Karolīna Foršē (Carolyn Forché) ir amerikāņu dzejniece, cilvēktiesību aktīviste, profesore un tulkotāja, kura no 12. līdz 15. maijam viesosies Latvijā, pirmajā starptautiskajā dzejas festivālā “Page Break”, kas norisināsies Jelgavā. LSM.lv dzejnieci aicināja uz sarunu par sajūtām šajā neparastajā laikā, par savu ceļu dzejā un par dzejas un dzejnieka spēku.
Visā pasaulē daudz satrauktu dzejnieku
Aija Bremšmite: Svecināti, Karolīna! Paldies, ka piekritāt sarunai, man ir liels gods ar jums tikties! Kā jūtaties šodien, šajos trakajos, trakajos laikos?
Karolīna Foršē: Es domāju, ka ikviens šobrīd esam nobažījušies par karu Ukrainā un par Krievijas agresiju pret savu kaimiņvalsti un iespējamo agresiju pret citiem kaimiņiem. Es teiktu, ka visā pasaulē šobrīd ir ļoti daudz satrauktu dzejnieku.
Mans draugs Iļja Kaminskis (Ilya Kaminsky), kurš dzimis Odesā, Ukrainā, savā dzimšanas dienā nupat aprīlī organizēja nelielu līdzekļu vākšanas akciju mazai vakara avīzei Odesā. Tās nosaukums ir “Večernaja”, tā viņi to sauc Ukrainā, tādā mīļā vārdā. Šī akcija guva lielu atsaucību, un mums izdevās savākt tikt daudz naudas, lai nodrošinātu šīs avīzes darbību vēl trīs mēnešus. Tāpēc šodien es jūtos laimīga, zinu, ka esam izdarījuši labu un noderīgu darbu – šī avīze varēs pastāvēt vēl vismaz trīs mēnešus, un šie mēneši, visticamāk, būs Odesai ļoti izšķiroši. Es jūtos tik dziļi tajā visā iekšā un, domājot par šo, piedzīvoju arī nelielu bezmiegu.
Jūs minējāt, ka dzejnieki visā pasaulē seko līdzi tam, kas notiek Ukrainā. Pastāstiet vairāk par šīm sajūtām un to, kā tas notiek.
Kara pirmajās dienās man bija iespēja tikties “Zoom” ar dzejniekiem, kuri tajā laikā bija Ukrainā, katrs savā pilsētā. Mēs bijām daži amerikāņi un apmēram 12 ukraiņu dzejnieki no Ļvivas, Odesas un citām Ukrainas pilsētām. Kad pirmo reizi tikāmies “Zoom”, visi bijām ļoti klusi, un tad mēs sākām lasīt cits citam savus dzejoļus. Tas bija īpaši aizkustinošs brīdis. Šādi mēs tikāmies vairākas reizes, un viena lieta, kas uz mani atstāja īpaši lielu iespaidu, bija ukraiņu drosme. Mēs centāmies atrast šiem dzejniekiem stipendijas vai citas iespējas tikt prom no kara un braukt patverties Amerikā. Taču viņi mums pateicās un teica, ka nedosies prom, ka nepametīs Ukrainu. Viņi teica, ka stipendijas viņiem nav vajadzīgas, bet tas, kas ir nepieciešams, ir palīdzība, lai uzvarētu šo karu. Viņi teica – mēs nepametīsim mūsu cilvēkus, jo kurš dzejnieks spētu pamest savu tautu šādos laikos!
Atceros, ka nodomāju – es gan varētu pateikt, kurš dzejnieks tā spētu. Gandrīz ikviens, kuru pazīstu, ielēktu lidmašīnā pie pirmās iespējas.
(Smejas.) Lūk, tas uz mani atstāja lielu iespaidu! Turklāt liela daļa no viņiem joprojām ir tur, joprojām notiek dzejnieku tikšanās “Zoom”, un es pieņemu, ka šādas tikšanās notiek arī ar citu tautu dzejniekiem. Domāju, ka vismaz šādi varam saviem ukraiņu kolēģiem parādīt, ka mēs dzirdam un redzam to, kas notiek, ka mēs pievēršam uzmanību, ka domājam par viņiem, ka starp mums, amerikāņu dzejniekiem un dzejniekiem Ukrainā, ir nepārraujama saikne.
Es pieņemu, ka ukraiņu dzejnieki šobrīd jau ir noguruši no attālinātām sarunām, taču dzejnieku kopiena darbojas visā pasaulē. Pandēmijas laikā šī neredzamā saite pamatīgi nostiprinājās, jo nu mums bija iespēja piedalīties attālinātajos dzejas lasījumos visapkārt pasaulei. Iepriekš tas nebija iespējams. Arī vairāki dzejas festivāli šajā laikā norisinājās “Zoom”, tad nu man kā klausītājai bija iespēja piedalīties pasākumos, kurus līdz tam nebiju redzējusi. Tagad varu teikt, ka pazīstam cits citu daudz labāk, mēs daudz labāk pazīstam arī cits cita darbu, notiek daudz aktīvāka tulkošana, un tas ir lieliski.
Viena no aktuālajām problēmām līdz šim bijusi tāda, ka pasaules valodas tiek tulkotas salīdzinoši maz un reti. Jā, lielajām valodām tiek pievērsta uzmanība, tulkojumi notiek, bet kustība ap, piemēram, igauņu, latviešu valodu ir salīdzinoši maza. Tulkojumu no šīm valodām vajadzētu daudz vairāk, arī ukraiņu darbus vajadzētu tulkot daudz vairāk. Angļu valodā varam lasīt krievu autorus, bet ukraiņi ir gandrīz nezināmi. Tā ir amerikāņu grāmatniecības problēma – tikai 3% no visām ASV izdotajām grāmatām ir tulkojumi. Tas nav labi, jo tas mūsu sabiedrībā tikai veicina bailes no citādā, no citām valstīm, no imigrantiem. Satriecoši lielai amerikāņu daļai, šķiet, tie ir kādi 80%, nav pases, un viņi tai nekad nav pieteikušies, kas nozīme – viņi neceļo. Ja pasaule saprastu šo ASV īpatnību, tas palīdzētu izprast arī dažas visai neparastās lietas, kas ik pa laikam notiek mūsu valstī.
Jūs izcēlāt pandēmijas pozitīvo pusi, to, ka jums bija iespēja satikt dzejniekus visapkārt pasaulei. Šim laikam patiesi bija sava gaišā puse.
Pandēmijas laiks bija briesmīgs. Mūsu mūžā pirmo reizi notika tā, ka visa cilvēce vienlaikus tika pārbaudīta ar dzīvībai bīstamu kaiti, no kuras nevienam nebija glābiņa. Tad tika izgudrota vakcīna, taču pat tā saslimstību tikai samazināja, nevis izbeidza pavisam. Turklāt mēs nezinām, kas mūs gaida nākotnē, tāpēc nevēlos, lai viss izklausās pārāk vienkārši vai viegli.
Taču pandēmija mūs piespieda meklēt citus ceļus citam pie cita,
un tas mums ļāva izveidot cita veida dzejnieku kopienu, daudz atvērtāku, daudz internacionālāku, nekā tā ir bijusi agrāk.
Dzejnieki kā liecinieki
Atšķirībā no lielas daļas savu tautiešu jūs esat ceļojusi un bijusi tiešām daudz kur. Esat apskatījusi Eiropu, arī Baltkrieviju.
Jā, esmu bijusi Baltkrievijā, tas bija tālajā 1996. gadā. Es turp devos, jo vēlējos izpētīt situāciju Baltkrievijas dienvidos pēc Čornobiļas katastrofas. Es strādāju cilvēktiesību jomā, tas ir mana darba fokuss. Baltkrievijā es apmeklēju arī Minksu, satiku [Aleksandru] Lukašenko, un tad es atklāju, ka šajā reģionā bez Čornobiļas ir vēl kāda katastrofa – Lukašenko diktatūras problēma un cilvēktiesību pārkāpumi šajā valstī. Daudz vēlāk, apmēram 10 gadus pēc tam, es satiku brīnišķīgu jaunu dzejnieci, kura tikko bija ieradusies ASV no Baltkrievijas. Tā bija Valžina Morta (Valzhyna Mort), kura šobrīd ir viena no maniem tuvākajiem draugiem. No viņas es uzzinu visus pēdējos jaunumus par to, kas notiek Baltkrievijā, visi viņas draugi ir vai nu trimdā, vai arī cietumā – dzejnieki, aktīvisti, rakstnieki, žurnālisti un daudzi citi šīs valsts iedzīvotāji. Tas, ko piedzīvo baltkrievi – es teiktu, ka viņi ir uzņēmuši uz sevi to pirmo vilni, to agresiju un varas izpausmi, ko izrāda Vladimirs Putins, jo Lukašenko nav pats uz savu roku. To mēs visi saprotam.
Kur vēl esat bijusi un ko redzējusi pasaulē? Ko šī pieredze un redzētais ir ļāvis saprast pašai par sevi?
Jaunībā mans pirmais ceļojums uz Eiropu bija viena diena Parīzē, kam sekoja laiks, kuru pavadīju Maljorkā. Es dzīvoju pie salvadoriešu-nikaragviešu dzejnieces Klaribelas Alegrijas (Claribel Alegria), un pavadīju vasaru, pirmo reizi tulkojot viņas dzeju angļu valodā. No viņas es uzzināju par šausmām un traģēdijām, ko dažādu militāru režīmu dēļ piedzīvojuši cilvēki Centrālamerikā. Atceros, ka viņa mani uzaicināja ciemos uz Salvadoru, un tas bija vēl pirms kara (pilsoņu karš Salvadorā norisinājās no 1979. līdz 1992. gadam). Es biju izprātojusi, ka pavadīšu šo laiku skaistā vietā, uzlabošu savu spāņu valodu un tulkošu citus salvadoriešu dzejniekus. Tā vietā es biju lieciniece tam, kā Nāves vienības Salvadorā būtībā uzsāka karu.
Man nupat iznākusi atmiņu grāmata par to laiku, un tā ir grāmata par dzejnieka apziņas atmošanos, piedzīvojot politisko realitāti. Esmu bijusi pretkara kustībā Vjetnamas kara laikā, un pusaudžu gados es biju dziļi iekšā cilvēktiesību jautājumā, taču līdz Salvadorai tas viss bija nedaudz pa virsu. Salvadorā piedzīvotais man bija kā atmošanās, pēc tam es pamatīgi aizrāvos ar cīņu par cilvēktiesībām dažādās pasaules daļās.
Tāpēc es ļoti vēlējos izveidot telpu dzejniekiem, kuri ir izturējuši ekstrēmus, skarbus apstākļus, piemēram, karu, apcietinājumu, cenzūru, situācijas, ko šiem dzejniekiem radījusi valdošā vara.
Es sapratu, ka lielākā daļa 20. gadsimta dzejnieku šo visu ir piedzīvojuši, īpaši jau tie, kas nedzīvo ASV. Es sāku veidot šo dzejnieku darbu krājumu, es meklēju dzejniekus, kuri bija piedzīvojuši holokaustu, pasaules karus, bijuši antikoloniālisma kustībās Āfrikā un Latīņamerikā.
Visi šie dzejnieki un viņu darbi ir apkopoti krājumā ar nosaukumu “Pret aizmirstību. 20. gadsimta liecinieku dzeja” (Against Forgetting: Twentieth-Century Poetry of Witness), un grāmata sākas ar armēņu genocīdu gadsimta sākumā, bet beidzas ar protestiem Tjaņaņmeņa laukumā Ķīnā. Grāmatā apkopoti 145 dzejnieku darbi, tie tulkoti no 30 dažādām valodām. 20. gadsimta beigās, kad šī grāmata tika izdota pirmo reizi, amerikāņi nezināja gandrīz neko par pasaules dzeju. Jā, labi, viņi zināja Homēru, taču viņi nezināja neko par pēdējo gadu desmitu aktuālajiem dzejniekiem citur pasaulē. Tāpēc var teikt, ka šai grāmatai bija divas funkcijas. Pirmkārt, tā bija iespēja lasīt dzeju pagātnes notikumu gaismā, un, otrkārt, tā ļāva amerikāņu lasītājiem sajusties līdzvērtīgiem pārējai pasaulei. Ja vēlaties iepazīt kādas valsts dvēseli, labākais dvēseles iepazīšanas veids ir lasīt šīs valsts dzejniekus.
Pēc tam kad Vjetnamā bija beidzies karš, es apciemoju šo valsti un satiku tur abu karojošo pušu veterānus.
Vjetnamieši mums stāstīja, kā savulaik lasījuši Voltu Vitmenu, lai sagatavotos kaujai pret amerikāņiem.
Viņi to darīja, jo vēlējās mūs saprast. Viens no vjetnamiešu karavīriem pajautāja savam amerikāņu kolēģim – nu, un kurus vjetnamiešu dzejniekus lasījāt jūs? Amerikānis, protams, bija ļoti samulsis un teica, ka neko no vjetnamiešu autoriem nav lasījis, tas viņam bija liels pārsteigums. Tas ir stāsts par to, cik dažādi mēs redzam un cik dažādi attiecamies pret lietām, pret dzeju, un es domāju, ka šis jautājums ASV sāk mainīties līdz ar tumšādaino dzejnieku, spāņu dzejnieku, dažādu sociālo slāņu dzejnieku ienākšanu literatūrā. Tas maina literāro procesu, es teiktu, ka 21. gadsimtā notiek sava veida transformācija arī amerikāņu kultūrā.
Vai tumšajos laikos joprojām dziedāsim?
Esmu pamanījusi, ka dzeja piedzīvo uzplaukumu tieši sabiedrības smagākajos, tumšākajos brīžos. Arī šobrīd, kad esam pārdzīvojuši pandēmiju, kad pārdzīvojam karu, ir sajūta, ka dzeja atdzīvojas, kļūst vēl aktuālāka. Kā jūs izjūtat šo uzplaukumu?
Es rakstu dzejoļus kopš deviņu gadu vecuma, tāpēc varu teikt, ka vienmēr to esmu mīlējusi, taču arī es esmu pamanījusi, ka grūtākos laikos cilvēki meklē dzejniekus. Kad piedzīvojām 11. septembra traģēdiju, amerikāņu radio stacijās skanēja dzeja, un cilvēki meklēja tekstus, dzejoļus, kas atsaucās uz notikušo, palīdzēja to pārdzīvot. Vācu dzejnieks Bertolts Brehts reiz rakstīja: “Vai tumšajos laikos mēs joprojām dziedāsim? Jā, mēs dziedāsim. Par tumšajiem laikiem.” Šo citātu es izmantoju grāmatas “Pret aizmirstību” ievadā, jo tā ir taisnība – dzeja izgaismo būtiskāko un tieši tad, kad mums to visvairāk vajag.
Tieši šobrīd ir ļoti daudz ukraiņu dzejnieku un dzejas, kas top un kas tiek tulkota, un tā ir sava veida kliedziens par karu, kas šobrīd notiek.
Otra mūsu šodienas aktualitāte ir ekoloģija, vides un Zemes izpostīšana un iznīcināšana, kas straujiem soļiem virzās uz planētas nāvi. Ļoti daudz šodienas dzejas top kā atbilde šai iznīcībai, turklāt tas notiek krietni citādākā veidā, nekā līdz šim esam pieraduši par dabu lasīt. Atcerieties skaistos dabai veltītos dzejoļus un pastorāles! Šodien mēs lasām dzejoļus, kuri brīdina par tuvojošām šausmām un Zemes potenciālo sabrukumu.
Dzejoļiem vajag laiku
Jūs teicāt, ka sākāt rakstīt dzejoļus jau deviņu gadu vecumā. Tas, ko sadzirdēju un izlasīju jūsu intervijās, ir liela cieņa un mīlestība pret dzeju. Šķiet, joprojām esat iemīlējusies dzejā, bet kā veidojās šī mīlestība?
Kad es biju maza meitene, man ļoti patika rakstīt. Es rakstīju stāstus, dienasgrāmatas. Atceros – kādā dienā ārā bija sasnidzis pārāk daudz sniega, mēs nevarējām doties uz skolu, un mana mammas man parādīja dzejoļus. Man tajā laikā bija apmēram deviņi gadi. Es ieraudzīju šos tekstus, un tie man izskatījās kā mūzika, tā bija valoda, tomēr tā bija arī mūzika. Mana mamma teica – labi, šodien tu uzrakstīsi dzejoli. Katram no mājās palikušajiem un ieslodzītajiem septiņiem bērniem viņa atrada kādu uzdevumu, un mans uzdevums bija uzrakstīt dzejoli. Tad nu es uzrakstīju vienu ļoti garlaicīgu dzejoli par sniegu. Tas bija caur un cauri garlaicīgs, bet es atklāju mūziku tajā, un tas bija tas, kas mani burtiski aizrāva. Es turpināju rakstīt arvien vairāk un vairāk, un
kādā brīdī man bija sajūta, ka es esmu vienīgā dzīvā dzejniece, jo visi dzejnieki, kurus lasīju manas mammas grāmatā, bija miruši. (Smejas.)
Es nezināju neko par dzīviem dzejniekiem. Es sacerēju dzejoļus pa ceļam uz skolu vai brīžos, kad jutos vientuļa, vai arī mājas uzkopšanas laikā. Ja nācās darīt kādu garlaicīgu darbu, piemēram, izslaucīt grīdu, es vienkārši ņēmu un sacerēju dzejoli, un pamazām tā bija kļuvusi par tādu kā apsēstību.
Vēlāk skolā es sapratu, kas tas, ko daru es – to dara arī citi cilvēki visā pasaulē, ka ir arī dzīvi dzejnieki un ka man ir iespēja viņus sastapt. Man ļoti paveicās ar skolotājiem, kuri mani iedrošināja, un ar brīnišķīgo dzejnieku, kurš izvēlējās manu pirmo dzejas grāmatu publicēšanai. Skaidrs, ka es biju pārāk jauna, un tomēr man bija sajūta, ka esmu atradusi savu dzīves ceļu. Tas mainījās, kad es sāku tulkot. Cita dzejnieka tulkošana aizveda mani uz daudz citādāku pasauli. Caur to es sevī atklāju aicinājumu strādāt cilvēktiesību jomā. Šī pieredze man ļāva just aizkustinājumu, visu to emociju gammu, kuru iespējams piedzīvot tikai tad, kad paši savām acī pieredzam citu cilvēku pārdzīvoto. Tas burtiski ieplūda manā darbā.
Nav iespējams uzrakstīt dzejoli par kādu konkrētu lietu vai emociju. Nav tā, ka apsēžos un izdomāju, ka tagad ņemšu un uzrakstīšu par Ukrainu. Nekas labs no tā nesanāks. Taču, ja esi kaut kur dziļi iekšā, esi burtiski uzsūcis šīs emocijas, tas dabiski atklāsies arī tavos dzejoļos. Man tā bija pasaules apzināšanās apjausma, kas ļoti dabiski sāka parādīties manos dzejoļos. Tas viss kļuva par manas dzejas tēmām, tāpat kā citi cilvēki raksta par garīgumu vai apkārtējās vides degradāciju. Tiesa gan, arī es par šīm tēmām esmu šo to rakstījusi.
Esmu uzrakstījusi arī vienu dzejoli par Ukrainu. Tas notika, gatavojoties “Zoom” tikšanās reizei, un es negribēju vienkārši nolasīt savus dzejoļus, es gribēju kaut ko pateikt ukraiņiem. Tiesa gan – biju nobijusies no šādas spontanitātes, baidījos pateikt ko lieku vai pavisam aizmirst sakāmo, vai vēl trakāk – pateikt kaut ko pagalam muļķīgu.
Ko vispār teikt dzejniekiem, kuri atrodas pilsētās, uz kurām jebkurā mirklī var nokrist bumba?!
Ko teikt šiem cilvēkiem?! Viss, kas nāk prātā, tajā brīdī liekas neatbilstošs. Es apsēdos un kaut ko uzrakstīju, un izlēmu, ka saukšu to par ziņu, nevis dzejoli, jo es to uzrakstīju tik ātri, ka tas nemaz nevarēja būt dzejolis. Dzejoļiem vajag laiku. Dzejoļi ir grūti. Dzejoļi pieprasa daudz darba, bet šo es vienkārši uzrakstīju vienā piegājienā. Kaut kas tāds ar mani notika pirmo reizi, un es gribēju uzrakstīt viņiem tādu kā paziņojumu, gribēju, lai viņi zina, ka sirdī mēs esam ar viņiem un ka mēs piespiedīsim mūsu valdību palīdzēt.
Es neesmu naiva, es saprotu, kas varētu sekot pēc visa tā, kas jau ir noticis, taču mēs nedrīkstam pieļaut šīs agresijas turpināšanos, jo tādā gadījumā tai nebūs beigu. Tāpēc jāriskē ir mums visiem, un tas ir tas, kur šobrīd atrodamies. Es ļoti priecājos par citu valstu atbalstu Ukrainai un par dažādiem radošiem veidiem, kā cenšamies palīdzēt un atbalstīt ukraiņus. Manas ielas galā ir restorāns, kuru vada Hosē Andress (Jose Andres), viņš ir biedrības “World Central Kitchen” dibinātājs, un šobrīd viņš uz Ukrainas robežas baro miljoniem cilvēku. Viņam pieder šis restorāns, kas atrodas nepilnu kilometru no manas mājas, un es mēdzu tur doties paēst. Hosē ir patiesi jauks un priekpilns cilvēks, viņa restorānā bieži uzstājas flamenko dejotājas, bet šobrīd viņš ir viens no tiem cilvēkiem, kas cenšas pasargāt pasauli no bada. Cilvēki visapkārt pasaulei dara šādas iedvesmojošas lietas, un tas man liek atkal noticēt cilvēcībai mūsos.
Un dzeja – tā ir dziļš cilvēka valodas lietojums. Tā ir vecākā mākslas forma, vienīgā, ko veidojam burtiski no nekā, tikai kustinot mūsu mutes un rokas.
Tas ir radošs mūsu pašu veidotās valodas izmantojums, un tā tas ir ikvienā dzejā neatkarīgi no valodas vai izcelsmes valsts. Starp dzejniekiem notiek saruna, kas ir daudz dziļāka. Ir ļoti būtiski būt kontaktā ar mūsu patības dziļākajiem slāņiem, un tas var notikt tikai ar dzejas starpniecību.
Tas laikam ir tas dzejas spēks! Ar kādām sajūtām dodaties uz Latviju?
Es esmu sastapusi daudzus trimdas latviešus, un tas, ko esmu novērojusi savos latviešu draugos, ir tas, cik ļoti viņi cenšas saglabāt savu kultūru, savu valodu. Manis pašas ģimene ir no Slovākijas, kas arī bija kā daļa no Padomju Savienības, taču mēs zaudējām savu valodu, kamēr latvieši allaž pratuši to saglabāt. Vispār es esmu ļoti priecīga par iespēju apskatīt Latviju, satikt latviešu dzejniekus. Es jau ļoti ilgu laiku domāju par iespēju apciemot Latviju, taču līdz šim man tas nav izdevies. Es ļoti vēlos dzirdēt, kā skan latviešu valoda. Es esmu redzējusi, kā tā izskatās uzrakstīta uz lapas, taču es nezinu, kā tā izklausās. Tāpēc es ar lielu prieku izmantošu iespēju būt Latvijā un dzirdēt latviešu dzejniekus. Es apzinos, ka latviešu dzejnieku tulkojumi, ko es saņemšu angļu valodā, būs mehāniski pārrakstīti, ka tajos nebūs šīs dvēseles, un tomēr man būs iespēja dzirdēt mūziku, kādā skan latviešu valoda. Esmu ļoti, ļoti priecīga par šo iespēju. Esmu bijusi dzejas festivālā Lietuvā, bet nekad Latvijā un Igaunijā, tāpēc nevaru pateikt neko vairāk kā vien pateicību par šo iespēju un ielūgumu.
Jūs dosieties uz dzejas festivālu “Page Break”, kas norisināsies Jelgavā, un man gribētos Jelgavu saukt par studentu pilsētu. Te atrodas viena no Latvijas augstskolām. Es ticu un ceru, ka daudzi studenti izmantos šo iespēju un dosies uz dzejas festivālu savā pilsētā. Kas būtu tas, ko jūs vēlētos pateikt šiem jaunajiem cilvēkiem?
Esmu organizējusi dzejas lasījumus Džordžtaunas Universitātē. Pēdējā reizē es biju uzaicinājusi divus dzejniekus, kas pasākumā dalījās ar saviem dzejoļiem. Mani studenti parasti nāk uz šiem lasījumiem, jo es viņus allaž iedrošinu un aicinu tos apmeklēt. Šoreiz es pateicu, lai katrs paņem līdzi arī draugus, kuri nekad iepriekš nav bijuši dzejas lasījumos. Viņi ar prieku to izdarīja, un studenti, kurus viņi paņēma līdzi, tiešām dzejas lasījumus apmeklēja pirmo reizi. Viņi vienkārši negāja uz šādiem pasākumiem, jo dzejas lasījumi – tas taču izklausās garlaicīgi. Taču viņi atnāca, un pēc pasākuma pie manis pienāca studenti, kas jautāja – vai jūs šo visu organizējāt? Viņiem tā esot bijusi visneticamākā pieredze, par kuru viņi pat nebija nojautuši līdz šim. Viņi nespēja iedomāties, ka dzejas lasījumi varētu būt arī šādi. Diemžēl tie bija pēdējie šī semestra lasījumi, un šiem studentiem ir atkal jāgaida līdz nākamajam mācību gadam.
Kad studenti atklāj to enerģiju, kas valda dzejas lasījumos, kad ierauga, kā tas ietekmē klausītājus un kā klausītāji reaģē par katru dzejnieku, kad sajūt to, kas notiek telpā, viņi top ļoti saviļņoti.
Tāpēc es gribētu iedrošināt ikvienu pamēģināt un nākt uz šo pasākumu ar atvērtu prātu.
Iespējams, šis būs jūsu pirmais dzejas pasākums, bet tā noteikti būs aizraujoša un nenovērtējama pieredze.
Ko nedrīkstam aizmirst
Jūs jau stāstījāt par dzejas antoloģiju “Pret aizmirstību. 20. gadsimta liecinieku dzeja”. Kā jums liekas, kas ir tas, ko mēs kā sabiedrība nedrīkstam aizmirst šodien?
Tas, kas ir ļoti svarīgi par šo grāmatu, – tās pamatā ir sajūta, ka mēs nekad nedrīkstam aizmirst un atkārtot holokaustu, ka mums nevajadzētu atkārtot pasaules karus. Kā mūsdienu sabiedrība mēs esam izauguši jaunā līmenī gan fiziski, gan savā apzinātajā prātā. Mums jātiek vaļā no vardarbības citam pret citu, genocīds nedrīkst notikt atkal. Diemžēl tas notiek. Pastāv pārliecība, ka, uzzinot un apgūstot to, kas noticis iepriekš, mēs mācīsimies no citu kļūdām un tādas vairs neatkārtosim, diemžēl mēs neesam tie cilvēki, kuri pēc pēdējās reizes kaut ko ir iemācījušies. Es gribētu cerēt, ka nākotnē mēs tā vairs nedarīsim, ka šādi notikumi notiks arvien retāk un retāk.
Paskatīsimies uz to šādi – Putins ir viens cilvēks. Viņš ir īsa auguma, tukls, viņš nav īpaši gudrs, ir ļoti mantkārīgs. Neviens nezina, cik daudz naudas viņam pieder. Viņš ir viens cilvēks. Tas bija viņa lēmums, viņš izlēma doties karā vai kā nu viņš pats to vēlas saukt, bet tas ir karš. Ja šis nav karš, tad kas ir? Problēma ir tajā, ka cilvēki viņam to atļāva. Mēs joprojām neesam viņu apstādinājuši. Lai cik ļoti mēs censtos, mums neizdodas viņu apturēt. Tas, ko mums arvien vajadzētu atcerēties, – šis darbs mums jāpaveic kopā.
Karš nebeigsies pats no sevis, Putins neapstāsies pats no sevis, mums visiem jāstrādā kopā un mums jāatsakās no valsts pārvaldes sistēmām, kuru pamatā ir mantkārība un mantrausība.
Mums jāveido daudz humānāka un godīgāka sabiedrība. Ja tā visa dēļ mums jāpiecieš nelielas neērtības, tad tam tā ir jābūt tāpēc vien, ka tas ir labākais, ko šobrīd varam darīt. Ja mēs nedosimies uz priekšu pa daudz ētiskāku, empātiskāku un līdzjūtīgāku ceļu – kas mēs vispār esam? Mēs neviens nevēlamies dzīvot šādā pasaulē. Šodien mani iedvesmo cilvēki, kas spējuši pretoties šim diktatoram, tie, kas cenšas cīnīties pret to, kas notiek.
Es nekad nebiju iedomājusies, ka savas dzīves laikā redzēšu karu Eiropā, man šķita, ka šis mūsu sabiedrībā ir beidzies. Tas ir kā uguns klajā laukā – kad šķiet, ka uguns ir apdzisusi, tā vienā vai otrā vietā atkal sākt plosīties no jauna. Ogles ir paslēpušās zālē, un ogles allaž uzliesmo no jauna. Tās pieprasa nepārtrauktu modrību. Un arī šis ir dzejnieku darbs, jo tieši mēs esam tie, kas saglabā šo modrību. Mēs dalāmies ar valodas noslēpumiem, mēs vienmēr izdomājam veidus, kā komunicēt citam ar citu arī visai sarežģītos apstākļos. Tas ir darbs, kuru mums jāturpina darīt, un tas būs vērtīgs darbs neatkarīgi no tā, kas notiks tālāk. Ja mums izdosies, tas būs lieliski, taču, ja mums neizdosies, mēs tik un tā būsim darījuši labāko, ko spējam.
To, kad dzejolis ir pabeigts, nekad nevar zināt
Jūs stāstījāt par dzejoli, kuru pati nevēlējāties saukt par dzejoli, jo uzrakstījāt to pārāk ātri. Kā var zināt, ka dzejolis ir tapis par dzejoli?
Es pati nedomāju, ka tas ir dzejolis, taču citi cilvēki uzskatīja, ka tas tāds ir. Redaktors sazinājās ar mani un palūdz atļauju to publicēt žurnālā. Kāds cits vēlējās izveidot protesta plakātus ar mana dzejoļa tekstu. Vēl arī ukraiņu kolēģi sazinājās ar mani un teicās šo dzejoli iztulkot.
Tā nu citi cilvēki izlēma – šis ir dzejolis, lai gan man tā bija tikai ziņa, vēsts. Tāpēc es ļauju šim tekstam būt dzejolim. Šī bija pirmā reize, kad es to neizlēmu pati.
To, kad dzejolis ir pabeigts, nekad nevar zināt. Nekad nevar zināt, vai šis ir labākais, uz ko esi spējīgs. Nekad nevar zināt, vai uzrakstītais maz ir dzejolis. Kādā brīdī šie teksti jāpalaiž vaļā un jāļauj tiem dzīvot sava dzīve. Dzeja mēro pati savu ceļu apkārt pasaulei, un šo mācību es apguvu tikai tagad. Es sapratu, ka man nav jāizlemj par visu un visiem šajā dzīvē.
Vai esat grāmatu lasītāja, un kas ir tas, ko šobrīd lasāt?
Es lasu Marijas Stepnovas (Maria Stepnova) atmiņu stāstu “In Memory of Memory”, kas ir uzrakstīts ārkārtīgi skaisti. Un vēl es lasu ļoti daudz dzejas. Esmu arī tulkošanas procesā, līdz ar to esmu iekšā tulkojamā tekstā, drīzumā būšu pabeigusi darbu pie zviedru dzejnieka Lases Sēderberga (Lasse Söderberg) dzejas grāmatas tulkojuma. Es ļoti gribēju tulkot kādu zviedru dzejnieku, tāpēc esmu pavadījusi dažus pēdējos gadus, apgūstot zviedru valodu, lai es justos spējīga to vispār izdarīt. Nupat pabeidzu tulkot spāņu dzejnieku Fernando Valverdi (Fernando Valverde), un grāmatas nosaukums ir “Amerika” (America). Valverdi šo sarakstījis sava ASV ceļojuma laikā. Viņš ir no Granadas Spānijā, bet šobrīd dzīvo Amerikā.
Es vienmēr lasu apmēram divpadsmit grāmatas vienlaicīgi. Tas ir smieklīgi, jo es nedaudz ieskatos vienā, tad ielasos citā, tad atkal citā, un tāpēc man ir grūti izcelt tikai vienu un teikt, ka tā ir tā, kuru šobrīd lasu.
Dzeju lasot, ir grūti dzejas grāmatu izlasīt no viena vāka līdz otram. Mēs šķirstām lapas, nedaudz palasām, tad pārdomājam izlasīto, tad atrodam un izlasām kādu citu dzejoli. Es teiktu, ka jūs lasāt kā dzejniece.
Jā, tieši tā! Es ienirstu te vienā, te otrā tekstā, palasos šur un tur. Vēl es šobrīd strādāju pie nākamā atmiņu stāsta un vēl vienas dzejoļu grāmatas. Man ir piecas dzejas grāmatas, esmu ļoti lēna. Es teiktu, ka es izdodu vienu grāmatu reizi desmit gados.
Man tas nāk ļoti ilgi, jo es uzrakstu daudz, bet izmantoju tikai dažus no tapušajiem dzejoļiem. Tad es tos kārtoju, pārkārtoju, dzīvoju ar tiem.
Tā nu man tas viss paņem tiešām ilgu laiku.
Nupat iznākusi mana pēdējā dzejas grāmata “In the Lateness of the World”, un es gribētu teikt, ka tā ir sava veida meditācija par laiku. Es to sapratu tikai nesen, ka šajā grāmatā ir mājieni uz pandēmiju, lai gan tā tika publicēta dienā, kad devāmies mājsēdē – 2020. gada 10. martā. Gadu pirms tam man iznāca atmiņu stāsts “What You Have Heard Is True: A Memoir of Witness and Resistance”, kas ir par laiku, ko pavadīju Salvadorā. Grāmatas galvenais varonis ir vīrs, kurš mani uzaicināja uz Salvadoru – ārkārtīgi interesants varonis, noslēpumains, inteliģents, ar neticamu prātu apveltīts un ar neparastu skatu uz pasauli. Vēl viņš ir arī ārkārtīgi smieklīgs. Viņš satiek jaunu dzejnieci un vēlas viņai parādīt Salvadoru, jo viņš tic dzejai, dzejas spēkam. Ja šī dzejniece ieraudzīs un sapratīs to, kas notiek šajā valstī, viņa atgriezīsies ASV, uzrakstīs par redzēto dzejoļus un runās ar amerikāņu cilvēkiem par piedzīvotajām šausmām. Viņam piemita milzu ticība dzejai, daudz lielāka nekā man jelkad piemitusi, krietni lielāka par to, kas piemitusi jebkuram dzejniekam, ko es savā dzīvē esmu satikusi. Viņš ticēja dzejai, un dzeja viņam bija kā atbilde it visam, kas notiek. Šo grāmatu es rakstīju 15 gadus, un pirmos 23 gadus, kopš devos prom no Salvadoras, es pat nevarēju tai pieķerties un sākt rakstīt. Tad nu var teikt, ka šis ir manas dzīves projekts.
Tas, ko esmu atklājusi – man patīk rakstīt prozu tikpat ļoti, cik dzeju. Es neticēju, ka tas tā varētu notikt, taču es iemīlējos dažos šī procesa aspektos. Kad sapratu, kā strukturēt notikumus, es izbaudīju iespēju izstāstīt stāstu un atdzīvināt tēlus. Šī grāmata tika izdota īsi pirms manas 70 dzimšanas dienas. Mana pirmā prozas grāmata.
Festivālā “Page Break” jūs noteikti satiksiet Ingu Gaili. Arī viņa savulaik sāka ar dzeju, bet nu jau viņai ir uzrakstīti trīs romāni. Inga Gaile ir viens no svarīgākajiem vārdiem latviešu literatūrā.
Lieliski! Es ar nepacietību gaidu mūsu tikšanos. Labprāt lūgšu viņai kādu padomu, jo arī es ļoti vēlētos uzrakstīt romānu.
Jūsu darbi pagaidām vēl nav tulkoti latviešu valodā. Kā jums liekas, kura būtu tā jūsu grāmata, kuru noteikti būtu vērts iztulkot?
Pieci mani dzejoļi ir tulkoti latviešu valodā dzejas festivāla “Page Break” ietvaros, tā kā var teikt, ka kustība notiek. Ir divi man ļoti mīļi dzejoļi “Museum of Stones” un “Boatman”, kurus es labprāt redzētu iztulkotus latviešu valodā. “Museum of Stones” gan ir ļoti sarežģīti pārnesams, jo tajā ir dažādu iežu nosaukumi. Es ļoti priecātos par grāmatu latviešu valodā, es strādātu ļoti rūpīgi ar tulkotāju, kurš ko tādu uzņemtos paveikt. Es ceru, ka kādreiz nākotnē tas notiks. Man jau ir grāmata zviedru valodā, drīzumā būs grāmata arī slovēņu valodā, tāpēc Latvija nedrīkst atpalikt. Es ceru. (Smaida.)
