Nora Ikstena: Pagānu krūze

Latvijas Televīzijas projekta “Viens ciems. Visa Latvija” laikā Slutišķu iespaidos tapušais Noras Ikstenas darbs.

– Arkaša, padod to maisu, – sauc vectēvs Dorofejs, ar lāpstu rokā nolīcis pār kapu.

– Krustu nevarēsim pārstiept, pārāk smags, – viņš runā pie sevis.

Arkaša stāv kā iemiets, bailēs ieplestām acīm, un grib aizspiest ausis. Tā skaņa – vectēva Dorofeja lāpsta skrapst gar kauliem, kas aplipuši ar zemi.

– Arkaša, vai tu kurls, padod to maisu!

Arkaša ņem maisu un pa gabalu nosviež pie vectēva kājām. Dorofejs atliec muguru un ar aizvainojumu uzlūko Arkašu.

– Arkaša, Arkaša, tā taču tava vecmāte Fjokla. Tik jauna nomira. Negribu, lai viņas kauliņi zem ūdens dus. Negribu, Arkaša, negribu.

Vectēvs Dorofejs atsēstas pie kaulu kaudzes un notrauš asaru. Arkašam tik žēl. Viņš apsēžas turpat cieši blakus un apkampj vectēvu.

Un tad it kā no nekurienes brāžas ūdens. Un aizskalo visu – izrakto kapu, dzelzs krustu, kaulu kaudzi, vectēvu Dorofeju un Arkašu.

Arkādijs Jermolajevs pamostas savā gultā nosvīdis. Vasarās vienmēr, vismaz vienu reizi, viņu šis sapnis piemeklē. Un pēc šīs sapņa viņam jau ir ierasts rituāls: viņš ņem vectēva Dorofeja ļestovku – lūgšanu krellīti – un kāpj kalnā. Ne jau lūgties, Dievam viņš netic, bet tāpat vien pasēdēt un paraudzīties uz sādžu. Ka tas nav sapnis, bet īstenība. Saulīte aust, Dvina klusi plūst, viņam tā ir Dvina, nekāda Daugava, kaimiņa, vecā Gavrilas, gailis iedziedas. Gaiss smaržo pēc ražas un pēc vakar kurinātās baņas.

Arkādijs domā par vectēvu Dorofeju. Būs jau laikam trīsdesmit gadi pagājuši kopš tās kapa rakšanas. Ļaudis sabaidīja, ka uz Dvinas cels jaunu elektrostaciju un te viss būs zem ūdens – mājas, kapi, kalns. Visi steidza savējos izrakt, vēl pirms nāca tas briesmīgais ekskavators, kas kaulus un zemi sameta vienā čupā, un, kā runāja, kaut kur apglabāja kopējā kapā. Dorofejs savas Fjoklas kauliņus apbedīja tur tālāk, pie Panteļišķiem, tuvāk lūgšanu namam. Ļoti ticīgs bija. Staroobrjaģecs. Stāstīja vakaros Arkašam par mocekli Avakumu, kurš cīnījās pret Nikonu. Arkaša jautāja – par ko tad viņi cīnījās?

Par to, ka Nikons aizliedza klanīties līdz zemei un divpirkstu krusta zīmi aizstāja ar trīspirkstu krusta zīmi.

Uh, kā tās raudenes smaržo, viss kalns apaudzis. Arkādijs nosmaida par savām atmiņām. Un par vectēva pasakām. Kāds tur Dievs. Viss paša rokām sasniegts un izdarīts. Vēl pirms nāca tie jaunie nacionālistu laiki, pilsētā Trestā bija labs darbs un dzīve arī bija laba. Varēja te atjaunot vectēva māju. Tagad visu pats var saaudzēt, tad ziemu kaut kā var izvilkt.

Arkaša, tu te piedzimi, te ir tava roģina – Arkādijs atceras Dorofeja vārdus, kurus viņš mēdza atkārtot katru dienu. Un vectēva stāstu, kā viņa dēls, Arkašas tēvs, ar savu jauno sieviņu vasarā pie Dorofeja gosķiļi, kā pēkšņi sākušās dzemdības, un kur tad te nomalē, Dvinas krastā, tik ātri ārstu dabūt, un kā vecā Agripina tad palīdzējusi, Arkaša piedzimis sveiks un vesels, bet māte noasiņojusi un tēva rokās nomirusi.

Mums sievas mirst jaunas – Arkādijam ausīs skan Dorofeja zemā balss.

Tik skaists rīts uzausis. Vajadzētu iet pēdējo sienu kaudzē samest, tad vēl gurķi jānovāc. Bet Arkādijs kavējas kalnā. Cik tad ir tādu brīžu, kad mierīgi pasēdēt. Domās pakavēties. Pogrusķiķ, otvedatsa. Pēc tā sapņa drīkst. Lai sirds nomierinās un prāts lai tiek atkal rāms.

Savu tēvu Arkādijs gandrīz neatceras. Varbūt tikai dažus mirkļus, bet viņš nekad nebija skaidrā. Un, jā, kapos, kad viņi divi vien tēvu bērēja – Arkaša un Dorofejs. Apraka blakus mātei. Pēc tam viņi divi vien dzīvoja – vectēvs un mazdēls. Mīļāka cilvēka par Dorofeju Arkādijam nav bijis. Ar sievietēm kaut kā neveicās, bērni negadījās. Bet vienam nav ne vainas.

Arkādijs tāpat vien, ne jau lūgšanas labad, jo viņš nekad nelūdz, virpina Dorofeja ļestovku. Kad māju pārbūvēja, viņš visas vecās lietas izmeta vai sadedzināja. Tikai divas paglabāja par piemiņu no vectēva – ļestovku un pagānu krūzi. Tā, vectēvam dzīvam esot, vienmēr stāvēja virtuves plauktā pie citām krūzēm, bet no tās paši dzert nedrīkstēja. Tā bija domāta svešiniekam, ja kāds ies garām un prasīs padzerties. Savas krūzes dot nedrīkstēja. Bet neviens jau te neieklīda tajos laikos, kad vectēvs vēl bija. Tā arī krūze tur bez vajadzības plauktā stāvēja.

Ak tu tētīt, kāds skaistums. Kā gaisma par Dvinu rotājas. Un kāds klusums, tikai tas Gavrilas gailis. Te jau gandrīz vairs nav ļaužu. Vecie apmiruši, jaunie izklīduši. Žēl kaimiņa Urbāna, šopavasar  aizgāja. Ceļa otrā pusē dzīvoja. Stāstīja, ka viņa pusē agrāk katoļi dzīvojuši, pie viņiem staroobrjadci svētkos alu nākuši dzert. Tā arī viņi darīja – Arkādijs gāja pie Urbāna alu dzert. Kaut gan abi neticīgie.

Nu, bet kāds tur Dievs. Viss sagriezies tajā pasaulē kājam uz augšu. Kur padatsa, kam ticēt? Taisni pirms Urbāna aiziešanas viņi sastrīdējās. Par Ukrainu. Arkādijs kaut kā pie alus ieteicās – tie ukraiņu fašisti nu gan tur strādā... Urbāns lēca kājās un kliedza – Arkaša, vai tu jucis, krievi ir tie fašisti. Arkādijs aizsvilās – tu krievus neaiztiec, Urbāns meta pretī – kāpēc tu latviešu valodā nerunā? Nelāgs strīds bija. Nepaspēja izlīgt.

Kaut kā viņš aizkavējies šorīt uz kalna. Siens, gurķi gaida. Re, Gavrila jau sāk kaut ko pa savu sētu nēsāt. Bet negribas nekur iet. Kādas saulespuķes Urbāna sētā saaugušas! Neviens nav braucis ne māju, ne sētu skatīties. Bet nu kā dzelteni zaldāti tās saulespuķes tur stāv.

Kā svešinieks, kā svešinieks visus šos pēdējos gadus viņš juties savā dzimtenē. Ne jau te, sādžā, bet Latvijā. Dorofejs mācīja mīlēt Latviju. Stāstīja par saviem senseniem predkiem, kuri vajāti, mocīti, no Krievzemes par vecticību izdzīti, līdz te mājas un mieru atraduši.

V srubu sžigaļi – Dorofejs mēdza teikt par saviem senčiem, kurus par ticību dzīvus dedzināja.

Arkādijs skolā kaunējās un neko nestāstīja par vectēvu. Nekāda Dieva taču nebija, tas bija skaidrs skolotājiem un skolēniem, visiem tas bija skaidrs, tikai ne Dorofejam.

Uz kalna, rīta skaistumā, Arkādijam domas prātā šaudās šurpu turpu. Kad Dorofejs nomira, viņš jau bija dabūjis savu pirmo darbu Trestā. Viņam labi gāja, piedāvāja iestāties partijā, lai ietu vēl labāk. Bet pabrīdināja aizmirst uz visiem laikiem tās staroobrjadcu muļķības. Pirms nāves Dorofejs lūdza, lai viņu izvada tēvs Domicians. Arkādijs tēvu nepasauca, apglabāja vectēvu kā pie cilvēkiem. Un aiznesa uz mežu to Dorofeja grāmatu par svēto Zeltamuti. Skaista grāmata bija, zīmējumos rotāta ar lācenēm, avenēm un dzērvenēm.

Tās grāmatas Arkādijam reizēm žēl. Neko jau nebūtu traucējusi. Stāvējusi istabas plauktā tāpat kā tā pagānu krūze virtuvē. Neviens jau neaiztiktu.

Arkaša, Arkaša – Arkādijs reizēm itin kā dzirdēja Dorofeja balsi. Tā skanēja, ne jau kauninot, vien nopūzdamās.

Bet viņam bija laba dzīve. Tā kā velti Dorofejs nopūtās. Darbs, nauda, atzinība. Laba bija dzīve, līdz atnāca nacionālistu laiki. Viss sagriezās. Slikti būt krievam un runāt krievu valodā. Bet kur tad lai Arkādijs tos latviešus un latviešu valodu būtu ņēmis? Viņu un viņu valodas gandrīz nebija ne pilsētā, ne sādžā. Nu, labi, Urbāns, bet viņam vieglāk bija runāt krievu, ne latviešu valodā. Arkādijs maz ko par latviešiem zināja, un kur tad vēl valoda.

Pie Urbāna, alu dzerdams, Arkādijs klausījās briesmu stāstos, kādas zvērības Krievija pret Latviju strādājusi. Tūkstošiem no savas roģinas izdzinusi. Ticēt vai neticēt? Bet to pašu jau bija stāstījis Dorofejs. Tad jau iznāk, ka ne vien svešos, bet savējos?

Tik skaists rīts pār Dvinu, un tik smagas domas. Bet, ai, kā Arkādijs mīl šo vietu! Pavej, tur, upes ielokā, samu var ķert, bet tur, pretējā piekalnē zemļaņiku lasīt, bet vēl tālāk ir bērzu birzs. Bija pieaugusi sīkiem krūmiņiem, Arkādijs visu iztīrīja, un tagad ir tāda rošča, bet aiz nākamā upes loka sākas mežs, un tur ar belij gružģ kā nosēts, kad sēnes sasāla un ziemā pie vārīta kartupeļa, siekalas saskrien mutē, un kādi mākoņi no kalna redzami, kā tādi putras kalni, un tur apakšā pie upes mazā, paša rokām celtā baņa, kuras smaržu viņš jūt te, kalnā, un Gavrilas gailis, kurš iedziedas vienmēr laikā – modinādams un pie miera saukdams. Skaista tā roģina Latvija.

Nevar, nu nevar šorīt Arkādijs no kalna tikt prom. It kā viņš būtu īstenībā, bet it kā joprojām vēl tajā sapnī, kur Dorofejs Fjoklas kauliņus rok. Kad Gavrilas gailis noklusis, Arkādijs it kā atkal dzird Dorofeja balsi. Šoreiz viņš nenopūšas, bet zīmēs dzied, kā Arkaša to daudzkārt bērnībā bija dzirdējis. Dzied pēc līdzības par svēto Zeltamuti, kurš sludināja pasaules mierīgo un skaisto kārtību, kur svešiem un savējiem jādzīvo mierā un saticībā.

Dorofejs, Dorofej – viens uz kalna skaļi saka Arkādijs. Viss ir pavisam citādi šajā pasaulē, par kuras kārtību teic Zeltamute.

Gavrila no savas sētas māj Arkādijam. Lai taču beidzot kāpj lejā. Drīz jau pusdienlaiks.

Jā, siens un gurķi. Šodienas darbi. Arkādijs ceļas un mēro mazo taku lejup pa kalnu.

Māja viņu gaida, pusdienas saules pielieta. Tāpat dārzs. Vispirms viņš ņem dakšas un dodas uz pļavu, tepat aiz šķūnīša. Pēdējais siens, tāds paass, nav tā čaganuma, kas svaigajai pavasara zālei. Bet viņam jau daudz nevajag, tikai pakaišiem vienam ruksim.

Gavrila iznāk pie viņa pļavā.

– Ko tu tur, Arkaša, aizsēdējies šorīt kalnā?

– Dzīvi pārdomāju, – sienu gubodams, Arkādijs atsauc.

– Kas tur ko domāt, – Gavrila nosaka un patausta sienu.

– Tāds paciets, – viņš novērtē. – Vai gurķus šodien lasīsi?

– Lasīšu, – attrauc Arkādijs.

– Kad sāli, neaizmirsti diļļu kātus, tos pāraugušos, – Gavrila nosaka un dodas atpakaļ uz savu sētu.

Kad siens samests kaudzē, Arkādijs ņem spaini un iet lasīt gurķus. Krietni padevušies, un tie pāraugušie, jau iedzeltenie būs sēklām. Sālītie gurķi pa ziemu aiziet. Zakuskai visvairāk.

Un jāatceras tie diļļu kāti, reizēm piemirstas, labi, ka Gavrila atgādināja.

Arkādijs līkņā pa gurķu dobēm, līdz izdzird soļus sētā. Viņš spēji pagriežas un ierauga jaunu pāri, kas, rokās sadevušies, stāv viņa pagalmā. Somas pār plecu. Izskatās pēc ceļiniekiem. Kā tādi te atklīduši?

Arkādijs notrauš sviedrus un panāk pretī.

– Labdien, – saka jaunā sieviete, – vai mēs varam padzerties no jūsu akas?

Arkādijs saprot, ka viņa runā latviešu valodā, bet nesaprot teikto.

– Tikai padzerties, – piebalso jaunais vīrietis. – Piķ, – viņš izmoka vienu vārdu krievu valodā.

– Ak, popiķ, nu tak dzeriet veseli, – atsaka Arkādijs. – Atnesīšu krūzi.

Ejot uz virtuvi, Arkādijam izskrien caur galvu – kādi jauni un skaisti, kā viņa mameņka  un papeņka, kurus viņš tā kopā jaunus nekad i neredzēja.

Virtuvē iegājis, viņš raugās uz krūžu plauktu. Tur stāv kādas piecas un pašā galā pagānu krūze. Ne reizi nelietota. Arkādijs stiepj roku pēc pagānu krūzes, tad brīdi pārdomā un paņem savu ikdienas krūzi. Lai taču dzer na zdorovje.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt