Diena sākusies

Lai ir paliekoši! Saruna ar baritonu Paulu Berkoldu un pianistu Juri Žvikovu

Diena sākusies

Brīnumpasaule ar trušiem un papagaiļiem. ASV mākslinieka Slonema māksla - beidzot Rīgā!

Laika vienlaicīgums. Par Emīlu Dārziņu sarunājas Orests Silabriedis un Roberts Rubīns

Laika vienlaicīgums. Par Emīlu Dārziņu sarunājas Orests Silabriedis un Roberts Rubīns

Kas būtu noticis, ja Emīls Dārziņš liktenīgajā 1910. gada 31. augusta naktī nebūtu izkritis no vilciena? Kā būtu turpinājusies viņa dzīve turpmākos 40 gadus? Par to aizrautīgi domājuši un fantāzijai spārnus raisījuši multimediju izstādes un laikmetīgās dejas pieredzes "Dārziņš" veidotāji. Izstāde no 21. jūlija līdz 21. augustam būs skatāma Rīgas Mākslas telpā, bet pirmā dejas izrāde notiks 28. jūlijā.

Izstādes septiņās istabās, kuras izveidojusi scenogrāfe Ieva Kauliņa, izstādīti mākslinieces Kristīnas Rubīnes autortehnikā darināti mākslas darbi, citāti no periodikas, Emīla Dārziņa mūzikas lauskas, kāds dzejolis, video un zīmīga Emīlijas Gruzītes glezna. Bet ieceres iniciatore ir horeogrāfe Liene Grava, kuras interese par Emīla Dārziņa (1875–1910) dzīvi un likteni rosināja sadarboties ar režisoru Robertu Rubīnu un mūzikas apskatnieku Orestu Silabriedi, ar kuriem tiekamies plašākā sarunā. 

Anete Ašmane: Emīlam Dārziņam šogad jubilejas nav – ne apaļas, ne pusapaļas, tomēr esat pievērsušies viņam. Kādēļ?

Roberts Rubīns: Šis jautājums būtu jāuzdod pašai Lienei Gravai. Jo viņa meklēja materiālu horeogrāfijai un sākumā mani uzaicināja kā domubiedru, kā palīgu – ar multimediju pavadīt šo deju: fonā, piemēram, veidot videomākslu.

Un tad es kaut kā "pavilkos" uz citu pusi – ka būtu ļoti interesanti radīt  kādu citu formu: ka dejai veidot nevis projekciju, bet ekspozīciju. Ar laikmetīgo deju esmu gandrīz "uz tu", ar to diezgan daudz un bieži sastopos dažādos projektos.

Nav tā, ka es to nespētu uzlūkot kritiski – es to diezgan daudz kritizēju, līdz ar to arī daudz strādāju. Šajā gadījumā likās, ka šī laikmetīgā deja uzprasās uz kaut ko vairāk, un tad radās doma – taisām ekspozīciju, kuras centrā ir deja. Tā mums radās šī ideja. Sapratu arī, ka beidzot tā būs iespēja strādāt ar Orestu, jo abi pastarpināti strādājam pie citiem projektiem – vai nu pie Lielās mūzikas balvas vai simfoniskā orķestra un Goran Goras koncertiem, kas ir ļoti forša sadarbība ar novatorisku pieeju. Un likās – Dārziņš ir tik kolosāls resurss, ka beidzot varam visu savienot un radīt kaut ko citādāku.

Orests Silabriedis: Roberts toreiz ieteicās, ka Lienei ir šāda iecere un ka Dārziņa dzīvesstāsts viņu aizkustinājis tiktāl, ka viņa jau redz vīzijās, ko šeit varētu likt kustībās. Roberts vaicāja, vai es piekristu atnākt uz vienu tikšanos, lai mazliet pateiktu kaut ko par Dārziņu. Tikāmies kafejnīcā "Osiris", runājām drusku par Dārziņu, drusku par deju un drusku par dzīvi vispār. Likās – nu ļoti labi, esmu savu pateicis, katrs iet pa mājām, un Roberts ar Lieni lai cīnās.

Kā tas tā notika, ka beigās mēs visi trīs taisām izstādi, kas beidzas ar deju, es tā arī nesapratu, bet vienā brīdī bija skaidrs, ka esam apmaldījušies septiņās istabās un tagad mēģinām saprast, ko mēs vispār par Dārziņu gribam pateikt.

Dejas izrāde būs trīs vakarus, bet līdz pat 21. augustam būs apskatāma ekspozīcija par Dārziņu, kurā esat mēģinājuši paredzēt, plānot, izsapņot un vārdos izteikt to, kas varētu būt noticis ar Dārziņu, ja viņš tajā liktenīgajā vilcienā būtu palicis un no Zasulauka stacijas vilciens raiti turpinātu savu gaitu. Kas, Robert, tev ir Emīls Dārziņš un viņa mūzika? Cik tuva vai tāla, cik pazīstama vai varbūt no jauna atklāta?

Roberts Rubīns: Manas personiskās attiecības ar Dārziņu ir ļoti dažādas. Pirmās asociācijas un emocijas – dziedāšana skolas korī, pēc tam arī kamerkorī un Dziesmu svētkos. Tās ir pamatasociācijas. Citu, varbūt nepareizu priekšstatu radījusi televīzijas filma par Dārziņu, ko atveidoja Ģirts Ķesteris.

Un vēl – bieži vien asociācijas par Dārziņu ir tādas skaudras, skumjas, neveiksmīgas. Mums ļoti negribējās iet šo ceļu. Personīgi man ceļš, kā veidot šīs ekspozīcijas stāstu, ir tāds, ka tas varētu būt par jebkuru un jebko, kas veido konkrētā cilvēka tēlu, portretu, raksturu un nosaka viņa likteni.

Tas varētu būt arī slepkava, un šeit varētu būt daži viņa dzīves pieturas punkti, kas viņu ietekmējuši – kāpēc viņš ir aizgājis šo ceļu. Vai kļuvis nodevējs. Vai rakstnieks. Vai komponists. Un tas man likās interesantākais – kas ir tie dzīves līnijas posmi, kas ietekmē personības tapšanu. Un kas ir tie ieguvumi, ko mēs iegūstam no šīs personības. 

Kas ir tie dzīves svarīgākie punkti, kas Dārziņa gadījumā ir vissvarīgākie?

Orests Silabriedis: Ja runājam par tām septiņām istabām, sākam ar ģimeni – māte, tēvs un četri bērni. Jā, četri dēli, no kuriem Emīls Dārziņš nodzīvo visilgāk, un tie arī ir tikai 34 dzīves gadi. Tad nākamais posms ir Pēterburga, kas pilnībā pārvērta Emīla Dārziņa skatu uz pasauli, respektīvi, viņš ieguva jaunu apvārsni, bet dažādu iemeslu dēļ šis apvārsnis aprāvās. Mēs neskaidrojam, kāpēc, mēs vienkārši redzam, ka tā tas ir noticis.

Trešajā istabā mēs saskaramies ar dzīvību, bet vienlaikus – arī ar tumsu. Te mēs atskatāmies gan uz to, ka Emīlam Dārziņam bija vājredzīgums, ko arī ar brillēm nevarēja labot, gan uz tumsu, bailēm, dažiem zīlniekiem – tāda iešana pa dzīvi, visu laiku saskaroties ar nāvi, un kādas paralēlas realitātes meklējumi "Kazarova pagrabā".

Trešā istaba ir tā, kur ir šīs kaislības, tumsas, likteņi un nāves. Un tad mēs izejam ceturtajā istabā, kas ir visgarākā – tas ir kā mīlas skrejceļš. Nevar saprast, vai tā lidmašīna tiek debesīs vai netiek, bet ir liktenīgās Marijas. Ir māte Marija. Ir liktenīgā Marija Stalbova, kuru viņš gan vēlētos, bet kura aiziet pie Viktora Eglīša, un pēc tam viņas dēls Anšlavs kļūst par Emīla Dārziņa un citas Marijas labāko draugu. Jā, ir arī trešā Marija, kas ir Marija Deidere, un šīs laulības ir apskatītas, izmantojot periodika.lv materiālus. Un tās jau vienīgās. Šī skrejceļa galā mēs liekam tādu kā daudzpunktu, liekot noprast, ka viņš 1910. gadā varbūt arī paliek dzīvs un Otrā pasaules kara laikā satiek kādu citu Mariju. Viens Poruka dzejolis palīdz mums dot paplašinājumu tam visam. Tad mums ir domubiedrība jeb saites – tradicionāli atgādinājums par Čaikovski, par Mocartu. Par draudzībām, kas ir Dārziņam. Tad mēs nonākam visplašākajā telpā, kur ir viņa devums, un te nu tas ir visdažādākajos aspektos – līdz pat vienai reti glupai ziņģei, kuru iesaku dziedāt "Mēness starus stīgo" versijā. Nu, vienkārši brīnišķīgi! Nevarējām atturēties no kārdinājuma. 

Mēs piedāvājam mozaīkas fragmentus, no kuriem ierosinām klausītājam likt kopā pašam savu Dārziņu.

Tātad – ko dara apmeklētājs? Viņš iet cauri šīm telpām, viņš redz Kristīnas Rubīnas gleznas, ir gleznu paraksti, bet gleznu paraksti nav pie pašām bildēm, bet atsevišķā ceļvedī, kur tu ņem rokā un ej cauri izstādei. Tad ir tādas kā grāmatiņas, trijos dažādos leņķos pavērtas, kur atkal ir epizodes, kas ir izgriezumi no preses. Tajā pašā laikā mēs sagaidām, ka virs galvas skanēs Emīla Dārziņa mūzikas lauskas un varbūt kaut kas arī visā pilnībā, tai skaitā paldies Egilam Upatniekam, kurš iespēlēja Dārziņa nāves motīvu – protams, ar angļu ragu, kā gan citādi. Un tad ir video. Ir dažas videoepizodes, kas atkal dod vienu jaunu paplašinājumu. Katra istaba ir nokrāsota pilnīgi citā krāsā, un tur Kristīnai Rubīnai būtu, ko teikt – kādēļ tieši šādas krāsas. Viņa ir lieliska krāsu zinātāja, pilnīgi pabrīnījos, kādas ir viņas asociācijas: viņai uzreiz ir skaidrs – ja šeit ir mīlestība, tad te būs tāda krāsu gamma, skaidrs, kāpēc burgundietis, kāpēc tumši zils, kāpēc jūraszils. Cilvēkam, iznākušam ārā no šīs ekspozīcijas, no šiem fragmentiem vajadzētu būt savākušam kaut kādu priekšstatu par Dārziņu. Nekādā gadījumā ne pilnīgu,

mēs nepretendējam ne uz ko enciklopēdisku – kā jau Roberts teica, mēs vienkārši gribam mēģināt parādīt, no kādiem apstākļiem, no kādiem cēloņiem un no kādiem cilvēkiem ir veidojies tas, ko mēs saucam par Emīla Dārziņa mūžu. 

Ieva Kauliņa izveidojusi scenogrāfiju. Ar Robertu sākumā ļoti gribējām labirintu. Un īstenībā – kad šobrīd ieiet Rīgas mākslas telpā, nemaz tik ļoti tālu no tā nav, jo sāksim ar to, ka nevar saprast, kur iet iekšā. Parasti no labirintiem nevar tikt ārā, bet šeit ir labirints, kur ir jāpameklē, kā tajā tikt iekšā. 

Roberts Rubīns: Ar labirintiem ir tā: kad nonāk kādā no šiem dzīves posmiem, ko esam novilkuši, ir izvēle – iet pa labi vai pa kreisi. Viens ceļš ir tas, kuru izvēlas Dārziņš, bet otrs ceļš ir citai izvēlei. 

Orests Silabriedis: Jo mēs zinām, ka cilvēkam dzīvē ir tie kritiskie momenti, kuros viņš nostājas liktenīgu izvēļu priekšā.  

Kristīnas Rubīnes autortehnikā darināts darbs (fragments), 2022

Roberts Rubīns: Vizuālajā jomā aicināju palīgos savu māsīcu Kristīnu Rubīnu. Šie ir viņas pašas darbi.

Kristīna padsmit gadu dzīvojusi Florences reģionā un, nodarbojoties ar glezniecību, eksperimentējusi ar dažādām formām, un viena no šīm formām ir pinuma forma – pinums, kolāža un glezniecība klāt. Tāda smalka padarīšana.

Tur ir izmantoti daudzi un dažādi materiāli, un caur pinuma paņēmieniem tiek panākta vēl kāda trešā acs vai trešā telpa, skatoties tajā darbā. Plus visam klāt tiek sekots arī pāris fotogrāfiju fragmentiem no Emīla Dārziņa dzīves. Tas viss ir integrēts kopā, un katram darbam ir saistība ar to krāsu, kādā ir nokrāsota konkrētā telpa. Kopumā mēs ilgi strādājām pie tā, kāda katra telpa izskatās un kādi būs pinuma stāsti: kurā vairāk ir kosmosa tēma, kurā ir baltā tēma un kurā ir mīlestības tēma. Domāju, ka tas diezgan pietiekami labi nolasās. Un vēl mēs izveidojām karti – ja ir labirints, tad tā vajadzīga. Tā ka mums ir tāda nosacīta karte, kas apmeklētājam palīdz ne tikai nolasīt to, kas redzams ekspozīcijā, bet arī pēc iespējas labāk orientēties darbos – respektīvi, karte nepieciešama šo darbu nolasīšanai.

Esam izgājuši cauri telpām, iepazinušies ar istabām un to vizuālo noformējumu, bet kā būs ar mūziku? Skanēs tikai Dārziņš?

Orests Silabriedis: Tie, kuri nāks tikai uz izstādi, dzirdēs tikai Dārziņu – kā jau teicu, būs gan tādas šķembas no viņa darbiem, gan kaut kas arī pilnībā. Tāda virstelpa izstādei. Piedāvāsim tādu kā ciklu diezgan daudzu minūšu garumā, kas atkārtosies. Bet laikam jau tagad esam nonākuši līdz brīdim, kad Roberts varētu teikt kādu prātīgu vārdu par dejas sadaļu, jo patiesībā jau tas ir visa sākums un kodols, un tur nu gan tā mūzika būs pavisam citāda un ceļš uz to arī nemaz nebija tāds dārziņiskām rozēm kaisīts.

Roberts Rubīns:

Lai nebūtu sajūtas, ka ekspozīcija beidzas un tagad mēs to pašu vēlreiz noskatāmies izrādē, mums tapa alternatīvā versija – ja nu Dārziņš būtu noturējies starp tām vagonu margām un nenokristu, ja viņš tomēr būtu palicis dzīvs, kā tālāk veidotos viņa dzīve?

Tas kalpo par pamatu Lienes stāsta libretam, bet dejas horeogrāfija ir sadalīta piecās epizodēs: katrā epizodē Liene izmanto kādu no pieturpunktiem, kas ietekmējuši Dārziņu – vai nu tās ir Marijas vai kaut kas cits. Bet tas, kas mūs veido kādā dzīves posmā, tas jau mūsos paliek un tas arī atspoguļojas mūsu turpmākajā dzīvē. Līdz ar to kaut kādi iespaidi, kas ir redzami ekspozīcijā, turpina iespaidot viņa likteni arī mūsu alternatīvajā stāstā. 

Orests Silabriedis: Jā, nu tad mēs vienkārši nonākam tajā metafizikas zonā, kurā gan laikam tā ļoti negribētos neko skaidrot – ir jāatnāk uz izstādi, jāpaņem ceļvedis un jāmēģina saprast, kā mēs esam iztēlojušies, ka Dārziņš vienlaikus ir dzīvs, bet vienlaikus it kā nav dzīvs – viņš dzīvo, bet viņu it kā neredz. Īstenībā jau nav nemaz tik retas šādas situācijas arī ar dzīviem cilvēkiem. Bet mūsu gadījumā viens no galvenajiem atslēgas jautājumiem bija par operu: viņš pārstāj rakstīt solodziesmas, jo viņš redz, ka citi un īpaši viņa draugs Alfrēds Kalniņš, pēc Dārziņa domām, ir spējīgāks šajā ziņā. Simfoniskos darbus viņš ir iznīcinājis, palicis viens "Melanholiskais valsis", ko izdevās restaurēt – bet ne jau pats Dārziņš to darīja.

Viņš grib uzrakstīt operu. Vienkārši izmisīgi viņš vēlas pabeigt savu operu "Rožainās dienas", bet nez kāpēc ir tādas aizdomas – ja viņš būtu palicis dzīvs, nez vai viņš to operu būtu pabeidzis. 

Un šeit mēs nonākam pie Dārziņa lielās kritikas pašam pret sevi.

Orests Silabriedis: Jā, arī tas. Bet galvenais – viņš tomēr drīzāk ir miniatūrists, nevis izvērstu celtņu būvētājs. Bet tas jau atkal ir tikai pieņēmums – varbūt mēs šobrīd nodarām viņam pāri, tā sacīdami. Nosacīti mēs ienākam zonā, kur varbūt ir pat netaktiski izteikt pieņēmumus, un tomēr mēs esam riskējuši to darīt un mēģināt izdomāt.

Biju Mīlakšās – likās, ka ir jāapskata tā vieta, kur viņš, iespējams, 30. gados nopirka lauku māju un Otrā pasaules kara laikā pārcēlās uz turieni pavisam.

Rīgas mākslas telpas vadītāja Agita Ikauniece-Rimšēviča ik pa laikam tikai ieminas – nu jā, interesanti gan, kurā vidusskolas eksāmenā parādīsies ziņas par to, ka patiesībā Dārziņš palika dzīvs un Mīlakšās tiks izveidota viņa piemiņas vieta. Tur ir vairākas mājas, par kurām ļoti labi var iztēloties, kā viņš tur dzīvoja. Tā ir vieta, kas netālu no viņa Jaunpiebalgas.

Orest, tev tas bija viegli – radīt šo mītisko stāstu?

Orests Silabriedis: Tas bija nenormāli aizraujoši! Es domāju, tikpat aizraujoši kā Armandam Znotiņam, kurš savulaik žurnālam "Mūzikas Saule" piedāvāja izvērstu stāstu par izdomātu komponistu, kuram ir ļoti smaga slimība un kurš raksta vienkārši neticami labu mūziku. Stāsts bija pabaiss, kaut arī mēs negribējām neko īpaši baisu, gribējām vienkārši padomāt par to, kā tas ir, ja tu mēģini īstenot kaut ko lielu, bet tas visu laiku attālinās no tevis. Tu tam atdod sevi visu, bet tevi it kā pat neievēro. Interesanti ir no kaut kā viena, kas ir dots un zināms, atvasināt kaut ko tādu, kuru tu jau piedomā. 

Un piedomā klāt četrdesmit gadus!

Orests Silabriedis: Jā, jā, mūsu versijā Dārziņš nodzīvoja līdz pat Staļina nāvei.

Roberts Rubīns: Mākslā jau vajag visu laiku provocēt. Jebkura provokācija rada kaut kādas jaunas lietas.

Orests Silabriedis: Jā, jaunus neapmierinājuma viļņus. (smejas)

Roberts Rubīns: Jo vairāk neapmierinājuma viļņu, jo vairāk nekustīgajā ūdenī kaut kas notiek. Par mūziku runājot – diezgan ātri un laicīgi nolēmām, ka dejas izrādē neizmantosim Dārziņu un vajag kaut ko citu. Nonācām pie idejas, ka tai jābūt elektronikai, un tad mēs sākām pāršķirstīt, kas varētu rakstīt mūziku, un tā nu nonācām pie Oyaara, kas ir Arvīds Saulītis, kuram pievienojās arī Mārcis Auziņš ar elektronisko ģitāru. Sapratām arī, ka tikai tīru elektroniku četrdesmit minūtes klausīties varētu būt pagrūti. Un man liekas, ka šī sadarbība ir sanākusi vienkārši superveiksmīga un ir tīri garšīgs tas skaņu celiņš, iedvesmojošs. Manuprāt, tas ir ļoti ilustratīvs – ja es ar kaut kādām priekšzināšanām izeju cauri ekspozīcijai un pēc tam klausos šādu mūziku, acu priekšā ļoti labi izveidojas attēls, kā tas varētu būt nākamībā.

Orests Silabriedis:

Vienā no kompozīcijām Mārcis Auziņš ietvēris klarnetes partiju no "Vientuļās priedes" – to vienīgo, kas ir saglabājusies, bet pilnīgi citā harmonizējumā. Tik skaisti skan, tiešām bija prieks.

Roberts Rubīns: Pats lielākais izaicinājums ir tāds, ka visi strādājam kopā komandā, tomēr uz skatuves būs viens cilvēks – jaunais, talantīgais dejotājs Artūrs Nīgalis. Un viņam kā ļoti jaunam cilvēkam tas ir īpašs izaicinājums – nodejot vienam pašam četrdesmit minūtes! Sekojot mēģinājumiem, ir jaudīgi, brīžiem uzmetas zosāda. 

Jūsu darbs tūdaļ noslēgsies un tiks nodots publikas vērtēšanai. Bet iedziļinoties Dārziņa personībā, viņa dzīves gājumā un daudzos citos aspektos – kas jums pašiem izkristalizējies kā viņu visraksturojošākais vārds, emocija, situācija, sajūta?

Orests Silabriedis: Tas nav zinātniski pamatojams, un, ja kāds lūgtu man analīzes rezultātā nonākt pie šī secinājuma, es to droši vien nemācētu, bet šis viss tikai apstiprināja to, ka

Dārziņš bija absolūts klasicisma un lielas gara apskaidrības cilvēks. Un viņa mūziku es ne mirkli nesauktu par latviski romantisku, es to saucu par latviešu klasicismu. Tās ir kristāliskas struktūras ar ļoti lielu skaidrību.

Kā Knuts Lesiņš saka – Dārziņa mūzika, priecīga vai skumja, tā vienmēr ir dzidra. Un tad mēs jau aizejam līdz tīmeklīšiem, ko Sudrabkalns pie "Melanholiskā valša" sien klāt. Varam veidot dažādu epitetu virknes, bet man liekas, ka pat viņa nelabvēļiem tomēr bija jāatzīst, ka šajā mūzikā ir ļoti liela tīrība. Bet mēs vēl nepieminējām vienu no izstādes sastāvdaļām – tā ir sarunu sadaļa. Esam iztēlojušies, ka ir tāda neeksistējoša vietne par Latvijas komponistiem, un tur var komentēt. Un mums ir ienākuši komentāri no ļoti dažādu paaudžu cilvēkiem, sākot no Andreja Upīša līdz Oļģertam Grāvītim un Arnoldam Klotiņam, un tad viņi visi tur tā sarunājas par Dārziņu, kas nu kuram nāk prātā, domājot par viņu: kam tur Mārtiņa kapi, kam piemineklis. Situācijas, kas neeksistē, bet kuras varētu būt, ja mēs visi savietotos vienlaikus vienā laikā un vienā telpā.

Un man liekas, ka tā ir tā lielā bauda – strādājot pie šīs izstādes, nojaukt laiku, parādīt laika vienlaicīgumu. 

Roberts Rubīns: Es labāk nepateiktu... Galvenā sajūta ir tieši par laika robežu nojaukšanu. It kā mēs ejam šo hronoloģisko stāstu, bet patiesībā nojaucam laiku – lai tas ir maksimāli tagadnīgs, mūsdienīgs. Ja par "Dārziņu", tad es tur neredzu nekādas laika robežas. Laika robežas ir nojauktas, un stāsts ir par to, kas notiek tagad.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt