Ingvilda Strautmane: Ja mēs gribētu iepazīties, kas ir Gusts Ābele, kas jūs esat? Ko vēlaties par sevi pateikt?
Gusts Ābele: Tās divas lietas, ar ko es esmu nodarbojies gan mazotnē, gan pusaudžu gados un ar ko nodarbojos joprojām, ir rakstīšana un teātris. Tās ir divas manas šķautnes. Manu rakstīto vārdu var izlasīt grāmatā "Pasaulē mīļākais klusums" un vēl šur tur. Tas ir veids, kā būt ar sevi un saviem iespaidiem, pārstrādāt tos. Teātris savukārt ir kolektīva māksla,, un tas ir arī tas, ko esmu izvēlējies studēt un šobrīd esmu 1. kursā teātra režisoros Kultūras akadēmijā. Ar laiku vēlos būt pazīstams kā rakstnieks un režisors. Teātra puse līdz šim brīdim ir vairāk izpaudusies teātra studijā "Kāpnes", kas ir manis dibināta jauniešu, domubiedru grupa, kurā pulcējāmies un veidojām izrādes.
Cik gadu jums bija, kad dibinājāt studiju "Kāpnes"?
Tas notika, kad man bija piecpadsmit, un tas lielā mērā bija saistīts ar to, ka mani pārmāca bailes, ka es nekad dzīvē nerealizēšos un neko nesasniegšu.
Man bija tāda ilūzija, ka pēc iespējas agrāk ir jāsakrāj pēc iespējas vairāk pieredzes, un tā arī ir, jo panākumi nekad nenāk par ļaunu. Tas sākās no literatūras un ir arī turpinājies caur literatūru, tāpēc ka tas, kas mani interesēja, bija veidot romāna "Gaidot Bodžanglu" dramatizējumu. Mani vispār interesē prozas dramatizējumi vairāk nekā oriģināllugas, lai gan tām nāksies pieķerties studiju procesā un arī pēcāk. Līdz šim tie ir bijuši romānu dramatizējumi, un arī pēc "Pasaulē mīļākā klusuma" sadarbībā ar Kaņepes kultūras centru veidojām nelielu performanci.
Romānam "Pasaulē mīļākais klusums" fons ir Covid pandēmijas laiks, kā tas bija jums? Mēs, pieaugušie, esam daudz runājuši par to, ka īpaši šis laiks, atsvešinātība un nespēja normāli socializēties, bija traumējošs tieši padsmitgadniekiem.
Jā, no vienas puses, šis romāns iezīmē to kontekstu, kurā jaunieši darbojas, proti, ka tas ir pandēmijas laiks. Kaut kādā ziņā viņi nekad nebūtu nonākuši tādā situācijā, ja nebūtu pandēmijas laika, tomēr vēlos uzsvērt, ka mans mērķis ar šo romānu bija iezīmēt nevis to, cik traģisks bija pandēmijas laiks vai cik tas ir pie visa vainīgs.
Man nemaz nepatīk, ka pie visa tiek vainoti apstākļi, jo tas nemaz nav interesanti, lasīt vai skatīties izrādi par cilvēkiem, kuri ir pieņēmuši sliktus lēmumus, tāpēc ka viņiem ir bijusi slikta audzināšana vai ir dzīvojuši sarežģītā laikā. Mani tas viss neinteresē, mani interesē, ka cilvēki tiešām kļūdās, jo ir cilvēki.
Pandēmijas laiks tur noteikti ir, jo viņi dzīvo sava veida izolētībā, un es tieši biju salasījies un saskatījies Gilberta Adēra "Sapņotājus", kuri arī dzīvo izolētībā. Galvenajiem varoņiem Svenam un Karlam nebūtu izveidojušās tik stipras draudzības saites, ja viņi nedzīvotu tādā laikā.
Es pieņemu, ka grāmatai diezgan daudzi pieliks klāt formulējumu "pieaugšanas stāsts", iespējams. Jūs piekristu?
Jā, tā var gadīties.
Jūs ierakstījāt arī savus draugus šajā grāmatā?
Jā, es uzskatu, ka nevar uzrakstīt kaut ko, kas nav par tevi pašu. Lielākā vai mazākā mērā es esmu rakstījis, iespaidojoties vai domājot par sevi vai saviem draugiem, ķerot prototipus un novērojumus no savas ikdienas. Citādāk es vēl neesmu iemācījies, nav tik spilgta iztēle, iespējams. Mūsu kopīgais pieaugšanas stāsts, un tā pieaugšana nenozīmē, ka ir jānotiek kaut kādai izaugsmei uz augšu, jo, piemēram, pirms gada man bija iespēja ar teātra studiju "Kāpnes" piedalīties laikmetīgās mākslas un teātra festivālā "Optižūns", kurā Kirils Ēcis bija sarakstījis četrrindītes, no kurām iedvesmojoties, mums bija jātaisa performance. Mēs veidojām dokumentālu pieaugšanas stāstu izrādi, kurai pamatā bija dzejolis, kurš skanēja aptuveni tā "stāvi uz vietas līdz nav nekur vairs jāiet / stāvi uz vietas līdz esi atnācis".
Patiesībā tev nav jāpieliek nekāda piepūle, lai pieaugtu, ar tevi notiks viss, kas nepieciešams.
Man patika asprātīgā un smalkā valoda, tā nav valoda, ko dzirdam uz ielas. Tā ir literatūra, kino, teātris. Kas ir iespaidojis to jūsu valodas arsenālu, ko lietojat?
Pilnīgi noteikti gan literatūra, gan kino, gan teātris, gan tas, ka šis nav pirmais rakstu darbs, ko jebkad esmu rakstījis. Gan šis romāns, gan tas, ko esmu rakstījis iepriekš, ir tapis Nacionālā romānu rakstīšanas mēneša ["NaNoWriMo"] akcijas laikā. Tur intensīvā viena mēneša posmā cilvēki intensīvi raksta romānus. Es esmu vienkārši darbinājis šo mehānismu un iekšējos rakstīšanas muskuļus centies ietrenēt. [..]
Kāds bija šis ceļš, lai pirmā grāmata būtu vākos, lai tiktu izdota, lai būtu ilustrācijas?
Tas nebija vienkārši, bet tas nebija arī smagi, jo tas notika ļoti ilgā laika posmā.
Šo romānu sāku rakstīt aiz urdošās nepieciešamības, ka maniem dzīves pārdzīvojumiem, pusaudžu pārdzīvojumiem nepietiek ar dzīvi vien, un vajadzēja kaut kur to visu izrakstīt.
Tad tā tiešām sākotnēji bija dienasgrāmata, kaut kādu daļu es uzrakstīju tādā formā, un tad nākamajā gadā es nolēmu tam ķerties klāt vēlreiz. Tad es nolēmu abstrahēties no sevis un pievērsties tam, kas varētu būt universālāks. Par sevi rakstīt nepastarpinātā veidā varētu nebūt sevišķi interesanti. Tad es uzrakstīju romānu, un tuvojās Ziemassvētki. Tad mēs ar Aribellu, kas ir grāmatas ilustratore, izdomājām, ka varētu dāvināt šo romānu uz Ziemassvētkiem. Mums tas bija tāds jauks koprades process, kurā paši sevi pašdisciplinējām. Draugi pa pastu vai rokās saņēma tās nodaļas un jokoja, ka tagad varēs pārdot par brangu naudu, kad būšu bagāts un slavens. Tā tas viss attīstījās, laimīgā kārtā ar dzejnieces Ingas Pizānes starpniecību man izdevās šo romānu nosūtīt apgādam "Jānis Roze". Tad mani uzaicināja uz tikšanos, un es biju ļoti pārsteigts, ka tā, jo, lai gan man pašam tas darbs bija svarīgs, man nešķita, ka tas ir tādā līmenī. [..] Garākais un grūtākais bija izdzīvošanas posms, lai būtu iespaidi, ko pārvērst tekstā, un tad nākamais posms bija rediģēšanas process, kurā romāns bija jālasa tik daudz reizes, līdz pieriebās. [..]
Noķēru vienu vārdu, ko teicāt – pašdisciplīna. Nevar vienkārši sēdēt un gaidīt, kad atlidos iedvesma.
Jā, tāpēc visur pieminu Nacionālo romānu rakstīšanas mēnesi, jo, lai arī es pieļauju un no savas pieredzes varu apgalvot, ka šajā akcijā top galvenokārt slikti teksti, jo tā ir grafomānija, cilvēki mēnesi katru dienu raksta 2000 vārdu un, protams, ka tur vienā brīdī vienkārši izsīkst. [..] Kad vēlies rakstīt radošu tekstu bez termiņa, bet vienkārši aiz paša vēlmes, ja tu sevi nedisciplinēsi, tad tu tos tekstus muļļāsi gadiem ilgi.
Taču tas nav konkurss, tu uzvari vienīgi pats sevi un balto lapu, kas atrodas tev priekšā.
Kā tagad dzīvo studija "Kāpnes"?
Studijai tagad ir pārmaiņu laiks, ņemot vērā, ka esmu uzsācis studijas. Ar tām nekam citam laika neatliek, un, pat ja atliek pāris stundas svētdienā, tās paiet, gatavojot etīdes nākamajai dienai. Ir šī viena brīvdiena, svētdiena, un lekcijas ir no 8.00 līdz 20.00 un ļoti fiziski intensīvas. Lai arī studijā ir daudz motivētu cilvēku, kam tā ir sirds lieta, es tomēr kaut kā to visu organizatoriski bīdīju uz priekšu, un tagad ir jāsaprot, kā mēs tālāk operēsim, kā dzīvot un vai dzīvot. [..]
Vai jūs "uz aklo" gājāt iekšā tajā, ko sauc par teātri? Studiju process ir tikai sācies, bet tas jums ieliek kādu citu sajūtu?
Studiju process man ir atklājis to, kas atšķir amatieru teātri no profesionāla teātra, un tā ir kaut kāda veida fiziskā, ķermeniskā sagatavotība. Aktieris ir ne tikai izpildītājs, bet arī instruments, ar ko izpilda, un arī reizē mākslinieks. Tam ķermenim ir jābūt tik sagatavotam – gan balsij, gan fiziski, gan aktieriski. Kā mums Aina Matīsa, runas pedagoģe, teica pirmajā nodarbībā, ka mēs visi jau esam brīnišķīgi amatierteātra aktieri un režisori, un tagad mēs tapsim par profesionāļiem.
Savukārt Indra Roga teica, ka neviens jau arī nezina, kā tas teātris ir jātaisa, katru reizi iet iekšā ar jaunu nezināšanu, katru izrādi taisa no neziņas pozīcijas.
Tā mēs darījām "Kāpnēs", un tā tas turpināsies visu atlikušo dzīvi.
Jūs turpināsiet rakstīt?
Šobrīd aktīvi koķetēju ar domu rakstīt "Pasaulē mīļāko troksni", jo tā jaunība nelaiž vaļā. Pirms mēneša bija iespēja paviesoties "Satori" radošajā nometnē, kurā likās, ka beidzot atvadīšos no šiem tēliem un rakstīšu ko citu.
Kā pirksti pieskārās datora taustiņiem, tā sāku rakstīt par viņiem. Tad redzēs, vai tas attīstīsies par kaut ko vairāk. Noteikti rakstīt turpināšu, bet noteikti nepiedalīšos pašdisciplīnas izaicinājumā, jo tik daudz laika, cik man bija pandēmijas laikā, es pieļauju, man nekad dzīvē nebūs. Lielākā vai mazākā mērā es esmu rakstījis, iespaidojoties vai domājot par sevi vai saviem draugiem, ķerot prototipus un novērojumus no savas ikdienas.
Kas ir pasaules mīļākais klusums?
Klusums un attālums, manuprāt, ir sinonīmi. Tāpēc performanci veidojām "Pasaulē mīļākais attālums". Attālums izplēn klusumā, tā nav skaņa, tā ir kaut kāda telpa – vieta starp diviem cilvēkiem, kas nesarunājas.
