Sadaļas Sadaļas

Kultūras ziņas

Kultūras ziņas

Kultūras ziņas

Esplanādē atklāts «Globālās sasilšanas templis»

Dzejniecei Veltai Kaltiņai - 90

Dzeja ir mātes valodas lieta. Saruna ar rakstniekiem Veltu Kaltiņu un Roaldu Dobrovenski

Dzejniece Velta Kaltiņa pēc dažām dienām svinēs lielu un apaļu jubileju – 90. Tikko apgādā “Pētergailis” iznācis viņas jaunākais dzejoļu krājums “Kodols”, kurā apkopoti 21. gadsimtā tapušie dzejoļi, no kuriem strāvo jauneklīgs, spirgts svaigums un pieredzētā mūža krāšņums. Nākamnedēļ, tieši rakstnieces jubilejā 28. jūnijā, paredzēti dzejas lasījumi un Ikšķiles Kultūras centrā un centrālajā laukumā tiks atklāta viņas dzīvesbiedra rakstnieka Roalda Dobrovenska un fotogrāfes Andas Krauzes fotoizstāde “Daugava. Dzejnieki”.

Dzejniece Velta Kaltiņa atklāj: “Manuprāt, katrs cilvēks atnāk uz šo pasauli ar kādu uzdevumu, un es domāju, ka mans lielais izdevums nav bijusi rakstīšana. [..] Pilns visādu notikumu, un tie, izrādās, bijuši nepieciešami un svarīgākie, un tad pa starpām tā pierakstīšana.

Un tad visa beigās atvērās tāds lodziņš tur augšā un nobira čupiņa dzejoļu, un man bija viņus vienkārši jāuzlasa, un tad es viņus te saliku iekšā.”

Dzejnieces dzīvesbiedrs, rakstnieks Roalds Dobrovenskis teic, ka kādu brīdi arī rakstījis dzeju: “Gandrīz jaunībā, 75 man tikai bija, un tad es no rīta četros draudzeni modināju: man dzejolītis, viņa, nabadziņš, visu to klausās, un es nezinu, ko saprot, bet Velta tikai tur noslēpumā, kamēr nav gatavs. Viņa mani tik bezkaunīgi slavēja par katru rindiņu, bet es tā domāju vēl, man nav tiesību runāt par latviešu dzeju un spriest tāpēc, ka nav mātes valoda, bet

dzeja ir mātes valodas lieta.”

Velta Kaltiņa atminas, ka pusaudža gados grāmatas lasījusi, paralēli apdarot mājasdarbus: “Mazgājot istabu, man bija rokā grāmata, kad mamma redzēja, tad grāmata bija zem beņķīša, bet, kad mamma bija aizgājusi, es ar vienu roku mazgāju, bet otrā bija grāmata. Un tad mamma man teica: “Bērniņ, bērniņ, kā tu dzīvosi?” Un es vēl līdz šim brīnos, kā es tomēr dzīvoju!”

Jaunāko Veltas Kaltiņas dzejoļu krājumu “Kodols” literatūrzinātnieks Māris Salējs raksturo: “Tā ir jauneklīga dzeja ar nodzīvota mūža redzīgumu”.

Roalds Dobrovenskis smej, ka “dvēseliski viņai ne vairāk par 17”, bet dzejniece atzīst, ka vairāk gan. Abi rakstnieki ir vienisprātis, ka laime ir, ka ar otru viss ir kārtībā – jo ilgāk, jo labāk.

Velta Kaltiņa "Kodols"
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt