Kultūras Rondo

Izstādē “Latvija tik un tā” satiekas Petras Derkins kolāžas un Aivara Eipura minimas

Kultūras Rondo

Rīgas Starptautiskais kino festivāls: “Atrasts Berlinālē”

Vāgnera nama Rīgā atdzimšanas ieceres. Stāsta Māris Gailis

Vāgnera nama atdzimšanas ieceres. Stāsta Vāgnera biedrības vadītājs Māris Gailis

Rīgā ir Vāgnera iela, kur atrodas arī nams, kurā no 1837. līdz 1839. gadam strādāja Rihards Vāgners. Oktobra otrajā pusē nams nodots Rīgas Vāgnera biedrībai, lai īstenotu projektu “Gesamtkunstwerk 21”. Simboliskā Vāgnera nama atslēga ir pasniegta Rīgas Vāgnera biedrības priekšsēdētājam Mārim Gailim.

Mērķi un ieceres

Rīgas Riharda Vāgnera biedrības mērķi ir dažādi, stāstīja Māris Gailis: “Pirmkārt, tas ietver atjaunot Rīgas teātri tādu, kāds tas bija, līdz to likvidēja 19. gadsimta beigās, kad tika uzcelts un pabeigts, un atklāts jaunais teātris, ko mēs tagad pazīstam kā operas namu. Proti, tā ir zāle apmēram 500 cilvēkiem. Ne pārāk liela skatuve baroka teātra izmērā ar diviem balkoniem. Tā būtu viena laba izmēra zāle dažāda veida uzvedumiem, tikai ne dramatiskajam teātrim, jo tur ir savas akustikas prasības, tātad – vai nu dzied, spēlē vai dejo. Protams, ka tiktu atjaunota Mosas zāle, ko mēs pazīstam kā Vāgnera kamerzāli, bet nosaukumu tā dabūja tikai 80. gados tad, kad tika izremontēts šis nams. Nu, un tad pats par sevi saprotams – muzejs. Riharda Vāgnera muzejs un tas, kas muzejam piedien. Tātad neliels veikaliņš suvenīriem un tādām lietām. Protams, pie teātra piederas arī neliela kafejnīca. Ir arī 4. stāvs, kur telpas būtu iznomājamas dažādām vajadzībām. Tātad šis nams tiktu atgriezts radošām vajadzībām. “Kremerata Baltica” ir ar mieru atgriezties. Viņi tur bija. Viņi arī mēdz mēģināt dažas nedēļas gadā un, protams, arī nedaudz koncertēt. Arī ar Gidonu Krēmeru esmu runājis. Viņš būtu priecīgs atgriezties, ja tāda iespēja rastos. Protams, meistarklases, jauno mūziķu un pieredzējušo slaveno meistaru kopdarbs, ko saucam “Gesamtkunstwerk 21”.

Tātad visu mākslu simbioze, lai radītu kaut ko jaunu un interesantu, 21. gadsimtam piemērotu.”

Finansējumu plāno gūt no dažādiem avotiem

Finanses, ko Māris Gailis plāno iegūt Vāgnera nama rekonstrukcijai, dalās divās daļās. Nozīmīgs finanšu atbalsts, kas ir nepieciešams, ir kapitāla ieguldījums. Gailis skaidroja:

“Tie ir jāsaņem kā dotācija, kā dāvana, jo praktiski šo namu uzbūvēt par kredītlīdzekļiem nav iespējams divu iemeslu dēļ.

Pirmkārt, Saeima, nododot māju Vāgnera biedrībai, ir aizliegusi to ieķīlāt un dažādi apgrūtināt. Tātad nevaram to ieķīlāt, lai aizņemtos. Otrkārt, mēs zinām pēc prakses, ka atgūt aizlienētus līdzekļus ar kultūras iestādi praktiski nav iespējams. Tātad tas ir jādabū kā dāvinājums.”

Balstoties uz veiktajiem aprēķiniem, Gailis secinājis, ka pēc ēkas rekonstrukcijas tā varētu darboties ar pašfinansējumu: “Tas nozīmē, ka ir jābūt pietiekami ieņēmumiem, lai varētu darbināt šo namu tā, ka viņš nes to labumu, ko mēs gribam. Proti, ir doma, ka tas būtu projektu teātris, nevis repertuāra teātris, kas nozīmē, ka tur nāk producents ar savu iestudējumu, un viņi maksā nomu par to laiku, kamēr viņi izmanto šo telpu. Un muzejs var nest ienākumus, jo ir muzeja biļetes. Es domāju, ka Vāgnera muzejs un tas, ka tā ir viena no Vāgnera vietām, kuru  nemaz nav tik daudz, kura tagad atkal tiek atgriezta mūziku mīlošajiem un Vāgnera mīlošajai pasaulei. Tas noteikti būtu pievilcīgi, lai cilvēki brauktu un apmeklētu, un tas noteikti dod kaut kādu ienākumu. Un tad vēl tās nelielās nomas maksas, tātad tam vajadzētu iet. Bet, protams, ka ir ļoti daudz dažādi fondi pasaulē. Tai pašā Vācijā, kuri atbalsta konkrētas radošas izpausmes un uz tiem, protams, mēs arī lūkosimies. Tas būs tikai tad, kad būs gatavs, tur vēl ir laiks.”

Summa, kas būtu nepieciešama Vāgnera nama rekonstrukcijai, ir 35 miljoni eiro.

Gailis atzīst, ka tā ir liela nauda, ko būs nepieciešams vākt no dažādiem finanšu avotiem: “Pirmais pieprasījums ir iesniegts Vācijas valdībai. To skatīs vēl šogad. Tātad principā tā ir ārkārtīgi izšķiroša tikšanās Budžeta komisijā nākamnedēļ. Nevar zināt, vai Covid-19 nāk par labu vai sliktu. Tikšanās nebūs klātienē, tā būs neklātienē, kas nozīmē, ka lietas varbūt notiek ātrāk, varbūt tiks uzdots mazāk jautājumu, es nezinu. Katrā gadījumā mani pārstāvji Berlīnē projektu prezentēs, tā būs otrā reize. Un, ja projekts tiks akceptēts, tad tas ies uz priekšu, un visdrīzāk decembrī mēs zināsim, vai Vācijas valdība ir nobalsojusi par mūsu daļu. Tātad tie ir 30% no vajadzīgā, tātad 11 miljoni. Tas mums dos iespēju, ja tas notiks, nākamgad uzsākt projektēšanu. Un aiznākamgad projektēšanu pabeigt, ja viss ir normāli. Tad var veikt pamatu nostiprināšanas un pagrabu fiksēšanas un izrakšanas darbus, jo tur daudz kas mainīsies.”

Arī tālākai finansiālā atbalsta ieguvei Gailis jau ir paredzējis dažādus avotus, piemēram, viens no tiem ir klimata pārmaiņu finansēšanas instruments, kas, kā Gailis skaidro, ir nauda no Latvijas budžeta, taču to var tērēt tikai uz klimata pārmaiņām saistītiem projektiem: “Ja tev ir labs projekts, tad uz viņu var pretendēt, protams, konkursa kārtībā, bet pilnīgi droši, ka mēs būsim gatavi pretendēt profesionālā veidā, lai dabūtu nākamo porciju naudas. Tad, protams, ir arī jāstrādā arī ar privātajiem. Mēs no privāta avota jau esam nedaudz dabūjuši.

Mēs esam saņēmuši saistošu solījumu no “Messerschmitt” fonda, kas ir pietiekami bagāts, kāds varbūt miljardu vērts fonds Vācijā, kurš apsolīja pusmiljonu eiro tieši restaurācijas darbiem.

Tātad tā nav nauda, tas ir vekselis, ka mēs tad, kad pienāks brīdis, kad būs jārestaurē, pieņemsim, kāpņutelpa, ka mēs dabūsim no viņiem attiecīgo finansējumu. Tādā stilā mums ir jāstrādā uz priekšu. Tāds ir tas plāns.”

Gan atbalsta, gan problēmu namam ir daudz

Kad Vāgnera zāle tika slēgta apmeklētājiem, tika fiksēts, ka māja ir avārijas stāvoklī. Gailis stāstīja, ka māja esot sākusi grimt iekšā zemē, un tas esot bijis tādēļ, ka kaimiņu mājas pagrabā norisinājies remonts, kura rezultātā ir atstāts iespaids arī uz apkārtējiem namiem: “Arī uz Vāgnera māju. Vāgnera mājas pamati stāv uz koka pāļiem. Un, ja pazūd ūdens, tad tās saķere samazinās un tie pāļi sāk tā kā braukt lejā. Līdz ar to visa māja. Tur parādījās plaisas un dažviet burtiski dažu centimetru platumā ir tāds milzīgas plaisas. Protams, uzlika markas, tas nozīmē monitorēja, skatījās, kas notiek, bet tad, kad tie kaimiņi pārtrauca strādāt, ūdens atgriezās, arī process apstājās. Tātad māja nav šļukusi uz leju. Tātad tas stāvoklis nav pasliktinājies. Katrā gadījumā Vāgnera zāles grīda tika kapitāli izremontēta, nomainīti pārsegumi 80. gados. Mēs nezinām precīzi, bet tur noteikti ir metāla sijas. Tātad par to nebūtu bažas, ka tur kaut kas varētu sabrukt. Tehniskā inspektora slēdziens ir, ka nevajadzētu laist vairāk kā dažus simtus cilvēkus vienlaicīgi.

Varbūt nevajadzētu tur dejot rokenrolu, un to arī tur visdrīzāk nedarīsim.

Mēs gatavojamies šobrīd māju iznomāt, cik tas būtu iespējams, kamēr tā ir pieejama, līdz sākas remontdarbi. Tagad esam ielaiduši “Mistrus Media”, kuri gatavojas uzņemt seriālu par Benjamiņa kundzi. Tātad viņi garderobē iekārto vienu vietu un filmē.”

Radošu cilvēku, Rīgas iedzīvotāju un Latvijas iedzīvotāju atbalsts ir lielāks, nekā uz to bija cerējis Gailis. Tiek saņemta dažāda veida palīdzība un ziedojumi. Gailis arī atzīmēja, ka par nama nodošanu biedrībai tika nobalsots vienbalsīgi: “Un to, protams, arī ir jauki apzināties. Jāsaka, ka valsts pieņēma faktiski tādu īpatnēju lēmumu, bet man liekas, ka tas ir interesanti izmēģināt. Ja pašiem šīs mājas atjaunošana nav prioritāte, tad iedod sabiedrībai – nu pamēģiniet jūs. Skaidrs, ka tas nav uzņēmējdarbībai, jo šis nams atgriezīsies kultūras vajadzībām. Es arī domāju, kāpēc tā notika. Man ir uzdevuši jautājumu – kāpēc pirms 13 gadiem valdība neizdomāja un kaut ko nedarīja, neko nesalaboja, uzreiz neparedzēja? Tajā laikā bija trīs lielās prioritātes, trīs brāļi – bibliotēka, muzejs un koncertzāle.

Protams, ka koncertzāle ir svarīgāka, vajadzīgāka, augstāka prioritāte nekā Vāgnera zāle, un tā iemesla dēļ tā neiekļūtu tajā prioritāšu sarakstā.”

Projekta attīstīšanā Gailis ir radošais kodols, taču projektā iesaistītas arī citas personas, piemēram, arhitekte Zaiga Gaile, kura projektē šo māju un dara to bez atlīdzības.

“Tātad ir izprojektēts līdz skiču stadijai, kas ir apstiprināta Vēsturiskā centra padomē, Pieminekļu aizsardzības padomē. Un, kad nokārtosies īpašuma papīri, tad to iedot būvvaldē, lai apstiprinātu tā saucamo minimālo sastāvu. Tas nozīmē, ka projekts ir vairs tikai jāprojektē tālāk kā tehniskais projekts. Tātad visas inženieru lietas, bet tur, protams, ir jātaisa konkurss. To mēs arī neapšaubāmi darīsim. Tātad Zaiga, tad mans vecais kolēģis un draugs Viktors Jansons, kurš strādāja ar radio. Traks cilvēks, kurš strādāja ar Lipkes muzeju konceptu. Viņš piedalās tagad radošajā blicē un strādā ar muzeju. Mēs ar viņu bijām Baireitā pirms diviem gadiem un apbraukājām kādus tuvumā esošos četrus Vāgnera muzejus. Un gudrojām, kā mēs varētu veidot visu to lietu,” stāstīja Māris Gailis.

Muzejam ir divi patroni – Egils Levits un Vāgnera mazmazmeita Eva Vāgnere-Paskjē. Gailis stāstīja, ka Vāgnera biedrība ir Starptautiskās Vāgnera biedrību asociācijas loceklis, kas sniedz lielākas iespējas Vāgnera ēkas attīstībai: “Asociācija ir izplatījusi vajadzību ziedot naudu visu “vāgneristu” vidū, kas ir pie 40 000, kas ir aktīvie, jo “vāgneristi” ir reliģiozi. Viņi mīl to mūziku, tur ir dažādi cilvēki, kuri ir radoši, bagāti, aizrautīgi. Es esmu redzējis, kā tas izskatās. Tā ir tā komanda. Mēs tagad strādājam, izmantojot “Zoom” iespējas, piemēram, mēs prezentējām mūsu projektu Londonas Vāgnera biedrībai, un viņi ar lielu interesi sameta naudu. Tā nebija liela, tas bija apmēram 1000 eiro, bet vienalga tas ienāca mūsu budžetā. Tagad mēs sākam strādāt ar Metropoles operas klubu un gatavojam arī tādu virtuālo prezentāciju par mūsu projektu, lai vāktu naudu.” Interese par projektu ir bijusi pat no arābu valstīm. Gailis veido sadarbību arī ar “Latvijas balzama” atbildīgo zīmola turētāju, kurš šobrīd veido projektu, kura rezultātā varētu tikt izveidota jauna balzama marka – “Rīgas Vāgnera balzams”.

Māris Gailis pauž cerību, ka, ja viss plānotais izdosies, tad Vāgnera ēka varētu tikt pabeigta 2025. gadā.

KONTEKSTS:

Jau vairākus gadus Rīgas Riharda Vāgnera biedrība ar dažādām zibakcijām pievērsusi sabiedrības uzmanību Vāgnera zāles pamestībai. 2017. gadā Māra Sirmā vadībā ikviens interesents Doma laukumā varēja dziedāt "Svētceļnieku kori" no Vāgnera operas “Tahneizers”, 2018. gadā Vāgneru stacijas tunelī dziedāja Egils Siliņš.

Vēlāk tapis likumprojekts ar mērķi nodot šo ēku Rīgas Riharda Vāgnera biedrībai, kura piedāvāja zāli atjaunot par saviem līdzekļiem. Uzņēmēja Māra Gaiļa vadītā un vairāku redzamu kultūras personību atbalstītā biedrība vairākus gadus cīnījās par zāles atjaunošanu un apņēmās to veikt pilnībā par pašu piesaistītu naudu, no valsts neprasot ne centa.

17. septembrī Saeima galīgajā lasījumā pieņēma likumu par ēkas Riharda Vāgnera ielā nodošanu Rīgas Riharda Vāgnera biedrībai.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt