Rīgas cirks dokumentē bijušo mākslinieku, vetārstu un uniformistu stāstus

Akrobāti, dzīvnieku dresētāji, veterinārārsti, dejotāji – daudziem no viņiem cirks bija un joprojām ir visa dzīve. Un Rīgas cirka lielās pārmaiņas vairums uztver ar rūgtumu. Lai gan jaunā vadība cirka attīstību ved pavisam citā virzienā, tā nolēmusi nesaraut saites ar Rīgas cirka vēsturi un iespēju robežās dokumentēt bijušo cirka darbinieku stāstus. Šā gada laikā cirks tos pakāpeniski publicēs savā mājaslapā, bet tālākā nākotnē tie varētu iekļauties cirka vēstures ekspozīcijā.

Rīgas cirks dokumentē bijušo mākslinieku, vetārstu un uniformistu stāstusMāra Rozenberga

    Projekts “Rīgas cirka stāsti” aizsākās pērn, kad cirka jaunā komanda sadarbībā ar Kultūras akadēmijas studentiem sāka apzināt bijušos cirka darbiniekus un aicināt viņus dalīties atmiņās par Rīgas cirku. Tas nebija viegli, jo pēc cirka ēkas slēgšanas un dzīvnieku aizlieguma cirkā pirms diviem gadiem daudziem palicis rūgtums.

    “Ne visi uzrunātie cilvēki, kas bijuši saistīti ar Rīgas cirku, piekrita ar mums runāt,” atzīst Rīgas cirka programmas kuratore Odrija Fišere.

    “Bet tie stāsti, kurus esam ieguvuši, ir tiešām ārkārtīgi interesanti un ļoti dažādi. Katra no šīm personībām parāda cirka pasauli no sava skatpunkta,” viņa uzsver.

    Pagaidām tie ir sešpadsmit stāsti latviešu un krievu valodā, kas aptver ļoti dažādus vēstures posmus – sākot ar bērnības atmiņām četrdesmitajos gados un beidzot ar pavisam nesenu pieredzi.

    Odrija Fišere min dažus piemērus: Aivars Meistars "Rīgas cirkā" strādāja īsu brīdi 50.gadu beigās, kā fizkultūras institūta students aizvietojot saslimušu akrobātu.

    “Man, piemēram, interesantākais lēciens bija tāds: ar ieskrējienu no atspēriena tiltiņa salto uz priekšu, rondats ar pagriezienu, divi atpakaļ pārmetieni, plus salto, atliecoties ar pagriezienu par 180 grādiem. Bija vēl arī tāds lēciens: no atsperu tiltiņa sānu salto, ritenis, divi sānu salto, ar rokām nepieskaroties pie paklāja,” atceras Meistars.

    Gunta Virkava

    Savukārt Georgijs Sokolovskis cirkā sāka strādāt 1973.gadā par uniformistu - tas ir cilvēks, kurš strādā manēžā un bez kura nevar notikt neviens uzvedums, jo viņa pienākumos ietilpst gan mākslinieku bagāžas izkraušana, gan manēžas uzkopšana, gan dažādu lietu pasniegšana māksliniekiem izrādes laikā. Savas karjeras laikā viņš arī pats piedalījies vairākos cirka uzvedumos.

    No pārdesmit minūšu līdz vairāk nekā stundu garajos stāstos ar atmiņām par darbu Rīgas cirkā dalās arī, piemēram, veterinārste Baiba Reinika un sunīšu dresētāja Dzintra Žilde.

    “Atskrien mani sunīši, sasēžas, es viņus safrizēju, saķemmēju, es ar viņiem runāju, virzu uz darba sajūtām. Tie, kas tur sēž, ies manēžā iekšā un piedalīsies numurā, kad es pateikšu – strādāt! Sākas mūzika, uz skatuves izskrien lielais suns, nosēžas šķērsām. Es iznāku, visa baltā, uzsēžos uz lielā suņa, un atskan: “Nopelniem bagātā skatuves māksliniece Dzintra Žilde!” Bet aizkulisēs uz soliem paliek tie sunīši, kuri vairs neiet strādāt. Bet viņi tik ļoti grib, jo visu laiku to ir darījuši! Viņi jūt, ka tūlīt būs tas emocionālais pacēlums, bet viņiem tā vietā tagad ir iespēja pasēdēt, pagulēt, bet apzināties, ka viņi arī ir bijuši uz manēžas,” atminas māksliniece.

    Atmiņās dalās arī biļešu pārdevēja Mārīte Milne, iluzioniste Dace Pecolli, kaķu dresētāja Anna Armanda un ilggadējais Rīgas cirka orķestra vadītājs Raitis Ašmanis.

    “Manā vietā neviens nevarēja nostāties! Mani pieraksti bija nevis kā partitūrā – te sākas un te beidzas –, bet tādi: pirmais skaņdarbs, piemēram, samba, iet tik ilgi, kamēr zirgs pēc n-tā trika apstājas. Un, ja viņš neapstājas, ko tad? Vai nu laižam tālāk, vai... Bet viņš arī šad un tad neapstājās, un tad tev jādomā, ko tagad darīt. Viņš ies vēlreiz, vai ko?” atceras diriģents.

    Intervēt bijušos cirka darbiniekus bijusi interesanta pieredze žurnālistei Unai Griškevičai, kura tikusies ar četriem stāstu varoņiem. Viņu pašu cirks aizrāvis jau no mazotnes.

    “Man liekas, ka no Rīgas cirka puses šī ir ļoti laba iniciatīva. Jo šie cilvēki ir pelnījuši, ka viņu stāsti tiek iemūžināti.

    Secinu, ka šiem četriem cilvēkiem, ar ko esmu paguvusi aprunāties, cirks nozīmē ļoti daudz. Patiesībā tā bija visa viņu dzīve. Un, lai nepelnīti to neaizmirstu, šie stāsti noteikti ir jāiemūžina,”

    stāsta Griškevica.

    Gunta Virkava

    Sarunās ir ne vien daudz aizraujošu atmiņu par uzstāšanos, bet izskan arī neizpratne par šā brīža cirka virzību un skarba kritika lēmumam cirkā vairs neizmantot dzīvniekus. Bet arī tā ir daļa no Rīgas cirka vēstures un pārmaiņu procesa, kuru pašlaik vada Rīgas cirka jaunā direktore Ināra Kehre.

    Iveta Ģirtakovska

    “Mūsu galvenais mērķis ir pierakstīt vai ierakstīt to cilvēku atmiņas, kuri kādreiz ir strādājuši Rīgas cirkā vai bijuši piederīgi cilvēkiem, kas tur ir uzstājušies un kam varbūt ir arī kādas fotogrāfijas, ko parādīt. Tādā veidā gribam dokumentēt to, kas, iespējams, vēl nav dokumentēts vai arī mums nav pieejams,” projekta būtību skaidro Kehre.

    Cirka stāstus papildinās arī attēli, kuros fotogrāfe Ieva Epnere iemūžinājusi kādreizējos cirka darbiniekus Rīgas cirka ēkā mūsdienās. Tuvākajā laikā cirka stāstus sāks publicēt Rīgas cirka mājaslapā.

    Projekts “Rīgas cirka stāsti” īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas „Latvijai – 100” atbalstu.

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Saistītie raksti
    Kultūrtelpa
    Kultūra
    Jaunākie
    Interesanti