Kultūras rondo

Valdis Muktupāvels iepazīstinās ar Baltijas tautu mūzikas instrumentu dažādību

Kultūras rondo

Klajā laists Andra Sējāna dziesmas "Ai, tu mana brāļa sēta" videoklips

Upītes ciems Ziemeļlatgalē - savas pasaules centrs. Sākam ciklu “No paaudzes paaudzē”

Upītes ciems Ziemeļlatgalē – savas pasaules centrs

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Upīte ir pazīstama ar Ziemeļlatgalei raksturīgā folkloras mantojuma glabāšanu un popularizēšanu. To mērķtiecīgi darīja dzejnieks un novadpētnieks Ontons Slišāns, kura iesākto darbu turpina viņa bērni un mazbērni. Upīte, lai arī ir neliels Ziemeļlatgales ciems šobrīd nu jau Balvu novadā, tomēr ar savu aktīvo darbību ir pamanāma visā Latvijā. Upītes kultūrtelpa 2018. gadā tika iekļauta arī Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. 

Nemateriālās kultūras mantojuma centrs "Upīte" zem viena jumta apvieno Upītes Tautas namu, bibliotēku un Kultūrvēstures muzeju. Andris Slišāns ir šī centra direktors. Iepazīstinot ar Upīti un tās kultūrtelpu, viņš un sieva Ligita Slišāne visupirms rāda vietu, kur tik tikko aizvadīts dzejas un mūzikas festivāls “Upītes uobeļduorzs”.

Pērn svētku scenogrāfiju veidoja siena ruļļi, bet šogad zelta spoguļi, kas izvietoti aplī. Spoguļi tāpēc, lai redzētu, kas ir tie īstie cilvēki, kas veido Upītes kultūrtelpu, tā katram ieraugot pašam sevi. 

Festivāla organizēšanu Andris Slišāns ar ģimeni pārņēma no tēva – “Upītes uobeļduorza” idejas autora, literāta, novadpētnieka Antona Slišāna (latgaliski – Ontons Slišāns), kurš savulaik iedomājās izveidot savdabīgu Dzejas dienām veltītu notikumu, lai popularizētu un saglabātu latgaliešu valodu. „Ozolu iestādot, ozols vispirms sadzen garu sakni un tad var spēcīgi augt. Antons iestādīja ozolu, kurš labi saknes sadzina, mēs tagad tos zarus un zīles audzējam,” Latvijas Radio raidījumā “Kultūras rondo” līdzībās runā Andris Slišāns. Jāatzīmē, ka šogad festivāls notika jau divdesmito reizi un tam ir ne tikai savs ābeļdārzs, bet arī himna. 

Ikdienā Upītē viss notiek latgaliski – gan savstarpējās sarunas, gan pasākumi. Kultūrtepas bagātība ir latgaliešu valodas Ziemeļlatgales Šķilbēnu puses izloksne.

Spēcīgs pamats, uz kura šobrīd atsperties Upītes folkloras kopai, ir Antona Slišāna veiktie ieraksti ar vietējiem muzikantiem un dziedātājiem.

Andris Slišāns stāsta, kā šie ieraksti tapa: “Antons Slišāns 70. gadā uzzināja, ka viņa mamma ir slima ar vēzi. Tajā laikā, kad ar vēzi saslima, tas bija nāves spriedums apmēram, nemācēja toreiz izārstēt. Viņa bija ļoti liela dziedātāja. Viņš nopirka tam laikam modernāko diktofonu, lielu “lentenieku” (mums muzejā tas ir) un sāka ierakstīt mammu un mammas māsu. Manas vecmammas, Antona mātes brālis [..] – Miķelis Jermacāns – to uzzināja un Antonam piedāvāja sadarboties un sistematizēt to visu. Sievas viņi veda uz Gulbeni – ja uz vietas to darītu, par viņiem smietos un vēl varbūt aizliegtu tajos laikos. Tā tika ierakstītas pavasara, vasaras, ziemas, rudens dziesmas – gan folklora, gan garīgās.”

Folkloras kopa “Upīte” ir ierakstījusi četrus albumus. Pirmais albums klajā nāca 2015. gadā “Vysi ļauds breinovuos”, kurā bija dzirdama Ziemeļlatgales tradicionālā dziedāšana pusbalsī. Otrais albums “Dzīduot muoku, doncuot muoku” iznāca 2016. gadā – tas bija dubultdisks ar dziesmām un Ziemeļlatgales rotaļu un danču pamācībām. Dažus gadus vēlāk – albums „Ryugts” ar apkopotām dziesmām par mīlestību, cerību un kāzu laiku. Ceturtais albums ir Ziemeļlatgales vīru dziesmas „Padzīdam i ..”. Izveidoti arī vairāku dziesmu videoklipi. 

Antona Slišāna devumu Upītei apliecina kā folkloras vākums, tā parks, kas kopā ar skolēniem stādīts Latvijas 75. dzimšanas dienai par godu. “Antons iestādīja vītolus un pašā centrā liepu un ozolu. Viņam bija ideja, ka tas ir Tautasdziesmas parks,” stāsta viņa dēls. Koki šeit stādīti arī uz Latvijas simtgadi. 

Blakus parkam atrodas bijusī skolas ēka, ko biedrība pamazām pērk no novada. Tas viņiem ir apgrūtinājums, ko uzņēmušies bailēs, ka, kļūstot par kādas privātpersonas īpašumu, skolas teritorija varētu vairs nebūt brīvi pieejama.

“Skolā mēs mēģinām amatniekus vai jauniešus, kuriem ir labas idejas, atbalstīt, iedot telpas, lai viņi strādā un mēģina nopelnīt naudu.

Pirmais, kas iegāja iekšā, bija bitenieks,” skaidro Andris Slišāns. Nu ēkā var paši savus tautas tērpus darināt, tur arī ierakstu studija un top pat izlaušanās istaba.  

Pats nemateriālās kultūras mantojuma centrs, kurā notiek darbnīcas, pasākumi un ir muzejs, bibliotēka, atrodas padomju laikos celtā namā (senāk tur bijis kolhoza kantoris, kase, komjauniešu telpa). Viens no centra mērķiem ir attīstīt arī kulināro mantojumu. Taču tikpat svarīgi sakārtot centra telpas, tās paplašinot. Jau šobrīd visām aktivitātēm te nepietiek vietas. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti