Nule nācis klajā Kārļa Vērdiņa jaunākais krājums "Gatavā dzeja", kurā apkopoti konceptuālās dzejas paraugi, vienkopus apliecinot tās daudzveidīgās saturiskās un formālās iespējas.
Dzejnieks stāstīja, ka grāmatas nosaukumam var būt vairāki skaidrojumi: “Viens no tiem ir latviskots angļu jēdziens "ready made". To pazīstam pārsvarā vizuālajā mākslā kā tehniku, kad paņemam gatavu objektu, ienesam to izstāžu zālē, un tas kļūst par mākslu. Sākot ar slaveno Marsela Dišāna pisuāru, kas aizsāka šo tradīciju. Un tā līdz pat šai baltai dienai vizuālajā mākslā to izmanto diezgan bieži.
Man likās, ka arī literatūrā mums vajadzētu vairāk izmantot šādu tehniku, lai paskatītos, kas no tā sanāk.”
Pievēršanos “ready made” dzejai var skaidrot arī faktu, ka pasaule šobrīd ir pilna ar dažādiem tekstiem. Vērdiņš norādīja – mūsdienās dzīvojam “tekstu ielenkumā”, rakstot viens otram īsziņas, e-pastus un komentārus. “Tekstu mums ir ļoti, ļoti daudz,” sprieda dzejnieks.
Jaunajā krājumā Vērdiņš iekļāvis dažādos veidos tapušus darbus. Viņš skaidroja: "Ir tādi teksti, kas ir “copy-paste” pārcelti, ir tādi, kas ir manipulēti. Ir teksti, kuri ir salikti kopā ar citiem tekstiem, ir teksti, kurus esmu pārstāstījis, esmu dokumentējis kaut kādas ikdienas norises vai video. Es ļoti centos, lai būtu formāli dažādi piegājieni. Ja mēs vienus un tos pašus piegājienus lietosim, ātri kļūs garlaicīgi. Mana vēlme bija pamēģināt, kādās vēl formās iespējams strādāt ar gatavajiem tekstiem.”
Arī grafiskā ziņā darbi ir dažādi – ir tādi, kas atgādina parastus dzejoļus, taču ar neparastu saturu, bet ir arī tādi, kas atgādina citus tekstus. Dzejnieks sadarbībā ar mākslinieku Krišu Salmani krājumam izveidojis arī dažādas grafiskas zīmes, ilustrācijas, vizuālus akcentus, lai padarītu tekstus interesantākus.
Grāmatas sākumā lasītājs sastapsies ar vairākām lapaspusēm, kurās lasāmi teksti prozā un kurus varētu nosaukt par atrunām. Vērdiņš skaidroja, ka viena no šī laikmeta liecībām ir daudzu dzīves sfēru birokratizācija un institucionalizācija: “Mākslas nozarēs arī es domāju, šī lieta ienāk, bet, tā kā es esmu arī pētnieks Literatūras, folkloras un mākslas institūtā, un tad mēs arvien vairāk jūtam, ka galvenais tomēr ir uzrakstīt labu projektu un birokrātiski aizpildīt pareizi visus lauciņus, un tikai tad mēs vispār varam cerēt, ka šo te skopo finansējumu varbūt kādam no mums piešķirs.
Līdz ar to, es domāju, arī ir pareizi sākt ar šādu te kārtīgu atrunu blāķi, kurās mēs apskatām šo te tekstu it kā no visām pusēm un mēģinām to definēt visdažādākajos veidos un ieskicēt visus neskaitāmos kontekstus, kādos teksts dzejas grāmatā pastāv.”
Vērdiņš atzīmēja, ka arī no projektu aprakstiem ir iespējams izveidot dzeju. Arī grāmatas sākuma tekstos ievīti motīvi no aprakstiem, kādai mākslai ir jābūt un kāda māksla tiek atbalstīta. Dzejnieks stāstīja: “Arī noslēguma daļā, kur ir šīs instrukcijas, kā sarīkot konceptuālistu dzejas pasākumu, arī tur ir līdzīga veida teksti. Šis valodas lietošanas veids caurauž šo grāmatu.”
Konceputālistu dzejas pasākumi notiek retāk, nekā Vērdiņš gribētu, atzīmējot – šogad jo īpaši nav iespējams neko daudz noorganizēt. “Diemžēl Eināra Pelša 60. jubileju mēs nevarējām atzīmēt tik grandiozi, kā viņš to bija pelnījis, lai gan tagad mēs ceram, ka 30. oktobrī Cēsīs būs viens dzejas pasākums, kurā piedalīsies Jānis Rokpelnis, Raimonds Ķirķis un es. Un tas būs tāds ceļojums no modernisma uz konceptuālismu un atpakaļ. Un arī es ceru, pirms tam vienu dienu, 29. oktobrī visu dienu sēdēt “Neputna” grāmatnīcā un sniegt autogrāfus ar sejas masku, cimdiem, dezinfektoriem, vairogiem un visu citu iespējamo apkrāvies,” stāstīja dzejnieks.
Grāmatā iekļautas arī šķietami pretrunīgas “atrunas” – piemēram, viena, kas norāda, ka grāmata paredzēta plašam lasītāju lokam, un cita, kurā teikts, ka daļa grāmatas tekstu daļai lasītāju var nebūt piemēroti. Dzejnieks skaidroja: “Es domāju, ja mēs sākam kolekcionēt šīs atrunas, tad mēs redzam, ka šīs atrunas ir ļoti pretrunīgas. Par to nepiemērotību es norakstīju no vienas izstādes kaut kur Amerikā, laikam Ņujorkā, angļu valodā. Tur bija pirms ieejas vienā no zālēm šāda atruna, ka mākslas darbi varbūt dažiem tomēr nav piemēroti. Un tajā pašā laikā visas, es domāju, mākslas institūcijas jau saskaras ar to, ka apmeklētāju skaits ir ļoti svarīgs un visi cenšas piesaistīt arvien vairāk publikas.
Līdz ar to visu laiku jādzīvo starp šīm divām pretrunām, ka no vienas puses visus jārauj iekšā, jārāda sava māksla, no otras puses, ja mēs vispār saglabājam kaut kādu mākslinieka radošo brīvību, tad ir jārēķinās ar to, ka ne visi mākslas darbi visiem būs piemēroti.”
Dzejas aina Latvijā šobrīd ir pietiekami daudzveidīga, uzskata Vērdiņš. Viņš norādīja: “Einārs Pelšs un vispār šis konceptuālais piegājiens ir vienkārši atsvaidzinājis latviešu mūsdienu dzeju. Jo pirms tam it kā bija tāda sajūta, ka mēs zinām, kas ir laba dzeja, mēs zinām, kā jāraksta, lai mūs izdotu ar kultūrkapitāla fonda atbalstu, mēs zinām, kā jāraksta, lai mūs nominētu, lai dotu kādu balvu, un tad mēs visi tā centīgi rakstām to labo dzeju. Un, protams, no vienas puses, vajag rakstīt labu dzeju, no otras puses, tas jau sāk tā kā ierobežot, ka tu vairs nevari atļauties eksperimentēt, tu vairs nevari atļauties būt muļķīgs vai dīvains, vai nesaprotams, vai izaicinošs. Visi mēs būsim tie labiņie un cerēsim uz balviņu un naudiņu.
Un jā, tāpēc es domāju, ka mazliet tāds huligānisms jau nāk klāt mūsu konceptuālisma versijai, un tas ir ļoti atsvaidzinoši.”
Kārļa Vērdiņa dzejoļu krājumu "Gatavā dzeja" izdevis apgāds "Neputns".
29. oktobrī Kārlis Vērdiņš apgāda “Neputns” veikalā Rīgā, Tērbatas ielā, sniegs autogrāfus un, ja kāds gribēs, lasīs arī dzeju.
Savukārt 30. oktobrī Cēsīs, mākslas telpā "Mala" ir paredzēts pasākums "Zvārguļa Festivāls. No modernisma līdz konceptuālismam un atpakaļ", kurā piedalīsies dzejnieki Jānis Rokpelnis, Raimonds Ķirķis un Kārlis Vērdiņš.
