Pie Latvijas Televīzijas skatītājiem atgriezies raidījums “Literatūre” – Marta Selecka un Gustavs Terzens ceļo literatūras pasaulē, tiekas ar mūsdienu literātiem un caur tekstiem – arī ar aizgājušo laiku rakstniekiem. Ceļojums turpinās sabiedrisko mediju portālā LSM.lv – te “Literatūrē” satiktie autori ved lasītāju pa savu domu un atmiņu takām.
Mēs sākām filmēt ļoti agri. Mana mazākā meita bija pie sava tēva. Aizbrauca jau iepriekšējā vakarā. Es ļoti uztraucos. Es vienmēr uztraucos. Esmu diezgan jūtīga. Rakstīšanai jau tas noder, bet citur – nu tā.
Uztraucos par to, vai maniem bērniem viss ir labi, tā ir kā pastāvīga skaņa, kas iet cauri visām dienām, vai tajā dienā ir filmēšana vai nav. Uztraucos arī, kā tas viss būs, visu dienu filmēties, tas taču trakums.
Tik daudz uzmanības, un visi tie vārdi jārunā, nevar sajaukties un aizrunāties, sajaukt, aizvainot, muļķīga būt.
Un tad, protams, tomēr vēl uztraucos par to, kā izskatos. Kaut “Skaistās” un “Sieviešu stendaps” mani no daudz kā ir atbrīvojis. Tomēr, tomēr, kā es izskatīšos?! Uzliku pūderkrēmu. Sen to nebiju darījusi, un tagad, lūk, karstā vasaras dienā, jāliek pūderkrēms. Grimētāju man šoreiz nepiedāvāja. Pirms Laligabas (Latvijas Literatūras gada balvas - red.) filmēšanas piedāvāja. Atteicos. Toreiz arī ļoti agri filmējām un man meitenes bija vienas jāatstāj, un vecākai meitai ļoti labs miegs tieši no rītiem. Tāpēc pirms Laligabas filmēšanas atteicos no grimētājas un frizieres. Atļāvu savai pusaugu meitai sevi saģērbt. Vai drīzāk nokoriģēt, kā man jāsapucējas. Iepriekšējā vakarā. Tad nu arī sanāca gods godam, varat paskatīties, ja neredzējāt. Ir gan riņķu auskari, gan jostas somiņa, gan ļoti īsi svārki.
Šoreiz man vairs grimētāju nepiedāvāja. Uzliku pūderkrēmu. Man šķiet, ka uzkrāsoju arī skropstas. Tā varētu būt. Pēc tam prasīju Martai spogulīti, lai paskatītos, kā esmu mūsu mājas pustumsā pūderkrēmu uzklājusi. Nu tā – pa pusei – biju uzklājusi. Trauksmaini.
Tas bija brīdis, kad mums šķita, ka Covid ir prom, maskas nebija jāliek. Es dzēru kafiju no savas krūzes un nervozēju. Vispirms mēs filmējām pie Billes mājas Vārnu ielā 6. Bija pusastoņi vai astoņi no rīta, 21. augusts, skaists vasaras rīts pilsētā. Brīnumains. Krāsaini veļas knaģi un pilsētas dārziņš iespraucies pie mājas.
Jau tur man sāka nākt raudiens, un tad visu dienu ik pa brīdim kamols kaklā un tās mitrās acis.
Mēs satikām Belševicas vīru un dēlu. Redzējām, ko Belševicas otrs dēls, tas, kurš vairs nav dzīvs, kāpņu margās ieskrāpējis. “Klāvs Elsbergs” viņš tur ieskrāpējis un, kur dzīvo, norādījis. Bijām Benjamiņu nama biedējošajās, tukšajās hallēs, tur, kur reiz bija Rakstnieku savienība un “Karoga” redakcija, no kuras es pirms vairāk nekā divdesmit gadiem iznācu un stāvēju Vērmaņdārzā, pārņemta, nesaprotot, ko tālāk darīt, jo dzejnieks man bija pateicis, ka varu rakstīt. Un lai tik rakstu.
Tagad mēs tais mirušās viesnīcas, bijušās Rakstnieku savienības un Benjamiņu nama pagalmā, pie tukšas strūklakas, zaļus ābolus grauzām un redzējām sevi dūmakainā spogulī aiz bāra. Un antikvariātā “Planēta” mums grāmatas uzdāvināja. Vienkārši tāpat.
Un es tajā visā, par Vizmu domājot, pat par bērniem aizmirsu uztraukties.
Domāju par to, kā tas bija, kā Vizma jutās, kad viņai mājās notika kratīšana un bija jāiet pakaļ Jānim uz bērnudārzu, kā viņa liecināja Ivana Dzjubas lietā, nebija jau muļķe, saprata, kas sekos, bet liecināja. Es domāju par to, cik tas bija grūti – būt tik taisnprātīgai un tiešai laikā, kad tas bija vēl mazāk iespējams nekā tagad. Neprast uzvesties, nogurt no jūtīguma, no vajadzības pateikt, ko domā.
Belševica ir tik liels gars. Iespējams, agrīnie kristieši, tuksneša tēvi un mātes, runājot par trīsvienību, lietoja Dievs Tēvs, Dievs Māte, Dievs Dēls, un Dievs Māte pamazītēm, lēnītēm ir pārtapusi Svētajā Garā. Vizma Belševica bija gara. Tas arī. Salīdzinoši. Bet viņa bija liela savā garā, un viņai bija jāiekļaujas dažbrīd tik mazā formā, jāiespiežas klusumā, nepublicēšanā, mazā dzīvoklī, badā, vienā valstī, apkārt meli, es nezinu, kā tas bija, es nesaprotu, kā viņa to izturēja.
Vizmojoša Vizmas saule, un es visu laiku apspiežu kamolu kaklā.
“Indriķa latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām”. Ja man šobrīd jānosauc lielākais, kas mums dzejā ir, tad es teiktu, ka šis. Kā viņa to varēja? Es nesaprotu. Vēl protams arī “Vārdi par vārdiem” un “Bille”, “Billes skaistā jaunība” un viss cits. Viņa caur to tumsu piedzemdināja kaut ko jaunu, kaut ko neticami elpojošu un dzīvu. Un droši vien nebija tik viegli tuviniekiem, kad viņa skatījās tik tieši un teica: tas ir melns, tā ir melna, piķa melna tumsa, tie ir meli, tas ir pāridarījums, un es neteikšu, ka tas tāds nav.
Es viņai ļoti pateicos, jo man ir vieglāk. Kaut kādas iemaņas pārmantojas ne tikai asinsradniecības ceļā, vai varbūt vienkārši izritinās skaidrība, ka, ja jau kāda izturējusi to tumsā skatīšanos, tad varbūt arī es varēšu. Un, pat ja aizlūzīs balss, tomēr spēšu izstāstīt kaut ko svarīgu.
Man ļoti patika tā diena, kad filmējām “Literatūri” par Belševicu. Visi bija tik forši cilvēki. Vizmai apkārt. Marta, Uģis, Anete, Arvīds un Valdis. Gustavs un Dainis filmējās citur, bet arī – paldies. Paldies jums visiem.
Vizmai Belševicai vislielākais paldies.
Karstā vasaras dienā aizlauztu balsi, visādās krāsās un skaistumā. Un bērniem, protams, arī viss – vislabākajā kārtībā.
