Caur putniem. Literatūras gada balvas dzejas kategoriju sver pērnā gada nominante Gunta Šnipke

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Laiks, kurā caurlūkojams 2019. gada literatūras devums, nav labvēlīgs skaidram izvērtējumam – izmesti no ierastā dienu mutuļa, sagājuši katrs sevī līdz kaulam, nez vai spēsim godprātīgā pacietībā iedziļināties tekstos, kurus nebija skārusi šī jaunā realitāte. Vismaz man bija grūti. Lasot Latvijas Literatūras gada balvai (LALIGABA) nominētos dzejoļu krājumus, reižreizēm pieķēru sevi nelīdzdalīgi maldāmies tekstu tēlainībā, kur valda mistiski sirreālas noskaņas – noburta pasaule. Bet te arī esam – krogi ciet, mājas ciet, pat dievnami ciet – mazgā rokas un ciet! Varbūt dzeja tomēr redzējusi tālāk nekā pirmajā acu mirklī šķitis. Un ir tak šais tekstos gan valodas tuvums, gan cilvēciskās tuvības pieskārieni, gan katram savi pieredzes lauki, kur putnam ieskrieties.

Putna tēls klātesošs visu nominantu darbos – vairāk vai mazāk. Pat ja ļoti maz. Neviļus rodas jautājums – nez, vai balvai nenominētajos 2019. gada krājumos ir tāpat? Un kas katrā laikā daudziem vienlaikus iedod "dienas dzejā" ieliekamas laika zīmes, akcentē tēmas vai formas. Lai atceramies kaut vai iepriekšējos gados daudzu autoru caurraktos privātās un pasaules vēstures slāņus, kādubrīd pēkšņi svarīgās saspēles ar grāmatu noformējumu, kopīgu iegrimšanu intelektuālos vingrinājumus vai vienošanos jaunā vienkāršībā. Pilnīgi noteikti ar to "aplipina" dzīvošanās šauros lokos ap galvaspilsētu. Tiesa, Latvijas dzejas kopainā arvien skaidrāk ieraugāma gan Latgola, gan Kūrzeme, gan citi tēvtēvu novadi, veselīgi bagātinot tekstu genofondu. Pa svētīgai sēkliņai pienes arī citzemju tautieši. Un putni visus vieno. Laikam. Tad parunāsim par putniem.

Stimfālas putni. Tuvi. Bet jāatlaiž. Jānis Hvoinskis "Mūza no pilsētas N." (“Neputns”). No smagām  un blīvām paša dzīves un pasaules kultūras dzīlēm nākošā dzeja it kā nav gaiša, nepavisam nav, bet piesaista ar autora patieso un tāpēc brīvo eksistenci teju klasiskās formas vēstījumā. Pat ja kāds tēls jau kur iepriekš vai pat sen redzēts, Hvoinska dzejā tas nav ne zagts, ne tapināts, bet pamatīgi iepazīts un pieradināts, līdz kļuvis par savējo. Dzejas tembrs vīrišķīgs, atbalss ilga, pasaules skaistums bezgalīgs.

Krītoši putni. Vilk(putn)ači. Naktī. Un visumā. Andris Ogriņš "tā putna diena" (“Jāņa Rozes apgāds”). Vairāki krājuma vērtētāji pauduši, ka galvenais te ir autora kā radītāja (un pat dieva) attieksme pret (un attiecības ar) radāmo un/vai radīto. Kā vienkāršo cilvēka dzīvi dzīvojošai (lai arī ticīgai) personai (lai arī dzejniecei), man šai mistifikācijā daudz nezināmā, toties uzrunā tuvības un ikdienības "momentfoto" un ilgas pēc cilvēcīga siltuma. Tā dusošā sieviete ar puķainajām zeķbiksēm... Dievs, protams, ir visur.  Cilvēkos arī.

Neputns. Nopietni. Kaut izskatās viegli. Jānis Rokpelnis "Tīmeklītis" (“Neputns”). Īsi panti, salīdzinoši nesarežģīta izteiksme, gandrīz vai ikdienišķi vērojumi... Liels jau par to arī skaitās liels, ka prot katru kriksi savdabīgi izgaismot, no netīriem nagiem līdz mākoņiem. Vispārzināmā, Rokpelnim dabiski piemītošā pašironija un sarkasms... Lāgiem savās domās errojos par to, bet tad atkal prātoju, vai mēs maz pieņemtu citādu Rokpelni, ja viņš pēkšņi radikāli mainītos dzejas izteiksmē.

Mājas balodis. Knābī franču ota. Krāsas Ventā. Jānis Vādons "Klusuma forma" (“Pētergailis”). Te nu iesākumā patiesi bija vārds – krājums sasilda ar valodu, kuras plašajā, dažādu ļaužu pienestajā, tomēr mājīgajā telpā kā līdzīgs ar līdzīgu dzīvo gan Ventmalas tuvums, gan mākslas vēsturiskie dziļumi un augstumi, gan cilvēku mīlestība. Garrindu tekstu blīvums jāšķetina nesteidzoties. Klusumā, kā paša autora vēlēts.

Ligzdotāji. Atrod un zaudē. Vij no jauna. Sandra Vensko "Pieres vieta" (“Dienas Grāmata”). Sandru paīzstu sen, viņas dzejas raksturu, kā šķita, arī. Skatot kopā ar pārējiem nominantiem, izgaismojas savdabība – visi šie skrapsti un čaumalas, gliemežvāki un sniegpulksteņi... Sava daba, jā. Pieredzēta un piedzīvota, tāpēc dabiska. Krājumu no citiem atšķir arī tēmu loks – dzimtas un tautas dzīves liktenīgie pavērsieni, bijīga sievietes mīlestība, vīrieša spēks... un vājums.

Saskarsme ar nominantu tekstiem lika gan strīdēties un dusmoties, gan priecāties un tīksmi nopūsties, tomēr katarsi neraisīja neviens. Bet jājautā, vai tikai ar manu katarsi dzejas vērtība sverama. Pārsteigums gan ir iepriekš publiski salīdzinoši maz pieminētās Sandras Vensko grāmatas nominēšana. Patīkams pārsteigums. Skumdina, ka "aiz strīpas" palicis Valentīna krājums "Melna ir tikai jūra" (“Literatūras kombains”). Tam gan būtu vieta citā – debijas – kategorijā. Te nu laiks parunāt par vērtēšanu vispār. Mierīgi parunāt.

Kurš labākais? Kas par savādu jautājumu – naglas vai adāmadatas?

Būdama arhitekte, esmu sabijusi vairākās projektu konkursu žūrijās. Nekad visi nav un nebūs apmierināti ar izvēlēm. Vienmēr kāds tiks atzīts par nepamatoti neatzītu. Jo katrā ekspertu komandā ir dzīvi cilvēki. Un ārpus tās – arī dzīvi. Neatkarīgi no profesionālās orientācijas. Šogad būs grūti izvēlēties. Kā allaž. Gribētos tikai, lai ņemšanās ap un par LALIGABu saņemtos līdz savstarpēji cieņpilniem argumentiem, kas iepriekš ne vienmēr izdevies. Jā, pat racionāli programmētie arhitekti savstarpējos komentāros reizēm aizdragā gaužām tālu aiz labā toņa robežām. Jo visi ir cilvēki. Cunftes publiskā tēla labad tomēr derētu iekopt literāri izturētu domapmaiņu.

Patiesībā šis laiks kā vēl nekad asina pārdomas par dzejas jēgu un svaru, pašreizējo veselības stāvokli un turpmākajām izredzēm. Var jau atkārtot senzināmo Manuskriptu Nedegamības likumu, bet ir izpētīts, ka no degošām mājām ļaudis vispirms glābj vērtīgāko, instinktīvi dodot priekšroku senču fotogrāfijām, ne... Pat ne dārglietām. Elementāri – jaunu vecvectēvu par naudu nenopirksi, viņš ir vienā eksemplārā. Kāds tam sakars ar dzeju? Dzejā viss jau pateikts, un tāpēc viss jaunrakstītais ir nolemts būt par senzināmā variācijām? Man tuvāks J. Petera "Es tevi mīlu. Viss ir bijis jau -/ šis roku mulsums, divi elpas blaku,/ bet dzirdējusi pasaule vēl nav,/ kā tieši tev un tieši es to saku.". Runa nav par Petera dzejas tematiku vai formu. Runa ir par vienkāršo "tieši tev un tieši es". To kaut kā vienmēr var just. Un tad trāpa. Iespējams, paliekoši.      

KONTEKSTS:

Latvijas Literatūras gada balva (LALIGABA) ir nozīmīgākais gada notikums literatūras nozarē Latvijā, tas nodrošina literāro darbu profesionālu izvērtējumu un atzinības izteikšanu autoriem par izcilākajiem darbiem, kuri gada laikā publicēti Latvijas rakstniecībā.

LALIGABA balvu ieguvējus aizklātā balsojumā noteiks ekspertu komisija, un laureāti tiks paziņoti īpašā LALIGABA balvu pasniegšanas “literatūrē”, kas būs skatāma kanālā LTV1 30. aprīlī pulksten 21.05. Balvu ieguvēji saņems dizaina studijas "Mājo" veidoto LALIGABA lampu un naudas balvas.

Šā gada LALIGABA sauklis "Vienā elpas vilcienā" iemieso ideju par literatūru kā aizraujošu brīvā laika pavadīšanas iespēju un arvien pārsteidzošu radošā kustībā esošu procesu, kas līdzinās vilciena reisiem, kas dodas dažādos maršrutos, atklājot arvien jaunas pieturas un galamērķus.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti