Kā smaržo gada skaistākās grāmatas? Iespaidi par «Zelta ābeles» nominantiem

11. aprīlī ikgadējais grāmatu mākslas konkurss "Zelta ābele" paziņos pērn izdotās skaistākās grāmatas 8 kategorijās, nosauks "Gada mākslinieka" titula ieguvēju un pasniegs vēl citas specbalvas. Pasteidzoties svinīgajiem notikumiem pa priekšu, neatkarīgais grāmatu apskatnieks Mārtiņš ir izvērtējis visas nominētās grāmatas un izlēmis sekojošā rakstā daudzināt uzvarētājus kategorijās, kas vismaz vēl pagaidām nav oficiālā konkursa redzeslokā.

Dumpīgākā grāmata – "Ceļvedis darbības teātrī"

Grāmatu vāku muguriņas, pat neiedziļinoties uz tām rakstītajā, nodod grāmatas izcelsmi. Ja palūkojamies uz bibliotēkas plauktā vertikāli novietotām grāmatām, vērojams, ka vairumā Latvijas, Skandināvijas un angliski runājošo zemju publikācijās nosaukums uz vāka muguriņas lasāms, noliecot galvu uz labo pusi, savukārt Vācijā, Francijā vai Krievijā izdotajām grāmatām – liecot galvu uz kreiso pusi.

Anna Eižvertiņa. “Ceļvedis darbības teātrī: profesionālās aktieru un režijas mākslas teorija”

Armands Zelčs, veidojot "Ceļveža darbības teātrī" dizainu, ir pretojies pašmāju muguriņu tradīcijai (kā pats saka, "lai maldinātu topošos aktierus") un uzticējis "Jelgavas tipogrāfijai" drukāt tumsā spīdošo vāku sietspiedes tehnikā, kas ir vienīgais pieejamais veids, kā masveidā pavairot zīmējumu uz tumša papīra.

Vēl viena uzkrītoša iezīme, ko nenovērtēs margināliju mīļotāji, – viss svarīgais grāmatā jau ir pasvītrots!

Grāmata smaržo pēc balināta "Amber Graphic" papīra ar viegli jaušamām mimozu notīm.

Vieglākā grāmata – "Mans latviskākais vārds"

Nieka 130 grami padara "Manu latviskāko vārdu" par pārliecinoši vieglāko no apskatītajām grāmatām. Pat ja daži vārdi šķiet sarežģīti, Lotes Vilmas Vītiņas tušas zīmējumi uz siltā toņa papīra un vēl siltākā vāka arī tos padara vieglākus.

Latviešu valodas aģentūra. “Mans latviskākais vārds”

Grāmata smaržo pēc nekrītota papīra un svaiga gaisa.

Biezākā grāmata – "Mūsu tēvzemes aprakstīšana"

Lai gan "Lībiešu tautas nama vēsture" ir manāmi biezākā no aplūkotajām grāmatām, lappušu skaita ziņā tā nespēj sacensties ar dizaina aģentūras "Overpriced" veidoto un fonda "Viegli" pārizdoto Krišjāņa Barona "Mūsu tēvzemes aprakstīšana un daži pielikumi īsumā saņemti", ko papildina oriģināla faksimils un rakstu krājums.

Autoru kolektīvs. “A Description of Our Homeland”.

Grāmatas dizains lepojas ar zelta folijā iespiestajām tekstilmākslinieces Ievas Krūmiņas darbu reprodukcijām uz teksturētās muguriņas un pirmās lapas, ko papildina pilnkrāsu druka, pašmāju burtveidola "Austra" lietojumu un Aigara Mamja tīro salikumu, kas padara šo izdevumu par grāmatplaukta dārgumu.

Smaržo pēc dārga skandināvu papīra.

Kafijas galdiņa specbalva – "Ziemeļmeitas kods"

Lielas un smagas bilžu grāmatas, kuru iegūšanu īpašumā nožēloju katru reizi, kad pārceļos, ir mana pagātnes vājība.

Una Taal, Kristīne Kutuzova. “Ziemeļmeitas kods”

Ar šo faktu arī rotaļājas "Ziemeļmeitas kods" ar Zanes Veldres-Meņģeles ilustrācijām Ivo Grunduļa salikumā, piedāvājot grāmatā plašu izmantoto papīru dažādību – no sudraba lamināta ar reljefspiedumu vākam, līdz pauspapīram, siltpelēka papīra burtnīcai un divu veidu "Munken Polar" papīriem, no kuriem viens vēl ticis laminēts.

Šķiet, ka fotoattēlu dēļ grāmata smaržo mazliet vairāk pēc tintes nekā citi aplūkotie izdevumi.

Grāmata, kurā ir visvairāk zemeņu – "Zaķēns, kuram nebija vārdu"

Lai gan Jura Zvirgzdiņa rakstītajā un Viviannas zīmētajā komiksā "Rijīgā čūska un gudrā pele" saskaitāmas 70 zemenes, Anetes Bajāres-Babčukas ilustrētajā Evijas Gulbes stāstā "Zaķēns, kuram nebija vārdu" tās ir veselas 75! Piedevām 9 no tām vēl ir zaļas.

Evija Gulbe. “Zaķēns, kuram nebija vārdu”

Anetes Bajāres-Babčukas lakoniskās ilustrācijas pauž zināšanas un interesi par meža floru un klusi sauc pēc iespējas kādreiz nonākt arī uz tapetēm, kamēr grāmatas fauna jau sākusi dzīvi arī mīksto mantiņu formās.

Grāmata smaržo pēc balta, nekrītota papīra ar liegām līmes notīm.

Taustāmākā grāmata – "Kate, kas gribēja kļūt par vectēvu"

Signes Viškas stāstam, ko papildina Elīnas Brasliņas veiklais un brīžiem ekspresīvais zīmējums, šo titulu esmu gatavs piešķirt kaut vai vāka dēļ vien – nevienā citā šogad aplūkotajā grāmatā nav tik taustāms vectēvu ietērps (triku panāk ar reljefspiedumu).

Signe Viška. “Kate, kas gribēja kļūt par vectēvu”

Elīna Brasliņa arī paļāvusies uz savu rokrakstu, lai grāmatas tekstam palīdzētu iekļauties ilustrācijās. Šī pieeja atgādina angļu dzejnieka Viljama Bleika pašizdotās grāmatas, kas uzskatāmas par pirmajiem iespiestajiem darbiem Eiropā, kuros autors rakstīto uzticējis savai rokai, nevis burtličiem. Teksta pārrakstīšana ar roku ir apbrīnojami ambiciozs darbs, ko gan reti nākas redzēt atkārtotu tulkojumos. Un runā, ka grāmata jau tiek gatavota izdošanai vēl vismaz trīs valodās!

Smaržo mazliet pēc jūras, lai gan nu jau paliek grūti noteikt.

Necilākā pērle – "Ceļš pie patērētāja"

Uz folijspiedumu, reljefspiedumu, laminēto papīru un sietspiedes vāku fona Žebera (Andra Brežes) "Ceļš pie patērētāja" nevar neizcelties kā darbs, kas spīd citos grāmatu skaistuma kritērijos – saturs šeit aizēno faktu, ka vienkrāsainais un vienkāršais poētisko instrukciju krājums neizaicina poligrāfu meistarību.

Žebers. “Ceļš pie patērētāja”

Smaržas, starp citu, nav, toties bibliogrāfiskā retuma potenciāls ir liels.

Konkursa "Zelta ābele" noslēguma ceremonija notiks 11. aprīlī. Savukārt līdz 7. aprīlim portālā LSM.lv norit lasītāju balsojums, kurā ikviens aicināts izvēlēties savu skaistāko grāmatu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt