Uz politiskā cirka fona. Kā par vidi un klimata pārmaiņām savos darbos runā Latvijas mākslinieki

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

27 gadu laikā kopš ANO pirmās klimata konferences Berlīnē šī politisko līderu sanāksme arvien biežāk tiek nodēvēta par ceļojošo politisko cirku, tādējādi norādot, ka šo sanāksmju laikā netiek panāktas jēgpilnas vienošanās. Aktīvistu cīņā par upuri kļuvuši arī vairāki no vēstures vērtīgākajiem mākslas darbiem – no "Monas Lizas" līdz Van Goga "Saulespuķēm". Aplejot gleznas, vides aktīvisti mēģina pievērst politiķu un sabiedrības uzmanību un apturēt naftas un gāzes projektus. Šīs akcijas tiek vērtētas pretrunīgi – kamēr vieni to asi nosoda un uzsver, ka nodarītais kaitējums ārkārtīgi vērtīgajiem mākslas darbiem neatsver mērķi, citi savukārt atbalsta un norāda, ka šeit saskatāma dilemma par to, vai vairāk jāsatraucas par gleznas aizsargāšanu vai par planētas aizsargāšanu? Bet jau desmitiem gadu visā pasaulē mākslinieki par ekoloģisko katastrofu nenogurstoši runā arī gan savos darbos, gan manifestācijās ar aicinājumu nekavējoties darīt kaut ko, lai apturētu globālo sasilšanu.

Cirks aizstāvībā par klimatu

Arī kā metafora piesauktais cirks kā mākslas izpausme arvien biežāk runā par klimata pārmaiņām. 2014. gadā Norvēģijā tika nodibināta cirka kompānija "Acting for Climate", kas rada izrādes, kurā apvienojas māksla un vides aktīvisms. Arī Rīgas cirks, kas tūlīt apmeklētājiem vērs durvis atjaunotajā, vēsturiskajā cirka ēkā, kopā ar Norvēģijas kolēģiem ir kļuvis par dalībnieku projektā "Circus for Climate". Cirks kā mākslas forma sabiedrībai sāpīgām tēmām pievērsies salīdzinoši nesen – kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem, kad radās laikmetīgais cirks. Taču šobrīd cirks ir uz aktualitātēm ātri reaģējoša skatuves māksla – vai tie būtu klauni, kas arēnā izpilda jancīgas sociālpolitiskās dziesmiņas, vai laikmetīgā cirka izrādes, kas reflektē par pandēmiju, karu un arī ekoloģiju. Jāmin arī, ka, gluži kā citas skatuves mākslas, arī cirka izrādes var būt radītas visdažādākajai auditorijai un ne tuvu nav tikai mazu bērnu izklaide. Turklāt cirka valoda ir viena no spēcīgākajām mākslas valodām, un tā var strādāt bez robežām – ķermeņa valodai tulks nav vajadzīgs.

Lai 2023. gada maijā radītu izrādi, cirka mākslinieki no Latvijas un Norvēģijas pusotra gada garumā rīko laboratorijas jauniešiem Latvijas reģionos, mācot viņiem cirka valodu un kopīgi radot saturu jaunajai izrādei. EEZ grantu finansētā projekta laikā laboratorijās tiek izmēģinātas dažādas mākslas aktīvisma formas, tādējādi iedrošinot uz lielāku sociālo līdzdalību. Tiek apgūta ķermeņa valoda, plakātu un komiksu zīmēšana un tiek vākts materiāls projekta galarezultātam – izrādei un zīnam, kas pie publikas nonāks 2023. gada maijā.

"Cirks pēc savas būtības nav ilgtspējīgs, jo cirka trupas vēsturiski ir ceļojošas – kādreiz tās pārvietojās no pilsētas uz pilsētu ar milzu fūrēm, lai pārvadātu dzīvniekus," vēl neseno ainu iezīmē Rīgas cirka vadītāja Māra Pāvula. Viņa norāda, ka savulaik degvielas krīze bija iemesls daudzu Eiropas cirka kompāniju bankrotam.

Iedvesmojoties no norvēģu un citu valstu cirka kolēģiem, arī Rīgas cirks savā darbības stratēģijā ierakstījis ekoloģisku pieeju uzņēmuma darbībā.

"Ceļošanas nepieciešamība arī šobrīd cirkam ir viens no lielākajiem iekšējiem konfliktiem," Māra Pāvula stāsta, ka norvēģu kompānija ceļošanai neizmanto avio transportu un uz Rīgu vienmēr dodas divu dienu braucienā. Rīgas cirks nevar atļauties ceļot 2 diennaktis, taču ieviesis savus principus: "Ja galamērķī iespējas nokļūt 7 stundu laikā ar auto. Uzņēmumam ir lielāka atbildība nekā indivīdam." Šajā eksperimentu gadā Rīgas cirks arī ieviesis pilnīgu atkritumu šķirošanu un pārgājis uz veģetāru un vegānu pārtiku. "Tas nenozīmē, ka visiem jābūt vegāniem, bet – līdzīgi kā kompānija "Acting for Climate" – tur, kur mēs reprezentējam sevi, pasniedzam vegānu uzturu." Māra Pāvula arī atzīstas, ka ne visās jomās Rīgas cirka ekoloģiskie mērķi ir sasniegti, piemēram, grāmatvedība joprojām nav digitāla.

Mākslinieku aicinājums dekolonizēt dabu

"Latvijas mākslas ikdienā klimata pārmaiņas ekoloģijas tēmas nav dominējošas," Latvijas Laikmetīgās mākslas centra pētniece un kuratore Ieva Astahovska iezīmē Latvijas ainu. Līdz janvāra vidum "Rīgas mākslas telpā" apskatāma izstāde "Dekoloniālās ekoloģijas", kurā mākslinieki pievēršas cilvēka un apkārtējās vides attiecībām. Kuratore atzīst, ka, veidojot izstādi, bija vajadzīga izpēte, lai atrastu māksliniekus, kas strādā ar šo tēmu.

"Izstāde bija tāds kā pamudinājums māksliniekiem kļūt apzinīgākiem, fokusētākiem tieši mākslā strādāt ar šiem jautājumiem."

Izstāde rosina domāt par to, ka cilvēka attiecības ar dabu ir koloniālas un aicina rīkoties, lai to mainītu. Māksliniece Inga Erdmane sadarbojas ar ģeogrāfiem, kas pēta padomju laikā ietekmētas ainavas un viņas darbs liek aizdomāties par to, ka Baltijas jūra ir viena no piesārņotākajām pasaulē. Linda Boļšakova sadarbojas ar botāniķiem, radot darbu "Starburadze corallia".

Arī izstāde veidota tā, lai tā pati būtu ekoloģiska un neradītu nevajadzīgi daudz atkritumus. "Lai gan māksla nav tāda tipiskā patērētājkultūra, izstādē parasti tiek būvēta scenogrāfija, lai izstāde ir skaista un skatītājiem ērta, un tad, kad izstāde beidzas, uz Getliņiem tiek aizšķūrēta milzīga kravu ar reģipšiem, dēļiem. Teorētiski to varētu izmantot vēlāk, bet tas nav īpaši lētāk, varbūt pat dārgāk," skaidro Ieva Astahovska. 

Iekārtojot izstādi "Dekoloniālās ekoloģijas", jau sākotnēji noslēgta vienošanās ar arhitektiem veidot maksimāli ilgtspējīgu risinājumu.

"Parasti šādās izstādēs ir daudz sienu, bet mēs atstājām atvērtu telpu un izmantojām tikai tās metāla struktūras, kas parasti tiek apaudzētas ar sienām," norāda kuratore.

Klimata zinātnes datu iedvesmota māksla

Arktisko fotogrāfiju izstāde "Vētra neredz krāsu", instalācijas "Slāpes", "Undercurrents", skaņas skulptūra "Nejaušības dzinējs" – mākslinieka Voldemāra Johansona monumentālie, vērienīgie darbi spēj skatītāju sajūtās pārvietot uz tādām pasaules vietām, kur ekoloģiskās krīzes klimata pārmaiņas izjūtamas visskarbāk.

Johansona darbi top, balstoties datos un runājot ar zinātniekiem, kuri analizē vides pārmaiņas, tomēr viņš pats savus darbus nodala no vides aktīvisma:

"Māksla manā skatījumā ir kas vairāk nekā aktīvisms vai līdzeklis idejām, kaut kādam plānam vai programmai. Es parasti tiecos mākslu saglabāt tīru, bez papildu vēstījuma."

Viņš uzskata, ka ļoti reti ir gadījumi, kad izcils mākslas darbs ir arī ar būtisku politisku vēstījumu. Kā labus piemērus min Johansons min divus māksliniekus: fotogrāfs Volfgangs Tilmans – šobrīd viņa izstāde "To look without fear" apskatāma MoMA Ņujorkā. Pats Tilmans norāda, ka mākslinieka loma ir "būt sociālo un politisko cēloņu pastiprinātājam". Kā otro Voldemārs Johansons piesauc islandiešu tēlnieku Olafuru Eliasonu, kurš 2015. gada Parīzes klimata konferences laikā kā liecību klimata pārmaiņām Francijas galvaspilsētas ielās uzstādīja 12 milzīgus kūstoša ledus bluķus, atvestus no Grenlades aisbergiem.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

"Klimata zinātne ir ļoti kompleksa un ne visus stāstījumus par reducēt saprotamos, vieglos teikumos, lai ikviens to varētu saprast," Johansons arī norāda, ka šī brīža informācijas pārbagātībā un fragmentētajā sabiedriskajā telpā arī viņa balss būtu tikai pile okeānā. Viņam pašam ir svarīgi šo komplekso sistēmu saprast: "Pat ja es šo informāciju tiešā veidā neietveru darbos, zinātnes dati un novērojumi ļoti informē, tie ietekmē to, ko es daru. Tas man dod papildu materiālu darba veidošanā."

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Johansons ir ļoti kritisks un skeptisks, runājot par tādām aktivitātēm kā eko konsultanta algošana mākslas projektos un pārlidojumu ierobežošana. "Tā ir izvairīšanās no lielajiem pamatjautājumiem, kas ir vienkārši – pasīvo kurināmo materiālu dedzināšanas pātraukšana, metāna gāzu emisijas krasa samazināšana, naftas produktu dedzināšanas pārtraukšana," mākslinieks skaidro, kāpēc stratēģijas, desmitgažu plāni un konferences neko nespēj mainīt.

"Tas ir tāds piesārņotāju viltus naratīvs – atbildību novelt uz indivīdu, kaut gan skaidri ir zināms, ka indivīds neko nevar izdarīt tajā jautājumā."

Kad jautāju, vai Voldemāru Johansonu pēc uzkrātās zināšanu bagāžas sarunās ar zinātniekiem un ekspedīciju braucienos nepārņem klimata depresija, viņš atzīst, ka reizēm tā ir, tomēr atrod pāris pazīmes, kas liek nākotnē raudzīties arī ar optimismu: "Pirmkārt, pozitīvi ir tas, ka šīs tēmas par piesārņojumu ir nonākušas priekšplānā. Otrkārt, mums kā civilizācijai ir liela spēja adaptēties un risināt uzdevumus. Tas nav tik bezcerīgi, risinājumus mēs atradīsim, bet šie vides jautājumu procesi ir ārkārtīgi komplicēti, tiem piemīt liela inerce."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti