Eslingenā iet karsti – gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē! Organizatori solīja parūpēties arī par to, lai nelīst lietus un ir labs laiks, bet dalībnieki smejas – esot pārcentušies, jo saule karsē un grādu ir krietni pāri plus trīsdesmit.
Tas tomēr nespēj nobaidīt latviešus no visām pasaules malām, kas sabraukuši gan paši dejot, dziedāt, spēlēt teātri, gan arī skatīties, klausīties un vienkārši satikties.
Pirmais svētku pasākums bija simbolisks – notika grāmatas “Atmiņas par Eslingenu” vācu izdevuma atklāšana. Pirms pieciem gadiem Ligitas Kovtunas apkopojumā šie stāsti tika izdoti latviski un grāmatu atvēra iepriekšējos Eslingenas svētkos.
“Eslingenā ir daudz tiltu, bet arī pati Eslingena ir kā tilts – kādreiz kā tilts uz brīvību un izglābšanos, tilts uz cerību atgriezties mājās. Vēlāk tilts uz citām zemēm, kur latvieši izceļoja,” savā runā teica vienīgais no pēckara nometnes eslingeniešiem, kas joprojām dzīvo šajā pilsētā, mācītājs Elmārs Ernsts Rozītis (plašāku interviju ar viņu lasiet šeit).
Eslingena joprojām ir tilts, kas savieno pagātni un nākotni, veco paaudzi un jauno, latviešus un vāciešus. Atklāšanas pasākums tam bija spilgts piemērs, jo te pulcējās pārstāvji no visām paaudzēm un abām tautībām.
Bijusī eslingeniete Vaira Tempele teic – svētki bijusi lieliska iespēja atbraukt atkal uz Eslingenu, izstaigāt vecās takas un baudīt latviešu svētkus kopā ar visu ģimeni. Arī grāmatas tulkotājs, profesors Ivars Veits bērnībā kopā ar vecākiem bija spiests bēgt no padomju režīma, ģimene nokļuva Eslingenas bēgļu nometnē. Ivara Veita kundze ir vāciete, bet dēls Jānis, kurš grāmatu rediģēja, brīvi runā abās valodās un vienlīdz labi, atkarībā no situācijas, jūtas gan kā vācietis, gan latvietis.
Ceturtdien un piektdien skatītājiem bija retā iespēja noskatīties unikālo multimediālo dejas izrādi “Latvju zīmēs rotāties”, kas Latvijā demonstrēta vien pāris seansos un ierakstos nav nopērkama.
Ceturtdienas vakarā audiologs, datu zinātnieks un mūziķis Linards Kalniņš iepazīstināja ar daudziem nezināmu, bet ļoti interesantu trimdas lappusi – ar trimdas rokmūziku.
Vēlāk ballīti kultūras centrā “Dieselstrasse” iegrieza Jorans Šteinhauers – daudziem zināmais vācietis, kas dzīvo Latvijā, bet, redz, šoreiz muzicēja latviešiem Vācijā!
Piektdiena sākās ar meistarklasi, ko vadīja etnomuzikoloģe un balss speciāliste Zane Šmite, bet vēlāk koristi mācījās meistarklasē pie diriģenta Ivara Cinkusa.
Savstarpējas iepazīšanās un izpratnes tilts tika būvēts kopā ar Eslingenas mākslinieku ģildi pasākumā, kurā tika lasīta vāciski atdzejotā latviešu dzeja. Telpu rotāja izcilā latviešu grafiķa Imanta Ozoliņa grafiku kopijas, kurās attēlota Rīga, Jūrmala, Eslingena. Ar viņu līdz pat nāvei un vēl šobrīd ar ģimeni daudzu gadu garumā cieša draudzība ir Eslingenas māksliniecei Karīnai Štenglei, kuras gleznu izstādes nereti bijušas skatāmas arī Latvijā. Viņa bieži tur ciemojas, savukārt Eslingenā palīdz latviešiem ar svētku organizēšanu.
Vakaru vainagoja koncertuzvedums “Ar mīlestību no Eslingenas”, kompozīcija no vēstulēm, trimdas dzejnieces Zinaīdas Lazdas dzejas un “Čikāgas Piecīšu” dziesmām, kurām publika aizrautīgi dziedāja līdzi un no sirds aplaudēja pēc katra numura. Jāpiebilst, ka “Čikāgas Piecīšu” vadītājs Alberts Legzdiņš bērnībā pats pavadīja sešus gadus Eslingenas bēgļu nometnē un bija viens no autoriem pirms pieciem gadiem svētkos uzvestajam mūziklam “Eslingena”, kas vēlāk tika izrādīts arī Latvijā. Savukārt akceptu izmantot dziesmas šī gada svētkos deva “piecītis” Armands Birkens.
Pirms koncertuzveduma ievadvārdus teica Latvijas Republikas vēstniece Vācijā Inga Skujiņa, kura citstarp bilda: “Esot šajos svētkos, smaids nenozūd no sejas ne uz mirkli!”
“Eslingenas dziesmu svētkiem – 75” godina pirmos un Vācijas latviešu bēgļu nometnēs lielākos trimdas dziesmu svētkus, kas notika 1947. gadā Eslingenā. Pēc kara tur tika izmitināti ap 6000 latviešu bēgļu. Eslingenes nometne tika dēvēta par “mazo Rīgu” – latviešu nometņu galvapilsētu, tajā notika rosīga sabiedriskā dzīve. 2017. gadā te tika rīkots pasākums “Eslingenas dziesmu svētkiem – 70”.
