ir iecerēts būvēt dzelzceļa līniju uz apriņķa pilsētu Valku. Vecpaps stājās sakaros ar dzelzceļa būves pārvaldi un piedāvāja uzcelt stacijas ēku par saviem līdzekļiem, ja dzelzceļa līnija tiktu būvēta caur Api. Tā tas tika nolemts un izdarīts. Dzelzceļa pārvalde piedāvājumu pieņēma, un tā tapa Apes stacija, kas bija ieguvums muižai un arī plašākas apkaimes iedzīvotājiem. Vectēvam līdz ar to pavērās iespēja izbūvēt kaļķu cepli un iegūtos kaļķus vagonetēs ar sliežu pievedceļa palīdzību pārkraut preču vagonos. Ar to viņam bija nodrošināts ieņēmumu avots. [..]” Muižas kundze jeb Barbaras amamma "[..] ar pucēšanos un pekelēšanos nekad nebija savlaicīgi galā, izbraukšana no mājas notika daudz par vēlu, lai laikā paspētu uz vilcienu. Tad tika vienkārši piezvanīts uz staciju (Apes muižā jau tolaik bija ievilkts telefons): lai vilciens pagaida, baroniene tūlīt būs klāt. Un patiesi, vilciens gaidīja, līdz baroniene lielā steigā piebrauca ar savu pajūgu.”

Tas viss tagad zudis, lai gan ēkas, ielas, pat dažs koks vēl vienmēr stāvēja turpat. Nekādi daudzu veikalnieku skatieni pilsētiņas laukumā mani nepavadīja. No zāliena iepretī domes ēkai strauji gaisā uzspurdza baložu bars, pie sarkana motocikla ar blakusvāģi savu pirkties aizgājušo kundzi pacietīgi gaidīja kāds sirms un stalts vīrs, pa pielijušo ielu, neganti rēkdams, aizbrauca un aiz stūra nozuda dīvains transporta līdzeklis, un iestājās klusums. Pirms gadiem simt droši vien tālumā būtu atskanējusi vilciena svilpe, un varētu dzirdēt, kā pamazām tuvojas tvaika lokomotīves pukšķināšana.

Bez manis mitrajā bezvēja klusumā pārskatāmā attālumā bija tikai divas dzīvas būtnes. Uz soliņa pie veikala sēdēja vīrietis un meitene.

– Tad tu esi studējusi? – viņš prasīja.

– Nē, es tikai vidusskolā, – viņa atbildēja.

– Ko tu mācījies, kādu arodu? Tu mācījies tehnikumā?

– Nē, es nemācījos arodu, es tikai vidusskolā.

– Ā, tad tu esi tā… kā viņu – humanitārā…

– Kāda humanitārā! Muļķis! Es vidusskolā mācījos.

– Tu valodas mācījies?

– Kādas valodas? Es pārdevēju kursos gāju pēc tam.

“Kādreiz, kad vēl nebija tuvumā Igaunijas robežas, šejienes dzīve ritēja strauji. Veikali apgrozīja lielas summas…” 1928. gadā tika vēstīts “Malienas Ziņās”. “Kaut gan nav ilgs laiks, kamēr mūsu miests dabūja pilsētas tiesības un saucas par Apes pilsētu, tomēr vairs tā rosība nav, kas bija senāk. Veikali ir gājuši mazumā aiz pircēju trūkuma, un sabiedriskā dzīve slīd kā klusa upe pa savu iegrauzto gultni... Klusumu gan pārtrauc namdara cirvja cirtienu troksnis, bet vairs ne tā kā senāk.”

Atpakaļ biju nolēmis doties pa citu ceļu, iedams iemalkoju veikalā nopirkto viskiju, iegriezos kuplu liepu alejā un attapos pie fon Delvigu un Tīzenhauzenu muižas. Tās klātbūtni vispirms apjautu pēc kādreizējā parka koku aprisēm – reizēm tas mēdz arī būt vienīgais, kas vēl liecina par pagājušo laiku godību. Taču te puskrēslā aiz kokiem vēl varēja samanīt arī ēkas, un pa šauru, aizaugušu taku es spraucos tām tuvāk. Itin nekas te neizskatījās tā, kā vēl Rīgā biju redzējis ne pārāk sen uzņemtās fotogrāfijās. Šķiet, koki, krūmi un zāle steidzīgi centās pārņemt savā varā to, kas laika gaitā cilvēkiem izrādījies nevajadzīgs un nu jau varbūt arī neglābjams. Muižas ēkas jumts bija dedzis un iebrucis, logi izsisti un aiznagloti, no pielijušo koku zariem krita smagas lāses.

Piesardzīgi pavēru ar dēli aizstutētās durvis un ielūkojos iekšā. Pustumsā varēja saskatīt nolupušas sienas un griestus, izliektas kāpņu margas, jumta caurumos blāvi spīdēja novakares debesis, un viss pamestais nams likās apslēptu skaņu un kustību pilns. Šķita, ka zeme zem kājām ir mīksta kā biezs, pagātnes kultūrslāņiem piesūcies paklājs un zem mana svara līgojas, taču tā bija vien zāģskaidu un drazu kārta. Daudzās telpās bija iegāzušies griesti, citviet durvīm priekšā bija aizkritusi kāda sija vai daļa no sienas, un man pat ienāca prātā, ka šādi pati ēka, gluži kā dzīva un ar apziņu apveltīta būtne, ir nolēmusi mani vadīt pa noteiktu ceļu, pa tādu kā labirintu noteiktā virzienā. Vienubrīd gan iedomājos, cik aplam muļķīgi būtu kaut kur iegāzties un izmežģīt kāju, palikt iesprostotam kādā no telpām vai pagadīties zem piepeši brūkošas griestu daļas. Ja sauktu palīgā, diez vai kāds mani sadzirdētu, un droši vien paietu diezgan ilgs laiks, iekams tie filmētāji vai nu paši saviem spēkiem, vai ziņojot policijai un saucot talkā vietējos iedzīvotājus, mani atrastu. Lai gan – vai vēl pirms neilga laika tieši pazušana nebija kļuvusi par manu mērķi?

Arī no netālā kaļķu cepļa nekas pāri vairs nav palicis – par kādreizējo rosību liecina vien aizaugt sākušas akmeņlauztuves un vientuļš sarkanu ķieģeļu skurstenis. Tur šajā stundā man nebija, ko meklēt, un es devos tālāk pa šoseju, mežā vēl pustumsā cerot uzmeklēt baronu kapus. Rakstos biju lasījis, ka pirmā tajos apbedīta viņu mazā meitiņa Sofija, un pakalns ar baltu krustu tālumā bijis labi saskatāms no muižas ēkas.

Izvandījos pa pielijušajiem krūmiem krustu šķērsu, neko tā arī neatradu un, aplipis ar zirnekļu tīkliem un izmircis, atkal atgriezos uz asfaltētā ceļa. Kādā mājā rēja suns, klabināja stārķis, tālāk priekšā pa Vidzemes šoseju šurpu turpu brāzās mašīnas, un tāla traktora rūkoņa atsauca atmiņā bērnībā ik vakaru vienā un tajā pašā laikā dzirdamo slaukšanas aparātu dūkoņu govju fermā vēl krietnu gabalu aiz upītes. Kādā ziemas naktī mēs pamodāmies no skaļiem sprakšķiem un brakšķiem un samiegojušies pa logu nolūkojāmies, kā sniegotajā tumsā ferma strauji pārvēršas debesīs aizrautu dzirksteļu un liesmu mākoņos. Taču tas bija sen, bet es biju šeit.

Biju nonācis līdz šosejai, pāri pretī krustojuma otrā pusē nojaušama kapsēta. Nu jau bija pavisam satumsis, nedaudz gaismas atspīdēja vien debesīs un pretī braucošo kravas auto lukturu žilbinošajos zibšņos. Kad acis atkal aprada ar tumsu, kapsētā ievēroju vairākas gaismiņas – dažas baltas un dažas sārtas. Protams, varēja jau būt, ka tās ir pie kapiem noliktas sveces, es spriedu, taču bija parasts darbdienas vakars, nedaudz pāri desmitiem, un kāpēc gan šādā laikā kādam būtu jāiet uz kapiem dedzināt sveces.

Pirms došanās šajā savādajā ceļojumā nejauši biju uzgājis Sanda Laimes pētījumu “Raganu tradīcija Ziemeļaustrumu Latvijā”, kurā plaši citēts 1893. gadā tapušais šejienieša, A. skolas dibinātāja Dāvja Ozoliņa pētījums “Raganas”. Piemēram: “Kā rādās, raganas, savvaļā dzīvodamas, no cilvēkiem nekalpinātas, ir meža gari, meža sievietes, kuras labprāt mežos dzīvo, spēlēdamās un šūpodamās pa koku zariem utt. Šī ir visbiežāk minētā raganu nodarbe tradīcijas austrumu areālā. [..] Sēdēšana un šūpošanās kokos raksturīga arī citām latviešu mitoloģijas dievībām un gariem. Šī darbība minēta gan tautasdziesmās, gan teikās. Māra, sēdēdama vītolā, skaita govis, sauc govis vai pin vainagu [..] Velna māte šūpojas ābelē, savukārt Velns, pieņemdams lielas čūskas izskatu, šūpojas liepā. Velns kokos šūpo savus bērnus.”

Es stāvēju krustcelēs. Man aiz muguras bija pilsētiņa A., kurā, kā šķita, it viss vēl arvien esošais ir kaut kā saistīts ar to, kas jau neatgriezeniski pazaudēts. Man stāstīts, ka pazušana esot piemeklējusi arī A. baznīcu, un tie tikai tādi nezināšanas piepildīti un aizmirstības baroti māņi, ka pilsētiņā sava dievnama agrāk nekad neesot bijis. Esot bijis gan! – no koka būvēts, turpat blakus vecajai kapsētai un Raganu klintīm stāvējis, līdz kādu nakti vai dienu nodedzis. Tagad pilsētiņās centrā uzslieta pavisam jauna baznīciņa, bet netālu no vietas, kur reiz bijusi vecā, kādā privātmājā ļaudis pieņemot un dakterējot laiku pa laikam no Igaunijas puses viesizrādēs iebraucis šamanis.

Priekšā starp kokiem turpināja zibināties noslēpumainās krāsaino sveču gaismiņas. Grūti būtu iztēloties vai atrast vēl piemērotāku vietu, kur no citu acīm pazust arī pašam. Cik gan nav nostāstu par to, ka tieši pusnaktī un krustcelēs esot iespējams nokārtot veikalus ar pašu nelabo. Varbūt šeit, Ziemeļvidzemē, tās varētu būt kādas raganas. Līdz pusnaktij vēl gan bija palikusi laba pusotra stunda, tāpēc vispirms nolēmu nogriezties no ceļa un tās svecītes palūkot.

#

– Varbūt viņš vienkārši bija sācis dzert?

– Nedomāju gan. Nē, nu vispār jau viņš it kā mēdzot iedzert, bet ne tā, lai kaut kur veselām dienām no vietas pazustu ar galiem.

– Nezinu, visi rakstnieki,dzejnieki un mūziķi dzer. Vai ir beiguši dzert un tad savukārt nespēj ar to sadzīvot.

– Mēs jau arī tagad dzeram, bet neesam nedz rakstnieki, nedz dzejnieki, mēs vienkārši rakstām textus.

– Nu, bet ko viņi? Ziņoja policijai?

– Nē taču – kādai policijai? Ja būtu ziņojuši policijai, tas uzreiz nonāktu arī līdz televīzijai, un iedomājies, ko tas nozīmē. Aizbraukuši filmēt un jau pirmajā vakarā pakāsuši savu varoni. Viss aiziet pa pieskari – plānošana, budžets, noliktie montāžas laiki, grafiki… Un tāpat jau gandrīz aizgājis. Un zini, kas vēl? Nākamajā dienā, tieši tad, kad viņi tik tikko atklājuši, ka šis nav mājās, pagalmā ieripo robežsargu mašīna. Kā jau pierobežā, tur viņi visu laiku tādā strjomā, diezgan pamatīgi kontrolē, novēro visādas kustības, nu, ģeopolitiskās. Izkāpuši četri džeki formas tērpos un prasījuši, kas šie tādi atbraukuši un ar ko tur nodarbojas. Nu, no Latvijas televīzijas – šie teikuši. Un ko dara? Filmē raidījumu par pilsētiņu A. Likuši uzrādīt dokumentus, bet tad uzreiz: “Cik jūs esat?” Un te šie saputrojušies. Izspēruši, ka četri. “Bet kur tad ceturtais?” robežsargi uzreiz iespringuši. “Nē, nē, tikai trīs,” šie ātri centušies labot. “Ceturtais aizbrauca atpakaļ uz Rīgu.” “Mājās neviena nav?” robežsargs vēl noprasījis, bet, kad šie aicinājuši iekšā pašam paskatīt, tomēr atteicies, viņi atvadījušies un aizbraukuši. Nākamajā dienā ziņās izlasījuši, ka turpat netālu mežā robežsargi aizturējuši caur Igauniju no Krievijas nelegāli ievestus 22 Vjetnamas pilsoņus.

– Un pēc tam, ko viņi darīja pēc tam?

– Tu neticēsi! Viņi esot izdomājuši izlikties, ka it kā nekas nav noticis, un turpināt filmēšanu tā, it kā viss noritētu saskaņā ar iepriekš izdomātu plānu.

– Bez rakstnieka?

– Bez rakstnieka! Tajā pašā dienā viņi esot devušies uz A. pilsētas Tūrisma informācijas centru, kura vadītāja Astra, kā bija zināms, esot viena no labākajām vietējās vēstures, ļaužu un vietu pazinējām. Aizbildinājušies, ka šī vēl esot tikai filmēšanai nepieciešamā vietu izpēte un informācijas vākšana, tāpēc pats rakstnieks vēl neesot ieradies. Un piesardzīgi mēģinājuši izdibināt, vai pilsētiņā nekas nav dzirdēts par kādiem līdz šim neredzētiem svešiniekiem. “Kā – nav? Protams, ir!” atbildējusi Astra. Izrādījies, ka jau iepriekšējā dienā visiem bijis zināms par Latvijas televīzijas ļaužu ierašanos, bet A iedzīvotāji tai gatavojušies un lielo notikumu gaidījuši jau pāris mēnešus. Esot spriests, pie kā tad brauks, ko gribēs redzēt un zināt, bet, pats galvenais, kas, kurš un kāpēc tiks filmēts un nonāks televizora ekrānā.

– Bet vai viņiem izdevās kaut ko uzzināt?

– Protams, ka ne. Ja vien tu domā – par rakstnieku.

– Tad kaut ko tomēr uzzināja?

– Jā. To, ka nu jau kādu laiku pilsētiņā neesot pašvaldības policijas.

– Es dzirdēju, ka Rēzeknē arī esot likvidēta.

– Te gan par policiju to būtu bijis grūti nodēvēt, jo tajā strādājis tikai viens policists.

– Tāds kā šerifs?

– Jā, kaut kas tādā garā. Pats vietējais, ar visiem labi pazīstams, draugos vai pat rados, un, saprotams, kārtības uzturēšanai tas nepavisam neesot nācis par labu.

– Bet tad jau tur noziedzība tagad var plaukt un zelt?

– Par tagad es neko daudz nezinu, bet šie esot dzirdējuši nostāstus, ka vēl salīdzinoši nesen kontrabandisti esot rosījušies uz nebēdu. Viņu satikšanās un nelegāli pāri robežai pārvesto preču pārkraušanas vieta esot bijusi mežā aiz kapiem, bet saziņai viņi izmantojuši naktī kapu senākajā daļā pie kopiņām aizdegtas sveces – bieži vien ap desmitiem vienpadsmitiem vakarā vai pat vēl pēc pusnakts no lielā šosejas krustojuma tās bijušas labi redzamas.

3

Par pamesto barona fon Volfa medību pili pirmoreiz padzirdēju pirms vairākiem gadiem, viesojoties Veclaicenē. Saimnieks, pie kura biju apmeties, izpļāpājās un stāstīja, cik tā brīnumaina un dižena, bet paskaidrot, kā pili atrast, atteicās. Runāja kaut ko par privātīpašumiem, valsts nozīmes kultūras pieminekļiem un raizējās, ka novārtā pamesto ēku dažādi ziņkārīgie, teiksim, tādi no Rīgas atbraukuši dīkdieņi kā es, varētu turpināt postīt vai vienkārši nosvilināt.

Taču es nu esmu tāds cilvēks, kuru pamestas un aizmirstas vietas pievelk krietni vien vairāk nekā visiem zināmās, čubinātās un lolotās, un ar izpļāpāto bija diezgan, lai rastos azarts mežā apslēpto pili uzmeklēt. Vienīgais orientieris bija norāde, ka tā esot netālu no šosejas un Vaidavas krastos. Tad nu ņēmu talkā visur esošo “Google” satelītkarti un drīz vien vienmuļajā meža zaļumā uzmeklēju aizdomīgu objektu.

Mākslīgais Zemes pavadonis bija pietiekami vērīgs, un vēl pēc brīža pa pusaizaugušu meža ceļu es nolaidos Vaidavas ielejā, bet aiz līkuma mežonīgas pļavas un tikpat mežonīgi ziedošu sarkanu mežrožu viducī ieraudzīju meklēto, kas nekādā ziņā nelīdzinājās kam tādam, ko šajā šķietami pamestajā pierobežas nostūrī varētu cerēt ieraudzīt. Manā priekšā slējās grandioza apjoma trīsstāvu koka ar asimetrisku siluetu, kas atgādināja lielizmēra variāciju par arī Siguldā un daudzviet citur sastopamajām Šveices mājām, bet vienlaikus izskatījās pēc meža vidū iebraukuša un rūpīgi nostrādātai mēbelei līdzīga senlaicīga burinieka – viena no tiem, kādos filmās par Karību jūras pirātiem mēdza pārvietoties Džonija Depa tēlotais, lakricas konfektes mīlošais un allaž ļodzīgi neuzticamais stāstītājs Zvirbuļu Džeks.

Kaut gan ārēji pils bija saglabājusi savu diženo godību, tās apkārtnē un iekšpusē nekā daudz no tās vairs nebija atlicis. Kādreizējais dzirnavu aizsprosts bija sabrucis, tilts pār garām putojošo Vaidavu aiznests nebūtībā, pagraba griesti iegāzušies, bet pa daudzajām pils istabām, kur uz sienām vēl šur tur bija samanāmi dažādu krāsu kārtu un tapešu neizdzēsti gleznojumi, nesadauzīta vairs bija saglabājusies vien viena sūnu zaļu glazētu podiņu krāsns. Visas pārējās krāsnis vai plītis kādi aprobežoti apslēptās mantas meklētāji bija mežonīgi sadauzījuši.

Un tagad, lūk, šīs bija kļuvušas par manām mājām. Es pamodos vēlu, un labu brīdi nespēju aptvert nedz to, kur un kāpēc atrodos, nedz to, cik varētu būt pulkstenis. Un tikai pamazām atmiņā atausa iepriekšējās dienas notikumi, apkārtnes topogrāfija un ģeogrāfija, kā arī kapu sveces naksnīgajā mežā. Virs manis kā milzu telts slējās sarežģīta koka siju konstrukcija. Pa jumta spraugām bēniņos spraucās saules stari, un tepat netālu bija dzirdama upes burbuļošana. Bez atstarotājiem pa nakts tumsu gar šosejas malu es biju nogājis šos piecus vai cik nu tur kilometrus, vēl pamanījies neapmaldīties nekā neiezīmētu meža ceļu līkumos un nonācis pie mērķa. Tagad tikai būtu jāķeras pie rakstīšanas, taču vispirms vēl vajadzēja atrisināt dažas sadzīviskas lietas.

Pilsētiņā A. vismaz dienas gaismā biju nolēmis vairs neatgriezties. Vieta bija maza un pārskatāma kā uz delnas, mani tur pamanītu un pieķertu viens divi, iekristu kā circenis pelnos, un tad jau arī no televīzijas nebūtu glābiņa. Vispirms man bija jāparūpējas par prozaiskām ērtībām, bet daiļliteratūrai varēs pievērsties pēc tam. Savu datoru muļķīgā kārtā biju atstājis viesu mājā, un tas man vēl būs jāatgūst. Bet vispirms man bija vajadzīgs guļammaiss un kaut jel kādas pārtikas rezerves. Nopurināju no drēbēm putekļus, zirnekļu tīklus un zāģu skaidas un devos atpakaļ uz šoseju. “First we take Manhattan, then we take Berlin,” es dungoju, lai gan vispirms biju nolēmis ar autostopiem tikt nevis līdz Manhetenai, bet Alūksnei, sagādāt tur visu nepieciešamo, tad atgriezties un nakts aizsegā iet atkarot savu īpašumu.

#

– Nu, bet Rīgā, televīzijā viņiem nekādas aizdomas neradās?

– Nē, un iedomājies – neesot radušās vēl labu laiku. Vienu reizi gan viņi gandrīz iekrituši un izsprukuši tikai par mata tiesu. Vienudien producente no Rīgas paziņojusi, ka ieradīšoties viņus apraudzīt un klātienē pavērot, kā sokas radošais process. Sacīts darīts, un pievakarē viņa iestūrējusi viesu mājas pagalmā.

– Un ko viņi?

– Viņi sēdējuši ārā pie ugunskura un gatavojuši vakariņas. Rakstnieka, protams, tur nav bijis, un producente vēlējusies viņu satikt. Šie teikuši, ka viņš pirms pavisam neilga laika aizgājis pastaigāties. Un tie, ja tā padomā, nav bijuši pat īsti meli.

– Un viņai tā arī nav radušās nekādas aizdomas?

– Jau vēlāk, kad satumsis, viņa tā kā drusku sākusi raizēties, bet šie viņu mierinājuši, ka tāds nu tas rakstnieks esot. Reizēm vientulības un iedvesmas meklējumos mēdzot aizklīst visai tālu un atgriezties ļoti vēlu.

– Neticami.

– Pagaidi, pagaidi, tas vēl nav viss! Tā kā producente atbraukusi vēlu, viņa nolēmusi tur pārnakšņot, un šie viņai gultasvietu ierādījuši nevis savā mājas galā, bet vienā no divām istabām rakstnieka pusē. Kad visi devušies pie miera un gaismas nodzēstas, filmētāji izstrādājuši kaut ko vienkārši ģeniālu – vienam no viņiem bijis jānotēlo rakstnieka atgriešanās, jo skaidrs taču, ka producente blakus istabā aiz plānās sienas dzirdēs katru vissīkāko troksnīti.

– Un izdevās?

– Jā, un kā vēl, bet paklausies, kas notika pēc tam! No rīta, kad visi bija piecēlušies, rakstnieks jau atkal it kā bijis gabalā. Filmētāji tik raustījuši plecus un teikuši, ka tāds nu viņš esot – noslēpumains. Producentei savukārt naktī esot šķitis, ka rakstnieks pa tumsu esot iemaldījies viņas istabā, un vēl viņa filmētājiem piekodinājusi turpmākajās dienās tomēr būt vērīgākiem un vismaz kādā no vientulīgi slepenajiem klejojumiem rakstnieku izsekot un viņa gaitas nofilmēt. To, ka no lielā galda kopējā istabā ir pazudis televīzijas dators, viņi bija atklājuši tikai pēc tam, kad producente jau bija aizbraukusi. Doma, ka datoru sev līdzi uz Rīgu varētu būt nejauši aizvedusi viņa, bija šķitusi tik absurda, ka viņi to atmetuši uzreiz. Taču tas vienalga nekā nelīdzēja rast kādu notikušā izskaidrojumu. Viņu mobilie telefoni cits pakaļ citam sabojāties vai vienkārši pazust sāka drīz pēc tam.

– Kā – tā vienkārši pazust?

– Jā. Vispirms viens. Pēc pāris dienām nevarējuši atrast vēl vienu, tad arī trešo, bet ceturtajam sašķīdis skārienjutīgais ekrāns. Iesākumā viņiem tas šķitis pat tā kā drusku smieklīgi, taču, kad palikuši pilnīgi bez sakariem, sākuši jau domāt, vai kāds viņus nemēģina nerrot.

– Tas rakstnieks?

– Vai nu rakstnieks, vai varbūt kādi vietējie – tak ne jau iebraucēji.

– Un tālāk kas?

– Tad arī viņiem bija ienācis prātā ieskatīties rakstnieka istabā atstātajās piezīmēs un viņa datorā.

4

No Alūksnes atgriezos tikai vēlā pievakarē un pa jumta spraugām spīdošās rietošās saules staros vēl paguvu kaut cik necik pils bēniņos ierīkot savu turpmāko dienu nometni. Lielveikalā par dažiem eiro biju nopircis lētu un plānu telti, un tagad man bija savdabīga istaba istabā. Vēl biju apgādājies ar vairākiem kabatas lukturīšiem un bateriju rezervi, mugursomā bija brangs konservu, sausiņu, sērkociņu un cigarešu krājums.

Kad saule bija nozudusi aiz meža galotnēm, posos ceļā. Drošības pēc biju nedaudz mainījis savu ārieni. Mugurā man bija humpīšu veikalā pirkta violeta “Adidas” vējjaka ar kapuci, kājās – raibas mednieku vai nezināma paramilitārā grupējuma uniformas bikses ar kamuflāžas apdruku un izstaipītām portfeļkabatām un pamatīgi novalkātas balti zaļas “Nike” skriešanas kurpes. Pie mugursomas šūpojās Mikipeles formā izgatavots atstarotājs.

Pie viesu mājas nonācu brīdī, kad filmētāji jau posās uz gulētiešanu – ugunskurs vairs tik tikko kvēloja, viņi nesa iekšā un mazgāja netīros traukus. Bez viņu mašīnas pagalmā bija parādījusies vēl viena, tātad bija ieradies kāds viesis, un vēl pēc brīža es viņu arī ieraudzīju. No mājas uz lieveņa iznāca, apsēdās uz soliņa un aizsmēķēja līdz šim vēl neredzēta meitene. Viņa sēdēja, vienā rokā satvērusi cigareti, bet ar otru kaut ko bakstīja mobilajā telefonā. Pārējie, garām iedami, ar viņu pārmija pašsaprotamas un nezinātājam šķietami no jebkāda konteksta izrautas frāzes, un es nospriedu, ka tā ir vēl kāda televīzijas pārstāve.

Operators vēl sarušināja ugunskuru, un gaisā uzšāvās kupls spožu dzirksteļu spiets. Savu paslēptuvi šķūņa ēnā pametu vien gandrīz stundu pēc tam, kad mājā jau bija nodzisušas pēdējās gaismas un iestājies gandrīz pilnīgs klusums, ko pārtrauca vienīgi nemitīgā kustība pa šoseju.

Šķietamās lauku drošības ieaijāti, ārdurvis viņi bija atstājuši neaizslēgtas. Piesardzīgi, pa milimetram vien nospiedis rokturi un tikpat lēnām atvēris durvis, ielavījos iekšā, sastingu un ieklausījos. Virtuves tālākajā stūrī sīca un murrāja ledusskapis, mājas dzīlēs ik pēc noteikta laika uz īsu brīdi ieslēdzās, ierūcās un atkal apklusa ūdenssūknis – laikam kaut kur pilēja neaizgriezts vai sabojājies krāns, varbūt sūce bija kādā cauruļu savienojumā. Taču manu uzmanību vairāk piesaistīja skaņas, kas nāca no tā dēvētās manas puses. Iesākumā šķita, ka vienā no istabām dzirdu sačukstēšanos, varbūt pat pārvietošanos, taču tiklab tas varēja būt ļoti klusu murminošs televizors.

Manā istabā! Tā nebūt nebija lielākā bēda – vai man žēl –, taču tas nozīmēja vien to, ka man nebija ne mazāko izredžu tikt pie datora un piezīmēm. Cik vien klusu spēdams, atkāpos, taču tad iedomājos ielūkoties koplietošanas jeb sanāksmju telpā, par kuru filmētāji bija pārvērtuši verandu. Uz galda stāvēja dators, turpat līdzās mobilais tālrunis un ar “Bluetooth" tam pieslēdzams portatīvais skaļrunis. Skaļruni iebāzu kabatā, datoru – mugursomā.

#

– Un ko viņi tur atrada?

– Kur?

– Tajos viņa pierakstos, datorā.

– Tas bija diezgan traki. Z. man pēc tam stāstīja, ka viņi sajutušies kā tādi izmeklētāji no “CSI”, “Slepenajām lietām” vai pat “Tvinpīkas”. Uzreiz bijis redzams, ka rakstnieks braucienam diezgan rūpīgi gatavojies, taču tajā pašā laikā nekā nav bijis iespējams izprast viņa nodomus un plānus. Tomēr viņi bija ievērojuši kādu interesantu lietu. Šķita, ka, rakājoties pa rakstnieka piezīmēm un datora saturu, sīkāk iepazīstot viņu ieinteresējušos faktus un informāciju, pamazām vien mainās arī viņu attieksme pret šo vietu.

– Kādā ziņā?

– Viņiem bija sācis šķist, ka ikvienam labi redzamais, katram iebraucējam vai tūristam pieejamais ir tikai tāds pāri patiesajai pilsētiņas realitātei pārklāts pārsegs. Varbūt pat ne viens pārsegs, bet daudzi dažādi, kārtu kārtām un gadu no gada rūpīgi saausti. Ne jau velti viņi uzreiz bija atminējušies Deivida Linča “Tvinpīku” – atceries, arī tur beigu beigās ne pie kādas skaidrības nonākt nevienam neizdevās un skatītāji tā arī palika neziņā, kurš tad nogalinājis to Loru Palmeri.

– Bet tur jau neviens nebija nogalināts.

– Redzi, par to viņi tobrīd vēl nevarēja būt tik droši. Rakstnieka datorā bijusi pilsētiņas vārdā nosaukta mape, bet tajā – pa dažādām tēmām apkopoti arhīva dokumenti, raksti no preses un no grāmatām, vecām pastkartēm pārfotografēti vai internetā sameklēti attēli. Atsevišķa mape bijusi veltīta arī 2009. gada novembrī notikušajai Elīnas Zālītes pieminekļa zādzībai. “Skulptūrai ir jāatgriežas,” 2009. gada 11. novembri bija rakstīts avīzē “Alūksnes Ziņas”, taču rakstnieks bija pievērsis uzmanību arī kādai dīvainai sakritībai – tieši mēnesi pirms pieminekļa pazušanas Apes un Alūksnes apkaimē bija viesojies valsts prezidents ar kundzi, un pasākumu programmā bijusi arī pieminekļa apskate.

– Nu, tas gan ir smieklīgi!

– Smieklīgi, taču viņš piezīmēs esot pierakstījis “Politika”. Ar vairākām jautājuma zīmēm. Un turpat bijusi atzīme, ka vietējiem iedzīvotājiem pieminekļa nozadzējs noteikti ir labi zināms. Pēc visa spriežot, šajā notikumā viņu bija interesējusi klasiska mazas sabiedrības un labi zināma likumu, priekšrakstu vai baušļu pārkāpēja tēma un no tās izrietošā drāma. Zināms taču, ka, piemēram, noslēgti dzīvojošās tradicionālajās kopienās par vienu no smagākajiem iespējamajiem sodiem tiek uzskatīta izraidīšana. Parasti izraidītajam tā nozīmē ātru nāvi – vai nu no kādas slimības, vai, piemēram, krītot par upuri meža zvēriem. Līdzīgs mehānisms esot arī jebkuras raganu burvestības pamatā – burvju vārdu spēka pamatā ir ne tik daudz pašas raganas vai burvja sacītais un darītais, cik tas, kādu iespaidu šie rituāli atstāj uz noburto, cik neaizsargāts un apdraudēts viņš pēc tam jūtas. Un tieši tāpēc, lai sevi pasargātu no raganām un burvjiem, esot jāvairās citiem atklāt savas vājās, ievainojamās vietas – sākot ar to, ka nedrīkst pamest kur pagadās nogrieztus matus vai nagus, un beidzot ar to, ka nav vēlams svešiniekiem rādīt jaundzimušos, klāstīt par savām kaitēm un vispār katru nācēju ielaist savā mājā. Tas kopīgs burvestībām visā pasaulē, arī pie latviešiem, īpaši Latgalē. Vai tu zini, kas ir nešļava?

– Neslava?

– Nē, nešļava. Tas ir tāds sainītis, ko tu slepus ienes sava ienaidnieka mājā un paslēp. Un, ja vien mājas saimnieks to laikus neatrod un neiznīcina, mājas saimniecība sāk nīkuļot, ļaudis slimot, vārdu sakot, kļūst arvien sliktāk un sliktāk, līdz visi ir pagalam.

– Tu taču tam netici! Tu man nemēģināsi iestāstīt, ka viņi noticēja kam tādam.

– Nē, bet aizdomas par to, ka rakstniekam varbūt ir ienācis prātā noskaidrot un atmaskot pieminekļa zagli, viņiem esot radušās.

5

Un ko tas līdz, ka manā rīcībā tagad bija gan paša mobilais tālrunis, gan svešs dators un pat portatīvs, pārsvarā mūzikas atskaņošanai paredzēts skaļrunis, ja par savu apmešanās vietu biju izraudzījies pirms vairāk nekā gadsimta celtu un nu jau par pamestu graustu pārvērtušos ēku, kurā nebija pieejas pat tik šķietami pašsaprotamam civilizācijas sasniegumam kā elektriskā strāva. Atzīšos, pirms tam, kaldinot plānu, laikam jau paša un savas ieceres iedomātā ģeniālā lieliskuma apmātībā par tādiem prozaiskiem sīkumiem īpaši nebiju aizdomājies. Taču tagad, pamestās medību pils bēniņu tumsā rakstot šīs komiski pašapzinīgās rindiņas, kaujoties ar gaišā datora ekrāna pievilinātiem naktstauriņiem, knišļiem un vēl visādiem mošķiem un redzot, cik strauji šādos kopīgos pūliņos sarūk aizlienētā datora strāvas rezerves, gribi negribi, bija jākļūst domīgam.

Es varēju iztikt bez mazgāšanās katru dienu, varēju neskūties pat pāris nedēļu (gan līdz brīdim, kad ataugusī bārda sāka nepatīkami grauzt un kniest, un tad no tās tomēr bija jāšķiras), es varēju iztikt ar pāris apģērba kārtām, pierast pie visdažādāko kukaiņu kodumiem, ērces ieskaitot, par dienišķo izsalkumu remdējošā ēdiena izcelsmi un pagatavošanas metodēm nekad neizjust ne mazākās raizes vai sirdsapziņas pārmetumus, taču bez regulāras pieejas kādam nebūt elektriskās strāvas avotam izdzīvot es vairs nespēju. Blenžot datora ekrānā, kura augšējā stūrī rēgojās maza baterijas ikona, kas nu jau bija pilna vairs tikai līdz trešdaļai vai tukša jau par veselām divām, ar katru nākamo acumirkli arvien spēcīgāk izjutu pašierosinātā šābrīža stāvokļa bezcerīgumu, bezjēdzību un smieklīgumu. Tādam, kāds nu es te tupēju, nebija ne mazāko iespēju kaut kur izčibēt un pazust. Pat ja manā plānajā mugursomiņā bija kāda sagumzīta piezīmju grāmatiņa, man nebija lielas pārliecības, vai tur ir arī kaut viena rakstīšanai derīga pildspalva. Un, ja tur nebija pildspalvas, visticamāk, tur nebija arī zīmuļa. Bet, ja tur bija zīmulis, droši vien tas bija nolauzts, un tātad man pilnīgi noteikti līdzi nebija pat visprimitīvākā kabatas naža.

Tad kur gan meklēt elektrību? Protams, ka elektrostacijā. Pētot pilsētiņas A. apkaimes fotogrāfijas Nacionālās bibliotēkas interneta vietnē “Zudusilatvija.lv", biju atradis vairākus attēlus ar Grūbes dzirnavu aizsprostu. Pašu dzirnavu tur gan nav bijis jau, iespējams, pat vairākus gadsimtus, ilgus laikus aizsprostotā Vaidava griezusi papes fabrikas mašīnas, tad viss paputējis, un fabrikas vietā ierīkota maza kolhoza spēkstacija, kas ar elektrisko strāvu spējusi apgādāt visai plašu apkārtni. Spēkstacija tur esot arī tagad – nu jau privāta. Lai gan kādreiz, laikos, kad tilts bijis arī pie Volfa pils, līdz Grūbes aizsprostam droši vien varēja iziet taisni cauri mežam, tagad bija jāmēro līkums līdz Vidzemes šosejai, Vaidavas tiltam, apkārt dīķiem un tad līdz dambim. Kamēr nonācu galā, bija jau gandrīz melna nakts. Pāri slūžām šalca ūdens, pelēkā namiņā aiz slēgtām dzelzs durvīm dūca turbīna.

– Vai mums kaut kas pazudis? Meklējam kaut ko? – Tumsā pavisam līdzās kāds ierunājās klusā, bet noteiktā balsī, paspēra soli uz manu pusi un apžilbināja, spēji ieslēgdams kabatas bateriju. Kad pēc mirkļa baterijas staru viņš pavērsa lejup un acis bija paguvušas aprast ar straujo apgaismojuma maiņu, pustumsā saskatīju, ka manā priekšā stāv kalsnējs, gadus sešdesmit septiņdesmit vecs vīrs kamuflāžas plankumiem izraibinātā ietērpā, kādus lauku apvidū ir iecienījuši gan mednieki un makšķernieki, gan zemessargi vai vienkārši militārās fantāzijās patvērumu no sūrās ikdienas kreņķiem atraduši sapņotāji. Ne velti arī man kājās bija līdzīgas bikses.

– Man? Pazudis? – Es sastomījos un tūdaļ pat par šādu neveiklu reakciju nokaunējos un saskaitos. Pats uz sevi, protams, – redz, atradies te baigais vārda meistars, bet, kad vajag ko trāpīgu atcirst pretī, pat ķešā neko jēdzīgu nejaudā sameklēt!

– Jums jau varbūt arī nekas nav pazudis, – vīrelis vēl klusākā balsī sacīja. Prātā pazibēja un tūliņ apdzisa tizls salīdzinājums – viņa balss atgādināja spēkstacijas turbīnas monotono dūkoņu. – Bet, kā dzird runājam, jūs gan te daži labi jau pāris dienas kā meklē.

Baterijas gaisma uz mirkli izgaismoja viņa seju, taču vienīgais, ko paguvu ievērot, bija greizs smīns. Tagad gan kaut ko vajadzēja teikt.

– Ak tā? – Centos, lai izklausās dūšīgi. – Vai tad jau atlīdzību izsludinājuši?

Bet vecajam, šķiet, šādi joki nelikās smieklīgi.

– Mums te visi visus pazīst, attālumi mazi, robeža tuvu, neko īsti nav iespējams noslēpt, pat ja ir liela gribēšana. Tā tikai jums, pilsētniekiem patīk iedomāties, ka aizbrauks uz laukiem un varēs darīt visu, kas vien ienāk prātā. Mums jau arī tepat blakus ir viesu nams, un atbraucēji iedomājas, ka visapkārt dzīvo vieni vienīgi invalīdi – akli, kurli, vēl visādi. Un tad nu viņiem sāk šķist, ka var atļauties pilnīgi jebko jeb, kā saka, palaist vaļīgāk skrūves. Tā taču pilsētā runā, vai ne? Saka, ik pa laikam vajagot uzlādēt baterijas, vai ne?

Man īsti nebija, ko viņam teikt vai iebilst. Godīgi sakot, arī man riebās visas tās runas par izlādētajām baterijām vai tā saucamo atpūtu – parasti ar to pilsētnieki saprot nodarbes un izklaides, kas beigu galā izrādās vēl nogurdinošākas par sākotnējā noguruma cēloņiem.

– Un jūs? – Tagad viņš vērsās tieši pie manis, un es piesardzīgi saausījos. – Arī jums droši vien šķiet, ka te ir tikai koki, krūmi, jā, protams, Vaidava, Vaidavaaaa (viņš mēdīdamies iedziedājās) un paretam kāds vietējais aborigēns, kas nesaprot ne rīta, ne vakara, un tāpēc šī nu būs īstā vieta, kur uzspēlēt paslēpēs... pašam ar sevi.

Ūdens turpināja šalkt, turbīna griezties.

– Bet zināt ko? Arī aklie māk redzēt, kurlie iemanās sadzirdēt, un nekāda lielā slēpšanās nevienam nav pa spēkam. Saku to jums pēc savas pieredzes. Redziet, es arī neesmu vietējais, esmu no Rīgas. Un ko pašu pirmo dara pilsētnieks, kurš pārceļas uz dzīvi laukos? Protams, tūliņ nopērk kaut ko, kas, kā viņam šķiet, ir laucinieku drēbes. –Viņš strupi iesmējās. – Un, kad tu tādās drēbēs esi nostaigājis gadus divdesmit, tu kaut kā jau pa gabalu uzreiz saod sev līdzīgos.

– Pēc tādas kā humpalu smakas? – nenocietos.

– Jā, varbūt tā ir arī specifiska smaka, – viņš atkal pat nemēģināja uztvert manus neveiklos mēģinājumus pajokot, sarkastiski iedzelt vai būt asprātīgam. – Es zinu, ko jūs te meklējat, es zinu, kas jums vajadzīgs, – viņš paspēra soli tuvāk, un nu jau viņa baterijas stars spoži izgaismoja mūs abus. – Jums vajadzīgs stāsts, ja tā var teikt, vai ne? Stāsts, ko nozagt, pierakstīt, nodrukāt. Tikai tāpēc jau jūs no Rīgas te visi esat atbraukuši, pareizi? Stāsts, kas, ja paveiktos, jūs varētu padarīt bagātu un slavenu. Un te tas būs. Es jums to dāvinu, par baltu velti – lūdzu! Honorāru man nevajag. Pat ja pēc tam Holivudā pēc mana stāsta uztaisītu filmu.

Pirms tam biju iedomājies, ka par svešu robežu pārkāpšanu un ielavīšanos privātīpašumā man draud, kā tagad izvairīgi mēdz sacīt, fiziska iespaidošana vai varbūt pat miesas bojājumu nodarīšana, bet tagad aptvēru, ka esmu nonācis krietni vien lielākās nepatikšanās. Šis bija viens no tiem gadījumiem, par kādiem laimīgā kārtā līdz šīm biju lasījis vien komiskos citu autoru pārstāstos. Manā priekšā stāvēja vīrs, kurš bija pilnīgi pārliecināts, ka viņam ir stāsts, to vajadzētu pierakstīt, taču visa mūža garumā, visticamāk, viņš to tā arī nesaņemtos izdarīt. Laimīgā kārtā viņa teritorijā tagad, gandrīz jau nakts vidū, bija iemaldījies rakstnieks. Un man nebija, kur sprukt.

To visu pārdomādams, pamanīju kādu dīvainību – tumsas, vēl vienmēr zilganās debesu blāzmas, viņa kabatas baterijas žilbinoši baltā stara un apģērba kamuflāžas apdrukas radītu optisku ilūziju. Kāda daļa no viņa – aptuveni puse, ja būtu jāmēra procentos vai kādās citās mērvienībās, – pilnībā saplūda ar apkārt nogaidoši klusējošā meža melnumu un it kā izgaisa. Šķita, ka viss viņa stāvs ir veidots no tāda kā lieliem caurumiem izraibināta siera, un, lai gan kopējais apjoms radīja priekšstatu par vienu formu, patiesībā liela tiesa šī veseluma bija gājusi zudumā un tā vietā bija caurspīdīgs tukšums.

– Tad, ja saprotu, mēs varētu par kaut ko tādu vienoties, – viņš atkal ierunājās.

– Man tomēr vispirms gribētos dzirdēt to jūsu stāstu.

– Protams, protams. Tas ir pavisam īss. Vēl no studiju gadiem Politehniskajā. Tajā laikā es dzīvoju kopmītnēs jeb kojās, un kādu dienu kursa biedrs Vitālijs man prasa, vai es zinot, ka pirdienu var aizdedzināt un tas deg kā īsts gāzes deglis. Es par to neko nebiju dzirdējis, bet viņš pat ņēmās skaidrot no zinātniskās, ķīmiskās puses – sak’, tas esot gandrīz tīrs metāns, un tad jau tas nav nekāds brīnums. Un vēl – tā un šitā, riņķī un aplinkus, cenšas man iestāstīt, ka mums tas noteikti jāizmēģina. Tā teikt, zinātnes un nākotnes vārdā. Nu, ko lai saka, jauni un dumji mēs bijām, – viņš līksmi iesmējās.

Es nogaidoši klusēju.

– Tā nu viņš runāja un runāja, līdz beidzot mani arī pierunāja. Kā šodien atminos – bija karsta pavasara diena, kopuškās visi logi līdz galam vaļā, un mēs tur caurām dienām vienās apenēs vien dzīvojām. Vitālijs nez kur bija dabūjis smalkas peldbikses – tādas sintētiskas un cieši piegulošas, laikam importa, droši vien Austrumvācijā ražotas. Pliks jau neviens neģērbās – jūs tikai nepadomājiet, nekā tāda tur nebija. Bet nu nonāca līdz tam, ka jāmēģina. Tad nu Vitālijs pieliecās, un es uzrāvu sērkociņu…

– “Youtube" jau vēl nebija izgudrots… – pie sevis nomurmināju, bet vecais bija modrs.

– Pareizi! Kā tad! – viņš iesaucās. – Tagad jau visu ko internetos var uzzināt, bet tajos laikos – pats saprotat. Kur es paliku?

– Jūs uzrāvāt sērkociņu…

– Jā, vārdu sakot, šis pieliecas, es ar sērkociņu, un tad – puff! Balta liesma, es jums teikšu! Kā no autogēna! Es mēms, bet Vitālijs tik bļauj un lēkā, savu dibengalu saķēris. Redz, kā jau teicu, tās bikšeles viņam bija pagalam smalkas, no kaut kādas mākslīgās šķiedras, un tā lielajā karstumā vienkārši – pļurkt, izkusa un pielipa viņam pie vārīgām vietām. Tāds, lūk, atgadījums. Vai nav pamācošs stāsts?

– Hm, nu jā, – es pamāju, – savā ziņā, kaut kādā mērā, tā varētu teikt…

– Jo tā taču ir līdzība! – viņš piepeši pacēla balsi. – Vai tiešām tas nav skaidrs!? Mēs visi redzam, ka pasaule iet bojā. Globālā sasilšana kausē ledājus, dzīvā daba iznīkst. Un kas vainīgs? Gāzes! Ogļskābie izmeši! Govju un ne jau tikai govju saražotais metāns! Bet ko darām mēs? Mēs to esam gatavi vēl pavairot – vēl vairāk gāzes, vēl vairāk izmešu, jo mums ir iestāstīts, ka bez visām ļaunajām gāzēm ir arī kaut kāda biogāze. Bet kas ir biogāze? Tie ir mākslīgi purkšķi, pirdieni, kurus ražo betona govis! Un, ticiet man, mēs visi beigsim kā nabaga Vitālijs.

Nespēdams attapt, ko vēl piebilst, aizprātojos par to, kādu tieši cilvēces nākotni šis vīrs iztēlojas un kāda vieta tajā būs mūsu peldu tērpiem vai apakšveļai, taču viņam manu domu gaita acīmredzot īpaši nerūpēja.

– Vai nav varens stāsts? Jums tas noteikti jāuzraksta! – Viņš iedvesmojoši pakratīja kabatas bateriju.

– Labi, – es piekritu. – Tikai ar vienu noteikumu.

– Un tas būtu? – Šāds ierosinājums viņu, šķiet, pārsteidza.

– Jūs atļausiet man šovakar un vēl dažas turpmākās dienas te kaut kur pie jums uzlādēt mobilo un datoru.

– Kāda runa! Protams! – Viņš atmeta ar roku. – Galvenais ir stāsts. Tam jānonāk pie tautas.

Savu solījumu viņš pildīja – strāvas kontakts pie vienas no viesu mājiņām netālajā kempingā manā rīcībā bija visu cauru nakti.

Tagad būšu izpildījis arī savējo, viņa stāstu esmu pierakstījis. Lai gan pēc tam dzirdēju, ka ar spēkstaciju viņam neesot nekādas saistības, un viņš vienkārši bijis atbraucis uz foreļu zveju dīķos turpat līdzās.

#

– A ko vietējie?

– Dažs teicis, ka it kā viņu esot pilsētiņā redzējis vai sastapis. Piemēram, pensionēta skolotāja, apvidus patriote un vēstures pārzinātāja Rasma viņiem trešajā vai ceturtajā dienā bija stāstījusi, ka rakstnieks viņu jau esot paguvis apciemot.

– Vai tā ir tā pati skolotāja, kas pašā A. centrā ik dienas baro baložu baru? Atceros, pagājušajā vasarā tur iebraucām, un uzreiz iedomājos par Venēciju. Tur no pilsētas centrālā laukuma baloži jau sen esot patriekti. Varbūt pārcēlušies uz A., man ienāca prātā.

– Nē, nezinu. Domāju, ka būs cita. Viņa sūdzējusies, ka rakstnieks diemžēl esot izrādījis interesi vienīgi vai nu par kaut kādām neglābjami zudušām, nolaistām un vairs vienīgi nožēlojamā paskatā aplūkojamām graustu un posta vietām – veco muižu, pamesto dzelzceļa staciju, baronu kapiem –, vai arī par visādiem vietējas izcelsmes nostāstiem un blēņām - par visapkārt pļavās atrodamiem raganu spļaudekļiem, Vaidavas krastu smilšakmens alās mītošām raganām un pretošanās kustības dalībniekiem Otrā pasaules kara laikā, par igauņu šamaņiem, par kapos svecītes izliekošiem kontrabandistiem vai vietējo burvi, kas savu īpašumu no zagļiem un vandaļiem cenšas pasargāt ar izbāztām lupatu lellēm.

– Bet tad tas tiešām bijis viņš?

– Pilnīgi droši to nevar apgalvot, tomēr gandrīz visas nosauktās tēmas esot bijušas sastopamas arī viņa piezīmēs. Un vēl kas – sirmā kundze bijusi manāmi sarūgtināta par to, ka no Rīgas iebraukušais rakstnieks pārāk mazu interesi izrādījis tieši par viņai būtiskākajām tēmām. Nemaz nerunājot par to, ka līdz viņu satikšanās brīdim nav vīžojis pat aizstaigāt līdz Elīnas Zālītes muzejam, viņu, šķiet, neesot vilinājis arī nesen par Eiropas Savienības līdzekļiem atjaunotās vidusskolas apmeklējums vai iedziļināšanās milzīgajā darbā, ko Rasmas kundze ieguldījusi skolas dibinātāja, literāta un folklorista Dāvja Ozoliņa dzīves gājuma izpētē un popularizēšanā.

– Bet varbūt tas tomēr nebija viņš?

– Jā, kundze bija pieļāvusi arī tādu iespēju. Un tad tas būtu stāsts par vēl vienu nesatikšanos. Rasmas kundze jau labu laiku sarakstoties arī ar savu vienaudzi Imantu Ziedoni, lai gan dzīvē izdevies viņu satikt galvenokārt pastarpināti. Ja jau tagad televīzijā un radio stāsta, ka “laiks Ziedonim”, viņasprāt, tas nozīmējot vien to, ka agri vai vēlu laiks pienākšot arī viņai. Bet laiks pienāks ikvienam no mums. Arī visiem rakstniekiem.

6

Parasti, domājot, runājot, rakstot par vēstures gaitu vai cilvēka dzīves gājumu, kā pirmo pašsaprotami mēdz piesaukt laika plūdumu. Tas ir vienvirziena vektors, kas ļauj saskatīt kustību pat tad, ja telpā viss palicis šķietami nemainīgs un statiski sastindzis. Laiks, kā mēdzam sacīt, paiet, aizrit, tiek neatgriezeniski pazaudēts, nevienam nav tajā lemts atgriezties.

Taču varbūt ir iespējams kaut uz brīdi šīs domas par laiku atmest, apturēt un uzmanību sakoncentrēt nevis uz nevienam neredzamo laika tecējumu, bet tikai uz to, kas ir saskatāms, sataustāms, tverams ar visām citām mums pieejamām maņām. Pamēģiniet un varbūt arī jūs ieraudzīsiet, ka diendienā zaudējam ne jau kādu abstraktu un sekundēs, minūtēs, stundās vai gados tēlaini iesprostotu laiku, bet gan pavisam konkrētas daļas no savas personības, sava ķermeņa, savas materiāli fiziskās apkārtnes. Var jau būt, ka tas arī ir laiks, bet tikpat labi to var nosaukt jebkurā citā neko īpaši daudz neizsakošā vārdā, taču tieši šis kāds vai kaut kas kā tāds ar asiem zobiem un neremdināmu apetīti apveltīts mošķis pamazām vien sagrauž gan pašus, gan visu, kas mums vai kādam citam dzīves laikā bijis svarīgs. Mošķis, kuram pilna mute ar laika zobiem.

Jo vecāks topu, jo arvien spēcīgāka kļūst pārliecība, ka nozīmīgākais, kas ar mani noticis, svarīgākais, ko esmu uzzinājis, atklājis, izjutis vai piedzīvojis, ir palicis tajā nu jau sen, sen zudumā aizgājušajā cilvēkā, kāds biju līdz četru piecu gadu vecumam. Un kaut gan pēc tam esmu izstiepies garumā, audzis svarā un resnumā, beidzis skolas un augstskolas, sasmēlies visvisādas iemaņas un zināšanas, īstenībā visus šos gadus esmu turpinājis pa daļai vien zaudēt no tā, kādu vecāki mani redzēja pirmajos dzīves gados, no tā manis, kurā viņi centās saskatīt nākotnes izredzes, ielikt savas nepiepildītās cerības un sapņus. Visus šos gadus kaut kas pa gabalam vien no manis ir ņemts nost. Arī burtiski fizioloģiskā nozīmē. Kurš gan varētu sarēķināt, cik atmirušu ādas šūnu pa šo laiku esmu nometis, cik matu man ir izkritis vēl pirms pirmajām plikpaurības pazīmēm (un cik matu ir nosirmojis, cik matu esmu atstājis frizētavās uz grīdas), cik bārdas rugāju esmu noskuvis, cik nagu nogriezis, cik dažādu atmirušu audu, sīkbūtņu un paša radītu sārņu manu organismu ir pametuši kopā ar visiem iespējamajiem izvadproduktiem – urīnu, izkārnījumiem, vēmekļiem; cik sviedru ir izsvīsts, asaru izraudāts, puņķu un asiņu izliets, sēklas pa malu malām izšļākts? Piena zobi sen izkrituši, gudrības zobi – izrauti, pārējie kaula zobi nez kur pazuduši. Aklās zarnas piedēklis izoperēts, mandeles izgrieztas. Un kurš gan spētu izmērīt, cik nervu un smadzeņu šūnu esmu jau paguvis neglābjami pazaudēt? Bet, ja spētu, vai tad neizrādītos, ka tagadnes manī no tā pirms nez cik gadiem dzīvojušā četrus vai piecus gadus vecā puišeļa nekas daudz pāri vairs nav palicis? Paskatieties uz deviņdesmit gadu vecu sirmgalvi, salīdziniet viņu ar viņa paša bērnības laika fotogrāfijām un pasakiet, kas viņiem ir kopīgs? Nekas! Jo ne jau par kaut kādu zudušo laiku te ir runa.

Tieši tādi paši dabas likumi kā mūsu iekšienē darbojas arī visapkārt – vismaz tas, cerams, jums nebūs nekas pārsteidzošs vai jauns. Paskatieties vērīgi – nekādu laiku (ja vien runa nav par laika apstākļiem, bet tā ir tāda vienīgi latviešu valodā iespējama vārdu spēle) jūs nekur nesaskatīsiet. Viss, ko spēsiet ieraudzīt, jau atkal būs vieni vienīgi neatgriezeniski zaudējumi un posts. “Draugs, paies skolas gadi, un tāles aizsauks mūs…” – droši vien arī jūs skolas izlaidumā žēli vilkāt to pašu dziesmu. Un tāles aizsauca labi diezgan – lielāko daļu klasesbiedru kopš tā laika neesat satikuši, ja satiktu, visticamāk, nepazītu, un viņu attiecības ar jums ir tieši tādas pašas. Bērnudārza biedri, ja reiz esat apmeklējis kādu pirmskolas vecuma bērnu iestādi? Ar tiem ir vēl ļaunāk, jo no atmiņas pagaisušas gan sejas, gan vārdi, prātā atstājot vien miglainas mazu cilvēciņu ēnas. Pirmās simpātijas, mīlestības, skūpsti, sekss vienītī, divatā, trijatā, mīlēšanās vai varbūt tikai skūpstīšanās mēģinājums ar sava dzimuma partneri? Tas viss it kā būtu varējis notikt arī ar jums, bet vai patiesi bijis un noticis – nu jau to īsti vairs nebūs iespējams noteikt.

Un kur palikušas neizskaidrojamā kārtā pazudušās mīļākās bērnības rotaļlietas – mazais, dzeltenais gumijas lācītis, smags, no metāla izgatavots padomju armijas kravas auto modelītis? Kur pagaisa tā arī nekad nepārnākušie mājdzīvnieki, kur nolīda paslēpju spēles laikā tā arī neatrastie rotaļu biedri? Un visas tās lietas, ko esat atstājuši kādreiz apdzīvotos, bet pēcāk uz neilgu laiku, pagaidām vai pavisam atstātos dzīvokļos vai mājās? Vai arī kādam aizdotās un tā arī nekad neatgūtās grāmatas? Un kur ir visas jūsu prātā reiz pazibējušās, bet laikus neizteiktās vai pietiekami žigli nepierakstītās domas un idejas? Kas noticis ar visām garām palaistajām iespējām un neizmantotajām izdevībām?

Cik reižu jau esat paguvuši precēties, cik šķirties? Nodibināt pastāvīgu kopdzīvi ar uzticamu partneri? Pārtraukt, kā tagad mīl sacīt, attiecības? Cik jums bijis neatzītu ārlaulības bērnu, cik abortu? Ko jūs no tā visa vēl atceraties? Cik no tā jūsos ir palicis? Pārsteidzoši maz! Bērni pārvēršas pusaudžos, pēc tam ilūzijas zaudējušos pieaugušajos, bet vēl pēc kāda laika jau ir veči. Un runa vairs nav par jums, bet nu jau par jūsu bērniem, par mazbērniem. Pa to laiku arī jūsu vecāki no jauniem un skaistiem cilvēkiem sen būs pārvērtušies večos, bet vēl pēc mirkļa no viņiem pasaulē vairs nebūs ne miņas. Tāpat kā no vecvecākiem un viņu senčiem, radu onkuļiem un tantēm. Kapi aizaugs, kapu sveces apdzisīs, svešu ļaužu soļi, lietus, sniegs un pērnās lapas noplicinās ar grābeklīti glīti nogrābstītās baltās smiltiņas.

Es zinu, es jau dzirdu balsis, kas sāk vāvuļot par nenovēršamo laika ritējumu, par laika nežēlību, par nevarēšanu vairākkārt iekāpt vienā upē, par mūža ratu un vēl visādām blēņām. Draugi, izbeidziet! Kāds tam vispār sakars ar to fakino laiku? Ne jau laiks jūs dažu desmitgažu laikā padara par apaļiem idiotiem un jūsu bērniem iestāsta, ka vairs īsti neesat ņemami par pilnu. Un ne jau laiks, naktīs slepus piezadzies pie gultas, ievelk ģīmī grumbas, sašķoba vaibstus, izkustina no smaganām zobus, piedzen ar taukiem asinsvadus un pārkaļķo locītavas. Ja laiku šajos nodarījumos būtu izdevies kādam pieķert, pret to jau sen būtu izgudrotas zāles.

Nē, vainīgs nav laiks. Un ne jau laiks ir vainīgs visa dzīvā iznīcināšanā uz Zemes Noasa laikā, laiks nav vainīgs verdzībā, krusta karos, holokaustā, Staļina represijās, visos pasauli piemeklējušajos bados, slaktiņos, bēgļu un ķīlnieku krīzēs.

Mēs piedzimstam, lai nomirtu, lai izzustu. Diemžēl paši to apzināmies, un mums vienmēr gribas pašiem sevi apmānīt. Bībelē Dievs rada cilvēkus, bet viņam jau nu vajadzēja nojaust, ka tūliņ pat tie būs jāpadzen no paradīzes. Zaudēšana ir ierakstīta gan svētajos rakstos, gan mūsu gēnos. Tāpat kā laika nosišana. Bet laiks – laiks ir tikai bezgalīgi stiepjams jēdziens.

#

– Vai viņiem Rīgā, televīzijā vēl arvien nebija radušās nekādas aizdomas? Bija taču pagājusi jau vairāk nekā nedēļa.

– Nē, iedomājies – nē! Ziņās pat tika parādīts informatīvs sižets par dokumentālās filmas tapšanu. Taču tam, ka rakstnieks tajā parādās tikai vienā – pašā pirmajā dienā, vēl pirms viņa pazušanas nofilmētā – kadrā, neviens nepievērsa uzmanību. Bet tas vēl nav pats trakākais! Tā kā pasākums jau iepriekš bija plaši izziņots, par to bija ieinteresējušies arī reģionālās preses pārstāvji, un norunātā dienā pie viņiem bija ieradusies avīzes žurnāliste kopā ar fotogrāfu.

– Nevar būt! Nopietni?

– Jā, un arī ar šo, ja tā var sacīt, sarežģījumu viņi miera vējos tikuši galā. Iepriekš, saskaņojot žurnālistes ierašanās laiku, viņi pa tālruni bija noskaidrojuši, cik un kādus rakstnieka darbus viņa ir lasījusi un ko zina par televīzijas projektu. Izrādījies, ka neko daudz viņa nezina un arī lasījusi bija tikai mazliet un tik sen, ka nu jau vairs īsti nespēja atsaukt atmiņā. Tad nu operatoram neesot bijušas lielas grūtības iejusties rakstnieka lomā un kādu pusstundu turpat ārā pie viesu mājas pagalma galda ar preses pārstāvjiem papļāpāt. Par pagātnes darbiem viņš esot izteicies kritiski un noraidoši, par nākotnes nodomiem neesot vēlējies necik daudz izpaust – kā zināms, tā var tikai nelaimi piesaukt, nu, un tādā garā. Protams, par televīzijas ļaužu iecerēm jau viņam bijis vislabāk zināms, un tās viņš varējis izklāstīt itin smalki.

– Ja vien neņem vērā to, ka no šīm iecerēm bija pazudis rakstnieks.

– Jā, ja vien neņem vērā to.

– Nu, bet fotogrāfs? Tu teici, ka viņai līdzi bija arī avīzes fotogrāfs.

– Ar to tikuši galā pavisam viegli. Rakstnieks, tas ir, operators, bija paziņojis, ka tajā rītā nejūtoties labi, iespējams, viņam esot vai nu vēdera vīruss, vai paģiras, vai abi divi kopā, tāpēc arī viņa āriene neesot pietiekami fotogēniska, lai to tagad fotografētu un tiražētu. Tad nu uzreiz iejaucies operatora asistents, kas teicis, ka rakstnieka bildes viņiem esot labu labās – vēl tās pašas dienas laikā fotogrāfijas tikšot nosūtītas uz redakcijas elektroniskā pasta adresi. Sekojusi apmainīšanās ar vizītkartēm, elektroniskā pasta adresēm, un avīzes pārstāvji devušies prom.

– Un kā tas beidzās?

– Kā – kā beidzās? Ar apjomīgu publikāciju gandrīz veselas lappuses apjomā, ar fotogrāfiju.

– Pie it kā intervijas ar rakstnieku bija nodrukāta operatora bilde?

– Nē taču! Tāpēc jau viņi nebija ļāvuši fotografēt un sūtījuši fotogrāfijas uz e-pastu. Bildēs bija īstais rakstnieks, bija paguvuši viņu tomēr vēl izbraukšanas dienā nofočēt.

– Un redakcijā neradās nekādas aizdomas?

– Nē, zini! Bet tā jau var būt, ka pēc vienas satikšanās reizes cilvēka seju pārāk labi neiegaumē. Turklāt mēs visi fotogrāfijās dažkārt mēdzam izskatīties krietni vien citādāki nekā dzīvē. Var teikt, ka lielākā daļa no tā, ko uzskatām par sevi, paliek ārpus fotogrāfijas. Bilde ir tikai neliels būtības fragments, bet mūs katru veido neierobežots skaits šādu fragmentu. Zini, ko žurnāliste viņiem bija paguvusi izstāstīt?

– Nu?

– Ka viņa vēl pavisam nesen pilnā nopietnībā sapņojusi kļūt par kosmonauti, astrofiziķi vai vismaz astronomi un tieši tāpēc uz rokas uztetovējusi kosmonautu!

– Kādā sakarā?

– Nu, zini kā – tiekas ar iebraucējiem no Rīgas, arī gribas kaut ko interesantu pastāstīt. Un visiem ir kādas zaudētas ilūzijas, nepiepildīti sapņi.

– Bet viņi taču vēl arvien turpināja viņu meklēt, vai ne?

– Jā, protams! Un ko tikai viņi pa šīm dienām neesot dabūjuši dzirdēt un uzzinājuši. Bez nostāstiem par raganām, kuru tradīcijas tajā apkaimē it kā jau esot gadsimtiem senas, un runām par igauņu šamani, kas tur regulāri ierodoties burt un dziedināt, viņi bija uzzinājuši, ka visiem šiem pesteļiem pilsētiņā esot arī spēcīga opozīcija. Pāris dievbijīgas kundzes uzskatot, ka ticība raganām itin nekā neesot savienojama ar kristīgās baznīcas mācību, un visiem spēkiem cenšoties apturēt raganu kulta popularizēšanu. Vietējā tūrisma informācijas centra vadītāja stāstījusi, ka nezināmi ļaundari ne reizi vien esot nolauzuši un iznīcinājuši raganu slotas, ar kurām tiek iezīmēta gar upes malu izveidotā tūrisma taka no Raganu klintīm līdz avotiņiem un tālāk līdz kapiem. Aiz rokas, protams, neviens neesot pieķerts, taču vainīgos neesot grūti uzminēt.

– Tāpat kā gadījumā ar Elīnas Zālītes pieminekli?

– Jā, līdzīgi, taču vainīgie jau katrā gadījumā būs bijuši citi.

– Bet kāda tam saistība ar rakstnieku?

– Nē, tiešas saistības nav nekādas. Es to sāku stāstīt tikai tāpēc, lai tu saprastu, ar ko visu viņiem šajā laikā iznāca darīšana. Vai arī iedomājies – viņiem vietējā krodziņā sastāsta, jā, jā, esot viens rīdzinieks, tikai pavisam nesen te pilsētiņā iebraucis, bet, kā apmeties, tā sācis ar visādām trakām lietām nodarboties. Aizbrauc viņi pa ieteikto ceļu, seko visām norādēm, tur sastop vīru, kas atpakaļ uz A. no Rīgas pārcēlies pirms vairākiem gadiem, bet tagad viņam jau pieder pamatīgs kravas transporta uzņēmums. Vēl viens tāds it kā nesen iebraukušais rīdzinieks izrādījies nez cik paaudzes pilsētiņā dzīvojošā ģimenē dzimis džeks, kas pēc ekonomikas studijām atgriezies dzimtajā vietā un tagad raksta Eiropas Savienības projektus novada domē.

– Tad tā arī neko nav atraduši? Viss – ar galiem? Varbūt tomēr vajadzēja policiju…

– Nē, ne gluži – viens stāsts bija izrādījies gana interesants. Turpat netālu, līdzās vietējai spēkstacijai viesu namā notikušas kāzas. Precējušies kaut kādi rīdzinieki. Pēc pusnakts sākuši uzrasties ķekatnieki jeb čigāni – līgavaiņa pamatskolas biedri, bērnības draugi, apkārtējo māju kaimiņi. Visi pabaroti, padzirdīti, nākuši un gājuši kā pa konveijeru. Un tikai ap kādiem trijiem četriem kāzinieki tālākajā stūrī, tur, kur bijis vismazāk gaismas, pamanījuši sēžam kādu iepriekš nekad nesastaptu svešinieku. Vietējie tādu redzējuši pirmoreiz, bet no Rīgas atbraukušie pēcāk apgalvojuši, ka ne ar vienu no viesu kompānijām tāds nav ieradies. Kad vaicājuši, kas viņš tāds ir un kā tur gadījies, svešais noņurdējis kaut ko, kas izklausījies pēc “Es? Es – kopā ar viņiem”, un pa tumsu izčibējis.

7

Pirmajās dienās, kamēr viņi vēl nebija sākuši staigāt pa apkārtni, iztaujāt vietējos un mani meklēt, pilsētiņā uzdrošinājos atgriezties pat vairākkārt. Un katra šāda reize palikusi atmiņā ar kādu stāstu par ko neatgriezeniski zaudētu. Lūk, piemēram, Vladimirs. Dzimis Krievijā, kara laikā kā mazs puišelis saņemts ciet it kā par tikšanos ar partizāniem, aizvests uz Vāciju un piespiedu kārtā nodarbināts lielgabalu lādiņu rūpnīcā. Pēc kara mājās nav atgriezies, jo vācieši viņa ciemu nodedzinājuši, palicis Latvijā, sācis strādāt vietējā kolhozā, bet pēc tam par ātrās palīdzības šoferi slimnīcā. Tajā pašā slimnīcā, kas bija ierīkota vecajā muižas ēkā. Tagad tur vairs nav ne muižas, ne slimnīcas Pēckara gadi bijuši skarbs laiks, ceļi ziemās nav tīrīti un gadījies pat tā, ka Vladimiram savā mašīnā bijušas jāpieņem dzemdības. “Visu pats izdomāju, izdarīju, kā nākas, bet pēc tam aizveda uz slimnīcu, un viss bija kārtībā,” viņš man teica. Savādā kārtā šķita, ka pēc šiem grūtajiem un bieži vien trūcīgajiem laikiem viņš skumst bezmaz vai tāpat kā pēc pusaugu gados vācu gūstā pieredzētā. Un tas nekas, ka vienīgās izklaides, mierinājums un iepriecinājums viņiem tur bijuši atkal un atkal skaitīti un pēcāk uz visu mūžu atmiņā iekalti dzejoļi.

…Немцы черной тучей навалились,
И тогда связали молодца.
Завезли меня в страну чужую,
Скучный край, где лишь один песок.
Растерзают душу здесь любую:
Злой фашист и грубый немчура.
Облепили колючей паутиной,
Не дают ни есть, ни пить, ни спать…

Arī tagad viņš tos nespēj norunāt bez asarām acīs. Varbūt tāpēc, ka visa mūsu dzīve atgādina nebeidzamu zaudējumu virteni, Vladimirs jau daudzus gadus savā pagalmā vāc visu, ko vien iespējams savākt. Līdzās rindai ar dažādās sarūsēšanas stadijās atrastiem griliem tur kuplo augļu koki un krūmi, puķēs ir ieaugušas vecas veļasmašīnas, dārza dziļumā rēgojas vismaz viens traktors, blakus mājai stāv autofurgons, visapkārt ir saulē izbalojušas rotaļlietas, visdažādākie trauki, ierīču daļas, mehānismi, stiepļu rituļi, būvmateriāli un kas tikai vēl ne. “Es esmu tehniskas dabas cilvēks,” viņš teica. “Nekad nevari zināt, ko var ievajadzēties.” Un tāpēc labāk nekam neļaut aiziet pazušanā.

Vai, piemēram, pilsētiņas ugunsdzēsēju orķestris, kas esot šāds vecākais nepārtraukti spēlējošais mūziķu kolektīvs Latvijā – vīri vairākās paaudzēs jau pūš 145 gadus. Arī tur sajūtama zaudējumu nenovēršamība. Vīru kļūstot arvien mazāk, un no 20 mūziķu sastāva tas sarucis līdz deviņiem, arī spēlēt iznākot aizvien retāk. Trīs Jāņi un viens no diviem Juriem tajā spēlē vairāk nekā 50 gadu, no piecu gadu vecuma. Vienam no ilggadējiem orķestra līderiem piemitušas arī dziednieka spējas, pratis uzlikt rokas, taču pats sevi ārstēt neesot varējis un tā nu pārstājis nākt uz mēģinājumiem. Kādreiz viņiem bijis jāspēlē pa 60 bērēm gadā, tagad tikai dažas. Pakaļpalicēju ģimene katram pūtējam tradicionāli dāvinājusi adītu cimdu vai zeķu pāri, un grūti pat sarēķināt, cik tur kopā katram gada laikā sanācis. Tagad tas viss esot zudis. Bēriniekiem lētāk un vienkāršāk šķietot kapos pieaicināt cilvēku ar sintezatoru.

Arī par raganām dabūju uzzināt šo to vairāk. Izrādās, viena tāda dzīvojot mājiņā, pie kuras durvīm pirmajā vakarā redzēju sakarinātas lupatu lelles. Pirms kāda laika kaimiņu mājas sākušas apsēst žurkas, bet jau itin drīz no žurkām nav varējuši atkauties visi tajā ielā dzīvojošie. Žurkas tā savairojušās un kļuvušas tik nekaunīgas, ka no rīta vistu kūtīs zem laktām gaidījušas ikkatru izdētu olu, bet kaķiem iedvesušas tādas bailes, ka tie bēguši pa gabalu. Laikam raganīgi burvestīgas apmātības iespaidā ilgi nevienam nebija ienācis prātā, ka žurkām varētu būt kāda saistība ar pelēkajā namiņā mītošo sievieti. Pēc tam, kad kaimiņi tomēr to bija aptvēruši, izsaukuši indētājus un no apkaimes mājām aizvesti daudzi ar beigtām žurkām pilni kartupeļu maisi, kundzīte neesot vien spējusi beigt pateikties par izpestīšanu no šīs sērgas. Jā, žurkas esot bijis viņas nedarbs, taču gadu gaitā no atmiņas pagaisuši vārdi, kas ļautu ar kustoņiem sarunāties, dot pavēles un likt tiem pakalpot vai atkāpties.

#

– Bet tad tomēr kaut kādas dīvainas lietas tur notiek?

– Kādā ziņā? Tu domā – pārdabiskas, paranormālas? Kaut kas tādā “Slepeno lietu” garā?

– Nu, jā, tu pati teici – raganas, un tā tālāk.

– Es pat nezinu, vai tās ir pārdabiskas lietas. Katrā ziņā no viņu stāstītā es to tā īsti nevarēju saprast. Lai gan, protams, tāds iespaids, ka tik mazā apdzīvotā vietā visa kā ir krietni vien vairāk nekā dažā labā lielā, viņiem ik pa brīdim esot radies.

– Beidz! Ar mazām vietām tā vienkārši mēdz būt – visi cits citu labi pazīst, visi cits citu diendienā novēro…

– Var jau būt, ka tev taisnība. Taču saki, ko gribi – dažus no tiem stāstiem būtu grūti iztēloties, kur nu vēl atrast kādā lielākā pilsētā vai Rīgā.

– Tu domā par tām žurkām?

– Ne tikai. Laikā, kamēr viņi tur dzīvoja, visā apkaimē pēc lielā karstuma viļņa bija plosījušies nikni pērkona negaisi. Kādas viensētas pagalmā zibens bija iespēris laukakmenī, turpat līdzās bija rotaļājies mazs zēns, un viņam pa pieri, atstājot rētu, bija trāpījusi zibens atšķelta akmens šķemba.

– Bet citādi nekas?

– Bet citādi – nekas. Aizvests uz slimnīcu, pārbaudīts, nekādas vainas. Tēvs pēc tam esot jokojis, ka vismaz pagaidām dēls gan vēl neesot sācis redzēt viņam cauri.

– Eu, riktīgs Harijs Poters, nevis “Slepenās lietas”!

– Klausoties tajos viņu piedzīvojumos, man sāka likties, ka tur ne vien Harijs Poters, bet atkal un atkal atkārtojas gan viss Šekspīrs un brāļi Grimmi, gan mūsu tautas pasakas un visi citi pasaulē jebkad stāstītie stāsti. Iedomājies vēl tādu gadījumu – dēls ņem un nodedzina tēva māju pēc tam, kad nospēlējis gan visu savu, gan tēva, gan par mājas ieķīlāšanu dabūto naudu.

– Tas jau kaut kāds Blaumanis.

– Vai ne? Vai arī tāds – dzīvojot tur vecīšu pāris, kuriem tā arī nav bijis bērnu…

– Kā pasakā.

– Tieši tā! Un, cik vien kaimiņi un visi pārējie pilsētiņas iedzīvotāji viņus atminas, viņi mūždien strīdējušies. Gadiem, gadu desmitiem no vietas, tomēr allaž palikuši kopā. Viņu strīdēšanās apkārtējiem jau sen kļuvusi par tādu kā sabiedrisko radio – katru dienu bijis vien jāgaida tas brīdis, kad šie iznāks pagalmā, un tad tik sācies! Pats interesantākais bijis tas, ka nekad nav varēts uzminēt, kāds būs nākamā strīda temats – vienudien tie bijuši sievas pārmetumi, ka vīrs nav pratis kā nākas apcirpt dzīvžogu, bet jau nākamajā reizē viņš strostējis savu kundzi par to, ka tā paslepen izmetusi viņa izejamās sandales… Vietējie esot pat izdomājuši leģendu, ka pēcteču vecīšiem neesot tieši nemitīgās strīdēšanās dēļ, jo nekam citam jau viņiem visu mūžu nav atlicis laika. Bet, ja būtu pienākusi tāda diena, kad strīdi beigtos, tūliņ būtu tikuši pie bērna.

– Gandrīz vai savdabīga variācija par Lāčplēša un Melnā bruņinieka tēmu.

– Postmoderna, ja tā var sacīt. Lai gan vēl postmodernāks varbūt ir stāsts par pilsētiņas slepeno gleznotāju.

– Kā tad gleznotājs var būt slepens?

– Atceries, sen atpakaļ Alvim Hermanim Jaunajā Rīgas teātrī bija izrāde “Slepenās bildes”? Tajā bija izmantots dokumentāls stāsts no amerikāņu gleznotāja Endrjū Vaijata biogrāfijas. Desmit vai pat vēl vairāk gadu ilgā periodā viņš bija uzgleznojis kādus divarpus simtus gleznu, kurās bija attēlota viņa kaimiņiene Helga. Par šīm gleznām un viņu tikšanos visu šo laiku neko nebija zinājusi nedz Vaijata sieva, nedz Helgas vīrs. Un līdzīgs ir stāsts par A. pilsētiņā dzīvojošo gleznotāju Egonu. Jaunībā viņš gan esot lolojis cerību iestāties Mākslas akadēmijā, taču tas nav izdevies, un visa viņa skola bijusi mēnesi ilga pamācīšanās pie Leo Svempa. Pēc tam atgriezies kolhozā un visu mūžu nostrādājis par šoferi. Pēcāk aizgājis pensijā, pārcietis divus insultus, bijis gandrīz paralizēts, bet izķepurojies. Kādu dienu viņš ieradies novada domē un paziņojis, ka ir gatavs rīkot izstādi – viņam mājās esot vairāki simti gleznu. Tā izrādījusies tiesa, un tad arī citi vecāka gadagājuma ļaudis sākuši atcerēties, ka šofera gados Egons esot bijis izslavēts ar savu lēnumu. Attālumus, ko citi pievarējuši stundā vai pusotrā, viņš reizēm esot braucis veselu dienu, jo ieraudzījis kādu tīkamu ainavu, apstādinājis kravas auto un ķēries pie gleznošanas.

8

Vietas noveco tieši tāpat kā lietas un cilvēki. To pat var nesaukt par novecošanu – vienkārši pakāpeniski un neatgriezeniski kaut kas tiek atņemts, pazaudēts, aizmirsts, pārstādīts citā vietā, pārvērsts līdz nepazīšanai, un kādā brīdī piepeši attopam, ka šī vieta nepavisam vairs nav tā pati, kurā esam bijuši pirms gada, diviem vai desmit. Šī vieta nav tā pati, par kuru esam varējuši lasīt grāmatās nodrukātos stāstos, atmiņu pierakstos vai vēsturnieku pētījumos. Šī nav tā vieta, kuru esam redzējuši senās fotogrāfijas un pastkartēs. Un tas nekas, ka daži koki, kā šķiet, vēl arvien aug turpat un pat kāda ēka vai iela izskatās gluži tāpat kā pirms gadsimta vai vēl senāk, – nu jau tā ir pavisam cita vieta.

Ar cilvēkiem, kā jau teicu, ir līdzīgi, taču tur pārvērtības nez kāpēc mēdzam uztvert kā pašsaprotamas. Kad ģimenē kāds nomirst, dodamies uz bērēm, uz pēdējo atvadīšanos, taču, jau ienākot kapličā vai bēru namā un ieraugot šķirstā gulošo, tu acumirklī aptver, ka no tā dzīvā cilvēka, kuru esi pazinis, ar kuru esi pavadījis kopā kādu laiku un ar kuru saista visciešākās radniecības saites – ģenētiskais kods, asinsbalss –, no tā cilvēka uz paaugstinājuma noliktajā un ziediem izrotātajā zārkā nekā vairs nav. Pa gabaliņam vien visa mūža garumā viņš sevi ir izdalījis pārējiem vai nejauši pazaudējis. Tu raugies uz viņa bērniem un mazbērniem un saskati nepārprotamas līdzības – no paaudzes paaudzē var būt pārmantotas sejas vaibstu iezīmes, matu vai acu krāsa, gaita, miesasbūve, temperaments, balss un daudz kas cits. Taču, lai cik spēcīgas būtu šīs līdzības – “viņam ir vectēva deguns”, “viņai ir mātes acis”, “onkuļa Aloiza smiekli” u.tml. –, mums ne mirkli neienāk prātā apgalvot, ka mūsu bērni mēs paši vien esam, bet mazbērns ir vienkārši vecvecāku klons.

Par vietām ko tādu sev esam gatavi iestāstīt atkal un atkal. Taču ģeogrāfiskais novietojums, ielu tīklojums, zemes reljefs, koku audzes, upju vai ezeru kontūras – tās visas ir tikai vispārīgas sastāvdaļas, kuru šķietamā pastāvība ir tikpat iluzora kā, piemēram, cilvēka ādas, kaulu, nervu šūnu, muskuļu šķiedru, ķermeņa daļu, asiņu litru un visu pārējo mūs veidojošo elementu kopuma nemainība. Jo ne jau šajā nemainībā slēpjas katra unikalitāte un iespējamais liktenis. Mēs taču ne mirkli nedomājam, ka, piemēram, paši vai mūsu bērni esam vienkārši no dzīvām šūnām veidotu ķermeņa daļu apkopojums.

Es zinu, iesākumā tam varbūt ir grūti noticēt, taču arī vietām ir savas paaudzes – tās piedzimst, pieaug, pieņemas spēkā, tad sāk novecot un beigās mirst. Taču ar to, protams, nekas nebeidzas, jo vietā nāk jaunas, bet tām seko nākamās. Skatoties uz pamestas ēkas drupām, izbalojušiem reklāmas uzrakstiem uz namu sienām vai meža sūnās ieaugušiem ceļiem, ir viegli ļauties sentimentam par neatgriezeniski zudušiem laikiem un pagājušu godību, taču ar šādu attieksmi mēs sāktu atgādināt cilvēku, kurš klīst pa kapiem un ir sev iestāstījis, ka pasaulē vairs nav palicis neviena dzīva cilvēka.

Pagātnes atspulgi tagadnes vietās ir tādi paši “vectēvu deguni”, “mātes acis” vai “onkuļa smiekli” – mirklīgi uzplaiksnījumi, kas atgādina, ka neesam pasaulē uzradušies no zila gaisa un arī tad, kad mūsu vairs nebūs, pasaules gals vēl tik drīz nepienāks. Vecajās pilsētiņas dolomīta raktuvēs, kurās iegūti akmeņi vietējam kaļķu ceplim, vēlāk ierīkota izgāztuve, bet, kad zemē izlauztie caurumi piepildīti ar atkritumiem, viss aizbērts ar zāģskaidām un nolīdzināts. Tagad pa klajumu skraida un rotaļājas turpat paugura nogāzē izraktās alās mītoša lapsu ģimene. Vietas spēj turpināties un dzīvot pat tad, kad cilvēks par tām zaudējis interesi.

#

– Un kā tad tas beidzās? Viss nāca gaismā tikai tad, kad viņiem bija jāatgriežas Rīgā?

– Nē, viss beidzās smieklīgā un negaidītā veidā vēl pirms tam. Vienudien šiem zvana no Rīgas un prasa – kā tad tā, jūs tur pilsētiņā A. it kā filmējat rakstnieku N., bet viņš nupat kā redzēts pastaigājamies pa Rīgas centru. Pirmajā brīdī viņiem vēl izdevies izlocīties. Teikuši, ka droši vien tā bijusi pārskatīšanās, varbūt kāds rakstniekam ļoti līdzīgs cilvēks un tādā garā. Bet zvana atkal – tā un tā, rakstnieks esot piedalījies publiskā diskusijā, kas notikusi Nacionālajā bibliotēkā. Vai tad filmēšana jau pabeigta? Un vai tad netaisoties braukt atpakaļ uz Rīgu, ja rakstnieks jau devies mājup. Atkal sastāstījuši, ka tā nevar būt tiesa. Bet nu trešajā reizē, kad televīzijas režisore, kas arī piedalījusies šajā projektā un veidojusi filmu par pazīstamu rakstnieci, mūsu varoni bija satikusi Rīgas lidostā, un katrs aizlidojuši uz savu debess pusi, neko vairs nav varēts noslēpt – bijis vien jāatzīst, ka filmētāji rakstnieku pazaudējuši.

– Tad viņš tagad ir atradies?

– It kā jā, tomēr īsti neesot. Ik pa laikam viņu gadoties sastapt. Visdažādākajās vietās, un ar to es domāju nudien ārkārtīgi dažādas vietas – te viņš esot manīts Rīgā, te Siguldā, Līgatnē, Amsterdamā, Venēcijā, Zagrebā, Zanzibārā vai, teiksim, Sidnejā. Taču tad, kad kāds viņu iedomājas uzmeklēt vai vēlas satikt, izrādoties, ka viņš vai nu jau ir aizbraucis, vai vēl nemaz nav ieradies.

9

Rakstniekiem gan sev pašiem, gan visiem pārējiem ir izdevies iestāstīt, ka vienas no drošākajām pretzālēm brīžos, kad uzmākusies nespēja piespiest sevi rakstīt, ir vietas maiņa. Protams, ir tādi, kas vienkārši patur kājas silta ūdens bļodā vai uzvelk treniņtērpu un dodas skriet, taču, būsim godīgi, vietas maiņai un tātad ceļošanai piemīt krietni vien vairāk pievilcības nekā ūdens procedūrām vai amatieru sportam. Lai rakstniekus šajā smagajā pašārstēšanās procesā kaut necik atbalstītu, ir izveidojusies pat vesela industrija ar valstu, pašvaldību vai privātpersonu dibinātiem un finansētiem “jaunrades namiem”. Ir pat tādi rakstnieki, kas, visticamāk, jau daudzus gadus pēc kārtas savās mājās nav atgriezušies un varbūt vairs īsti nemaz neatceras, kā tajās izskatās un smaržo, jo nepārtrauktā ceļojumā jeb radošajā braucienā mēdz pārvietoties no viena šāda nama uz nākamo.

Mans brauciens uz A. bija līdzīgs pasākums. Jau kādu laiku nodarbināju sevi ar domu par it kā pagātnē balstīta zinātniskās fantastikas romāna sarakstīšanu par tālu nākotni. Domāt par to vai dažādos interneta avotos uzmeklēt interesantus un romānam, iespējams, noderīgus faktus bija visai aizraujoši. Vienīgā nelaime bija tā, ka nespēju saņemties ķerties pie rakstīšanas.

Tā nu nolēmu, ka nepieciešama vietas maiņa. Un es pat īsti nezinu, kas mani mudināja izraudzīties A. – pirms tam laikam tur biju iegriezies tikai reizi, atmiņā bija palikusi miniatūra, pat kompakta pilsētiņa, kurā, atšķirībā no dažas labas krietni prāvākas Latvijas apdzīvotas vietas, tomēr bija samanāms pilsētniecisks, ne lauciniecisks vai kolhozniecisks iekārtojums. Tā kā manam nākotnes romānam vajadzēja būt balstītam pagātnē, atbilstoša šķita arī A. vēsture, ko veidoja ne viens vien stāsts vai nostāsts par nu jau zudušo.

Taču ar to, kā drīz vien izrādījās, bija par maz. Reizi dienā vai divās es devos uz vienu no trim pilsētiņas veikaliem pēc pārtikas, viens pats sev gatavoju brokastis, pusdienas un vakariņas, bet, kad apnika vienatnē cept vai vārīt, aizstaigāju līdz vienīgajai sabiedriskās ēdināšanas iestādei – krodziņam līdzās kādreizējai dzelzceļa stacijai un autoostas laukumam. Pilsētiņas dzīve ritēja savu gaitu, bet manējā it kā neritēja nemaz – es īsti nebiju ne te, ne tur, ne tad, ne tagad.

Vienubrīd man šķita, ka atrisinājums varētu būt lielāka interese par vietējo ļaužu gaitām. Autostāvvietā pie veikala iepazinos ar precētu pāri, kas jau gadu desmitiem pārvietojas ar vēl padomju laikā pirktu motociklu. Vīrs pie stūres, kundze blakusvāģa kulbā. Nu jau viņi bija pensijā, pārsvarā vairs brauca tikai uz veikalu vai nokārtot kādas citas pilsētā darāmas lietas, bet senākos laikos ar moci braukuši pat līdz Liepājai, kur armijā dienējis dēls, Rīgai vai tāpat vien ekskursijā uz Tartu. Tas viss bija interesanti, pat aizkustinoši, taču es nekā nespēju saprast, kā un vai vispār tas varētu būt noderīgs manam stāstam. Tāpat kā iepazīšanās ar vietējiem autobūvētājiem. Pēc tam, kad jau pirmajā vakarā, iznākot no veikala, pamanīju neparastu braucamo – man garām pa ielu aiztraucās un žigli aiz līkuma nozuda automobilis, kas atgādināja traktora, sacīkšu bagija un kaut kāda fantastiska “Trakā Makša” vai transformeru filmu agregātu krustojumu, – uzzināju, ka pilsētiņā ir senas autosporta tradīcijas un, iespējams, proporcionāli iedzīvotāju skaitam, te ir vislielākais bezceļa autosacīkšu komandu skaits Latvijā – kuplāks pat nekā Rīgā un pārējās pilsētās. Tās pašas nedēļas nogalē bija paredzētas sacensības, un tur pašbūvētos braucamos jau ieraudzīju peramies pa melniem dubļiem, mēģinot pārvarēt dziļā gravā plūstošu upīti vai lēnām grimstot tumšos purva akačos. Arī četrriteņu motociklu kategorijā no pilsētiņas sacensībās startēja vairāki dalībnieki, un viens no tiem pirmajā kārtā pārliecinoši brauca visiem pa priekšu. Taču pēdējā aplī motocikls apgāzās, uzkrita braucējam virsū un noslāpa. Kad gan braucamais, gan braucējs bija izvilkti no dubļiem, bija skaidrs, ka sacensības vairs neizdosies turpināt – laikam dzinējā bija ieplūdis ūdens. Taču braucējs – viņa vārds bija Sandis – neizskatījās īpaši sarūgtināts. Un arī abas viņa līdzjutējas – īsos, piegulošos šortos un koši krāsainos gumijas zābakos uzcirtušās vietējās skaistules – neizskatījās vīlušās. Kā izrādījās vēlāk, kopvērtējumā viņš tomēr bija par visiem ātrākais.

Kaut kas šajā vērojumā mani turpināja nodarbināt arī nākamajā dienā, līdz beidzot es sapratu – ne jau vietas un ārējo apstākļu maiņa man varēja palīdzēt, īstenībā man bija nepieciešami sarežģījumi, apgrūtinājumi, ierobežojumi. Tikai mēģinot tos apiet, pārvarēt vai no tiem izbēgt, es varēju uz kaut ko vēl cerēt.

Un tā nu es nolēmu atkāpties par dažām dienām atpakaļ laikā, atgriezties Rīgā un vēlreiz iziet no mājas ar mugursomu plecos. Taču šoreiz es neietu visu uz autoostu, bet uz ielas stūra sagaidītu busiņu ar televīzijas filmēšanas grupu. Viņu uzdevums būtu veidot dokumentālu filmu par mazo pilsētiņu A. un mani, bet mana slepenā misija būtu nekādā ziņā to nepieļaut. Kā nekā, arī bērnībā paslēpes bija viena no manām mīļākajām spēlēm.

#

– Bet kā tas beidzās televīzijā? Tad sanāk, ka nekādu filmu viņi pa īstam neuztaisīja?

– Nu, saka, vēl nekas neesot zaudēts vai nokavēts. Esot dzirdējuši, ka pilsētiņā A. rakstnieks kopš tās it kā neveiksmīgās ekspedīcijas mēdzot parādīties laiku pa laikam, īpaši krēslas un nakts stundās un vientulīgu vai pamestu vietu tuvumā. Esot ieplānojuši rudenī braukt vēlreiz. Kas zina, varbūt izdošoties šo noķert un kaut ko tomēr nofilmēt, – viņa noteica, pārmeta vienu gumijas zābakā ieauto un brūni iedegušo kāju pār otru un aizsmēķēja. Uz gumijas zābakiem bija uzdrukāts miroņgalvas attēls košu puķu ielokā.

10

Patlaban sēžu pie rakstāmgalda Rīgā, bet nākamajā rītā došos uz lidostu un lidošu uz Horvātiju. Kad pārbraukšu, ļoti gribētos dažas dienas aizbraukt uz laukiem, jo jau drīz pēc tam būs jālido uz Angliju, bet pa starpu vēl jāpagūst aizskriet līdz Limbažiem, arī vecāki Siguldā būtu jāaprauga. Mājās tā pa īstam atgriezīšos tikai pēc mēneša. Un es zinu, ka tajā manī, kurš pa šo laiku būs izbraukājis vairākas valstis un pilsētas, jau vairs nebūs visa tā manis, kurš te sēž un raksta šo tekstu. It kā jau nekas daudz nebūs pagaisis, visticamāk, pat mana ķermeņa svars un auguma garums īpaši neatšķirsies, un tomēr kādu daļu no sevis visās tajās vietās būšu atstājis, aizmirsis vai zaudējis. Un šīs manas daļas nu jau neatkarīgi turpinās savu dzīvi tālu prom no manis, reizēm atgādinot par vietām, kur gribētos atgriezties, bet šajās vietās – paliekot kā gaistoši manas klātbūtnes nospiedumi. Nospiedumi, kuri mūžības ceļos pavadīs ikvienu no jums, kas reiz, kaut vai nejauši, būsit sastapuši mani.

 

 

[1] Trintelberģis jeb Trentelberģis ir bijis viens no zināmajiem septiņiem Gostiņu miestiņa nosaukumiem vietā pie divu upju satekas, kur satiekas Vidzemes, Latgales un Sēlijas robežas (pārējie nosaukumi bijuši Evestmunde, Glazmanka, Dankera, Zarnu miests un Žīdu miests). Apdzīvotā vieta bija izveidojusies pēc 1830. gada kā ebreju amatnieku un tirgotāju miests, un tā izcelšanās saistīta ar aizliegumu Krievijas impērijā ebrejiem iegūt īpašumus un tirgoties ārpus noteiktām teritorijām. Pilsētiņa A. salīdzinājumu ar Gostiņiem, visticamāk, izpelnījusies sava pierobežas novietojuma un salīdzinoši lielā ebreju iedzīvotāju īpatsvara dēļ.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt