Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABA) nominantus portālā LSM.lv apskata balvas iepriekšējo gadu pretendenti, laureāti un žūrijas dalībnieki.
(Sāce)
Amanda – viss sasniegts, pārkāpts. Ar roku-tēlu-žestu norādīšu uz to, ko vēl atlicis pateikt.
Katrīna – ir tikai meklējumi. Rezultāta nav un nedrīkst būt, jo nav beigu. Ir neziņa – kā abpusgriezīgs zobens pret visu un mani.
Vērdiņš – cienījamo lasītāj, vienīgi tu esi atbildīgs par to, ja lasot šo grāmatu, tevī rodas “tēlainība”, “dzeja” u.c. nekontrolēti burtu savienojumi (skat. IX, XXI, un XXXI lpp.).
Ingmāra – tēlainība ir vienlaikus meklētais un atrastais, pieskāriens un apzināšanās. Nepateikt tieši tik maz, lai pateiktu visu.
(Iztirza)
Amanda Aizpuriete. Pirms izvākšanās
(“Neputns”)
Var dabūt bagātību no nekā. Piejaucēt savu neiederību tiktāl, ka teju izkūsti gan pasaulē, gan neiederībā. Tādēļ samīta zieda patoss. Tas nav senējais baltums (asfalts glabā aprišu driskas), bet smarža, kas caurauž apkārtni, un Tu nemani, kurā brīdī Tu pasauli sāc redzēt smaržas apmāts – atmodināts? Pieņem šīs dzejas noteikumu – izdzīvot šo uztveri līdz galam.
Dzejniece vairs pasaulei neuzdod jautājumus, jo pasaules atbildes pazemo. Viņa atļaujas redzēt.
Un karaliski nogriezt sev visus atkāpšanās ceļus. Atlicis tikai doties uz priekšu dzidrajā valodas dzelmē, kurā ikviens pateikts vārds ir žests – vienkāršs, skops un neatsaucams. Man atliek sastingt un apklust, redzot, ka vairs netiek gleznots ar otu, bet vienīgi ar otas kustību. Jo otas vairs nav. Nē, nē, ir otra iespēja – ielikt albumā zem nosaukuma “romantisms”, “lirisms”, “tradīcijas modifikācija”. Jo tik tīra emocija ar mani izdara to, ko es negribu atzīt – pieplacis baltajām lapām, es dzeru no svešas dzīves kakla asinis. Tās dzīves, kura atļāvusies pārkāpt robežu, paņemot no sevis tieši tik, lai kļūtu par dzeju. Lasītājam šajā telpā īsti nav iespējas saglabāt komfortablu distanci un “seju”. Sejas vairs nav. Viss atkarīgs no pozīcijas. Vai arī Svētais Vakarēdiens nav kanibālisks rituāls – ja raugās veselīgām pagāna acīm?
Katrīna Rudzīte. Ērti pārnēsājami spārni
(“Neputns”)
Esmes nenoteiktība jeb graudainība. Detaļas ir asas, taču to kopums liek šaubīties par redzamā drošticamību. Tā ir nespēja aptvert pasauli ar vienu skatienu. Pati redzēšana ir process, slīdēšana no viena tēla vai ainas uz otru, mēģinot saglabāt atmiņā pirms mirkļa pieredzēto, sasaistīt kopā. Un šī kvaziloģika, mānīgie cēloņsakarību tiltiņi mēģina slēpt, ka vienīgais, kas satur kopā redzamo, ir poētiskās spriedzes lauks. Visu elementu vibrēšana vienā frekvencē. Tēli spieto.
Un šajā spietā meklēt kādu jēgu, kādu likumsakarību nozīmē ieguldīties, pakļaut sevi maigumam, sāpēm, izbailēm, nozīmē atklāties un... ievainoties.
Sevi ieraudzīt kā šīs nenoteiktības daļu. Un nekāda Aizpurietes dzejas stoicisma. Jo Amandai pasaule ir totāla neatgriezeniska realitāte. Tas nekas, ka sakulta, samaisīta ar otro – imagināro pasauli. Tās abas joprojām ir nesavienojamas – kā eļļa un vīns. Beidzoties dzīves “niknumam un troksnim”, tās nošķirsies, un redzēšana, atminēšanās, mīlestība un ilgas kļūs par vienīgo tiešamību.
Te šāda sadalījuma nav. Pasaule ir vienā, neaptverami milzīgā eksemplārā un acumirklīgi mainās, ja mēģina tai pieskarties. Kaut vai to uzlūkot.
Jā, ir pieaugšanas zīmes – intelektuāli formulējumi, filozofu, terminu piesaukšana – bet tie ir mulsi mēģinājumi pastarpināt, mazliet attālināt... Vienalga notiek tas, kas notiek – plēsīgais zieds Bodrijārs atveras un iekož.
“valoda saplosīs tevi
vēl dzīvu un siltu
nepretojies
Tu esi tikai vēstījums zaķīt”
Kārlis Vērdiņš. Gatavo dzeju 2
(“Neputns”)
Reiz, Mākslas akadēmijas vēsturē domājot par Deividu Boviju, kura rakstniecība bija vēl paviršāka nekā šodien un kurš neuzkrītoši vajā manu jauno muzikālo elku fonā (Kokteau Twins, ō, This Mortal Coil – ōō, Viņa Vārds ir Alive – ōōō), bet es noformulēju jocīgu ideju ar viņu (kolēģi) Bowie ir. Zaglis, kurš no nākotnes zog fantastiskas dziesmas. Kā gan citādi viņi var būt tik aizraujoši, perfekti un nelaikā sava laikmeta dēļ? Reizēm gribas teikt to pašu, ko par Kārli Vērdiņu. Izņemot varbūt tikai otro priekšmetu – “Kariņš ar krējumu” –
viņam vienmēr ir izdevies nozagt un nest uz latviešu dzeju kaut ko tādu, kas īsā laikā iegūst paradigmas statusu – dažādu seksualitāti, poemismu, konceptuālismu...
Un tas ir tik slimīgs cilvēks, ka tas aug kopā ar mums, kļūst par daļu no mūsu domāšanas, par laikmeta nodibināšanas pazīmi. Nē, nē, neko vairāk neteikšu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka es vienkārši atrados vienā no grāmatas lappusēm. Filozofs Igors Šuvajevs 1994. gada pavasarī pastāstīja Bendžamina mājai, izraisot dusmīgu rūkoņu skatītājā – jauno autoru seminārā: “KĀDS dzejolis var būt arī autobusu kustību sarakstā”.
Ingmāra Balode. Dzejoļi pēc mūsu ēras
(“Neputns”)
Ar tiem valodas taustiņiem, kas ir, tiek nospēlēts pasaules veselums un jēdzīgums. Turklāt tāds, kuru var atpazīt kā savu. Arī tam, kas dzejoļos iezīmēts ar mīnus zīmi, piemīt pilnestība. Apsolījums, skumju un bēdu jēdzīgumam.
Un pat nav svarīgi, ka es neredzu tās deviņas desmitdaļas, kas atrodas zem dzejoļa leduskalna virsotnes un balsta vēstījumu.
Ar pateikto pietiek, lai nojaustu nepateiktā patieso apjomu.
Izteiksmes mērķtiecības ziņā Ingmāras rakstītais ir tuvs Amandas spalgajam skopumam, metaforu bagātības ziņā – Katrīnai. Un gribas teikt – salīdzinot ar Ingmāras iepriekšējo krājumu “alba”, redzējums uz ikdienišķai cilvēka uzmanībai nemanāmām esmes detaļām kļuvis... izcili telpisks. Ir parādījušās ēnas, bet tieši to dēļ gaismai (pārvarīgai gaisa un tādas kā viegli dūmakainas saules sajūtai) ir īpašs piesātinājums.
Mani sajūsmina, ar kādu pēkšņu nemaldīgumu verlibra plūdums savērpjas asonansē, iekšējā atskaņā – nevis kā formāls rotājums, bet dziļš, aprauts emocijas uzvilnījums. Vai – citur verlibra gludo plūdumu sadrebinot ritma partijai – jamba stāvviļņiem. Tāpat alūzija vairs nav rotaļīgs intertekstualās telpas paplašinājums, bet paša dzejoļa suverēnās asinsrites ķermenītis (“stāvues / dienasrit”). Un ak – gluži taustāmi var apjaust aroda pieredzi, kas ielīp pirkstos ikvienam, kurš, piemēram, mācījies Lietišķās mākslas vidusskolā (“Nokvēpušajā laukumā maijs iespieda krītainus pirkstus, pastelis / slīdēja pa lapu, kā mālains kukurznis slīd pa akmeni, / ieziezdams rakstu.”). Tā var redzēt tikai tas, kam ir gleznotāja, zīmētāja redzīgums: “sašūti mākoņu lēveri toties slinki laiž cauri sev starus kā zāli / kamēr virs lielā meža kāds pamali pļauj”.
Spodra grāmata.
(Beidze)
Četri pasaules modeļi. Mana roka bez kādiem loģiskiem apsvērumiem sniecas pēc ceturtā. Jebkurš manā vietā darītu citādāk. Pat ja darītu to pašu.
