«Dievam vislielākais pārbaudījums ir garlaicīgi sprediķi» – Eslingenas mācītājs Elmārs Rozītis

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Rozīša kungs – bijušo arhibīskapu Elmāru Ernstu Rozīti latviešu kopienās diasporā uzrunā tikai tā, turklāt ar tādu īpašu izteiksmes veidu, kurā jūtama ne tikai liela cieņa, bet arī liela sirsnība. Viņa darbība un nozīme gan trimdas laikā, gan tagad ir nenovērtējama. Arī  šajā nedēļas nogalē notiekošais vērienīgais kultūras pasākums “Eslingenas dziesmu svētkiem – 75” bez viņa līdzdalības grūti iedomājams.

Pēc kara Eslingenā bija lielākā latviešu bēgļu nomitināšanas vieta, nu no apmēram 6000 toreizējiem latviešiem šeit dzīvot palicis viens pats Elmārs Ernsts Rozītis, bijušais Latviešu evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas arhibīskaps, kurš joprojām vada dievkalpojumus, uzņem viesus un aktīvi darbojas sabiedriskajā laukā. Un, kaut ar jaunajām tehnoloģijām ir uz “tu”, joprojām visu patiešām būtisko raksta uz vecās, krietnās rakstāmmašīnas.

Mēdz teikt, ka pravieti savā zemē nenovērtē, bet par Rozīša kungu to nu nevar teikt – viņu patiesi mīl un novērtē ne tikai Vācijā, bet arī Latvijā un daudzās citās zemēs. Un ne tikai latvieši.

Rozīša kunga šarmu, izcilās manieres, neuzbāzīgo gudrību un īpašo humora izjūtu gan  pa īstam var novērtēt tikai klātienē, tiekoties – un tāda iespēja ir arī lielajos kultūras svētkos šīs nedēļas noslēgumā “Eslingenas dziesmu svētkiem – 75”. Lielā mērā šie svētki iespējami, tieši pateicoties Elmāram Ernstam Rozītim, kurš Eslingenā zina katru stūrīti, šķiet, pazīst visus cilvēkus, allaž izpalīdz un uzmundrina ar dzirkstošu joku.

Providences joki

"Es piedzimu 1948. gadā, un no tā brīža, redz, Vācijā viss sāka iet uz augšu!" tā viņš pats mēdz smejoties sacīt. Jāteic, togad patiesi Vācija beidzot uzelpoja pēc kara un sākās tās ekonomiskā augšupeja. Lai gan dzimis Vācijā un vāciski runā kā vācietis, Rozīša kungs tomēr allaž un allaž uzsver, ka ir latvietis. Ja vietējie norāda, ka viņš taču dzimis Vācijā, viņš mēdz teikt: “Vai tad zirgs, kas piedzimis govju kūtī, tūlīt ir govs? Taču ne!”

Par savu viņam vien raksturīgo humora izjūtu mācītājs teic – tas taču esot tik skaisti, ka visi nav pēc vienas štances, pasaule tik liela un daudzveidīga, un piebilst: “Man liekas, ka Dievam vislielākais pārbaudījums ir visi tie garlaicīgie sprediķi, kas par viņu tiek sludināti. Un Viņam arī patīk mūsu dzīvē dažreiz tā iejaukties, ka neatliek nekas cits kā to ar smaidu uzņemt.”

Elmārs Ernsts Rozītis sešu gadu vecumā Eslingenā atceļā no pirmās skolas dienas ar arhibīskapu Teodo...
Elmārs Ernsts Rozītis sešu gadu vecumā Eslingenā atceļā no pirmās skolas dienas ar arhibīskapu Teodoru Grīnbergu.

Rozīša kunga dzimtas liktenī tā noticis daudzkārt, kaut vai liktenīgā vecvecāku satikšanās: “Mana vecmāmiņa bija viena no pirmajām zobārstēm Latvijā, viņu aizsūtīja strādāt tur, kur mans vectēvs kalpoja par mācītāju. Visi zināja, ka viņš absolūti neatzīst sievietes ārstes un zobārstes. Un Dievs viņam uzsūtīja lielas zobu sāpes. Tā nu viņš stāvēja viņas kabineta priekšā, viņa kā lepna latviešu sieviete nemaz nepieņemtu, bet, kā pēc tam teica – tādā nožēlojamā stāvoklī viņš tur bijis, ka aiz humāniem apsvērumiem tomēr apžēlojusies. Un bez šīm liktenīgajām zobu sāpēm es nemaz nebūtu vēlāk šai pasaulē!”

Vajag izraudāties, lai var lustēties

Jāpiebilst, ka arī Elmāra Rozīša tēvs bija mācītājs, bet māte – bērnu ārste. Tāpēc nav nejaušība, ka paša dzīves ceļš aizveda garīgā virzienā – ģimene bija intelektuāla un augstā godā turēja garīgās vērtības un tradīcijas. Interesanta sakritība – kad ģimene Otrā pasaules kara laikā bija spiesta doties bēgļu gaitās un nokļuva Eslingenā, turpat bija arī pirmais latviešu arhibīskaps Teodors Grīnbergs. “Viņš jau joprojām noskatās uz mani – istabā pie sienas ir viņa ģīmetne, parunājos katru rītu un katru vakaru,” saka Elmārs Rozītis.

Rozīša kungam par viņu daudz labu atmiņu, jo profesors Grīnbergs bijis ar dziļu lauku cilvēka gudrību, ļoti cilvēcīgs un ļoti sirsnīgs, labi sapraties ar bērniem un palīdzējis daudzām ģimenēm. Vietējie latvieši arhibīskapu Grīnbergu bija mīļi iesaukuši par Bitīšu onkuli (pēc baznīcas laikrakstiņa bērniem “Bitīte”). Arī viņa sprediķos apvienojusies gan garīgā, gan laicīgā gudrība, un tos labprāt klausījušies kā inteliģenti, tā arī vienkāršie darba cilvēki. Teodors Grīnbergs aizgāja mūžībā tieši 14. jūnijā, latviešu tautai skumji zīmīgā datumā.

Elmārs Rozītis atminas – uz bērēm sanācis un sabraucis ļoti daudz ļaužu no visām pasaules malām: “Dzīvoklīši jau bija mazi, tad nu bija jāsadalās. Viņa dzīvoklī palika visi tie zolīdie cilvēki, bet pie mums palika visi tie lustīgie cilvēki. Bija ļoti karsts, logs atvērts, un mana mamma tik teica – kuš, kuš, ko cilvēki par mums domās! Grīnbergs aizgājis mūžībā un mums te tāda lustēšanās! Bet tas tā pie mums latviešiem ir, ka paraud un tad kaut ko atceras, un beigās skan smiekli. Ja dzīve atļauj pareizā brīdī izteikties bēdām, tad arī pareizā brīdī var īsti izteikt prieku. Kad bērēs izsaka visu, kas uz sirds un izraudas, tad viss ir prom un var atkal lustēties.”

Ciemos pie latviešu draudzēm pasaulē

Pēc Plīnsavas pamatskolas beigšanas Elmārs Ernsts Rozītis mācījās Georga humanitārajā ģimnāzijā, kur apguva gan latīņu, gan sengrieķu valodu, vēlāk studēja Tībingenes universitātē (starplaikos arī Hamburgā un Vīnē) pie ļoti ievērojamiem teologiem, nokārtoja arī ērģelnieka akreditāciju. Tie arī bija vienīgie gadi, kurus Elmārs Rozītis dzīvoja kur citur, ne Eslingenā.

Tībingenē pēc izcili nokārtota eksāmena viņam ieteica turpināt akadēmisko darbu, tomēr viņš izvēlējās mācītāja darbu, jo latviešiem trimdā tobrīd ļoti bija nepieciešams garīgais atspaids. Par mācītāju viņu ordinēja tētis, kas bija gan mācītājs, gan prāvests. Par Vācijas iecirkņa prāvestu vēlāk ievēlēja arī Elmāru Rozīti, vēlāk sekoja arī augsti amati baznīcas struktūrās, līdz 1994. gadā Elmāru Ernstu Rozīti iesvētīja par Latviešu evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas (LELBĀL) arhibīskapu, par ko viņš kalpoja līdz 2015. gadam. Elmārs Rozītis deviņdesmitajos gados bija arī mācībspēks Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē.

Stājoties augstajā amatā, Rozīša kunga paspārnē nokļuva visas latviešu draudzes ārvalstīs, kuru tolaik bija ap 130. Jaunais arhibīskaps deva solījumu visas personīgi apciemot un principā savu solījumu izpildījis – dažādu apstākļu dēļ nav sanācis nokļūt vien pāris nelielās draudzēs ASV.

“Ir pilnīgi cita saikne ar cilvēkiem, ja kaut reizi esi bijis tur, kur viņi dzīvo, zini vietējos apstākļus, situāciju, īpatnības. Pēc tam sazvanoties vai citādi sazinoties tu jau kā ciemos ierodies, zini, kā otrs izskatās, kādas ir problēmas,” uzsver bijušais arhibīskaps. “Biju ļoti priecīgs, ka man bija iespēja satikt cilvēkus, ar kuriem maniem vecākiem bijusi saikne. Ja esam ārpus savas zemes, tad tieši personiskā pazīšanās ir jo svarīgāka; tas ir tas, kas mūs satur kopā, ne jau kādas ārējas robežas vai kāda baznīcas policija.”

Latvieši pielāgojas videi

Jāpiezīmē, ka vārds “latvieši” nebūt nenozīmē, ka visur visi ir vienādi. Arī šodien kopienas ļoti atšķiras, un ne tikai pasaules daļu vai valstu kontekstā, bet pat vienas zemes dažādās pilsētās. Pirms vairākiem gadu desmitiem bija pat vēl sarežģītāk, jo tad dzīvi vēl bija arī dažādo agrāko izceļošanas viļņu emigranti: “Ir dažas draudzes Filadelfijā un Bostonā, kurām vairāk nekā 120 gadi, jo tika dibinātas jau 19. gadsimta beigās, kad bija pirmais izceļotāju vilnis. Tad bija daļa, kas izceļoja ap 1905. gadu, revolucionāri. Tiem nu gan tādas tuvas saistības ar baznīcu nebija, bet tomēr baznīcas jau bija arī kā sabiedriskie centri, kur pulcējās latvieši. Tad nākamais vilnis pēc Otra pasaules kara, kur nacionālais un reliģiskais gāja roku rokā, un tagad ir jau ceturtais vilnis. Katra viļņa cilvēki atšķiras, jo arī atstājuši Latviju dažādu iemeslu dēļ – idejisku, reliģisku, ekonomisku, kara un okupācijas dēļ.”

Elmārs Ernsts Rozītis, vēl esot arhibīskaps, paraksta svarīgu dokumentu – Latvijas evaņģēliski luter...
Elmārs Ernsts Rozītis, vēl esot arhibīskaps, paraksta svarīgu dokumentu – Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca pasaulē tiek uzņemta nozīmīgajām Porvoo baznīcu apvienībā, kas apvieno anglikāņu baznīcas Eiropā, Skandināvijā un nu arī Baltijas valstīs. Tas nozīmē starptautisku atzinību un sadarbības nodrošināšanu.

Arī to, ka vides un mītnes valsts īpatnības ar laiku iespaido arī latviešus, Rozīša kungs labi pamanījis un komentē sev raksturīgajā stilā: “Ļoti atšķirīgi, tāpat kā amerikāņi un kanādieši, ir arī ASV un Kanādā dzīvojošie latvieši. Ja ir kādas konferences, tad viens otru pavelk uz zoba; Kanādas latvieši nāk ar saviem dolāriem maksāt dalības naudu, ASV latvieši saka – nē, nē, mēs gribam īstu naudu! Amerikā bija “kausējamā poda” filozofija, lai visi integrējas, kļūst par “amerikāņiem”, turpretim Kanāda tieši atbalstīja cilvēku un tradīciju dažādību. Arī Austrālija ir viena no tām vietām, kur gandrīz vai visvairāk latvieši uzturējuši savu oriģinālo latvietību. Jaunzēlandē savukārt bija citāda situācija, turklāt vēsturiski arī jūtīgas attiecības ar Austrāliju. Un tas ir interesanti, kā latvieši šajās visās konstelācijās mēģina pastāvēt un arī līdzi spēlēt.”

Vienas dzīves laikā – divas

Var teikt, ka baznīca saveda kopā Rozīša kungu ar viņa kundzi – Veru Volgemuti-Rozīti. Abi pirmo reizi tikās 80. gadu beigās Latviešu centrā Minsterē. Vera Volgemute-Rozīte organizēja Latvijā svētdienas skolas, strādāja par Rīgas 1. Kristīgās ģimnāzijas direktori, bijusi arī padomniece vairākās ministrijās saistībā ar ticības mācības programmu izstrādi.

“Kad Latvija kļuva brīva, mēs te, no ārpuses, cik vien spējām, organizējām dažādu palīdzību. Es biju atbildīgs par līdzekļiem, un, ja nebija atskaišu vai tās bija apšaubāmas, tad pašam bija nepatīkami. Mana pirmā simpātija pret Veru radās, jo viņa bija viena no retajām, kas vienmēr sniedza precīzus norēķinus par izlietotajiem līdzekļiem, ko varēju uzrādīt arī tālāk. Turpinājām sadarboties un satuvinājāmies,” Rozīša kungs atceras.

“Ilgāku laiku gan dzīvojām katrs savā valstī, jo viņas darbs bija Latvijā, un mana vieta ir šeit. Tomēr 2000. gadā saderinājāmies, Rīgas Domā mūs salaulāja arhibīskaps Vanags, svētību deva Stokholmas bīskaps. Man jau tur arī bija tāda dzīves anekdote… Arhibīskaps Vanags dažas dienas pirms laulībām lūdza, lai aizeju pie viņa uz personīgu sarunu. Domāju, ko nu gribēs no manis. Bet viņš gribēja darīt zināmu, ka atzīst tikai to senatnīgo laulības nostāju, kurā sievai jāsola būt paklausīgai vīram. Tad es sacīju – man papriekš jānoskaidro, vai mana kundze uz ko tādu ielaidīsies! Bija komplicēta situācija, laulības tūlīt bija klāt, vajadzēja meklēt kompromisu, un tas kompromiss bija tāds, ka šis speciālais punkts, izrādās, attiecas tikai uz Latvijas diecēzi, ne uz ārzemēm. Kopš tā laika esmu tik priecīgs būt Latvijā, jo vismaz Latvijā mana kundze mani klausa! Bet ārpus Latvijas atkal mana kundze vinnē.”

Laulātie lielākoties uzturas Eslingenā, bet bieži lido uz Latviju, kur iegādāts īpašums Ainažos, kas tiek pamazām atjaunots.

Arī šobrīd Vera Rozīte bauda Latvijas vasaru, kamēr vīrs palīdz organizēt svētkus Eslingenā. “Tas taču jauki, ka vienas dzīves laikā var dzīvot divas dzīves. Mēs jau negribam to skaisto mantojumu, kas saistās ar Latviju, uzdot; mēs gribam to baudīt, bet arī vajag vienu vietu, kur ir dzīves stabilitāte. Turklāt mana pēctece, arhibīskape Lauma Zušēvica, dzīvo Amerikā, tādēļ viņa ir pateicīga, ja es rūpes par Vāciju vēl joprojām turpinu. Un ģimenes dārziņš ir šeit, un mūsu mazās draudzes. Domāju, ka mēs, daudzi latvieši, arī pašreiz esam tajās vietās, īpaši Eiropā, kur atrodamies, noderīgāki Latvijai, nekā ja mēs sēdētu Latvijā un viens otram kāptu uz kājām, un vēl būtu mūs varbūt jāapgādā. Es domāju, gandrīz katrs latvietis, kas ir ārpus Latvijas, vairāk vai mazāk ir vēstnesis, sūtnis, palīgs Latvijai.

Mans tēvs no Puikules brauca uz Rīgu četras stundas, es varu aizlidot pa divām stundām, tur nu nevar sūdzēties!”

Kā Landerbergers par Lettenbergeru pārtapa

Laiks visu nogludina, turklāt bērnības atmiņas ir visskaistākās – lai kur arī tā tiktu pavadīta. Tā ir arī ar Eslingenā nokļuvušajiem un dzimušajiem bērniem. Tomēr attieksme pret latviešu bēgļiem no vietējo puses toreiz bija neviennozīmīga – dažādu apstākļu dēļ.

“Daudzi latvieši tika ielikti vāciešu dzīvokļos, kuri vāciešiem bija steigšus jāatstāj, pat ar visām mēbelēm, un tā nav ideālā izejas pozīcija, lai veidotos sirsnīgas attiecības… Tā jau nebija latviešu vaina, bet tos, kas deva pavēli – tos jau neredzēja. Redzēja tos, kas tur atbrauca un dzīvoja – mūs, latviešus. Kuri turklāt nebija kā atsevišķi bēgļi, bet lielā skaitā, tūkstošiem. Latviešiem gan ir īpaša māka atrast ceļu pie tiem, kas ir pie teikšanas. Birģermeistars toreiz bija tāds Landerbergers, tas tad bija ļoti saprotošs pret mūsējiem Eslingenā. Bet vietējiem tas nemaz tā nepatika, viņu iesauca par “Lettenbergeru” un nākamajās vēlēšanās vairs nepārvēlēja. Un viņa konkurents uzvarēja ar saukli "Letten raus!" ("Latviešus ārā!"),” smejoties atceras mācītājs. “Attiecību veidošanos kavēja arī tas, ka latviešiem bija sava struktūra, savas organizācijas.

Pirmajos gados turklāt par visu atbildēja amerikāņi, piemēram, pat vācu policijai nebija nekāda teikšana pār latviešiem, bija jāvēršas pie amerikāņu militārās policijas.

Bija arī sadzīviskās lietās atšķirības. Latvieši saņēma pārtikas paciņas no amerikāņiem, jo tā bija amerikāņu pārvaldītā zona un bijām viņu paspārnē, bet vietējie nē. Viņi gan piemirsa, ka daudziem savi dārziņi un citas iespējas, kā izdzīvot grūtos laikos, bet pietiek jau redzēt – ā, jūs dabūjat pārtiku, bet mums nedod! Protams, tā pārtika bija, kāda bija. Viena no pamatvielām burciņās bija zirņu pulveris. Tas ir ļoti barojošs, ar to var ilgi izdzīvot, bet pēc dažiem gadiem latvieši to iesauca par "zaļajām briesmām". Vēl vietējie nepadomāja, ka, ja bēdz un vari paņemt vienu koferi ar mantām, tad ņem līdzi to skaistāko un vērtīgāko, tā toreiz bija. Un tās lietas tad bieži vien bija skaistākas un labākas, nekā vietējie bija redzējuši, un viņiem radās iespaids, ka nekādi nabadziņi mēs neesam. Latviešiem jau vēl arī ierasts iepretim svešinieku priekšā saviem godiem ko pielikt klāt. Un tad man mēdza prasīt, piemēram – vai tad jums Latvijas armijā bija tikai ģenerāļi vien, vai bija arī kāds kareivis?

Savu lomu spēlēja atšķirības sadzīviskos uzskatos. Latvieši tika izvietoti arī ciematos ap Eslingenu, un te lauciniekam prestiža zīme tolaik bija mēslu kaudze mājas priekšā, ko visi redz, tāpēc ka – jo tā lielāka, jo vairāk lopu un visi tūlīt redz, ka saimnieks ir bagāts. Latviešiem tomēr bija citas paražas, viņi par to gan šausminājās, gan pavīpsnāja. Vēl jau starp mazo Eslingenu un tuvējo lielo Štutgarti vienmēr bijusi tāda rīvēšanās, Eslingena vienmēr uzsver, ka ir brīvpilsēta un pār viņu ir tikai ķeizars un mīļais Dievs, un kopš ķeizara vairs nav, tad tikai Dievs. Bet pār Štutgarti vienmēŗ kādi kungi valdījuši. Un tad, kad te latviešu tūkstošus savietoja, tad vietējie teica – varēja jau būt vēl ļaunāk, varēja jau būt tā, ka mums te štutgartiešus atved. Ja būtu te štutgartiešus atveduši. Visas tās tādas lietiņas, ko ar smaidu var konstatēt un atcerēties.”

No ārzemniekiem par savējiem

Protams, privātā saziņas līmenī, ja vien kārtīgi un draudzīgi cilvēki, daudziem jau visai ātri nodibinājās labas attiecības ar vāciešiem, daudzi turpināja draudzēties vēl gadu desmitiem ilgi pat pēc izceļošanas uz citām valstīm un kontinentiem. Tādā vispārējā līmenī saplūšana un pieņemšana notika vēl vairākus gadus vēlāk, kad Vācijā lielos apmēros sāka ieplūst iebraucēji no Dienvideiropas, no citiem kultūru lokiem: “Tad nu patiesi vairs nebija nekādu atšķirību starp vāciešiem un latviešiem. Mana omīte dzīvoja mazā dzīvoklīti, bet īre bija uz mūsu vārda, un, kad viņa aizgāja mūžībā, nāca kaimiņi un sacīja: "Lūdzu, neuzdodiet šo dzīvoklīti, citādi mums ieliks ārzemniekus!” – jo viņi mūs jau uzskatīja par savējiem.” 

Pagājušajos Eslingenas svētkos kopā ar Mārtiņu Braunu dievkalpojuma laikā.
Pagājušajos Eslingenas svētkos kopā ar Mārtiņu Braunu dievkalpojuma laikā.

Jaunākā paaudze gandrīz neviens šo Eslingenas vēstures daļu nemaz nezina. Iespējams, tādēļ, ka daudzi latvieši aizceļoja- tie, kas palika Vācijā, pārcēlās, kur labāki dzīves apstākļi, citi ceļoja tālāk uz citām valstīm: “Nu mēs divi esam vienīgā latviešu ģimene Eslingenā! Pēdējie mohikāņi. Varbūt kāds tagad atbraucis, bet to nezinu. Uz dievkalpojumiem Dienvidu baznīcā gan sabrauc latvieši, mums uzticētas baznīcas atslēgas un varam justies kā mājās. Štutgartes Vecās pils baznīcā sabrauc vairāk latviešu, bet tur esam viesi.”

Baltvācieši skumst pēc senču dzimtenes

Agrāk Eslingenā bieži sabrauca bijušie bēgļi, viņu bērni, mazbērni, dažreiz ar fotogrāfijām, un tad Rozīša kungs palīdzējis atrast senču vietas. Nu brauc arvien retāk. Arī latviešu kapa kopiņu tikpat kā nav palicis, ir urnu kapliča, bet individuālo kapu praktiski vairs nav. “Te pēc apmēram 30 gadiem rok virsū pa jaunam vai arī vieta it kā jānopērk no jauna. Bet, tā kā daudz latviešu aizbrauca, tad… Un te jau kā Vācijā. Ja miesa tomēr nav paguvusi pilnībā  savienoties ar zemi tajos 30 gados, tad mirējam to administratīvi pieskaita kā vainu, nosaucot to par “sairšanas traucējumiem”,” nedaudz melni pajoko mācītāja kungs. Labā ziņa tomēr esot tā, ka šobrīd mācītāju daudz biežāk saucot uz kristībām nekā uz izvadīšanu. Joprojām mūsu Rozīša kungu atceras arī baltvāciešu dižciltīgās dzimtas un viņu pēcteči: “Baltijas vāciešiem ir ļoti izteikta cilts apziņa, it īpaši dižciltīgajiem. Katra vieta Latvijā var būt priecīga, ka ir vācu bruņniecība, kas atminas, kur viņu senči dzīvojuši un mieru visādi atbalstīt tieši to konkrēto stūrīti, uzskatot to par savu vēsturisku pienākumu. Un viņi sauc mani gan izvadīt, gan laulāt, gan kristīt, jo viņiem šķiet, ka es ienesu kaut kādas viņu senās senču dzimtenes noskaņas.”

Esot gan arī pavisam otrādas situācijas – kad vietējiem vajag “īstu ārzemnieku”. “Dažreiz vācieši pie manis ir vīlušies – viņi grib tādu vienu ārzemnieku, bet tas ārzemnieks ierodas un nemaz no viņiem neatšķiras. Tad man mākslīgi jāievieš kādas kļūdas valodā,” Rozīša kungs gardi smejas.

Bet jau otro, faktiski trešo Eslingenas dziesmu svētku kontekstā viņš saka – mums, latviešiem šobrīd durvis Eslingenā ir atvērtas!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti