Grāmatu misionāra Valtera Dakšas vārds pēdējos desmit gados kļuvis pazīstams daudziem. Jau pusaudža gados viņam bija tūkstošos mērāma grāmatu kolekcija, un laika gaitā viņš kļuvis arī par laikmetīgās literatūras un avangarda grāmatu izdevēju. Pirms diviem gadiem tam pievienojās arī literārais mēnešraksts "Avīzes Nosaukums". Žurnāla komanda esot jokojusi – sākumā reizi mēnesī, pēc tam reizi nedēļā un beigās jau reizi dienā. Un tā nu pienākusi kārta iknedēļas "Mākslas Žurnālam".
"Mūsu radošā komanda ir kolorīta, jo visi esam ļoti atšķirīgi. Un tieši šī atšķirība palīdz žurnālam tapt. Mēs esam gan dažādas personības, gan dažādi profesionāļi – kurš maketē, kurš dizainē, kurš fotografē, kurš ir kārtīgs un rūpīgs, kuram ir domas lidojums… Tas viss kaut kā sasienas kopā un top par īstenību. Žurnāls dzima strīdos, jo dibinātāji bija jāpārliecina, ka reizi nedēļā izdot žurnālu ir prātīgi, un tas nenācās viegli, bet es viņus pārliecināju! Dibinātāju kompānijā bija gleznotāja Zīle Ziemele, rakstnieks Vladis Spāre, fotogrāfs un dizainers Kristians Rozītis un es," stāsta Valters Dakša.
Pārliecināt par laika vērtību
Jautāts, kā viņš pārliecināja pārējos, viņš atklāj: "Tas bija strīds uz stundām trim! Īsā versija ir par laika vērtību. Ka mūsu laiks ir vērtīgs un mums apkārt dzīvo ļoti daudz interesantu cilvēku, kuri ir pelnījuši, lai tieši viņiem uzgriež to prožektoru un viņi parādās gaismā ar saviem darbiem. Māksliniekus nereti intervē dažādi preses izdevumi, bet aizmirst šīm intervijām pielikt mākslas darbus. Mēs vēlamies, lai šo žurnālu var skatīties un uzzināt par māksliniekiem, lasot intervijas ar viņiem, gan redzēt viņu darbus. Jo ne visi var izstaigāt aktuālās izstādes, tāpēc ir svarīgi vienot sabiedrību un māksliniekus, kult to sviestiņu."
Katrs žurnāls būs veltīts konkrētam māksliniekam. Saturā – īss ievads, mākslinieka biogrāfija, saruna ar viņu, bet galvenais uzsvars – paši mākslas darbi.
Būs žurnāli kā izstādes, žurnāli, kas ļaus ieskatīties mākslinieka darbnīcā, un būs arī autori, kuri savu žurnālu īstenos kā mākslas darbu, stāsta žurnāla redaktore, gleznotāja un mākslas skolotāja Zīle Ziemele: "Mēs izvēlējāmies kā pirmo uzrunāt Māri Subaču – autoru, ko vajadzētu zināt ikvienam latvietim, jo viņš ir tāds ļoti latvisks mākslinieks. Gribējās par viņu vairāk pastāstīt citiem. Liekot saturu kopā, es tagad saprotu, ka galīgi nav tā, ka visi zina Subaču, kaut arī viņa zīmējumi ir sastopami viskautkur – daudziem mājās, arī uz krūzītēm un celtniecības objektu fasādēm. Rokraksts ir ļoti vienkāršs – savā ziņā it kā bērnišķīgi zīmējumi, bet tēmas, par ko Māris runā, ir specifiskas un ļoti dziļas. Šajā pirmajā numurā lielā tēma ir zīme. Viņš pievēršas dažādām diemžēl nelāgi izmantotām zīmēm – kāškrustam, padomju laiku simboliem, bet parāda tās zīmes no cita skatupunkta, no pamatjēgas. Domājot par to, kā režīmi izmanto šo simboliku, viņš mēģina nonākt pie satura pamata. Par to es arī gribēju runāt."
Plānots, ka katru mēnesi iznāks trim autoriem veltīti žurnāli un viens teksta izdevums, kas veltīts tā mēneša autoriem un viņu praksei.
Jau zināms, ka nākamo autoru vidū būs Krista Dzudzilo, KIWIE, Paulis Liepa, Sabīne Vernere un citi. Savukārt par teksta žurnālu viesredaktoriem uzrunāti Auguste Petre, Ingrīda Burāne, Kaspars Vanags un vēl vairāki mākslas zinātnieki.
Vērts maksāt un cīnīties
Atbalstītāji ir žurnāla abonenti un Valtera Dakšas izdevniecības klienti, saka izdevējs, kurš pašlaik ir arī Valsts aizsardzības dienesta karavīrs: "Mēģinājām piesaistīt arī mecenātus, bet tas ir diezgan sarežģīti. Pat ja tev ir laba ideja, cilvēki ir diezgan aizdomīgi, vai tiešām tu to varēsi īstenot. Rīkojām Mecenātu vakaru, kurā savācām tieši 330 eiro – vienu abonementu un vienu ziedojumu. Bet mēs to varam īstenot, jo esam drosmīgi un maksājam paši par to – gan ar savu laiku un darbu, gan naudu. Žēl, ka Valsts aizsardzības dienesta karavīram tik maza alga!"
Izdevēji īpaši cer, ka žurnāls sasniegs mākslas skolu audzēkņus un pasniedzējus, sniedzot ieskatu laikmetīgajā mākslā, kas reģionos ir maz pieejama, un aicina interesentus dāvināt "Mākslas Žurnāla" abonementu kādai no Latvijas mākslas skolām. Laikā, kad arvien vairāk informācijas pārceļas uz elektronisko pasauli, "Mākslas Žurnāla" izdevēji saskata lielu vērtību tieši taustāmā, drukātā žurnālā un cer, ka tas veicinās plašāku izdošanas kustību, saka Zīle Ziemele un Valters Dakša.
"Lai mākslinieki vairāk izdotu savus mākslas darbus katalogos, grāmatās – lai māksla nāktu arī drukātā formātā. Daudziem tas šķiet smagnēji – ja es izdošu savu grāmatu, tai uzreiz jābūt ļoti nopietnai un biezai. Bet arī šis ir veids, kā nākt pie skatītāja – ne tikai ar izstādi, kas ilgst mēnesi vai reizēm tikai dienu, bet ir ieguldīts liels darbs, un nekas nesaglabājas. (..) Papīram un drukātajam formātam tomēr ir vērtība. Viss, kas ir elektroniski, ir ļoti liels apjoms, un cilvēks šobrīd jau šajā informācijā noslīkst. Mēs gribam piedāvāt atlasi, kur informācija ir apzināta, izskatīta un izķidāta, un tad tā nonāk pie lasītāja. Par to ir vērts maksāt un cīnīties," atzīmē Zīle Ziemele.
"Es teiktu, ka tā ir pieredze, kultūra un kvalitāte, kas piemīt drukātajai presei. Šīs vērtīgās īpašības ir jākopj. Mēs tomēr esam īstas būtnes, ne tikai virtuālas. Esam pelnījušas kaut ko aptaustīt, apskatīt, saņemt kā pārsteigumu pastkastītē," teic Valters Dakša.
Laikā, kad nav kopīgo izstāžu
"Ir tomēr diezgan dīvaini, ka Latvijā, kuru vienmēr pozicionē kā kultūras valsti, nav regulāra izdevuma, kas atspoguļo mākslu. Tas, ka šobrīd visi ir pārgājuši uz datoriem, tas arī ir tikai apgalvojums," Latvijas Radio intervijā pauž mākslas zinātniece Ingrīda Burāne.
Viņa uzsver, ka žurnālam redz ārkārtīgi lielu potenciālu, jo tas var nodrošināt informācijas apmaiņu ne tikai interesentiem un skatītājiem, bet arī pašu mākslinieku vidē, kas ir ārkārtīgi svarīgi "laikā, kad mums praktiski nav kopīgo izstāžu un jaunie cilvēki sevi neredz kontekstā".
Mākslas zinātniece norāda arī uz Latvijas mākslas atpazīstamības veicināšanu, paužot šaubas, vai kāds mākslinieks Skotijā vai kādā Āfrikas valstī sēdēs pie datora un meklēs kaut ko par Latvijas mākslu. Savukārt šāds žurnāls var būt pieejams publiskās telpās, piemēram, viesnīcās vai lidmašīnā. "Tāds žurnāls, kurš ir ieliekams aploksnē, tā ir pavisam cita lieta."
"Šobrīd mākslā notiek tik daudz interesantu parādību, kuras patiesībā tu nevari definēt, kas tas ir. Tas ir teātris – nē, tā ir vizuālā māksla – nē, tas ir mūzikas notikums – nē, tas ir viss kopā. Māksla difūzē nemitīgi. Tādā veidā var būt, ka arī žurnāls, atsaucoties uz mūsdienu mākslas straujo, ļoti daudzveidīgo un ārkārtīgi interesanto gaitu, to savienos," teic Ingrīda Burāne.
Jautāta par Mākslinieku savienības lomu Latvijā, mākslas zinātniece ar nožēlu atzīst, ka viņai grūti to saukt par savienību: "Es viņu saucu par 20 cilvēku pulciņu, kurus vada gana uzņēmīgs cilvēks."
"Mākslas Žurnāla" pirmā numura atklāšana notiks ceturtdienas, 30. novembra, vakarā galerijā "Istaba" Rīgā. Mākslinieks Māris Subačs piedāvājis ar roku veidot individuālu vāka zīmējumu katram pirmā žurnāla eksemplāram. Pašlaik iespējams iegādāt abonementus, bet no janvāra žurnāls būs pieejams tirdzniecībā.
