"Rīgas Laika" stāsts. Varbūt ir mainījusies ziedotāju attieksme
„Rīgas Laiks” ir viens no vecākajiem tā dēvētajiem intelektuālajiem žurnāliem Latvijā. Tas iznāk kopš 1993.gada, un no pirmsākumiem tā komandā ir arī pašreizējais galvenais redaktors un līdzīpašnieks Uldis Tīrons.
Individuāli ziedotājus uzrunājuši arī agrākos gados, bet tagad izšķīrušies par publisku kampaņu, jo iekrājies vairāk nekā 22 tūkstošu eiro parāds un nācies lūgt piemērot uzņēmumam tiesiskās aizsardzības procesu.
„Mums jau ir, ja tā drīkst teikt, uzsākta sadarbība ar Valsts ieņēmumu dienestu, un šo parādu mēs nomaksāsim tuvākajā laikā. Tās ir pirmās saistības, ko gribam nokārtot. Taču tie diemžēl nav visi nosacījumi, lai „Rīgas Laiks” varētu sekmīgi pastāvēt tālāk. Jo tam ir parādi arī attiecībā uz autoriem, kam nav samaksāts, un attiecībā uz mums pašiem, kam nav samaksāts jau, es neatceros, cik sen,” atzīst izdevējs. Vajadzīgs arī finanšu „spilvens” kvalitatīva satura nodrošināšanai nākotnē.
Bet kādēļ šāda situācija radusies tieši tagad, ja nav kritusies ne žurnāla tirāža (apmēram 4500 eksemplāru), ne Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalsts (šogad 45 tūkstoši eiro)?
„Mainījusies varbūt ir ziedotāju attieksme. Tādu vai citādu iemeslu dēļ ziedojumu ir mazāk. Man ir grūti komentēt, kāpēc.
Iespējams, tas ir saistīts arī ar mums pašiem, ne tikai ar ziedotājiem. Piemēram, nepietiekoši enerģiski esam vērsušies pie iespējamajiem ziedotājiem ar lūgumu palīdzēt,” pieļauj Tīrons.
Tagad, publiski aicinot ziedot „Rīgas Laika” pastāvēšanai, atsaucība sākumā bijusi liela un iedvesmojoša, tomēr, Tīrona vārdiem, pārsvarā „telefonziedojumu” apmērā. Viņš atzīst – arī pats nevar atļauties regulāri kādam ziedot un to neprasa arī no citiem, kas knapi var nosegt ikdienas tēriņus. Lielāku atsaucību sagaidītu no turīgiem ļaudīm, kas izprot šāda izdevuma nozīmi. Interesanti, ka „Rīgas Laika” krievu versijai (kas iznāk četrreiz gadā un tiek lasīta arī Krievijā, Ukrainā un citās valstīs) tādi atbalstītāji esot, latviešu – daudz mazāk.
„Zinu cilvēku, kas ziedo gan Bērnu slimnīcai, gan grāmatu izdošanai, gan mūsu žurnālam. Un šādi es arī redzu šī turīgā cilvēka Latvijā rūpes ne tikai par savu labklājību, bet arī par to, lai šeit būtu vide, no kuras nav kauns,” saka Tīrons.
Vai „Rīgas Laiks” arī nākamgad iznāks katru mēnesi vai retāk, vai būs vēl kādas pārmaiņas, lēmums jāpieņem septembrī.
"Satori" stāsts. Ziedošanas kampaņas ir baigi iedvesmojoša lieta
Tikmēr ziedojumu kampaņas nav nekas neparasts kādam citam izdevumam.
„Ziedošanas kampaņas sākām, ja nemaldos, pirms četriem gadiem,” atceras biedrības „Ascendum” vadītāja Antonija Skopa. „Ascendum” kopš 2012.gada ir interneta žurnāla „Satori” izdevējs, lai gan pašam žurnālam ir senāka vēsture.
„Tas bija saistīts ar to, ka pirms tam mums bija lielie ziedotāji – uzņēmumi, kas sāka pamazām „atkrist”. Tagad vispār ir mainījusies nodokļu sistēma un uzņēmumiem vairs nav izdevīgi ziedot. Sapratām, ka kaut kas ir jādara. Tā kā mums ir diezgan liela auditorija, un daļa no tās ir tiešām uzticama, sapratām – varbūt varam iesaistīt šo kopienu žurnāla veidošanā. Jo mēs jau to veidojam lasītājiem,” uzsver Skopa.
„Satori” ik mēnesi lasa apmēram 60 tūkstoši unikālo lietotāju. Pērn ziedojumos savākuši mazliet vairāk kā 10 tūkstošus eiro.
„Šīs ziedošanas kampaņas ir baigi iedvesmojoša lieta, jo tu ne tikai iegūsti nepieciešamo finansējumu, bet arī redzi, ka dari to, ko vajag darīt.
Ne visi mūsu ziedotāji lasa „Satori” katru dienu. Tie ir arī cilvēki, kuri vienkārši uzskata, ka ziedot ir normāli un ka ne vienmēr ir jāziedo, dzēšot ugunsgrēku, bet varbūt nauda ir stratēģiski jāiegulda lietās, kas veicina izglītotu, empātisku, pilsoniski aktīvu un domājošu sabiedrību,” stāsta „Ascendum” vadītāja.
Arī „Satori” apmēram pusi ieņēmumu veido valsts atbalsts, otru pusi – ziedojumi un saimnieciskā darbība, piemēram, nesen sākuši rīkot „Satori” ekskursijas, kam esot liela piekrišana.
"Kino Rakstu" stāsts. Valsts atbalstam arī turpmāk jābūt kultūras periodikas pamatā
Un vēl trešais stāsts – par izdevumu, kas sāka kā drukāts žurnāls un tagad kļuvis elektronisks.
„„Kino Rakstiem” ir trīs posmi – senie laiki, viduslaiki un jaunie laiki,” smejas kino žurnāliste Kristīne Matīsa. Žurnāla vadībā viņa stājās 2007.gadā un kā vienīgos reklāmdevējus atminas uzņēmumu „Hannu Pro”, kas kādu laiku par 300 latiem pirkuši reklāmas laukumu uz žurnāla pēdējā vāka. Ziedotāju nebija.
Galvenie valsts atbalsta dalītāji – VKKF kino nozares ekspertu komisija – vairākus gadus mudinājuši pāriet uz elektronisku versiju, kas ar nedaudz mazākiem izdevumiem ļautu sasniegt vairāk lasītāju.
„Divus gadus es biju karojoša pretiniece un teicu – tikai pār manu līķi! No iespiesta žurnāla es neatteikšos! Man bija argumenti uz divām A4 lapām, kāpēc tas ir jāsaglabā,” stāsta Kristīne Matīsa.
Tomēr nācās atzīt arī interneta žurnāla priekšrocības, piemēram, recenziju operativitātē. Kad VKKF visbeidzot pavēstīja, ka drukātam žurnālam naudu vairs nedos, Matīsa savāca jaunu komandu, sagatavoja pirmās interneta publikācijas...
„Un pirmajās dienās es pēkšņi sāku domāt, ka vairs nevaru atrast nevienu argumentu, kāpēc portāls ir slikti un žurnāls bija labāk,” viņa atzīst.
„Kino Rakstu” interneta versiju ik mēnesi lasa apmēram 6000 cilvēku, un tas joprojām tiek finansēts par valsts naudu. Matīsa ir pārliecināta – valsts atbalstam arī turpmāk jābūt kultūras periodikas pamatā.
„Nekad mūžā nebūs ārkārtīgi liela tirgus pieprasījuma pēc lietām, kas cilvēkam liek piepūlēties un domāt. Jo patiesībā jau visa mūsu dzīve ir orientēta uz patērēšanu, un var jau arī to kultūru tikai patērēt. Var noskatīties izrādi vai filmu, izlasīt grāmatu, un viss. Bet kultūras periodika ir tā, kas cilvēku rosina domāt par to, ko viņš ir redzējis un dzirdējis,” pamato Matīsa.
VKKF: Katrs no šiem izdevumiem ir simt dzelteno žurnālu vērts
VKKF konkursos dažādiem periodikas izdevumiem pašlaik sadala apmēram pusmiljonu eiro gadā, lēš fonda direktors Edgars Vērpe.
„Tas skaits pa gadiem mainās, bet tie ir apmēram 40 gan interneta vidē, gan drukātā formā eksistējoši izdevumi dažādās nozarēs,” viņš norāda.
Skaitliski visvairāk ir starpnozaru izdevumu. Piemēram, „Rīgas Laiks”, „Satori”, „Veto Magazine”, „Delfi Kultūra” recenzijas, „Radio Naba” raidījumi.
„Es domāju, ka katrs no šiem izdevumiem ir simt dzelteno žurnālu vērts, kuri tirgū mierīgi eksistē. Ir jau kādam jārūpējas arī par sabiedrības veselību. Un tieši kultūras periodika ir tā, kas sabiedrību ceļ un dziedē,” uzsver VKKF direktors.
