Vakara autorprogramma

Dzejoļi autora balsī no 2021. gadā izdotiem krājumiem

Vakara autorprogramma

Atklājam Franci Šmitu (1874–1939)! Ceturtā simfonija

"Bērniņ, bērniņ, kā tu dzīvosi..." Veltas Kaltiņas dzīvesstāsts un dzeja

Dzejniece Velta Kaltiņa: Tas, kuram nav humora izjūtas, vispār nav īsts cilvēks

"Ar tām operām un grāmatām man gājis tā, kā mamma man reiz teica: "Bērniņ, bērniņ, kā tu dzīvosi..." Kad vajadzēja istabu slaucīt vai mazgāt, man bija grāmata kaut kur pažobelē nobāzta. Kamēr mamma neredz, es ar to grāmatu, bet, kad uznāk mamma, tad atkal es ar to lupatu un slotu. Pārnākot uz Rīgu, mācījos Medicīnas institūtā, bet uz to gāju caur operām, teātriem, koncertzālēm un mākslas muzejiem... Citādi nevarēju," gaiši smejot, jaunības un bērnības gadus atminas dzejniece Velta Kaltiņa.

Pagājušajā gadā viņa svinēja 90 gadu jubileju un apgāds "Pētergailis" laida klajā jaunu viņas dzejoļu krājumu "Kodols". Decembra beigās Latvijas Radio 3 "Klasika" devās pie Veltas Kaltiņas un viņas dzīvesbiedra rakstnieka Roalda Dobrovenska uz Ikšķili, lai šoreiz ar dzejnieci runātos mazliet ilgāk nekā citkārt un uzzinātu ko vairāk par viņas pirmsākumiem un saknēm.

Orests Silabriedis: Man vienmēr patīk sākt ar pamatiem. Vai bērnībā tev apkārt bija mūzika?

Velta Kaltiņa: Tad jāsāk ar šūpuļtīklu! (smejas) Gan ar pašu šūpuli, ne tīklu.

Tā bija mana mamma – vislabākā mamma visā pasaulē, visā Visumā! Viņa dziedājusi man jau no mazām dienām. Viņa bija neizsakāmi atraktīva, gaiša, un iespaids bija tāds, ka viņa nepārtraukti spēlē kādu teātri – visas tantiņas, kas bija apkārt, viņa atdarināja, visas balsis.

Mēs, bērni, smējāmies, priecājāmies un bijām laimīgi, ka mums tāda mamma. Viņa dziedāja un bija spēlējusi arī vijoli, maza būdama. Es pati gan neredzēju, ka viņa vijoli kādreiz spēlētu, jo tad jau bija kolhoza un kara laiki, tikai vienreiz atradu uz skapja pašu vijoli. Paņēmu to rokās un domāju – ak, Dievs... Mamma jau bija stāstījusi, ka reiz viņa to spēlējusi. Nezināju, ko iesākt ar to instrumentu – tik skaists, tik trausls. Paskatījos, nobrīnījos un atstāju turpat.

Un kur tā vijole ir tagad?

Nezinu, kur mamma to pēc tam lika. Mammas brālis arī bija to spēlējis, lieli muzikanti bijuši visur apkārt. Bērnībā mamma bieži dziedāja "Krauklīts sēž ozolā", vēl dziesmiņu pēc dziesmiņas. 

Velta Kaltiņa savās mājās Ikšķilē 2021. gada decembrī

Tas, kuram nav humora izjūtas, nav īsts cilvēks

Tu tās dziesmas mācījies un dziedāji arī pati?

Nē, neesmu liela dziedātāja, es nevarētu būt, kā Roalds saka, balerīna vai operdziedātāja, bet mūzika un visas skaņas, kas apkārt – tās manī ienāk, un es pati brīnos, kā tas notiek. Tāpat man šķiet, ka apkārt bijis un ir ļoti daudz humora. Es pati, man liekas, it kā nemāku tos jokus taisīt – nu, varbūt kaut kur, kaut kā, bet izjust gan –

uzskatu, ka tas cilvēks, kuram nav humora izjūtas, tas vispār nav īsts cilvēks. (smejas)

Par tām bērnības skaņām man tomēr vēl gribas pajautāt. Ne jau viss ir dziedāšana un mūzika – varbūt kaut kas saistās arī ar to vietu, kur dzīvoji? Vienalga, vai tie ir sadzīves trokšņi, transports vai daba.

Daba bija pilna putnu dziesmu. Tas bija apbrīnojami! Dzīvoju laukos, nāku no kolhoza – vispirms piedzīvoju brīvo zemi, brīvo dziesmu... No rītiem, piemēram, izeju ārā, un visapkārt viss skan – mežā, gaisā, dārzā – viss, viss skan! Bet ar mūziku man tiešām ir tā, ka varu to klausīties un klausīties. Roalds brīnās…

Gandrīz katru vakaru rīkojam Youtube koncertus. Tad ir lielā klausīšanās. Es varu noklausīties trīs stundas pēc kārtas, bet Roalds ne, viņš saka – nevarot tik ilgi izturēt vienu un to pašu! (smejas).

Kur tad vienu un to pašu – kaut kas taču mainās!

Bet mūzikas stils ir viens un tas pats. Tā mums te iet. (smejas) Neretā mums bija apbrīnojama skola. Gandrīz neatceros, ka būtu kaut ko mācījusies, kaut gan – ja  dabūjām kādu divnieku, netikām uz visām mākslas nodarbībām.

Mums bija skolotājs, kurš visapkārt izvērta milzīgu mākslas pulciņu loku – tur bija muzikanti, bija teātra spēlētāji, dziedātāji, literāti, bija žurnāls.

Citi skolotāji jau arī – piemēram, dabaszinību skolotājai bija savi dārzi, kur visiem skolēniem bija iedalīts [gabaliņš], kam tas interesēja. Dzīvojām pa skolu, pilnībā iegrimuši mākslas pasaulē, un tā visam bija laba sagatave.

Tagad man tāds iespaids, ka Latvijai nevajadzētu nekā cita kā tikai mākslas ļaudis un visu radošo, kas apkārt, – tad mēs pasaulē pastāvētu kā atsevišķa milzu republika. 

Jā, bet tā ir utopija, vai ne?

Tā ir utopija, bet nu – mūsējie tagad aizgājuši pa pasauli, un tam jāseko ar lielu interesi, lielu lepnumu un prieku. Visi, kas aizgājuši pāri robežām, dzied, spēlē, dejo un diriģē, dikti mums ir pie sirds, dikti mīļi. 

Domraksts pantos, klases priekšā

Ja tu saki, ka neesi dziedātāja – kurā pulciņā tu gāji?

Literārajā.

Ahā, tad viss sākās jau tad! 

Jā, vienā no pamatskolas klasēm man bija uznācis tāds trakums, ka mājas darbu izpildīju kā milzīgi garu dzejoli. Bija jāceļas kājās un visai klasei jālasa priekšā. Tās bija šausmas, ko tikai neesmu darījusi… Kauns pa visu ģīmi, protams, bet nu ko tu darīsi? (smejas)

Taču klausījās un novērtēja to dzejoli?

Jā, jā, tas bija vesels domraksts – man gribējās to uzrakstīt pantos. 

Nav saglabājies?

Nē, nav gan. Bet Neretā nebija ne operas, ne baleta, ne Filharmonijas, ne izstādes.

Toties tur bija pašdarbības teātris, un bija tāda luga "Sendienās". To noskatījos kādas vienpadsmit reizes vismaz. Nu, briesmīgi labi likās uztaisīta.

Mūsu skolotājs Vaidziņš, kurš šeit nodarbojās ar visām mākslām un mūs vadīja, spēlēja galveno lomu – bija dikti, dikti aizraujoši. Viņš arī bija tas, kas mūs mācīja.

Un bija arī tā, ka drusku viņā jāiemīlas?

Visi citi bija samīlējušies, bet man vēl kaut kā uz to laikam prāts nenesās, man tikai ļoti patika visas izrādes, teksti un dziesmas.

Bet tas par to operu un filharmoniju – nebija tā, ka radio varēja diezgan daudz ko dzirdēt?

Tajos laikos ar radio daudz nenodarbojāmies, jo vasarās bija kolhoza dzīve, bet ziemā – skola, un tad jau bija citas nodarbības. Bet mums bija radio, jā, klausījāmies to. Klausījāmies arī visas tās šausmu ziņas, ka karš sācies. Bet pirmo reizi, kad mums radio vispār parādījās mājās, dziedāja "Suļiko". Ak, Dievs, kā man patika šī dziesma! 

Velta Kaltiņa un Roalds Dobrovenskis

Kad Neretā ienāca karš...

Tāda sajūta, ka tu ļoti labi saproties ar augiem un puķēm. Tas arī no mammas?

Jā, tas arī noteikti ir no mammas, jo mammai vienmēr viss apkārt ziedēja un zaļoja. Kamēr vēl bijām brīvi ļaudis, apkārt viss bija ārkārtīgi bagātīgi un skaisti, bet pēc tam nāca kolhoza režīms...

Kas notika kara laikā? Kā vispār karš skāra Neretu?

Nāca vācu kareivji, nāca krievu kareivji. Protams, visus aplaupīja, cik nu varēja, – visus mūsu zirgus paņēma, viss pakāpeniski tika iznīcināts. Un tad, kad kolhozs nāca, ak, Dievs...

Kad visu paņēma kolhozs, tad mana nabaga mamma… Es redzēju, kā viņa turējās, turējās, bet bija pat tāda epizode, kad viņai bija jāapsargā pašai savs traktors, lai kāds nepaņem projām. Pašas traktors!

Tas bija jau paņemts projām, bet tas vēl pie mums stāvēja, un mammai tas bija jāapsargā. Tas bija tik šausmīgi, tik šausmīgi... Vēl Neretā bija bibliotekārs, Lodziņa tēvs, kuram bibliotēkā bija liela bagātība. Viņš man prasa: "Ko tu, bērniņ, gribi?" Es saku – ar bildītēm. Drusku vēlāk teicu – indiāņus. (smejas) Un vēl vēlāk sāku ņemt "Atpūtas". Tad man bija skaidrs, kādi ir visi mūsu bijušie un esošie "priekšnieki": mūsu prezidenti ar visiem ģimenes rakstiem, visi mūsu mākslinieki. Lasīju viņu biogrāfijas, skatījos viņu bildes, un vēl tagad es visus viņus atceros – Ādolfs Kaktiņš, Rūdolfs Bērziņš, Alīda Vāne. 

Bet tev taču nebija iespējas viņus dzirdēt.

Bet es viņus visus zināju pēc vārda! Zināju, ko viņi dara un kādi izskatās. Tā ka biju "samaitāta" jau no paša sākuma. (smejas)

"Bērniņ, bērniņ, kā tu dzīvosi..."

Vai atceries, kā nokļuvi operā?

Ar tām operām un grāmatām man gājis tā, kā mamma man reiz teica: "Bērniņ, bērniņ, kā tu dzīvosi..."

Kad vajadzēja istabu slaucīt vai mazgāt, man bija grāmata kaut kur pažobelē nobāzta. Kamēr mamma neredz, es ar to grāmatu, bet, kad uznāk mamma, tad atkal es ar to lupatu un slotu. (smejas)

Pārnākot uz Rīgu, mācījos Medicīnas institūtā, bet uz to gāju caur operām, teātriem, koncertzālēm un mākslas muzejiem... Citādi nevarēju. Man taču bija jāredz, jādzird tās operas! Tur bija Milda Brehmane-Štengele, man tās zemās balsis dikti patīk – gāju uz katru viņas izrādi. Cik reizes tās arī neatkārtojās, uz visām gāju. Rīgā dzīvoju pie tantes, kura sākumā man teica – aiziesim  vienreiz vai divreiz mēnesī uz operu, aiziesim uz teātri. Bet man taču ar to nepietika, man vajadzēja gandrīz katru vakaru kaut kur iet!

Bija man arī mākslas vingrošana un tādas lietas, un uz to rēķina tantei teicu, ka man jābūt tādās un tādās nodarbībās, bet īstenībā…

Man bija draudzene, ar kuru kopā mācījāmies, – bieži gāju ar viņu kopā, bet ļoti bieži viena pati. Kāds bija tantei teicis, ka redzējis mani tur un tur, tā un tā, un tante tagad mani ņem priekšā – kā tu šitā... Nu, tieši tā, kā mamma teica: "Bērniņ, bērniņ, kā tu dzīvosi..." 

Bet no mājas taču tevi gluži neizdzina?

No mājas neizdzina, vienojāmies. (smejas)

Varbūt kāda opera mūzikas dēļ labāk patika par citām?

"Aīda", piemēram, – ļoti patika. "Karmena". Daudzas. Bija vesela strīpa, kuras pēc tam vairs nerādīja. Balets arī bija, uz to arī skrēju. Anna Priede – tā bija mana mīlule. Velta Vilciņa. 

Un vai arī no dziedoņiem bija kāds, kas iekrita vairāk sirdī?

Artūrs Frinbergs. Laima Andersone-Silāre, kurai bija zema balss. Ļoti patika.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt