Velta Kaltiņa un Roalds Dobrovenskis
Lai gan parasti kā pirmo dzejnieku mīlas stāstu iedomājamies Raini un Aspaziju, Veltas Kaltiņas un Roalda Dobrovenska kopā būšana ir vienlīdz radoša. Abi dzejnieki dzīvo Ikšķilē, raksta arī prozu un tulko, iedvesmojot viens otru gan dzīvē, gan daiļradē. Lai arī Roalds dzimis un skolojies Krievijā, abi kļuvuši par latviešu kultūras tandēmu.
Monika un Guntis Zariņi
Par sākotnēji daudzsološu, pēc tam sāpīgu un visbeidzot - traģisku divu radošu cilvēku mīlestību. Tā ir dzīve trimdā, centieni radīt dzeju un prozu, būt starp sev radniecīgiem cilvēkiem, rūpēties par latviešu kultūru svešumā. Tas ir stāsts par Moniku un Gunti Zariņiem, kuri ir pirmie trimdas literāti, kas 60. gados devās uz Latviju, lai personīgi iepazītu kolēģus rakstniekus un sadarbotos ar viņiem literatūras laukā. Raidījumā - saruna ar Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperti Kristiānu Kuzminu.
Velga Krile
Jēdziens mīlestība lielākoties saistās ar jūtām pret kādu cilvēku. Bet Velgai Krilei (1945-1991) mīlestība ir daudz sarežģītāks jēdziens – mīlestība pret imagināru (bet varbūt arī ne) personu, mīlestība pret pasauli, cilvēci. Mīlestība, kas ir Velgas Kriles glābējs “nestundas dienā”, un kuras dēļ var uzburt “aku, zvaigžņu šķindu un zeltainos augļus”. Tie ir meklējumi pēc citas esamības, kas ir glābšanās citā (mīlestības) pasaulē, norobežošanās, gan kā arī mēģinājums piesaistīt sevi šai pasaulei, veidojot mīlestību kā simbolu gaidīšanai, no kā izriet ideja — kamēr ir iespēja gaidīt skaisto, tikmēr ir jēga šai eksistencei. Saruna ar literatūrzinātnieku, Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas ekspertu Ingu Barovski.
Veronika Strēlerte un Andrejs Johansons
Viņš – smalkjūtīgs un intelektuāli spožs, viņa – apdomīga, taču spējīga iedegties kā pēkšņa liesma. Tāds ir trimdas literātu pāris – Veronika Strēlerte (īstajā vārdā Rudīte Johansone) un Andrejs Johansons, kuru dzīves ceļi savijās, atstājot dzimto Latviju, dodoties laivā uz Zviedriju un tur kopīgi veidojot ne vien savu, bet arī trimdas latviešu kulturālo dzīvi. Stāsts par to, kā klusināta, piesardzīga mīlestība kļuva par stabilu balstu viens otram visa mūža garumā. Saruna ar Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperti Kristiānu Kuzminu.
Mirdza Ķempe un Eriks Ādamsons
Viena no Mirdzas Ķempes dzejas pamattēmām nenoliedzami ir mīlestība, kas ir radoša, dzīves spēku apliecinoša un aizraujoša, un šo tēmu Ķempe saglabā, arī būdama jau padomju Tautas dzejniece un savā ziņā varas saukļu rupors. Mīlestība Ķempei ir svarīga un nepieciešama, lai viņa spētu eksistēt gan kā sieviete, gan dzejniece. Tomēr ikdiena nebūt nav tik idilliska, bet par Mirdzu Ķempi var teikt, ka viņas personā ir kas tāds, kas piemīt tikai lieliem cilvēkiem, proti, mīlestības lielums ir pāri pār visu, ko pierāda viņas rūpes par Eriku Ādamsonu pat tad, kad viņš ir kopā ar citu sievieti. Var sacīt, ka Mirdza Ķempe visu dzīvi dzīvoja mīlestībai, kas bija viņas atkarība, bet vienlaikus arī spēks. Stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperts Ingus Barovskis.
