Kultūrdeva

Vērdiņš un Gaile filtrē influencerus no dzejniekiem

Kultūrdeva

Aigars Bikše un Roberts Rūrāns par laikmeta iezīmēm tēlniecībā un ilustrācijās

Gaile fikcijā iezīmē pagātnes ikonas dzīvi, bet Vērdiņš konstruē dzeju no interneta

Gaile interpretē aizmirstas rakstnieces dzīvi, Vērdiņš konstruē dzeju no interneta. Saruna ar rakstniekiem

Nesen nācis klajā rakstnieces un dramaturģes Ingas Gailes romāns par rakstnieci Ivandi Kaiju "Rakstītāja", kurā kopā vijas fakti un autores interpretācija. Savukārt Kārlis Vērdiņš sarakstījis dzejoļu krājumu “Gatavā dzeja”, kurā apkopoti konceptuālās dzejas paraugi, kas tapuši no interneta dzīlēs un citur atrastiem tekstiem.

Henrieta Verhoustinska: Inga, gribēju sākt uzreiz ar “jautājumu tieši pierē”. Tu intervijā “Kultūras Dienā” esi teikusi, ka vairs nevēlies “dzīvot ar novilktu ādu”, ka tas vairs nav tev aktuāli šajā brieduma pakāpē. Kāpēc šāds secinājums?

Inga Gaile: Protams, ka tā ir ļoti skaista metafora, bet, ja mēs tā mirkli padomājam, kā ir dzīvot ar novilktu ādu... tāpēc es nevēlos dzīvot ar novilktu ādu. Tā bija vairāk metafora par to, ka jaunībā ļoti intensīvi tiek dzīvots. Dzīvots pāri savām spējām. Varbūt, ka ar manu darbu to var sasaistīt tādā veidā, ka Ivande Kaija noteikti pārpūlējās un kaut kādā brīdī viņai noteikti varēja būt tāda novilktas ādas sajūta, ka viņa nes pārāk daudz.

Un tu vairs to nevēlies darīt?

Inga Gaile: Es nevēlos teikt tādus paziņojums par to, kāda būs mana dzīve, jo tas ir ļoti dažādi. Paziņoju, ka es nevēlos rakstīt pa naktīm, un pēkšņi dzīve sakrīt tā, ka ir jāraksta pa naktīm.

Es tev šo jautājumu uzdevu tāpēc, ka man pašai arī gribas to saudzējošāko režīmu ieviest mazliet savā ikdienā. Savukārt, domājot par Kārļa Vērdiņa dzejoļu krājumu, tā lirika tomēr tik ļoti radikāli atšķiras no tavas iepriekšējās dzejas, ka varbūt tā arī ir saistīta ar vēlēšanos tik ļoti sevi nededzināt un tik ļoti neatkailināties.

Kārlis Vērdiņš: Es teiktu, ka šīs attiecības ir daudz sarežģītākas, jo, no vienas puses, Ingas romāns ir ļoti personisks.

Viņa tur raksta pat ne tik daudz par Ivandi Kaiju kā vēsturisku personu, bet par viņu kā par radošās, intelektuālās, kaislīgās sievietes iemiesojumu, kas plešas pāri gadu desmitiem.

Inga Gaile: Par tādu arhetipisku rakstītāju, jā.

Kārlis Vērdiņš: Un tas, no vienas puses, it kā ir par kādu citu cilvēku, no otras puses – es tur saskatu ļoti daudz ko no Ingas pašas pārdomām par savu laiku.

Un savukārt, ja es tagad, piemēram, ļoti slēpjos aiz šiem svešajiem tekstiem, tad, patiesību sakot, par katru tekstu man bija kāds personisks iemesls, kāpēc es to rakstīju tieši tādu.

Tas arī ir viens veids, kā es varu savas personiskās domas, jūtas, sajūtas parādīt.

Inga Gaile, Kārlis Vērdiņš

Kas ir Preiļu konceptuālisms?

Kārlis Vērdiņš: Preiļu konceptuālisms ir dzejnieku grupa, kas nodarbojas ar laikmetīgiem meklējumiem mūsdienu dzejā un cer par to nākotnē iekļūt visās skolu programmās, saņemt visus iespējamos finansējumus, pagodinājumus, ārzemju ceļojumus.

Inga Gaile: Jūs jau tad būsiet miruši. Tad jums būs pieminekļi.

Kārlis Vērdiņš: Jā, pieminekļus, lūdzu, arī. Mēs esam ievadījuši pārrunas ar Aigaru Bikši, lai mums katram būtu medmāsas izmēra piemineklis Rīgas centrā. Tā kā es domāju, ka mums ir visas iespējas.

Lielā mērā šis dzejoļu krājums ir balstīts tekstos, ko mēs varam atrast internetā, savās spamu vēstulēs, dažādās instrukcijās, pamācībās un tā joprojām. Inga, tavuprāt, nesagatavots lasītājs, kurš atver dzejoļu krājumu, vēloties ieraudzīt dzejnieka “degošo sirdi”, vai viņš ir gatavs šim dzejoļu krājumam?

Inga Gaile: Tā ir tā labā lieta. Nē, tur ir daudz labu lietu tai krājumā, bet tā brīnišķīgā dzejas lieta ir, ka tad, kad cilvēkam ir kaut kāds priekšstats par to, kādai dzejai jābūt, – atverot šo krājumu,  viņš varbūt tiek satricināts.

Tas ir tieši tas, kas dzejai ir jādara, – jāsatricina dažādi stereotipi un pieņēmumi.

Vakar es lasīju Teodēzijai pirms aizmigšanas.

Tā ir tava meita.

Inga Gaile: Jā, viņai ir 5 gadi. Šo krājumu sāku lasīt no sākuma, kur ir visi ievadvārdi, kas arī līdzina kaut kādā ziņā Kārļa Vērdiņa krājumu ar manu romānu “Rakstītāja”. Man arī ir dažādi ievadvārdi, un es arī taisnojos par to, kā tur viss ir. Bet es viņai lasīju priekšā. Viņa jau bija miegaina, viņa aizmiga, klausoties visas tās pamācības un interneta tekstus. Bet, kas bija forši, ko es pamanīju, ka, balsī lasot, piemēram, tās tautas dziesmas vai nosacītās tautas dziesmas – tur ir cits slānis. Es varbūt arī citiem lasītājiem ieteiktu lasīt skaļi, jo tur ir ritms un melodija, kas piešķir šai dzejai jau tradicionālākas vērtības, kuras parasti sagaida no dzejas krājuma. Man šķiet, tur ir foršas lietas arī citādāk. Kārlim arī citos krājumus ir raksturīga tā skumjā ironija, un tas ir ļoti forši.

Jūsu abu darbiem ir raksturīga dokumentalitātes ieviešana. Vai, rakstot šo darbu, tev tie citāti bija svarīgi? Vai ir vieglāk rakstīt darbu ar citātiem vai tikai no savas, atkal citēšu, "sirds asinīm"?

Inga Gaile: Tur nav citāti tikai. Tomēr es veicu ļoti daudz pētnieciskā darba. Tur ir daudz dokumentalitātes, tomēr tās daļas, ko nav pieņemts fiksēt dokumentāli vai par kurām cilvēki joprojām nemēdz runāt, tās es esmu intuitīvi rakstījusi. Protams, ka man ir bijis svarīgi pateikt par to, kāpēc viņa bija aizmirsta, kāpēc viņa bija aizliegta, kāpēc viņa piedzīvoja trieku 21. gadā, manuprāt. Visas tās lietas man bija ļoti svarīgas. Es stāstu savu stāstu par Ivandi Kaiju. To es arī saku ievadā. Tomēr – es gāju uz arhīvu, gan runāju ar vēsturniekiem, zinātniekiem, gan es lasīju viņas dienasgrāmatu.

Tu arī tikies ar viņas ģimeni.

Inga Gaile: Jā, es tikos ar viņas ģimeni. Ar viņas mazdēliem, ar viņas mazmazmeitu Indru Lūkinu. Kad es uzzināju, ka man ir jāraksta par Ivandi Kaiju, man arī bija savs stereotips. Es nebiju lasījusi pat “Iedzimto grēku”.

Man bija savs stereotips, kas bija par to, ka viņa ir – tā skandalozā rakstniece, kas ir uzrakstījusi 1913. gadā “Iedzimto grēku”.

Tas bija skandāls.

Jo tur bija minēts, ka sievietei ir seksualitāte, par ko visiem bija liels pārsteigums.

Inga Gaile: Jā, bet pārsvarā pat tik tālu neaizgāja cilvēki, skaidrojot, kāpēc tas ir skandāls. Vienkārši minēja to, ka tā ir pornogrāfija, lai gan tur nav nekādas pornogrāfijas. Tāpēc es diezgan daudz par viņu vēlējos uzzināt, jo es maz zināju sākotnēji. Man bija tikai tas priekšstats, ko es gribēju uzrakstīt.

Es stāstu šo stāstu no beigām uz sākumu, kas arī ir kaut kādā ziņā ļoti simboliski vai paradoksāli, jo viņa mirst 1942. gadā, laikā, kad ir karš, bet viņa iet bojā autoavārijā. Viņu notriec vācu bruņumašīna. Viņu aizved uz 1. slimnīcu, kur pēc astoņām dienām viņa mirst. Lūk, šie visi ir dokumentālie fakti, kas arī ir pilnīgi precīzi aprakstīti manā grāmatā “Rakstītāja”, nodaļā “Beigas”. Tā kā Ivandei Kaijai tajā brīdī tīri tehniski nebija balss, tad ieradās šī jaunā varone, kas daļēji ir pati Ivande Kaija, kaut kādā metaforiskā ziņā, – Vanda, kas ir medmāsa, kas runā pirmajā daļā “Beigas”. Otrajā daļā “Slimība” Ivandei Kaijai arī tehniski nav balss. Viņa bija piedzīvojusi trieku.

Un viņa nevarēja parunāt.

Inga Gaile: Viņa nevarēja parunāt. Viņai bija labās puslodes trieka un asfāzija, šķiet to sauc, ka vārdi viņā iekšā radās, bet viņa nevarēja viņus izrunāt. Vai arī varēja viņus izrunāt ļoti lēni.

Viņa varēja tikai uzrakstīt ar kreiso roku.

Inga Gaile: Tad tur arī ir tā varone Ida, kas runā viņas vārdā. Ne tik tieši, protams, bet es vēlējos caur viņu mēģināt pateikt, manuprāt, ko būtu varbūt bijis svarīgi pateikt Ivandei Kaijai tai laikā. Lūk, protams, ka es tur savijos, un trešajā nodaļā “Galvassāpes” jau ir pavisam nekaunīga rīcība. Ivandes Kaijas īstā dienasgrāmata apvienota ar manis pierakstītiem papildinājumiem, ar tekstiem, kurus es domāju, ka viņa varētu būt rakstījusi vai pierakstījusi.

Inga Gaile, Kārlis Vērdiņš

Kārli, kā tu tiec pie sava materiāla šai dzejoļu krājumā? Tu vienkārši kā tāds sūklītis ej un uzsūc? Tev iebirst kaut kur no e-pasta vēstulēm vai no interneta portālu virsrakstiem – tādā veidā tu šo materiālu sakrāj, šīs dīvainās rindas?

Kārlis Vērdiņš: Jā, dažreiz gadās tādas dieva dāvanas, piemēram, šī te spama vēstule par to, ka – nāve ir iestājusies, tagad, lūdzu, kontaktējieties.

Tās vienmēr ir brīnišķīgas.

Kārlis Vērdiņš: Tās ir absolūti brīnišķīgas, bet dažas ir vēl brīnišķīgākas nekā caurmēru vēstule. Tad es tās ar lielu prieku nozogu un ielieku dzejolī. Nesen man atnāca tieši vēl viena šāda vēstule, un pirmais teikums bija: “Labdien, es esmu smaragds…” Bet to es jau, protams, nepaspēju...

Inga Gaile: Jāizdod jauna grāmata. “Labdien, es esmu smaragds…” ir arī labs nosaukums.

Bet tu jau neņem viens pret vienu, tu jau arī kaut ko izdari, es tā jaušu, lasot šos dzejoļus.

Kārlis Vērdiņš: Redzi, te tā problēma ir tāda, ka teorētiski mēs varam gūglēt visādus smieklīgus teikumus, citātus no rīta līdz vakaram. Mēs varam sagūglēt veseliem sarakstiem, pa atslēgvārdiem, pa tēmām, un es varētu katru mēnesi izdod grāmatu, kas ir pilna piegūglēta ar kaut kādiem jociņiem.

Bet te tomēr ir tas gadījums, ka tam vajadzētu atstāt kaut kādu negaidītības iespaidu.

Ja tu jau šķir lappusi pēc lappuses un zini, ka tur būs sagūglēti jociņi, tad tev vienkārši kļūs garlaicīgi. Šis piegājiens dzejoļu rakstīšanā kļūs par rutīnu ļoti ātri. Līdz ar to es domāju, ka sāls šādas formas dzejā ir vienkārši meklēt jaunus tekstus, teksta modeļus, manipulēt ar šiem tekstiem tā, lai tie kļūst par kaut ko vairāk nekā vienkārši kaut kādām bezpersonisku tekstu drumslām. Es nezinu, ja man kādreiz būs interesanti ar to nodarboties, varbūt ka būs “Gatavā dzeja 2” vai kaut kas tamlīdzīgs. Bet ļoti iespējams, ka es tagad darīšu kaut ko citu un ļaušu šiem tekstiem dzīvot savu dzīvi. Un nodarbošos ar tādiem daudz dvēseliskākiem tekstiem.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt