Dzeja dziedē? Ingmāra Balode un dzejas spēja cilvēkā audzēt empātiju

““Dzeja dziedē” – es to esmu dzirdējusi dažnedažādos variantos, ar dažādiem vārdiem pateiktu. Reizēm šī doma palīdz turpināt rakstīt, ticēt dzejas nepieciešamībai,” atzīmē dzejniece un tulkotāja Ingmāra Balode.

Dzeja dziedē? Ingmāra Balode un dzejas spēja cilvēkā audzēt empātijuMāra Rozenberga

Viņa uzsver: “Bet gadās arī, ka šie paši vārdi var sabojāt dzeju. Ja kādam šķiet, ka dzeja ir pašdziedējoša, proti, autoru dziedinoša, tas var būt pat mazliet riskanti. Proti, cilvēks var vēlēties dalīties dzejā ar lietām, kuras citādi būtu labāk atstāt kāda drauga ausīm vai terapeita kabinetam.

Es zinu, ka dzeja nedziedē kaulu lūzumus. Taču dzeja mēdz dziedēt plaisas starp cilvēka pašsajušanos un sajūtu šajā pasaulē, apkārtējā vidē. Dzeja noteikti nevar dziedēt pienākuma kārtā, taču man ir bijusi sajūta, ka šie mirkļi, kad teksts palīdz justies dzīvam, ir dāvana no kaut kurienes, kur nevar nosūtīt pasūtījuma anketu un sagaidīt dzeju kā produktu. Tas vienmēr ir kaut kas augstāks, kaut kas lielāks, ko kāda, iespējams, tikpat mirstīga un vienkārša cilvēka roka ir atstājusi šajā pasaulē.

Dzeja dziedē

Jau piecdesmit piecus gadus septembra sākumu Latvijā iekrāso Dzejas dienas. Savulaik sarīkotas par godu Raiņa simtajai jubilejai, tās kļuvušas par pastāvīgu vērtību, kas ik rudeni ap Raiņa dzimšanas dienu vienkop pulcē dzejniekus, atdzejotājus un dzejas mīļotājus. Šogad Dzejas dienu sauklis ir "Dzeja dziedē". Vai dzeja spēj dziedēt? Pārdomās par to Latvijas Radio lūdza dalīties dažādu paaudžu dzejniekus.

Juris Kronbergs kādreiz uzdeva jautājumu: vai dzeja var padarīt pasauli par mazliet labāku vietu? Es par šo jautājumu domāju ļoti daudz – gan tolaik, pirms padsmit gadiem, gan tagad. Man šķiet, ka pasauli vispār – nē, bet manu pasauli – pilnīgi noteikti. Tādā ziņā mēs noteikti varam apgalvot, ka dzeja dziedē. Dzeja palīdz cilvēkā atrast spēkus, kurus viņš, iespējams, nevarētu sev pierakstīt. Dzeja iedod kādu šķirkli, kādu titulu tiklab tās lasītājam, kā rakstītājam, ko nevaram ielikt savos CV, nevaram nosūtīt darba devējam, bet kas mums palīdz atrast savu vietu pasaulē, ne tikai savu vietu grāmatplauktā.

Tas, kas man šķiet būtisks šogad – ka dzeja varbūt palīdz cilvēkā izaudzēt empātiju. Palielināt šo iejušanās un līdzi jušanas amplitūdu.

Man šķiet, ka vispār sabiedrībā jau ir daudz labāk ar šo spēju, un es gribētu cerēt, ka maza kripatiņa no tā ir arī dzejas nopelns.

Bet drīzāk jau tādi lieli laika grieži un pārmaiņas, kas skar sabiedrību un pasauli kopumā, liek cilvēkiem saprast, ka reizēm ir jāizkāpj mazliet ārpus tādiem strikti izmērāmiem normatīviem. Ir jāsāk, kā klasiķi saka, skatīties vairāk ar sirdi. Protams, tas ir riskanti, jo ar to pašu sirdi, caur kuru top lieli un nepārvērtējami mākslas darbi, mēdz tapt arī visādas sēnalas un muļķības, jo tas ir tāds printeris, kuru mēs īsti nevaram regulēt, vai ne?

Taču, ja skatāmies uz dzejas nepieciešamību pasaulē kā tādā, man šķiet, ka dzeja ir jālasa jau bērniem. Dzeju ir jāļauj radīt arī bērniem, lai viņi pamanītu šo plašo variāciju lauku, kādā viņu valoda var ļaut viņiem pašiem sevi ieraudzīt. Tāpat kā uzzīmēt pašportretu, lai labāk saprastu, ka tev viena auss ir īsāka par otru, vai runāt radio, lai secinātu, ka tava balss nebūt neizklausās tā, kā tu varbūt to gribētu dzirdēt no malas.

Dzeja reizēm ir arī ļoti nežēlīga pret tās autoru. Es zinu, ka šie vārdi skan gandrīz klišejiski, varbūt pat vēl riskantāk par saukli “dzeja dziedē”, taču – jā, dzeja parāda mūsu vājās vietas. Un tieši tāpēc dzeja ir tik vajadzīga.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti