Meistars Knehts

Pieminekļi. To jēga un likteņi pasaules vēsturē

Meistars Knehts

Karš Ukrainā un krievu kultūra pasaulē: atcelšanas un aizliegšanas jautājumi

Rietumeiropas maigais koloniālisms un aizbildnieciskā attieksme pret Austrumeiropas mākslu

Rietumeiropas maigais koloniālisms un attieksme pret Austrumeiropas mākslu. Diskusija

Kā izpaužas Rietumeiropas maigais koloniālisms un attieksme pret Austrumeiropas mākslu un māksliniekiem? Kāda ir mūsu pašapziņa, pielāgošanās, vēstures pārrakstīšana un mūsu pašu skats attiecībā uz tautām, kas mīt no mums uz austrumpusi? 

Kas īsti notika 80./90. gadu mijā, un kad mūsu zemē ienācās modernisms? Vai mēģinām izpatikt Rietumu producentiem un kuratoriem? Ko māca Lailas Pakalniņas radošā gaita vai "Skuja Braden" panākumi Venēcijas biennālē? Un kā mēs paši raugāmies uz mazām tautām kaut kur Krievijā vai Āfrikā – lūk, daži no jautājumiem, par kuriem Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījumā "Meistars Knehts" diskutē mākslas zinātniece un izstāžu kuratore Solvita Krese, kinorežisors un vēsturnieks Dāvis Sīmanis, rakstnieks un latviešu literatūras aģents starptautiskajā arēnā Vilis Kasims un komponists ar ilgu studiju pieredzi Nīderlandē un ASV Krists Auznieks.

Māra Rozenberga: Reizi mēnesī šajā raidījumā padziļināti diskutējam par dažādiem aktuāliem kultūrpolitiskiem un reizumis arī filozofiskiem jautājumiem, un šodien gribam atsperties no kādas sarunas nesen notikušā Rīgas Starptautiskā kinofestivāla programmā "Ukraina fokusā". Tā bija saruna par Rietumu maigā koloniālisma tendencēm kinofestivāla struktūrās.

Orests Silabriedis: Gribētu paraudzīties uz to mazliet plašāk – uz maigā koloniālisma izpausmēm kultūrā un sabiedrībā kopumā, pieskaroties arī Austrumeiropas un Rietumeiropas mijiedarbībai mūsu personiskajā pieredzē. Tāpēc esam pulcējuši kopā jūs – četrus dažādu kultūras jomu ekspertus ar plašu starptautisko pieredzi. Pirms raidījuma ieraksta viens no sarunas dalībniekiem jau izteica zināmu skepsi par šīs tēmas aktualitāti, un varbūt tieši ar to mēs varam arī sākt un jautāt,vai jums šī tēma par koloniālismu Austrumeiropā kultūras jomā šķiet aktuāls temats? Mums pašiem tas tāds šķiet. 

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Māra Rozenberga: Lai gan es piebildīšu, ka tieši šis vārds – koloniālisms – sākotnēji mulsināja gan mani, gan daudzus, kas ieraudzīja šīs diskusijas nosaukumu. Varbūt tas ir mazliet provocējoši, jo koloniālismu esam raduši asociēt ar Rietumeiropas koloniālismu Āfrikā, Dienvidamerikā un Āzijā. Bet, domājot par gadsimtiem ilgo lielvaru plosīšanos šeit, zināmas paralēles tomēr varam vilkt. Kas jūsuprāt ir maigais koloniālisms Austrumeiropā, un cik tas jums šķiet svarīgs šodien? 

Dāvis Sīmanis: Pirmām kārtām man liekas, ka tur ir kaut kāda kategoriju kļūda: jo Rietumu koloniālisms, ja mēs to tā varētu dēvēt, nozīmētu Rietumu kultūras apzinātu vēlmi padziļināti interesēties un kaut kādā veidā inkorporēt Austrumeiropas kultūru. Taču domāju, ka

patiesībā Rietumeiropas kultūrai un arī sabiedrībai savā ziņā ir nospļauties par Austrumeiropu un visu, ko tā kādā mākslas sfērā vispār var piedāvāt. Manuprāt, tā drīzāk ir paškolonizēšanās. 

Starp citu, viena interesanta doma, ko Samta revolūcijas laikā 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā definēja vācu filozofs Jirgens Hābermāss – viņš teica, ka tā ir tāda piedzenošā revolūcija un ka Austrumeiropa visu ir nokavējusi, bet tagad tā izmisīgi mēģina imitēt visus Rietumu modeļus: pirmām kārtām atbrīvoties no vēstures, un beidzot ar kaut kāda potenciāla modernisma ielaišanu savā kultūrā, arī kaut kādu postmodernu elementu klātbūtni, kas Rietumeiropas kultūrā pirms tam jau ir bijis. Ja domājam par Rietumu telpu, man liekas, tā ir tāda apzināti nevēsturiska telpa – vai pat vēsturiska netelpa. No vienas puses, Austrumeiropā gribam imitēt kaut kādus paraugus, tiecamies virzīties tajā virzienā, kur Rietumeiropas māksla un kultūra jau sen ir aizvirzījusies. Bet izrādās, ka vienlaikus mūsos dzīvo arī otra puse – tā šausmīgā savas kultūras, politiskās vai sociālās dzīves vēsturiskošana.

Un tā man liekas tā pretrunīgā lieta: ka, no vienas puses, mēs tiecamies imitēt nevēsturiskos Rietumeiropas modeļus – tas ir viens virziens, kur mēs varētu fiksēt šo te koloniālisma jeb paškolonizēšanās iespaidu. Bet, no otras puses, kultūru mēs tomēr ļoti lokalizējam – ļoti bieži padarām to nacionālu vai pat pārnacionālu, iezīmējot Austrumeiropas reģionu.

Un tā ir tā vēsturiskā tendence – nepārtrauktā vēršanās pie vēstures: ne jau tādā nozīmē, ka visu laiku tas parādās mākslā kā atskats vēsturē, nē; bet tas, ka mēs visu laiku jūtam vēstures klātbūtni. Protams, tam ir milzīgs pamats. Kaut vai traģēdija Ukrainā šobrīd – tā ir tīrākā vēstures atjaunošanās! Nekāda vēsture, izrādās, nav beigusies, vismaz mums, kamēr rietumeiropiešiem šajā kontekstā, manuprāt, kaut kādā ziņā ir nospļauties. Tas ir redzams arī ārpus kultūras – jebkāda veida politiskajā vai sociālajā sfērā.

Solvita Krese: Ļoti interesanti, kā Dāvis redz šo situāciju. Daudz kam es varētu piekrist, daudz kam tiektos nepiekrist. Skatoties no postkoloniālā diskursa – ka Rietumiem "pa lielam" ir nospļauties par mums, bet tomēr tas netraucēja ieņemt viņus šādu paternizējošu pozīciju, – viņi joprojām skatās uz mums no augšas. Un tas nav tikai tas, ka mēs paši ieņemam šo kolonizētā pozīciju. Arī skatoties atpakaļ vēsturē, negribētu piekrist, ka mēs tiecamies imitēt viņu paternus vai vēsturiskās attīstības posmus. Gribētu teikt, ka mums tajā laikā, kad atradāmies aiz dzelzs priekškara, arī notika ļoti daudz interesantu lietu, kas kvalitātes vai dažādu citu aspektu ziņā liekamas tieši blakus tam, kas tajā laikā notika Rietumeiropā, bet ģeopolitiskās situācijas dēļ mums vienkārši nebija nekādas pieejas šim laukumam. Vismaz vizuālās mākslas jomā šis kanons veidojies tieši pēc Rietumeiropas receptes vai priekšstatiem, un tas, ko mēs tagad darām – mēģinām salikt atpakaļ tās lietas, kas arī, mūsuprāt, ir tikpat kvalitatīvas, tikpat jaudīgas, tikpat nozīmīgas: vēstures annālēs tām ir vieta tieši blakus līdzīgām Rietumeiropas lietām.

No kreisās: Orests Silabriedis, Māra Rozenberga un Dāvis Sīmanis

Māra Rozenberga: Es uzreiz iedomājos par Rolanda Kalniņa "Četriem baltiem krekliem" Kannās pirms dažiem gadiem.

Dāvis Sīmanis: Es Solvitai pilnīgi piekrītu – domāju, ka tās atsevišķās tendences, kas bija novērojamas pirms Samta revolūcijas un pirms dzelzs priekškara krišanas, patiesībā uzrādīja vienlīdzību – izrādās, ka šādas pašas tendences spēcīgi var parādīties mākslā, atsevišķos mākslas darbos, atsevišķu mākslinieku daiļradē. Bet pārmaiņas nākušas pēc tam, kad pēkšņi robežas ir noārdītas un sākušies mēģinājumi kaut kā samēroties, salīdzināties. Un es pilnīgi tev piekrītu par to paternizējošo tendenci – bet tā ir tādēļ, ka mēs jau paši to politiskā bērna lomu bijām uzņēmušies. Mēs jau paši uzņēmāmies to lomu, ka neesam pieauguši, gribam gūt kāda veida apgaismību, un tad nu tie Rietumi mums to visu dod... (..)

Solvita Krese: Ļoti interesanti būtu vērst uzmanību uz izstādi, ko Latvijas Laikmetīgās mākslas centrā atklājām Rīgas Mākslas telpā: tās nosaukums ir "Dekoloniālās ekoloģijas", un tajā mēs atskatāmies uz procesiem, kā tieši šī jaunā pasaule ir formējusies Austrumeiropas reģionā. Uz postsociālisma periodu skatāmies caur postkoloniālo prizmu, kas diezgan daudz tiek kritizēts tieši Rietumeiropā – viņi gan saka, ka mēs nevaram [nedrīkstam] nozagt šo terminu, lai gan postkoloniālisms ir jau diezgan aprobēts termins un kultūras teorija, kura tiek lietota saistībā tieši ar rietumvalstu kolonizāciju, kas tika veikta trešās pasaules valstīs. Tā ir jau daudzas, daudzas dekādes attīstīta teorija un diskurss, kuru mēs tagad tā kā pārceļam tieši uz postpadomju teritoriju.

Un mēs nevaram noliegt, ka kolonizētā gēns mums sēž iekšā tieši mūsu vēsturiskās situācijas dēļ: sekas, ko izjūtam no kolonizācijas, kas ar mums tika izdarīta padomju laikā, joprojām ir mums līdzi ejošas, un mēs netiekam ārā no kolonizētās tautas sajūtas, jo tā vēsture mums velkas līdzi kā tāds izpletnis. Mēs tur joprojām esam, un sekas joprojām ir klātesošas.

Izstādē runājam par ekoloģiju, bet skatāmies, kādi ir [pagātnes] nospiedumi mūsdienās – joprojām tie tur ir un mēs nevaram no tiem izvairīties. Un otra lieta, ko tagad pārvērtējam, ir postpadomju [kultūras] situācija: ļoti daudz kas padomju laikā tika identificēts kā padomju māksla – toreiz netika atsevišķi izcelts latviešu, gruzīnu, krievu, ukraiņu vai kādu citu tautību pārstāvju veikums, jo viss gāja zem vienas – padomju mākslas birkas. Tagad to visu prasām atpakaļ un liekam atpakaļ vēstures annālēs. Būtībā joprojām notiek ļoti, ļoti nozīmīgs vēstures pārrakstīšanas laiks, kam jāiziet cauri. [Kad mēs būsim to paveikuši], man liekas, tad mēs kaut kādā veidā arī atbrīvosimies no šī paškolonizētā statusa sajūtas. 

No kreisās: Krists Auznieks, Solvita Krese, Vilis Kasims un Orests Silabriedis

Kā mēs (ne)atklājām modernismu 

Orests Silabriedis: Krist, gribu uzdod tev jautājumu par mūziku un tieši par šo laiku – astoņdesmito un deviņdesmito gadu miju. Ir priekšstats, kam Solvita mēģināja oponēt – ka tomēr, tomēr līdz tam 1991. gadam mēs dzīvojām bezmaz vai postromantisma telpā vai romantisma, vai nacionālromantisma telpā. Un tad mums atklājās modernisms. Tā tas, protams, nav, jo bija tā iezīmes arī sešdesmitajos, septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados. Bet tomēr – lielās līnijās: vai nav tā, ka mūzikas pasaule atvērās pilnīgi citādi?

Krists Auznieks: Protams, ka tas tā ir. Šeit noteikti ir runa par to, kas bija dominējošā kultūras sastāvdaļa tajā brīdī. Ja skatāmies uz kompozīciju, tad sociālreālisms atstāja savu iespaidu arī uz mūziku un radīja ideju, ka ir jākalpo padomju režīmam, mūzikai ir jāpatīk cilvēkiem, kultūrai jākalpo publikai, un beigu beigās interesantā veidā šis uzskats mūsu bijušo telpu saslēdz ar, piemēram, Amerikas telpu, kur valdīja šāds pats uzstādījums, lai arī pilnīgi citu iemeslu dēļ: tas bija saistīts ar vēlīno kapitālismu un to, ka šai mākslai nebija valstiska sponsora, kā tas ir lielākajā daļā Eiropas. Bet Austrumeiropas telpā tas nāca no režīma un propagandas vajadzībām. Beigās mēs patiesībā bijām diezgan labi predisponēti tam, lai mums būtu labas attiecības ar Amerikas tirgu, kur komponisti, auguši tajā režīmā, ir daudz tuvāki neoromantisma vēsmām nekā Rietumeiropā, kur esam izgājuši cauri modernisma ritenim.

Orests Silabriedis: Tāpēc Amerikā tik labi klājas Ešenvaldam un Dubram?

Krists Auznieks: Daļēji tas tā noteikti ir. Tomēr tas ir saistīts arī ar universitāšu koru kultūru, jo amatieru koru kustības kvantitāte ASV ir milzīga! Tāpat kā mums ir kori bankās un citās institūcijās. Deviņdesmitajos gados tas mainījās, jo viena paaudze pirms manis aizbrauca studēt uz Rietumeiropu. Un šeit ir interesanti saprast, kas no tā visa ir klasificējams kā koloniālisms vai vismaz tā maigā versija un kas tāds nav. Jo tad, kad šie cilvēki atbrauca atpakaļ, mums pārsvarā bija divas lielas līnijas: viena, kas vērsta uz franču pusi, otra – uz vācu pusi.

Ja paskatāmies uz manas paaudzes komponistiem, kas nav aizbraukuši no Latvijas, viņi raksta mūziku, kas ir daudz tuvāka vāciskajai jaunās kompleksitātes estētikai, un tur ir ļoti skaidri spēlētāji šajā laukā – tie, kas studējuši vai nu IRCAM, vai kādā no vācu skolām un kas šīs idejas šeit proponē, nav nekādā veidā saistīti ar vēsturisko Latvijas tradīciju. Un ir vēl otrs – nacionālromantisma gars, kuru vēl joprojām jūtam.

Mūsu Mūzikas akadēmija izglītības piedāvājuma ziņā ir interesants gadījums, jo šeit pārstāvētas abas puses – ļoti spēcīgais nacionālromantisms, kas sakņojas kormūzikā – un tur ir divas profesoru paaudzes, un ir otrs – pilnīgi pretējais spārns: Rietumu modernisms. 

Orests Silabriedis: Vai mūsu tauta ir gatava modernismam? Un mūzika šai ziņā noteikti atšķiras no citām mākslām.

Krists Auznieks: Mūzikā neviena tauta modernismam nekad nav bijusi gatava. Rietumeiropā neviens uz šiem koncertiem neiet, tā ir ilūzija. Ja paskatāmies proporcionāli, tad šeit, Latvijā, uz šādiem koncertiem iet vairāk cilvēku, īpaši jauni cilvēki, jo viņiem ir ziņkāre.  Šeit vispār jauniem cilvēkiem kultūrā ir daudz lielāka loma. Viņi par to interesējas. Man ir sajūta, ka kultūrai šeit ir nākotne.

Ja aizbraucu uz Rietumeiropu vai Ņujorku un aizeju, piemēram, uz Ņujorkas filharmonijas koncertu, tur vidējais publikas vecums ir 95 gadi... Un kur gan arī jaunāki klausītāji radīsies? Tas viss saistīts ar izglītību.

No kreisās: Kristaps Auznieks, Solvita Krese, Vilis Kasims un Orests Silabriedis

Orests Silabriedis: Vili, vai arī literatūras situācija ir unikāla, vai tomēr salīdzināma ar kādām citām mākslas jomām?

Vilis Kasims: Savā ziņā, protams, ir līdzības. Līdzīgi kā Krists nupat teica, man ir sajūta, ka Latvijā arī jaunā literatūra savā ziņā ir dzīvīgāka, nekā to var novērot Rietumos, tāpēc savā ziņā man reizēm liekas, ka Rietumu literatūra skatās uz Austrumiem, uz Dienvidiem – Āfriku vai Dienvidameriku, meklējot jaunas vēsmas – kaut kādu veidu, kā atgūt to enerģiju, kas tā vai citādi ir mazliet pagaisusi. Cits jautājums ir, vai mēs varam to piedāvāt, vai mums ir kas tāds, kas literatūras vidi varētu ja ne gluži reanimēt, bet mazliet tā kā sapurināt. Tas ir sarežģītāks jautājums.

Manuprāt, dzeja šajā gadījumā Latvijā ir spēcīgākā stāvoklī kaut vai tāpēc vien, ka mums tā eksistē un tā nav tāda tīri akadēmiska stikla pērlīšu spēle, kā tas ir daudzviet Rietumos. Šeit tiešām jaunieši lasa dzeju, raksta dzeju un runā par to; jaunieši runā par dzīves jēgu un tādā garā, kas ir brīnišķīgi!

Kad dzīvoju ārzemēs vai runāju ar ārzemju izdevējiem, man ir sajūta, ka tur kaut kā sausāk un akadēmiskāk par to tiek runāts. Ja atgriežamies pie koloniālisma tēmas, savā ziņā man liekas interesanti, ka Latvijā daudziem cilvēkiem tagad sāk apnikt termins "postpadomju valsts". Ka ir jau pagājis pietiekami ilgs laiks un mēs vairs neesam postpadomju valsts, kas, protams, tā ir. Cik ilgi mēs tā pašdefinēsimies? No otras puses, rētas viennozīmīgi joprojām ir palikušas, un no tām mēs īsti nevaram tik viegli atbrīvoties. Ja paskatāmies literatūrā, sevišķi prozā, kas ir iznācis pēdējos desmit gados, ir ļoti liels slānis [autoru], kas mēģina reflektēt par vēsturi – gan padomju, gan pirmspadomju vēsturi, un savā ziņā pārradīt šos naratīvus, kas padomju laikā tika mums uzspiesti un bija ļoti dīvaini. Un šāda veida naratīvu pārdefinēšana man šķiet ļoti izteikta postkoloniālisma iezīme, pat ja, iespējams, mēs šo terminu esam noseguši vai atņēmuši citiem. Manuprāt, tas ir visnotaļ izmantojams arī Latvijas literatūras gadījumā. 

Orests Silabriedis: Bet vai pārdefinēšanas procesam, tavuprāt, ir jānotiek? 

Vilis Kasims: Tas ir neizbēgams process. Jo galu galā mums ilgu laiku nebija ļauts runāt par vēsturi, kāda tā vairāk vai mazāk bija vai kādu mēs to būtu gribējuši, kas ir divas atšķirīgas lietas. Reizēm man liekas, ka mūsdienās [proza] runā par tādu vēsturi, kādu mēs to būtu gribējuši piedzīvot.  

Māra Rozenberga: Tu nupat atgriezies no Frankfurtes grāmatu tirgus, kur darbojies kā viens no "Latvian Literature" aģentiem. Šī platforma tika izveidota pirms vairāk nekā četriem gadiem tieši uz Londonas grāmatu tirgu, kur Latvija un pārējās Baltijas valstis bija īpašo viesu statusā. Kāda ir sajūta, esot šajā tirgū kā Latvijas nacionālās literatūras pārstāvim? Ir tā politiskā bērna sajūta, kā Dāvis teica? Vai uz mums skatās tā mazliet aizbildnieciski un no augšas?

Vilis Kasims: Tas tā joprojām ir – sevišķi no Anglijas, ASV, no anglosakšu puses, jo viņiem līdzīga attieksme ir gandrīz pret visu. (smejas) Tas nav tikai Latvijas jautājumā. Arī Spānija un Itālija viņiem savā ziņā ir perifērija. Lai gan daudzām vēsturiski un kulturāli attālākām tautām, arī tai pašai Spānijai un Itālijai, mums jāskaidro, ka Latvija un Lietuva ir atšķirīgas valstis un ka mūsu galvaspilsēta nav Viļņa. Tajā pašā laikā ir interesanti, ka

runājot par latviešu literatūru ar ārzemju izdevējiem, šobrīd, sevišķi pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, ir parādījusies interese par šo reģionu. Jo cilvēki apzinās, ka viņi lasa ziņas un saprot, ka patiesībā neko nezina, kas tās ir par valstīm, ko tās dara, ko tās dala. Tāpēc ir parādījusies lielāka interese par visa šī reģiona literatūru.

Arī tāpēc, ka daži izdevēji, kas orientējas uz Austrumeiropas literatūru, tagad neizdod krievu autoru darbus un līdz ar to atvērusies telpa citām balsīm no šī reģiona. 

Vai tevi sapratīs?

Orests Silabriedis: Dāvi, vai tu kādreiz, kādu savu filmu taisot, esi domājis par to, kā tevi sapratīs, pirmkārt, Igaunijā, otrkārt, Lietuvā, treškārt, Krievijā, ceturtkārt, Vācijā, Francijā un tā tālāk...

Dāvis Sīmanis: Kino jau vispār ir ļoti īpatnējs mākslas veids, kas jau paredz masu pievilcību: tā vismaz tas tiek nodefinēts, kaut vai piešķirot naudu filmām – ka viens no galvenajiem kritērijiem būs tas, kas būs tās auditorija. Un cilvēki izdomā kaut kādas pilnīgas muļķības – ka sievietes pēc četrdesmit gadu vecuma vai kā tamlīdzīgi. Tas ir tīrs mēģinājumus izpatikt Rietumeiropas izveidotajiem kritērijiem. Bet es pilnīgi noteikti par to nedomāju! Man interesē manis paša interese par to, ko es veidoju – tas ir mēģinājums reflektēt par to, kāpēc man vispār kaut kas interesē. Un es ļoti ceru, ka mans mēģinājums reflektēt – protams, ļoti dārgā veidā, veidojot filmas – var ieinteresēt arī kādu citu. Un tajā brīdī es ceru arī, ka kinovaloda ir kaut kas pārnacionāls, ka tai nav reģionālās piesaistes, ka tā nav lokalizēta vienība. Līdzšinējā pieredze man likusi domāt, ka tā arī ir. Manu filmu dzīve ārpus Latvijas bijusi salīdzinoši veiksmīga.

Atceros, ka savā laikā režisore Laila Pakalniņa teica, ka Dienvidkorejā viņas filmas uzņem daudz iejūsminātāk nekā Latvijā. Un nabaga latvietis uzreiz var ieņemt tādu pozīciju – nu, ko tad jūs te darāt: taisiet savas filmas Dienvidkorejā! Bet tieši otrādi – pirmām kārtām jānoņem no sevis upura loma!

Piemēram, ja runājam par kolonizācijas jēdzienu: mūsu lielā problēma bija tā, ka mūsu kino lauku modernisms īpaši neskāra: kad Rietumeiropā deviņdesmitajos gados tas bija vēl dzīvs, šeit vienkārši vispār nebija finanšu, lai taisītu filmas, un atsevišķas modernisma tradīcijā veidotās kinofilmas par tādām marginālām vienībām. Un tad jau mēs ienācām pilnīgi jaunā – Eiropas Savienības diskursā, kurā valdīja birokrātiski uzstādīts tēmas: tās visbiežāk bija piesaistītas konkrētajam laikam, turklāt nevis mūsu laikam, bet Rietumeiropas laikam. Un te arī parādās tas, ka diezgan daudzas filmas, ja skatāmies uz pēdējiem divdesmit gadiem, replicē ļoti bēdīgu tendenci – tās izpatīk Rietumeiropas skatienam uz mums, un tas ir tāds: te dzīvo kaut kādi deklasēti, ne īpaši sevi saprotoši elementi, turklāt ekonomiski drausmos apstākļos – pilnīgākā deģenerātu kasta! Un mēs ceram: ja replicēsim viņu mītu par mums, mums veiksies starptautiski labāk. Bet lieta jau ir tāda: brīdī, kad tu veido kaut ko tam, kurš it kā izteicis šo vēlmi, viņš jau nemaz nav tik ļoti atvērts. Protams, nevaram arī teikt, ka tādām filmām vispār nav veicies – ir  bijuši arī pozitīvi piemēri. Bet jebkurā gadījumā šīs ir tās divas lietas, kurās redzam to lēcienu pāri modernismam, un tas nozīmē, ka tādējādi ar modernisma kino latviešu auditoriju mēs vispār neesam iepazīstinājuši. (..)

Māra Rozenberga: Bet vai tu nekad sevi neesi pieķēris pie domas, ka – lai arī tu taisi filmas par to, kas tevi interesē, fonā tomēr ir tas jautājums, vai šo sapratīs festivālos, kuros gribētu savu filmu redzēt? Pirms pāris gadiem, kad "Gads pirms kara" bija iekļuvis Roterdamas kinofestivālā, tu teici – tās ir tādas režisoru Kannas: ir liels gods tur būt un ir prieks, ka viņi tavu filmu ir pamanījuši. Bet vai filmas veidošanas procesā sajūta par to, ka nosacīti jāizpatīk Rietumiem vai Rietumu ietekmēm festivālos, tevī nav nekad? 

Dāvis Sīmanis: Nu, nē... Ja kāds sava darba radīšanas procesā var iekļaut šāda veida apsvērumus, tas nozīmē, ka viņš nekādā veidā nefokusējas uz šī darba radīšanu...

Orests Silabriedis: Īsi sakot – viņš nav mākslinieks.

Dāvis Sīmanis: Ļoti laba frāze, ko savā laikā izteica kino semiotiķis Kristiāns Mecs: viņš teica – jebkura filma ir mākslas darbs, un jebkurš kino veidotājs ir mākslinieks. Mēs varētu papildināt – ne vienmēr. (..)

No kreisās: Orests Silabriedis, Māra Rozenberga un Dāvis Sīmanis

Orests Silabriedis: Vēl viens jautājums, kas izskanēja arī Rīgas Starptautiskā kino festivāla diskusijā: ja tu paņem franču producentu, vai tev ir lielākas cerības tikt Kannu festivālā?

Dāvis Sīmanis: Jā, protams! Tas kino ir ļoti izteikti – industrijas bloķēšanās. Tā ir milzu spēcīga tendence. Tas nozīmē, ka filmām, kuras kļūst par kopražošanas projektiem, pilnīgi noteikti ir lielākas iespējas iekļūt festivālu apritē, tikt pamanītām, iegūt izplatīšanu citās valstīs. Mums gluži dabiskā veidā sadarbības partneri visbiežāk ir no tām pašām Austrumeiropas valstīm kaut vai tādēļ vien, ka cenu līmenis kaut kādā mērā sakrīt. Skaidrs, ka, ja jums ir vācu producents, jums lielākas iespējas nokļūt Berlīnes festivālā, ja franču kopproducents, tad lielākas iespējas nokļūt Kannu festivālā. Katru gadu pasaulē top ap divdesmit tūkstošiem pilnmetrāžas spēlfilmu: kādā veidā un pēc kādiem kritērijiem ir iespējams noteikt, kura no tām ir labāka vai sliktāka, lai nonāktu A klases festivālu apritē?

Orests Silabriedis: Krist, vai tu esi domājis par savas mūzikas konvertējamību? Ir mīts, kas, man liekas, nav tālu no patiesības, ka latviešu komponistam nokļūt starptautiskajā tirgū kā komponistam ir ļoti, ļoti grūti. Pat uz neiespējamības robežas.

Krists Auznieks: Man absolūti nav šādas sajūtas! Bet, runājot par konvertējamību…

Tas, ko es pirmīt nosaucu par nacionālromantismu – redz, ir interesanti domāt, kurā brīdī šīs estētiskās vērtības ir balstītas kultūrā un kurā brīdī – cilvēka fizioloģijā vai bioloģijā.

Piemēram, kuras akustiskās īpašības, kas piemīt skaņai, mums raisa patīkamas izjūtas? Intervāli, kuri savas skaņas fizikas dēļ raisa patīkamas sajūtas – spriedze un atrisinājums.

Vai arī elpa un dziedāšana: kulturāli konstruēta ideja par dabiskumu, bet tā eksistē lielā daļā pasaules. Domāju, ka tieši tāpēc kora mūzika ir tā, kura no Latvijas eksportējas vislabāk, jo mums šī tradīcija ir dzīva, un dziedāšana, šūpuļdziesma jebkurā kultūrā ir kaut kas, kas ir diezgan viegli atpazīstams. Tātad mēs beigu beigās ejam pie kaut kā ļoti primāra, varbūt pat nekulturāla. 

Orests Silabriedis: Bet dabiska! 

Krists Auznieks: Varbūt, jā. Bet es izvairos no šī termina bez precīzākas definēšanas. (..) Beigu beigās, ja paskatāmies, piemēram, uz Saeimas balsojumiem, kur tiek runāts par dabiskumu, izrādās, ka šī definīcija nav nemaz tik viennozīmīga. Bet atgriežoties pie maigā koloniālisma…

Kas mani visvairāk biedē – tā, pirmkārt, ir angļu valodas dominance pasaules kultūrā. Tā nenoliedzami eksistē, un avotus, caur kuriem mēs to uzņemam, paši nemaz īsti neapzināmies – piemēram, visi sociālie mediji ir ASV lielo kompāniju konstruēti, tātad mēs visu laiku atrodamies viņu maigajā pakļautībā.

Protams, mums ir izvēle tajos nebūt…

Orests Silabriedis: Bet tu taču neteiksi – ja mēs tur nepiedalāmies, tad mūsu nav.

Krists Auznieks: Protams, ka es tā neteikšu! Bet redzu arī to, ka "miljoniem" darba iespēju man nākušas no tā, ka es vienkārši kādā brīdī kādā sociālajā medijā esmu ieraudzījis ko tādu, ko nebūtu ieraudzījis citur. Tā ka tā ir mana izvēle – piedalīties šajā sarunā vai ne. Un, ja izvēlos nepiedalīties, tad maksāju kaut kādu cenu par to. Man šķiet, saistība ar šīm milzīgajām korporācijām, kuru daļa mēs kļūstam, paši to bieži vien neapzinoties, mazliet ir tāda dvēseles pārdošana. Līdzīgi ir ar Holivudu, Holivudas filmām, Brodveju – visiem šiem elementiem, kuri kultūrā jau sen dominē pāri ASV robežām. Šajos darbības laukos ir visvairāk naudas, un to ietekme uz ikdienas cilvēka psihi tajā ziņā, ko cilvēks pieredz kā kultūru un ko viņš definē kā kultūru, ir ļoti klātesoša. Bet kāpēc jauni mākslinieki neuzdod jautājumus par to?

Manuprāt, netiek uzdots pietiekami daudz jautājumu, kāpēc mēs vispār lietojam šādas pieņemtas formas: piemēram, kāpēc popdziesmai jābūt trīs minūtes garai, un kāpēc mēs pieņemam to, ka skaņdarbam koncertos jābūt tikai desmit minūšu garam?

Un tāpēc jauniem cilvēkiem lielu koncertžanra darbu orķestrim vismaz Rietumeiropā neviens nedos rakstīt, tur vienmēr būs desmit minūšu darbi. Tātad tu pierodi strādāt šādā desmit minūšu īstermiņa atmiņas formātā, un tas ietekmē visu tavu radošo izteiksmi – kā tu konstruē frāzes, kā tu domā par harmoniju, par to pašu atrisinājumu un spriedzi. Šie ir jautājumi, kas būtu jāuzdod. 

No kreisās: Krists Auznieks, Solvita Krese, Vilis Kasims un Orests Silabriedis

Kā uzvarēt mazvērtības kompleksu

Orests Silabriedis: Vai jūs piekristu tam, ka, ja mākslas darbs neiegūst starptautisku nozīmi, tad tas ir mazvērtīgāks? Tas paliek tikai kā nacionāla vērtība. Tāds viedoklis ir, lai gan es tam kategoriski nepievienojos. 

Krists Auznieks: Es arī ne. Šeit ir atšķirības starp Kantu un viņa skolnieku Herderu. Herderam ir ideja par to, ka katra tauta atrodas kaut kādā kulturālā lokā, laukā, valodā, tradīcijās un veidos, kā mēs vienkārši darām lietas ikdienā, lai lietotu tādu pragmatisku piegājienu – kā es ar tevi sasveicinos, ko tu no manis sagaidi. Visas šīs gaidas atspoguļojas arī kultūrā.

Mēs varam izlikties, ka mēs radām mākslas darbus no nekurienes, bet – es arī esmu piedzimis un uzaudzis Latvijā, neatkarīgi no tā, kur pēc tam esmu mācījies.

Un man šķiet pašsaprotami, piemēram, braukt kādā brīdī uz mežu sēņot – es zinu, ko tas nozīmē. Un, ja tu man parādi vai pastāsti kaut ko par sēņošanu, tad ir skaidrs, ka mana emocionālā sasaiste ar to būs daudz lielāka. Konteksts un konteksta nozīmība ir milzīga!

Un tad ir jautājums, vai ir lietas jeb elementi, kad šim kontekstam varam tikt pāri. Vai varam paskatīties uz sevi vai mākslas darbiem no malas, pasperot soli ārpus savas būtības? Tajā brīdī, man šķiet, varam sākt sarunu arī ar cilvēkiem, kas nav mūsu kultūrā auguši vai dzimuši.

Māra Rozenberga: Papildinot Oresta jautājumu – tā bija doma, kas arī izskanēja Rīgas Starptautiskā kino festivāla diskusijā, un to minēja Igaunijā jau ilgus gadus dzīvojošs britu kino kritiķis un žurnālists Lorenss Boiss. Viņš to angliski sauc par "cultural insecurity" jeb "kulturālu nedrošību", ko viņš novērojis, dzīvojot kā brits Igaunijā un redzot to, ka bieži vien, piemēram, igauņu filmas, kuras gūst starptautiski lielu atzinību, iegūst arī lielāku vērtību vietējās sabiedrības acīs. Ar ko jūs to skaidrojat? Kāpēc mums tik svarīga ir tā ārējā atzinība vēl joprojām?

Vilis Kasims: Runājot par to piemēru par Igaunijas filmu "Tangerines",

no literatūras vides man nāk prātā piemērs no Dienvidkorejas, kad rakstnieces Hanas Kanas romāns "Veģetāriete" nebija īsti populārs Dienvidkorejā, bet tad viņa ieguva starptautisko Bukera prēmiju un pēc darba iznākšanas Anglijā un ASV tas kļuva par bestselleru gan Dienvidkorejā, gan arī citur pasaulē.

Savā ziņā es domāju, ka ar to atgriežamies pie sākuma tēmas par koloniālismu un ka tā vai citādi esam maigā koloniālisma ietekmē no Rietumiem, sevišķi no anglosakšu vides, kas paliek spēcīgāka vai mazāk spēcīga pēdējos gados, taču nenoliedzami eksistē. Pārstāvot platformu "Latvian Literature" un strādājot, lai mūsu teksti ceļotu uz ārzemēm, ieņemu nostāju, ka ir kāda vērtība tajā, ka mūsu māksla ceļo uz ārzemēm, mūsu grāmatas lasa Indijā vai Francijā, mūsu skaņdarbus klausās visā Eiropā un pāri tās robežām. Literatūrā redzu, ka atšķirīgos žanros strādājošiem cilvēkiem ir ļoti atšķirīga pieeja un vēlme, kāpēc viņi rada savus darbus. Nevaru īsti runāt par mākslu, mūziku vai kino, taču prozā un arī dzejā cilvēki, kuri rada šos darbus, lielā mērā vēlas izstāstīt par sevi un vēlas tikt uzklausīti.

Vienmēr jau ir tā sajūta, ka Latvijā lasošā auditorija ir pārāk maza, lai atrastos daudzas dvēseles, kas rezonē ar to, ko esi uzrakstījis. Plus, protams, es ticu, ka ir ļoti patīkami apzināties, ka kaut kur Japānā kāds lasa to, ko esi uzrakstījis, un viņu pārņem emocionāli līdzīgas izjūtas, kādas bijušas tev, kad to visu esi rakstījis.

(..) Man liekas, ka māksliniekiem ir vēlme tikt uzklausītiem plašākā vidē. Jautājums, kādā veidā tu par to domā vai nedomā – vienkārši mēģini radīt pēc iespējas labāku mākslas darbu ar cerību, ka tas spēs šķērsot robežas. Man liekas, tas ir labākais veids.

Solvita Krese: Uzskats – ja novērtējums mākslas darbam tiek piešķirts tikai mūsu valsts teritorijā, tad tas ir mazāk vērtīgs – ir mazas nācijas mazvērtības komplekss. Tas atkal sasaucas ar kolonizējošo situāciju: mums liekas – ja kaut ko novērtē tikai Latvijā, tad tas nav pietiekami labs un ievērības cienīgs, bet, kā mēs labi zinām, bieži vien tas neliecina par mākslas darba kvalitāti vai mākslinieka veiksmi – drīzāk spēju to komunicēt vai publicitātes mērogu, ko izdodas savērpt ap šo mākslas darbu. Gribētu izvairīties no vārda "pārdot", bet varbūt tas ir precīzākais vārds, ko pašreiz lietot. Bet, turpinot šo tēmu, gribētu paskatīties, kā vispār veidojusies pasaules interese par Latvijas mākslas un kultūras telpu, un tur diemžēl ir jāsaka, ka tas ir ļoti daudz saistīts ar norisēm ģeopolitiskajā telpā – kādām īpašām situācijām vai lielākiem satricinājumiem.

Atskatoties uz Latvijas Laikmetīgās mākslas centra darbību, redzu, ka visvairāk Latvijas mākslas izstādes bija pieprasītas brīdī, kad mēs ieguvām savu neatkarību, respektīvi, kad veidojas jaunas valstis, visa Eiropa grib to izstādes. Nākamais vilnis bija tad, kad pievienojāmies Eiropas Savienībai. Tagad ir karš Ukrainā, un ir liels pieprasījums pēc šī reģiona mākslinieciskajām izpausmēm.

Un te, atsaucoties uz to, ko Dāvis teica, bieži vien mākslinieki vai izstāžu veidotāji mēģina tā kā trāpīt konjunktūrā un piepildīt Rietumeiropas ekspektācijas par to, ko tad viņi grib redzēt un ko viņi sagaida, kādai jābūt šai Austrumeiropas mākslai, kādām atsaucēm uz pagātni jābūt iekļautām, lai tas iedarbotos. Nenoliedzami, daudzi mākslinieki tā arī strādā: viņi zina šībrīža konjunktūru, tad viņi tā kā piespēlē tam, pieliek kaut ko klāt, kas būtu šajā brīdī ejošs.

Ļoti labs piemērs ir šīgada Venēcijas biennāle, kuras kuratore biju: abas "Skuja Braden" mākslinieces ir visīstākie tīrradņi, viņām absolūti neinteresē nekādi diskursi!

Mēs mēģinājām viņas gatavot publiskajām intervijām, stāstījām par to, kā viņām jāvēsta par saviem darbiem, bet viņām pašām ir tā laimīgā sajūta, ka viņām tas viss ir kā pīlei ūdens – viņas vienkārši dara to, ko dara, un viņām pilnīgi neinteresē, kādi diskursi ir pasaulē. Kaut gan viņas ļoti [ātri] reaģē uz to, kas notiek pasaulē: viņas noskatās ziņas, tajā pašā vakarā krāsnī tiek uzcepts – un šajā gadījumā es to domāju burtiski – porcelāna darbs, kas reflektē par Ukrainu, kas reaģē uz visu. Viņas tiešām ir kā sūkļi, kas uzsūc pasaulē notiekošo un uzreiz pārvērš mākslas darbos. Kā mēs zinām, Latvijā šīs mākslinieces tika vērtētas diezgan pretrunīgi.

Ļoti labi atceros, cik daudziem bija lielas šaubas, kad "Skuja Braden" projekts tika izvirzīts Venēcijas biennālei. Tagad tas ir veiksmes stāsts: mēs esam ierindoti gandrīz visos TOP sarakstos, kādi vien pasaulē ir iespējami, un to ir darījuši mākslas kritiķi, mākslas eksperti.

Un kas ir šīs veiksmes pamatā? Manuprāt, tas ir kuratora vai institūcijas darbs, kad tu saproti, ka šis ir brīdis, kad tā kārts ir jāizspēlē, jo mainās pilnīgi viss – paradigma mākslas vidē ir ļoti klātesoša: jaunie naratīvi, feminisma idejas. (..) Aktualizējas amatniecības tradīcijas, kas tradicionāli saistītas ar sieviešu prasmēm – gan tekstils, gan keramika, gaismā tiek izceltas tieši mākslinieces sievietes, kas savu radošo karjeru sākušas pagājušā gadsimta pēdējās dekādēs. Izprotot visus šos parametrus, es kā kuratore vai kā institūcijas vadītāja saprotu, ka pašreiz tā ir kārts, kas jāliek galdā. Bet tas nav arī tāds konjunktūrisks instruments "Skuja Braden" audzēšanai, jo mēs, Laikmetīgās mākslas centrs, jau sen ar viņām strādājam. Mums vienmēr licies simpātisks tas, ko viņas dara, vienkārši tu saproti, ka šajā brīdī tu vari spert to soli un iznest viņas plašākā uzmanības lokā, kas arī nostrādāja.

Māra Rozenberga: Tomēr tev likās, ka Venēcijas biennāles kontekstā viņām būtu vajadzējis komunicēt citādāk, nekā viņas to darīja, lai viņas pamanītu labāk? Jo beigu beigās izrādījās, ka viņas tāpat tajos visos topos iekļuva. 

Solvita Krese: Grūti tā kā savākt to laukumu, piemēram, preses konferencē, ja nezini, ko tas cilvēks pateiks. (smejas) Bet tas ir brīnišķīgi. 

Orests Silabriedis: Raidījumā "Atspere" nesen viesojās tulkotāja Māra Poļakova. Mēs ļoti daudz runājām par Ukrainu, par Harkivu un Harkivas modernismu un vēl daudzām citām lietām, kurām iepriekš varbūt neesam pievērsuši tik daudz uzmanības. To pašu var attiecināt arī uz ukraiņu komponistiem. Citi saka – jā, tas ir mazliet kaitinoši! Kāpēc mēs tagad tik ļoti interesējamies par ukraiņu komponistiem, nevis, piemēram, par burjatu skaņražiem? Bet tā laikam ir, ka pasaules notikumi aktualizē kaut ko, un tad mēs šo "kaut ko" ieraugām citādi. Un tad es sāku domāt, vai tā pati augstprātība, ar kādu Rietumi skatās uz mums, nav piemītoši arī mums, kad skatāmies uz Ukrainu kā pirmoreiz to ieraudzījuši – ka arī tai ir savi komponisti un rakstnieki, nemaz nerunājot par tālākām tautām, par kurām varbūt interesējās Knuts Skujenieks, Uldis Bērziņš, Pēters Brūveris. Izdzirdot vārdu salikumu "komi tautasdziesma", vēl pirms gadiem desmit man pašam tas bija kā pīlei ūdens – pirms sāc iedziļināties, kas tā ir par tautu, kādai valodu grupai tā pieder, ar ko tā ir īpatnēja. Vai arī jūs kaut ko līdzīgu izjūtat mūsu attieksmē pret nezināmo?

Solvita Krese: Pašreiz gan vērojama ļoti, ļoti dzīva interese par šo nezināmo! Protams, tas saistās ar kaut kādu eksotizāciju, kas ir arī no mūsu puses – mums nākas iekāpt tādā kā kolonizējošā pozīcijā. Bet no savas pieredzes varu teikt, ka uzreiz pēc maidana Kijivas Nacionālajā galerijā veidoju lielu izstādi ar Baltijas, Ziemeļvalstu un pašu ukraiņu mākslinieku piedalīšanos.

Jau toreiz biju pārsteigta par Ukrainas laikmetīgās mākslas dzīvīgumu un dažādību, un arī tagad, joprojām, neskatoties uz to, ka daudzi mākslinieki ir pārtraukuši strādāt vai arī atrodas bēgļu gaitās, tā scēna ir ļoti, ļoti bagātīga un interesanta.

Skatos uz viņiem ar labu skaudību – pašreiz tā viņu scēna ir daudz jaudīgāka un dažādāka nekā mūsējā.

Man liekas, ka viņi pat ir jaudīgāki par mums, un jūtu tādu atvieglojumu savā sajūtā, ka man zūd tas patronizējošais skatupunkts – re, cik viņiem tur grūti iet, cik labi, ka viņiem kaut kas vismaz tur notiek. Tā galīgi nav. Tagad diezgan daudz pētām Kaukāza teritoriju, skatāmies uz šīm postpadomju teritorijām, mēģinām strādāt ar tā reģiona māksliniekiem, un mums jāatzīst, ka tur ir ļoti, ļoti interesanti procesi, par kuriem mēs ļoti maz zinām. Un es tiešām gribētu, lai mēs vairāk būtu kā tilti, kā mediatori, lai iznestu šo mākslu kaut kur plašāk.

Orests Silabriedis: Laikam sanāca tā, ka es tagad lūdzu jums katram taisnoties par to, kāpēc jūs līdz šim neesat iemācījušies dziedāt čuvašu tautasdziesmas. (smejas) 

Dāvis Sīmanis: Es tavu jautājumu komentēšu savādāk.

Man liekas, ja ārēja katastrofa izraisa pastiprinātu interesi par kāda reģiona mākslu un kultūru, tas patiesībā ir lāča pakalpojums tai kultūrai, jo tas nozīmē, ka patiesums mākslā tiek ierauts novienādojošā kopīgā interesē [par politiku].

Nevis, teiksim, kāds brīnišķīgs gleznotājs ir šis mākslinieks, bet – viņš ir ukrainis. Vairs netiek vērtēts viņa mākslinieciskais pienesums, bet ieslēdzas pilnīgi citi kritēriji, un tas, manuprāt, nedod neko labu.

Ja runājam par kino: gan pēc Krimas aneksijas 2014. gadā, gan tagad Rietumeiropas festivālos sākusies superliela plūsma ar ukraiņu filmām vai filmām par Ukrainu. Pēc Krimas aneksijas šī tendence bija aktuāla vienu gadu, otru gadu, bet pēc tam tas viss pazuda. Un esmu pilnīgi pārliecināts, ka tieši tāpat tas notiks arī tagad – ja, protams, nesekos kāda galēja globāla kataklizma. Atkal par to aizmirsīs! Un tajā brīdī aizmirstībā noslīks arī tas patiesais. Šī tendence man galīgi nepatīk. Es nekādā veidā neuzņemos nekādu patronālu attieksmi, kurā pēkšņi būtu kļuvis par Ukrainas mākslas piekritēju. Man vienmēr licies, ka Ukrainā ir bijuši brīnišķīgi autori, brīnišķīgi darbi, un tā tas bijis izsenis. Skaits varbūt nav bijis milzīgs apjoms. 

"Mēs esam stipri! Mēs esam vareni!"

Māra Rozenberga: Vai vispār ir kaut kāda atbilde, kā iegūt plašāku auditoriju savai grāmatai, skaņdarbam, izstādei, filmai, ja konjunktūra reiz ir tāda, ka esam maza valsts starp lielvarām, un mēs to publicitāti varam iegūt tieši šādos brīžos, kad vēsturisku un politisku iemeslu dēļ ir lielāka interese par mūsu reģionu? Ja tas ir lāča pakalpojums konkrētai kultūrai, tad kādā veidā mums citādāk mēģināt par sevi likt manīt vairāk?

Dāvis Sīmanis: Aizmirst. Vienkārši aizmirst par to. Mēģināt pārkāpt pāri šai traumai, ka esat austrumeiropietis. Šī trauma ir vienkārši jāaizmirst. Jebkuram autoram, ja viņš kaut ko grib izdarīt, jābūt brīvam no šāda veida vēl joprojām nosacīti dzīvās vēstures. Un tas, ka tu visu laiku sevi ar to "saattiecini", tu visu laiku pirmām kārtām pozicionē sevi kā upuri, otrkārt – kā austrumeiropieti, tātad kaut kādā ziņā atbilsti izplatītajam rietumeiropiešu viedoklim.

Orests Silabriedis: Un pozicionē sevi kā potenciālu neveiksminieku. 

Dāvis Sīmanis: Jā – tas tevi kaut kādā ziņā pavada.

Bet studentos, ar kuriem strādāju, redzu citu tendenci: ienāk paaudze, kurai šobrīd ir aptuveni divdesmit, varbūt mazliet pāri, un šiem cilvēkiem tas vairs īsti nepiemīt. Viņi vairs nedomā, ka ir kaut kādi bēdubrāļi austrumos un viņiem arī nav tik svarīgi, ko par viņiem domā Rietumeiropa.

Viņiem tā vairs nav kā Austrumberlīne padomju pilsonim, kam tie jau bija Rietumi. Mums tie Rietumi ir mazliet pavirzījušies tālāk, bet nu – mūsu vidū ir brīnišķīgi izcili talanti. Es pieminēju Lailu Pakalniņu: viņa ir cilvēks, kurš gadiem uzticīgi darījis vienu konkrētu lietu vienā konkrētā unikālā stilā, un viņa ir atzīta. Lailai patiešām nav tā, ka viņa konstanti domātu par sevi kā kaut kādu Austrumeiropas lūzeri, tieši otrādi. Un viņa spēcīgi pārstāv Latviju starptautiskajā kino arēnā.

No kreisās: Kristaps Auznieks, Solvita Krese un Vilis Kasims

Solvita Krese: Man ir divi komentāri. Tikko atgriezos no Austrumeiropas biennāļu asociācijas tikšanās Prāgā. Mēs to nesen izveidojām paši, lai atbalstītu Kijivas biennāli un visādā veidā kaut kā viņiem palīdzētu jau pirms kara. Bet secinājums, ko mēs tajā sapulcē ieguvām, ir šāds:

skaidrs, ka pēc kara Austrumeiropas reģions būs pilnīgi savādāks, un, ja tu nevari aizbēgt no šīs traumatiskās pieredzes, tu vienkārši pārraksti to.

Un pārraksti no spēka pozīcijām. Pēc kara ģeopolitiskā situācija un spēku samēru pozīcijas būs ļoti mainījušās – Austrumeiropai būs pilnīgi cits svars. Un kāpēc to nepārrakstīt tādā veidā, ja nav tik viegli no tās atbrīvoties?

Un otrs – tāds pragmatiskāks iemesls – ir atbalsta instrumenti. Ja salīdzinām atbalsta instrumentus Rietumeiropā, piemēram, starptautiskajai sadarbībai, tur šie atbalsta instrumenti ir daudz nopietnāki, daudz jaudīgāki nekā mums pieejamie. Un tas uzreiz mūs nostāda tādā situācijā, ka mums vienkārši tehniski nav iespējams izdarīt daudzas lietas. 

Vilis Kasims: Es gribēju mazliet komentāru Oresta teiktajam par kultūrām, ar kurām mums bijis mazs sakars. Man liekas, ka savā ziņā tas, kā mēs Latvijā runājam par čuvašu, komi un citām attālākām kultūrām, ir līdzīgs Anglijas attieksmei, kad tā runā par Latvijas, Lietuvas vai Slovēnijas kultūru. Tāpēc varam jau kritizēt citus, ka viņi mūs nesaprot, bet cik mums ir tulkojumu, teiksim, Āfrikas autordarbiem? Tikpat kā nekā! No šāda viedokļa varbūt [derētu] uz kādu laiku aizmirst par to, kā mūs redz Rietumos, tā vietā pievēršoties citiem pasaulē.

Orests Silabriedis: Vili, jā, es gaidīju, ka kāds to pateiks, jo man liekas ļoti svarīgi pavērtēt mūsu pašu attieksmi pret to, cik esam koleģiāli noskaņoti pret kaut ko citu. 

Krists Auznieks: Man nāk prātā tā upura loma. Mēs tik daudz ko paši varam darīt ar pārliecību – viens ir Lailas Pakalniņas gadījums, bet mums taču katrā ir bezgalīgi daudz zināšanu, kas nav atkarīgas no Rietumu vai Austrumu eksistences vai vispār no šīm kategorijām. Piekrītu Dāvim, jo arī es savos studentos redzu, ka kaut kādas pārmaiņas notiek: man gan gribētos, lai tās notiek ātrāk, lai gan šīs traumas tiek mantotas caur paaudzēm – tās nevar tik vienkārši aizmirst. Tur jānotiek attīrīšanās vai saprašanas procesam, ko šobrīd redzam arī šeit: Ukrainas kara ietekmē tas notiek aktīvāk, nekā tas jebkad noticis, kaut vai domājot par tik muļķīgu piemēru kā par Uzvaras pieminekli. Bet šim piemineklim ir jāgāžas arī prātā. Pagaidām nevar saprast, kādā tempā tas notiek. 

Mums vajag lielāku pārliecību. Žēl, ka Vaira Vīķe-Freiberga vairs nav mūsu prezidente, bet viņa tik skaisti toreiz mēģināja pateikt to, kas viņai bija skaidrs kā psiholoģijas doktorei un ko mums visiem vajadzēja dzirdēt: "Mēs esam stipri! Mēs esam vareni!" Šobrīd mums to vajadzētu vairāk nekā jebkad.

Viņai bija taisnība. (..) Mēs varam būt lepni par to, ko mēs darām, nenoniecinot jebko citu apkārt.

Dāvis Sīmanis: Es Kristam pilnīgi piekrītu – pašapziņas atgūšana vai iegūšana ir ļoti, ļoti, ļoti svarīga, jo tad mums arī nebūs jādomā par visiem kontekstiem, kuros mēs vai nu ievietojam sevi kolonizētas tautas ampluā, vai paši kolonizējam sevi, vai skatāmies uz Rietumeiropu kā kaut kādu baisu spēku.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti