Atvadas no rakstnieka Jura Zvirgzdiņa notiks otrdien, 28. novembrī, pulksten 14.00 Rīgas Krematorijā.
"Jāsaka, vēl pirms gadiem pieciem es kautrējos no vārda "rakstnieks", jo man jau no bērnība likās, ka rakstnieki ir viedi vaideloši, kas sēd zem sirmiem ozoliem un spēlē kokli. Man vairāk likās, ka man varētu piestāvēt vārds "literāts"." Tā Juris Zvirgzdiņš teica intervijā kolēģei Liegai Piešiņai 2020. gadā, kad kļuva zināms, ka viņš apbalvots ar LALIGABA Mūža balvu par izcilu ieguldījumu Latvijas bērnu literatūrā. Viņš ilgi vilcinājās sevi dēvēt par rakstnieku, kaut gan bija autors jau vairākiem desmitiem grāmatu, un viņa radītais spilgtākais tēls – lācītis Tobiass – pelnījis ierindoties blakus klasikas varoņiem, uzskata izdevniecības "Pētergailis" vadītāja Inguna Cepīte: "Mums ļoti trūkst tādu tēlu, kādus savulaik zināja visi bērni – kā Sprīdītis vai Antiņš.
Pēdējās gandrīz trīs desmitgades šāds tēls ir Tobiass – grāmatu izstādēs nemitīgi nāk klāt gan bērni, gan viņu vecāki un jautā, kad būs nākamā grāmata par Tobiasu."
Inguna Cepīte arī bijusi tuvos draugos ar Juri Zvirgzdiņu; abiem ir arī kopīgi darbi, un tieši Zvirgzdiņš mudinājis Cepīti ne vien rakstīt, bet arī publicēties: "Juris teica: "Pietiek tev apkalpot citus rakstniekus, ieskaitot mani. Kad tu beidzot liksi savus tekstus grāmatu vākos vai vismaz atdosi citam izdevējam?""
Varētu teikt, ka ar Jura Zvirgzdiņa nāvi latviešu bērnu literatūrā tiek aizšķirta liela lappuse, tomēr viņš atstājis bagātīgu krājumu un arī vēl neizdotus darbus: lasītājus vēl nav sasniegušas trīs viņa grāmatas, kas vēl tikai tiks izdotas.
Jura Zvirgzdiņa devumu vērtē bērnu grāmatu apskatniece Aija Bremšmite:
"Tā ir milzīga sirsnība, ko viņš ir sarakstījis un atstājis aiz sevis. Viņš ir vienmēr bijis ļoti filozofisks un tajā pašā laikā vienkāršs un tik silts savos stāstos.
Tāpēc ir skumji un tajā pašā laikā ir ļoti liela pateicības sajūta mūsos visos, kas ir lasījuši Juri Zvirgzdiņu un kas ir viņu satikuši dzīvē. Viņš vienmēr ir bijis smaidīgs, lādzīgs, atsaucīgs."
Atvadu vārdus Jurim Zvirgzdiņam saka arī dzejniece un izdevniecības "Liels un mazs" vadītāja Inese Zandere: "Ar mums kopā sēro visi lāči, bebri, jenoti, degunradži un visas neuzvarētās Mūža meža ciltis, jo viņi, tāpat kā mēs, ir zaudējuši Juri. Manuprāt, katra Zvirgzdiņa grāmata ir mazs, drošs ideālisma cietoksnis, tur var noturēties, kad uzbrūk patērēšana un cinisms. Vienā no Jura grāmatām, ko izdeva "Liels un mazs", bija apakšvirsraksts "Tobiass un draugi sargā vēsturi". Skaidrs, ka Juris pats bija viens no šiem Tobiasa draugiem. Viņam vēsture bija vienmēr kabatā, viņš vilka ārā dažādus notikumus un detaļas un veidoja aizvien no tām jaunus stāstus par veco, un pats no jauna it kā piedalījās itin visā, ko viņš bija lasījis, dzirdējis un izdomājis. Viņam vēsture bija ļoti dzīva. Viņš neļāva vēsturei kļūt vienkārši par pagātni. Man ir daudz reižu nācies dažādiem starptautiskiem katalogiem un visprestižāko balvu pieteikumiem meklēt vārdus, lai raksturotu Zvirgzdiņu. Bet atvadām nekas no tā īsti neder, jo ne jau no viņa darbiem mēs atvadāmies. Ne jau no Tobiasa un Fufū, ne no lāča Bruņa, ne no kapteiņa Zirdziņa, ne no degunradzēna Mufas, kurš atgriezās Āfrikā un, starp citu, pēc tam iekaroja arī Itāliju, vispār ne no Jura daudzajām grāmatām – ne no Esses un romāniem. Tas viss paliek bērniem un bērnu bērniem.
Mēs atvadāmies no laika, kurā esam bijuši kopā ar Juri – no viņa zobgalīgās labvēlības, no spītīgā vecmodīguma, no apbrīnojamās lojalitātes pret saviem draugiem un laikabiedriem, no melnas kafijas un rūgta dūma, ko nevar izvēdināt no viņa dāvināto grāmatu lapām, un no tā sešdesmito gadu gara, ko nevarēja izvēdināt no paša Jura.
Ar viņu mēs dzīvojām arī to dzīvi, kurā mūsu vēl nebija klāt, un sajutām, kāpēc viņiem vajadzēja sēdēt "Kazā" un Māras Brašmanes fotogrāfijā dejot uz Rīgas jumta – tāpēc, lai neļautu sev ņemt nopietni to realitāti, no kuras tūkstošiem citu nopietnāku ļaužu vēl aizvien nespēj tikt vaļā un dzīvo tā, it kā joprojām būtu padomju cilvēki. Es varu pateikt Jurim paldies par viņa sarunām un grāmatām, par to, ka uz viņa sarunu viegluma un tekstu rotaļīguma noturējās tik liela un smaga pasaule."
