Ārpus politikas. Par krievu literatūras tulkošanu – saruna ar Lāsi Vilku

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem un 8 mēnešiem.

Visā valstī viņu ir apmēram piecpadsmit – to, kuri tagad tulko literatūru no krievu valodas latviešu valodā un būtībā rada priekšstatu par mūsdienu krievu dzeju un prozu. Diploms tam nav nepieciešams; teiksim, jaunu dzīvi Peļevina “Čapajevam un Tukšumam” (“Чапаев и Пустотa”) deva Liepājas rokeris Emīls Dreiblats, savukārt Leonīda Cipkina lieliskais romāns par Dostojevski “Vasara Bādenē” (“Лето в Бадене”) parādījās latviešu valodā, pateicoties filozofam Uldim Tīronam. Bet Rus.lsm.lv uz sarunu par tulkošanu no krievu uz latviešu valodu aicināja Siguldas Valsts ģimnāzijas skolotāju Lāsi Vilku.

Viņas tulkojumā latviešu valodā iznākušas gandrīz visas Svetlanas Aleksijevičas grāmatas; viņa arī vietējiem lasītājiem atklāja Jūlijas Jakovļevas staļinisko noir. Lāsei Vilkai tā ir pirmā intervija mūžā, bet Rus.lsm.lv – iespēja uzdot jautājumus cilvēkam, kurš rada krievu valodas vidi tur, kur tās nav pat tuvumā. Turklāt ne tikai sev.

Uzziņas vietā

Praktiski visas Latvijas izdevniecības izdod krievu grāmatas latviešu tulkojumā, bet reti kura publisko katalogus, tāpēc Rus.lsm.lv apkopojums droši vien būs nepilnīgs.

Tomēr redzams, ka izvēle ir plaša.

Borisa Akuņina, Aleksandras Mariņinas, Darjas Doncovas, Daņila Korecka, Tatjanas Ustinovas, Jeļenas Mihailovas, Tatjanas Poļakovas detektīvi, Sergeja Lukjaņenko fantastika. Praktiski visi Viktora Suvorova darbi. Borisa Ņemcova, Irinas Hakamadas, Aleksa Dubasa, Aleksandra Vasiļjeva grāmatas.

Dzejas krājumi.

Viktors Peļevins, Vladimirs Sorokins, Ludmila Uļicka, Pjotrs Vails un Aleksandrs Geniss. Narinē Abgarjana, Viktorija Tokareva, Linora Goraļika, Dina Rubina, Anna Matvejeva, Anna Starobiņeca. No jaunmodīgā – Janas Vagneres “Vongezers” (“Вонгозеро”), Aleksandra Cipkina “Nepielūdzamas sievietes” (“Женщины непреклонного возраста”), Grigorija Služiteļa “Savēlija dienas” (“Дни Савелия”).

No tā, ko grūti iedomāties tulkojumā – Mihaila Šiškina “Vēstulnieks” (“Письмовник”) un Jevgeņija Vodolazkina “Laurus” (“Лавр”).

Un jau pavisam pārsteidzoši, ka latviešu valodā parādījušies Viktora Šklovska memuāri “Sentimentālais ceļojums” (“Сентиментальное путешествие”) (dzejnieka Edvīna Raupa tulkojumā) un Oļega Dormana “Nots” (“Нота”), kas vetīta satriecošajam mūziķim Rūdolfam Baršajam (izdevējas un redaktores Renātes Punkas tulkojumā).

Ko neizdevās atrast: Leonīda Juzefoviča, Tatjanas Tolstajas, Dmitrija Gluhovska, Aleksandra Terehova, Alekseja Saļņikova, Marinas Stepnovas, Guzelas Jahinas, Dmitrija Bikova un Alekseja Ivanova darbus. Katrs jauns šo literātu teksts piesaista lielu krieviski lasošo uzmanību. Latviski nav arī Slavas Se sacerējumu.

Lāse Vilka: Tulkoju kopš 2005. gada. Viss sākās ar televīziju, un visvairāk kā tulkotāja es līdz šim laikam strādāju tieši tur. Grāmatas bija pēc tam. Atceros pat savu pirmo filmu  – “Заклятый друг”. Pēc tam man pateica – tu deri, nāc, parakstīsim papīrus. Bijis pilnmetrāžas kino, bijuši seriāli, no nesenajiem – “Okšķeris” (“Нюхач”), tagad – šie smieklīgie “Ivanovi-Ivanovi” (“Ивановы-Ивановы”). Televīzijā ir ļoti interesanti, īpaši, kad jātaisa subtitri, tad es varu diezgan brīvi izturēties pret valodu, galvenais – izteikt jēgu un iekļauties rindiņas garumā. Tāds bezgalīgs rēbuss.

Maša Nasardinova: Vai pēc izglītības esat filoloģe?

Esmu skolotāja. Vecāki gribēja mani izaudzināt par mūziķi, bet neizdevās, izrādījos neperspektīva. (Smejas.) Bet ar valodām izdevās. Valodas – tā mums vispār ir ģimenes lieta. Vectētiņš no mātes puses bija poliglots, tēvocis 50.–60. gados pat mācījās esperanto, patstāvīgi… Es devos mācīties Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultātē, domāju, kuru valodu izvēlēties – krievu vai vācu. Izvēlējos krievu, jo domāju, ka vācu valodas specialitātē varu neiestāties. Bet tas bija padomju laiks, 84. gads, biju pedagoga meita, neiestāties nedrīkstēja. Liktenis… Bet arī no vācu valodas nekur projām netiku, pēc dažiem gadiem tā atkal bija klāt.

Bet no kurienes jums Maskavas izruna?

(Smejas.) Ne no kurienes. Nav ne jausmas.

Esmu pilnīgs latviešu bērns, Valmieras meitene.

Vēl smieklīgāk – mums Siguldas Valsts ģimnāzijā ir sadarbības projekts ar Vāciju, tagad mēs, protams, esam to apturējuši, mēs taču nevaram braukt viens pie otra, tas ir bīstami, bet, ziniet, kad es ar vācu kolēģiem pirmo reizi sāku runāt vāciski, man tūlīt pat pajautāja – bet no kurienes jums šveiciešu izruna? Ak tu mīļais Dievs! Es taču ne Vācijā, ne Šveicē nekad neesmu dzīvojusi! (Smejas.) Un ari Krievijā ne!

Krievu valodu mācījos smilšu kastē, man bija pieci gadi, meitenīte bija atbraukusi no Donbasa, viņai arī bija pieci gadi, viņa zināja tikai krievu valodu, es pratu tikai latviešu valodu, taču mēs abas ļoti gribējām draudzēties, un pēc divām nedēļām viņa runāja latviski, bet es – krieviski.

No tā viss arī sākās.

Vai atceraties savu debijas grāmatu – pirmo no tām, kuru iztulkojāt?

Jā, protams. Tā bija Svetlanas Aleksijevičas “Černobiļa. Lūgšana” (“Чернобыльская молитва”). Turklāt par Aleksijeviču tolaik neviens īpaši nerunāja. Vienkārši tuvojās avārijas gadadiena, bet ziniet, kā mums top tulkojumi? Izdevniecības mēģina uztaustīt, kur būs peļņa. Tātad tās izrēķināja – ja reiz būs katastrofas 25. gadadiena, tad ir īstais laiks izdot grāmatiņu.. Bet šis tulkojums man tika it kā pats no sevis. Viena no manām bijušajām skolniecēm ieraudzīja manu uzvārdu titros, lai gan tur tas patiešām ir jāpamana, tas ir redzams mazāk nekā sekundi, bet dažkārt reklāmas dēļ to vispār izgriež. Taču viņa to ieraudzīja, saprata, ka es tulkoju (man tas vienmēr paticis, arī tad, kad es strādāju tikai skolā), piezvanīja uz televīziju, uzzināja manus kontaktus. Mēs ar viņu toreiz pat netikāmies, bet tieši viņa ieteica izdevniecībai vērsties pie manis. Man iedeva teksta lappusīti izmēģinājumam, un es to iztulkoju, aizsūtīju… Viss, jūs mums derat, ķerieties pie darba. 

Vai Nobela prēmijas piešķiršana Aleksijevičai jums bija negaidīta?

Droši vien. Tā iznāca, ka esmu iztulkojusi četras no piecām viņas grāmatām, un man vienmēr šķitis, ka to, par ko viņa raksta, pa īstam spēj saprast diezgan maza daļa cilvēku. Tie, kuri zina, kas bija padomju vara un kāda bija tās rīcības loģika. “Mani” vācieši ir no Austrumvācijas, viņi saprot.

Taču tie, kuri par to spriež tikai pēc grāmatām, droši vien īpaši iedziļināties nespēj. Vai tomēr spēj? Nezinu.

Vai sazinājāties ar autori?

Personīgi ne. Kad radās kādi jautājumi, mēs sarakstījāmies pa elektronisko pastu, taču tas bija pirms Nobela prēmijas. Bet pēc tam, kad tulkoju “Pēdējos lieciniekus” (“Последниe свидетели”) un mums ar redaktori radās nelielas domstarpības, es uzrakstīju Svetlanai vēlreiz, un man jau atbildēja viņas sekretāre. Starp citu, viss atrisinājās ļoti ātri… Vispārīgi runājot, nav tādas prakses, ka rakstniekam noteikti būtu jābūt pazīstamam ar cilvēku, kurš tulko viņa tekstus. Protams, ir lieliski, ka esmu tikusies ar Mihailu Kaziņiku (tā bija tikai mana iniciatīva), ka esam sarakstījušās ar Jūliju Jakovļevu, autori vienmēr ir pretimnākoši, kad runa ir par darbu, taču īpaša draudzība man neizdodas.

Varbūt tā arī ir labi? Rakstnieki, tāpat kā visi mākslas cilvēki, ne vienmēr cilvēciski ir tikpat diži kā viņu darbi. Vai jūs – gan no malas, gan procesa iekšpusē – redzat saistību starp, teiksim tā, autora ideoloģisko platformu un to, kādās valstīs viņu izdod? Nosacīti runājot, vai Zaharam Priļepinam ir izredzes tikt tulkotam Latvijā?

Domāju, ka izdevējam svarīgākais ir, lai grāmata tiktu pirkta. Tomēr es par to varu spriest tikai pēc savas prakses, taču tā nav tik bagāta, aiz muguras ir tikai 10–11 grāmatu. Pašlaik es sadarbojos ar “Latvijas Medijiem”, ar Jūliju Dibovsku, kura vada vēstures nodaļu, – tur, es domāju, skatās ne tikai uz biznesa perspektīvām, tomēr ir vēlams, lai grāmata dotu ieņēmumus..

Bet ieņēmumi ir, ja grāmata nav pretrunā ar vietējo sabiedriski politisko diskursu.

Droši vien. 

Ziniet, pirms vairākiem gadiem biju koncertā Gruzijā, un galvenais varonis, iepazīstinot ar Krievijas solistu, teica zālei – piedodiet, ka runāju Putina valodā. Vai jūtat tādu pašu attieksmi šeit – ka krievu valoda ir Putina, nevis Puškina valoda?

Paldies Dievam, nē. Ģimnāzijā – noteikti ne. Es nesaskatu tādu tendenci.

Esmu dzirdējusi par atsevišķiem gadījumiem, kad bērns, negribēdams mācīties, saka – principiāli negribu mācīties krievu valodu.

Taču to pašu esmu dzirdējusi arī par vācu valodu – tā teikt, negribu mācīties fašistu valodu. Pati ne ar ko tādu neesmu saskārusies.

Zinu vienu: politika – tas ir briesmīgi.

Bet kurš tagad mācās krievu valodu latviešu skolās? Bērni no jauktajām ģimenēm? Un vai skolēnu jums nekļūst mazāk un mazāk?

Teikšu tā. Krievu valoda mums ir otrā svešvaloda līdzās vācu (pirmā, protams, ir angļu), klases un grupas ir diezgan pilnas, to skolēnu skaits, kuri izvēlas krievu valodu, pēdējos gados nemainās. Lūk, deviņdesmitajos, kad kļuvām neatkarīgi, patiešām bija straujš kritums, un toreiz otro reizi iestājos universitātē, jau Svešvalodu fakultātē, mācījos ģermānistiku, taču, protams, neklātienē.

Septiņus gadus pēc tam nostrādāju par vācu valodas skolotāju, bet atgriezos pie krievu valodas mācīšanas.

Lozungs par to, ka mēs esam tilts starp Austrumiem un Rietumiem, uzradās… bet tagad atkal ir pazudis. Taču tāds bija, bija savulaik.

Vai ģimnāzijā strādājat pēc dvēseles aicinājuma vai arī tā ir dzīves nepieciešamība? Vai var izdzīvot tikai no tulkojumiem? 

Nē, nevar. Atkārtošos – es nevaru runāt visas tulkotāju brālības vārdā, taču gadījumi, kad cilvēks nopelna iztiku tikai ar tulkojumiem, ir liels retums. Bet, ziniet, es arī negribētu sevi veltīt tikai tulkojumiem.

Literatūras tulkotājs savā būtībā ir vientuļš cilvēks.

Nemēdz būt tā – man tagad ir brīvas desmit minūtes, mazliet patulkošu. Nē. Tāds saraustīts darbs neizdosies. Jāsakoncentrējas. Tikai tam, lai iedziļinātos tekstā, man vajadzīga vairāk nekā pusstunda. Bet cik ilgi to var izturēt – strādāt mājās, klusējot, nekustoties, atslēdzot telefonu, norobežojoties no pasaules? Nē, man ir vajadzīga dzīvā enerģija, kāda mutuļo skolā. Un, tā kā pārstāvu skolotāju dinastiju, tad ar lepnumu saku – es cienu savu profesiju, man patīk skatīties, kā aug un attīstās bērni, vērot viņu progresu, kādi viņi atnāk un kādi aiziet, priecāties, ka viņu bagāžā ir daļa manis un to zināšanu, kuras viņiem esmu devusi… 

Vārdu sakot, man ir ļoti labi no tā, ka varu apvienot pedagoģiju un literāro darbību. Bet – izņemot pagājušo mācību gadu, kad patiešām varēja sajukt prātā.

Agrāk bija tā – nostrādāju ģimnāzijā, atnācu mājās nogurusi, atpūtos (stundu laikā es taču visu laiku stāvu, man nepatīk strādāt sēžot), apsēžos tulkot. Bet no marta bija tā – no rīta sēžu skolā pie datora, pēc tam atkal sēžu!

Mans kaimiņš Valdis laiku pa laikam klausās Grigoriju Ļepsu tieši tāpat kā es, piemēram, klausos Renāru Kauperu. Krievu filmas, seriālus, izrādes skatās daudzi latvieši. Bet vai krievu literatūra, pēc jūsu novērojumiem, ir kaut nedaudz ienākusi latviešu ikdienā? Kaut vai detektīvu līmenī?

Nē. Diemžēl. Mēs pat skolā tagad maz ko mācāmies. Jo valodas prasmes līmenis, kas mums jāsasniedz, B1, lielu literatūras tekstu lasīšanu neparedz.

Ir Paustovskis, ir fragmenti no citu rakstnieku darbiem, bet nez vai es ar skolēniem varu mēģināt ķerties klāt kaut kam nopietnam, neadaptētam. Tās tad ir mocības gan man, gan viņiem. Tāpēc – nē. 

Vai, jūsuprāt, mūsdienu krievu literatūra ir labi pārstāvēta latviešu tulkojumos vai tomēr nepietiekami? Kādu grāmatu jums personīgi trūkst izdevniecību katalogos? 

Ak, jūs tomēr uzdevāt šo jautājumu. Es zināju, ka jūs to uzdosiet, es no tā baidījos. Būsim atklāti – šajā ziņā neesmu eksperte. Ar manu slodzi laika tam, lai lasītu kaut ko, kas tieši neattiecas uz darbu skolā vai uz tulkojumiem, vienkārši neatliek. Diemžēl. Saprotu, ka jūs ar to sarūgtināšu. 

Bet kuri latviešu teksti vienkārši noteikti ir jāiztulko krieviski?

Klasika praktiski visa jau ir iztulkota. Jaunākā literatūra – neesmu pārliecināta, ka tā būtu interesanta krievu lasītājam. Bet romānu sērijai “ Mēs. Latvija, XX gadsimts” manuprāt, ir visas iespējas gūt panākumus, jo tajā tik labi parādīts, kas ar mums XX gadsimtā notika… Ne ar mums, protams, ar cilvēkiem…

Bet – ziniet ko? Manuprāt, to Maija Burima vienā no savām lekcijām pareizi pateica – nedomājiet, ka tur, ārzemēs, kādu, izņemot varbūt saujiņu profesionāļu, daudz interesē latviešu literatūra. Parastais cilvēks – viņu arī sava literatūra ne pārāk interesē. 

Nē, viņš tai ar acs kaktiņu seko, kaut ko lasa, zina, taču kāpēc vēl svešo?

Droši vien galvenā problēma ir tieši tajā, ka kopumā samazinās interese par kultūru.

Par to arī Mihails Kaziņiks rakstīja “Ģēniju noslēpumos” (“Тайны гениев“), ko es tulkoju: vai esat pārliecināti, ka cilvēki, nopelnījuši naudu, tieksies pēc kultūras? Daudzi taču agrāk uzskatīja – sāksim dzīvot pārticībā, un pie mums būs kulturāla tauta. Nē, tā neiznāk. Un to ir rūgti apzināties.

Gribēju jautāt – vai var tulkot mūsdienu krievu literatūru, neesot mūsdienu krievu runātās valodas vidē, bet pēc tam atcerējos, cik krievu rakstnieku – no Sorokina un Peļevina līdz Akuņinam, Iļičevskim, Šiškinam, Goraļikai, Rubinai – šodien dzīvo ārpus Krievijas. Un tomēr – vai jums nešķiet, ka krievu valoda mainās tik strauji, ka tai gandrīz vai jāskrien pakaļ? 

Jā – lai gan tādēļ, lai tulkotu no krievu valodas latviešu valodā, labāk jāzina latviešu nekā krievu valoda. Tas ir paradokss, un tomēr mērķvaloda, tulkojuma valoda ir galvenā. Krievu valodas attīstībā mani pārsteidz anglicismu daudzums. Ar to satopos pastāvīgi – veselus teksta slāņus, veselus vārdu masīvus grūti nosaukt par krievu, taču tos iepin valodā, lieto locījumos…

Man šķiet, tādēļ, ka krievi tagad dzīvo visā pasaulē, veidojas tāds kā universāls, vienkāršots valodas variants, un tā jau noteikti nav Puškina vai Ļermontova valoda.

Tieši tāpat, kā tai it kā angļu valodai, kurā visur runā, nav saistības ar Šekspīra valodu… Taisnību sakot, tam iet cauri visas lielās valodas. Bet nelielās valodas, gluži pretēji, visādi cenšas sevi aizstāvēt. Es taču mācu arī latviešu valodu, un mūsu pats svarīgākais uzdevums skolā ir valodu sargāt un nepiesārņot…  

Ko jums ir visgrūtāk izskaidrot tulkojumos, bet kas ir skaidrs pat bez vārdiem?

Stāsti par to, ko mēs visi kopā esam pārdzīvojuši, – lūk, to droši vien ir viegli tulkot. Bet to es saku par savas paaudzes cilvēkiem. Maniem bērniem tas ir svešs. “Mamma, pat nesāc!” Viņi negrib dzirdēt par padomju laiku, jaunatnei tas nav interesanti. 

Bet es taču zinu, kas ar mūsu tautu notika XX gadsimtā, kādas izvēles priekšā bija cilvēki, kādas bija viņu attiecības ar varu…

Es bieži domāju par vecmāmiņu. Viņa dzimusi 1910. gadā, bet pēc tam bija sacelšanās, Pirmais pasaules karš, revolūcijas, neatkarīgā Latvija, dzima bērni, pēc tam atkal karš un viss pārējais, – kā vispār to visu varēja izturēt? Un tev visu laiku jāpiemērojas vienkārši tāpēc, lai izdzīvotu, paēdinātu ģimeni, nostādītu uz kājām bērnus…

Atceros arī vectētiņu. Viņš bija pedagogs Alūksnes apriņķī, un, kad pēc Otrā pasaules kara bija jāatjauno skolas darbs, viņu uzaicināja, lai gan viņš jau bija ļoti vecs. Un, lūk, pirmais izlaidums, jāizsniedz atestāti, bet kā lai tos izsniedz, ja viss tikko mainījies – padomju vara ir, bet ģerboņa nav? Un tad vectētiņš devās uz savu kabinetu, izņēma no seifa cara laika ģerboņa zīmogu ar ērgli. Pateica – krievu paliek krievu – un apzīmogoja visus papīrus… (Smejas.) Bet – ņemiet vērā – es nezinu, vai tā ir patiesība vai leģenda!

Vārdu sakot, man paveicies. Vienmēr esmu tulkojusi materiālu, kas man bijis saprotams.

Bet kad jūs pēdējo reizi bijāt Krievijā?

Pirms gadiem pieciem. Aizbraucu uz Pēterburgu, klīdu pa Ņevas prospektu un kaifoju, piedodiet… Vienkārši nevaru atrast piemērotāku vārdu… (Smejas.) Biju tik laimīga… Baudīju… Ļoti gribas vēlreiz tur nokļūt… Mums universitātē otrajā kursā bija divu mēnešu stažēšanās Pleskavas Pedagoģijas institūtā, lielisks laiks, jaunība… Pa gaiteņiem vel staigāja Jurijs Lotmans, mēs uz viņu skatījāmies kā uz brīnumu, kā uz dzīvu leģendu…

Bet Maskavu īsti neesmu redzējusi. Lai gan esmu tur bijusi daudz reižu, dažkārt trīsreiz nedēļā – kad studentes gados strādāju celtnieku vienībā par vilciena pavadoni…

Krievija grāmatās un Krievija īstenībā – vai tās ir divas dažādas valstis vai tomēr viena?

Ziniet, starpība ir. To dzīvo, neizdomāto, vienkāršo, īsto, ko redzi savām acīm, nez vai var izteikt vārdos.

Bet vai atšķirības mentalitātē starp krieviem un latviešiem izjūtat?

Protams. Īstie krievi, no Krievijas, kuri bijuši manā dzīvē, ir ļoti silti, ļoti viesmīlīgi cilvēki, ļoti atvērti. Kad vēl padomju laikā braucām uz Ļeņingradu, dzīvojām apbrīnojamā ģimenē, pie tēvoča drauga vecākiem. Kā viņi mūs uzņēma! Viņi mums plaši atvēra sava mājokļa durvis. Mazgājiet rokas, vakariņosim! Katru vakaru! Bet kas mēs viņiem bijām? Nekas mēs viņiem nebijām. Lūk, šī sirsnība man iespiedusies atmiņā uz visu mūžu. Taču es saprotu, ka krievi, kuri dzīvo šeit (pareizāk sakot nevis krievi, bet tie, kuri saziņai izmanto krievu valodu) ir jau nedaudz citādi. Globalizēti.

Jā, mūsu dzīvē ir ienācis šis vārds – globalizācija. Īsts latvietis, zemnieks – pamēģiniet saskatīt viņu mūsdienu pilsētniekā.

Jā, tas viņā, protams, ir. Taču stereotipi mainās acu priekšā, nesenā pagātne paliek pasakās un leģendās… 

Bet, ziniet, es taču ar krieviem reti tiekos, ja godīgi. Dažkārt man pat ir interesanti, kāda būtu bijusi mana dzīve, ja es būtu strādājusi tur, kur ir krieviska vide. Jo tūlīt pēc universitātes sāku strādāt par skolotāju Krimuldas skolā, būtībā – lauku skolā, pēc tam mācīju Murjāņos, tagad – Siguldas ģimnāzijā. Te krievu nav, un, ja viņi pat ir, tad maksimāli iekļauti latviešu dzīvē. Un, starp citu, tieši tādēļ bērniem ir ļoti grūti apgūt krievu valodu. Mēs ar kolēģiem brīnāmies – kurš, nu kurš izstrādā visus šos eksaminācijas un pārbaudes darbus skolēniem?! Jo, ja pie mums kāds labi runā krieviski, tad viņš ir padzīvojis Rīgā. Droši vien Liepājā, Ventspilī, Daugavpilī, Olainē situācija ir cita. Bet siguldieši krievu valodu tikpat kā nedzird. Nu kur? Kur?! Bet, kad vajag iekārtoties darbā, tad skrien mācīties. Lai gan mācīties valodu bez saiknēm ar to nav viegli… Mēs ar kolēģiem runājam krieviski, lai praktizētos, tīri treniņam…

Un es domāju, ka būs tāds vilnis, būs intereses kritums, jo jaunā programma, kas tagad parādījusies, paredz tikai divas krievu valodas stundas nedēļā no ceturtās klases līdz vienpadsmitajai. Protams, nezinu, kā izskatīsies eksāmens, ko no mums prasīs… Pagaidām baudīsim to, kas ir.

Jūsu uzvārds krieviski būtu Volkova, bet skan - вилка

Jā! Skolotāja Vilka, учительница Дакшиня! (Vārdu spēle: krievu valodāвилка” nozīmē “dakšiņa”. – Red.)

Ko jūs darāt, ja tikpat neprognozējamas lietas notiek, tulkojot uz latviešu valodu?

Mokos! (Smejas.) Patiešām, mēdz būt gadījumi, kad plēsies kaut pušu… Nesens piemērs: tulkoju “Ivanovu-Ivanovu” piekto sezonu, tajā viens no seriāla varoņiem iemīlējies meitenē Ņinā. Viņš strādā tirgū, tur pārdevēji sauc олеНина! СолоНина! СвиНина! (Brieža gaļa, sālīta gaļa, cūkgaļa! – Red.) Bet viņš visu laiku dzird – Ņina, Ņina, Ņina… Nu nav taču iztulkojams! Bet “Greizais spogulis” (“Кривое зеркало”)? Tas taču vispār ir neiespējami. Turklāt televīzijā tulkošanai laika nav nemaz tik daudz. Un, kad es tikko biju sākusi tur strādāt un mēģināju katrai frāzei atrast literāru iemiesojumu, man teica – nevajag, titru izlasa dažās sekundēs, šis nianses neuztver, galvenais – saglabāt jēgu. Bet literatūrā sarežģītās vietas atstāju vēlākam, lai padomātu.

Jūs zināt šo principu – galvenais ir skaļi pateikt savas problēmas, tad vai nu nāks atbilde, vai atradīsies aizvietojums.

Ar komēdijseriāliem, protams, nav viegli, bet vismaz jautri. Bet, kad jūs tulkojat ļoti sāpīgu, smagu literatūru – Šalamovu, Aleksijeviču, vai protat emocionāli atkāpties? Vai arī tas tekstam nenāk par labu?

Ak… Ziniet, daļu Šalamova “Kolimas stāstu” (“Колымскиe рассказы”) es tulkoju vasarā, jūrmalā, atvaļinājumā. Īpaši izbrīvēju laiku šai grāmatai… un jutos pilnīgi iztukšota.

Tu lasi un tulko par to, kā cilvēks aukstumā un badā mirst, bet pats sēdi saulītē, paēdis, padzēris, dzīve visapkārt ir skaista. Un tev ir bail. 

Pārsteidzoši, kā es vispār tiku galā. Jā, pēc idejas jāatvirzās no sevis, no liekām emocijām. Bet mēdz būt dienas, kad tas ir vienkārši neiespējami. Neizdodas. Un tad viss ir garām. Vienīgais veids ir pārplānot savu darbu, nodarboties ar kaut ko citu. Citādi nevar.

Bet kuru autoru jums visvairāk patīk tulkot? Kurš šķiet vistuvākais?

Es ar katru grāmatu pavadu kādu dzīves daļu, šajā laikā jebkura grāmata kļūst pietiekami tuva – ja ne emocionāli, tad enerģētiski. Bet droši vien visinteresantākais darbs bija ar Kaziņika “Ģēnija noslēpumiem”, es par savu muzikālo izglītību biju jau krietni piemirsusi, bet te viss kļuva tik dzīvs. Es ļoti daudz klausījos – Bahu, Mocartu, citus klasiķus. Pateicoties Kaziņikam, jā. Tādi cilvēki, tādas grāmatas dod iedvesmu. Es klausījos Kaziņika uzstāšanās šeit, Rīgā, pirms pandēmijas viņš taču katru gadu brauca šurp ar lekcijām. Cilvēki pie viņa tiecas, cilvēki gaida tādas sarunas, alkst, lai viņiem liktu domāt par to, kas notiek apkārt un kas dzīvē ir galvenais. Vai visi, nezinu, bet vismaz kāda daļa.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti