Kultūras budžets pēc simtgades svinībām: vai sākušās paģiras?

Gatavošanās Latvijas simtgadei deva pamatīgu uzrāvienu Latvijas kultūras dzīvei – papildu miljoni Latvijas filmām un literatūras eksportam, pirmoreiz nauda Nacionālajai enciklopēdijai un “Latvijas skolas somas” projektam, jauns Baltijas kultūras fonds, plaša publiskās diplomātijas programma. Pagājis gads kopš simtgades svinībām, un svētkiem piešķirtā nauda iet uz beigām. Katra no programmām pa savam cīnās par nākotnes garantijām.

ĪSUMĀ:

“Domāju, ka daudzas programmas bez Latvijas valsts simtgades iniciatīvas diemžēl vispār nebūtu sākušās,” atzīst Selga Laizāne, Kultūras ministrijas (KM) valsts sekretāra vietniece Latvijas valsts simtgades jautājumos. “Kaut gan mēs visi jau pirms tam apzinājāmies, ka mums ir vajadzīga, piemēram, “Skolas soma” vai Nacionālā enciklopēdija. Bet uzsākām to tikai tagad. Tā nav ļoti jauna ideja. Tā ir ļoti ilgi auklēta un izstrādāta ideja. Bet, pateicoties šai simtgades programmai, esam varējuši to reāli sākt izpildīt. Nu, tagad ir jācīnās, lai to varētu arī turpināt,” viņa uzsver.

“Skolas soma” – ne tikai kultūras un izglītības, bet arī sociāls projekts

Latvijas valsts simtgades norisēm (ne tikai kultūrā) no 2017. līdz 2021. gadam tika piešķirti 31,8 miljoni eiro no valsts budžeta. Visvairāk naudas no visām iniciatīvām tika “Latvijas skolas somai” – četros gados gandrīz 13 miljoni eiro, lai dāvātu regulāru kultūras pieredzi visiem Latvijas skolēniem neatkarīgi no maciņa biezuma.

 “Sanāk, ka katru dienu [“Skolas somā”] Latvijā notiek kādas 80 kultūras norises. Mēs redzam, ka skolēni dodas uz dažādām kultūras nozarēm, mākslinieki arvien vairāk dodas uz skolām. Aktivitāte ir ļoti liela,” rudenī Latvijas Radio sacīja “Skolas somas” projekta vadītāja Aija Tūna.

Finansējums šai programmai ir garantēts vēl divus gadus – līdz 2021. gada beigām. Lai to turpinātu, vajadzēs 3,5 miljonus eiro gadā.

“Viena mācību gada laikā šīs programmas ietvaros ir notikuši apmēram 14 tūkstoši pasākumu. Lielākā vērtība ir tajā, ka tā attiecas uz pilnīgi visiem skolēniem.

Tātad šis ir arī ļoti veiksmīgs sociālās nevienlīdzības mazināšanas projekts vēl papildus tam, ka tas ir arī izglītojošs. Šobrīd Kultūras ministrija ir apņēmības pilna šo programmu turpināt un virzīt, lai finansējums būtu pieejams arī turpmāk,”

uzsver KM valsts sekretāra vietniece Selga Laizāne.

“Skolas somu” atzinīgi vērtē arī Izglītības ministrijā, kur to redz kā atbalsta instrumentu jaunajai kompetenču pieejai. “Skolas soma” ļāvusi bagātināt arī iepriekš vietumis trūcīgo kultūras piedāvājumu tieši pusaudžiem – tās ir jaunas teātra izrādes, muzeju programmas, ekskursiju maršruti, darbnīcas un lekcijas.

Nacionālā enciklopēdija – nepārtraukts ikdienas process

Pērnā gada nogalē gada jubileju atzīmēja vēl viena simtgades iniciatīva – Nacionālā enciklopēdija jeb, kā norāda tās veidotāji, “lietpratēju veidots augstticams saturs par visaptverošām tēmām latviešu valodā”. Drukātā sējuma “Latvija” pirmo metienu izķēra pāris dienās, bet elektroniskajā versijā gada laikā tapuši teju 1500 šķirkļi, ko rakstījuši ap pussimt autoru. Enciklopēdijas galvenais redaktors Valters Ščerbinskis lepojas arī ar unikālo apmeklētāju skaitu, kas pērnā gada laikā sasniedzis gandrīz 200 tūkstošus. Galvenie lietotāji – skolēni un studenti.

“Šie absolūtie skaitļi ir viena lieta, bet cita, vēl svarīgāka lieta ir dinamika. Cilvēku skaits, kas atkal atgriežas enciklopēdijā, gada griezumā ir nepilni 20%, bet pēdējā pusgadā tie ir 30%-40%. Tas nozīmē, ka cilvēki apskatās vienreiz, saprot – jā, tas ir derīgi, izmantojami, labi, un viņi nāk atkal. Un tas ir ļoti svarīgs aspekts,” uzsver Ščerbinskis.

Tāpat kā “Skolas somas”, arī Nacionālās enciklopēdijas nākotne pēc 2021. gada pašlaik ir uz jautājuma zīmes. Ščerbinskis lēš, ka septiņu redaktoru lielās komandas uzturēšanai, ierakstu autoru algošanai un pārējiem izdevumiem nākotnē vajadzētu apmēram 300 tūkstošus eiro gadā.

Ja to nepiešķirs, “tad tā nauda, kas ir maksāta katru gadu, būs izsviesta vējā, un tas ir vairāk par miljonu”, secina Nacionālās enciklopēdijas galvenais redaktors. “Tad tam nav jēgas, citu vārdu nav. Racionāli domājot, būs pazaudētas nākotnes iespējas izveidot patiešām ietekmīgu resursu, ko var ļoti plaši un daudzveidīgi izmantot ne tikai skolās, bet jebkurš cilvēks jebkurā diennakts laikā jebkur pasaulē. (..)

Enciklopēdija – tas nenozīmē izdot grāmatu, tad kaut ko rušināties vai nerušināties un pēc desmit gadiem atkal izdot grāmatu. Elektroniska enciklopēdija ir nepārtraukts ikdienas process,” viņš uzsver.

Ščerbinskis gan cenšas saglabāt optimismu – nupat enciklopēdijas redakcijā ieinteresēti viesojušies atbildīgās Saeimas komisijas deputāti, ir atbalsts arī no Kultūras ministrijas.

“2020. gadā ir paredzēti 200 tūkstoši, un tāda pati summa Kultūras ministrijas budžetā ir ieplānota arī 2021. gadā. Pēc 2021. gada – jā, pašlaik bāzes budžetā finansējums nav ieplānots. Par to būtu jādomā,” saka Selga Laizāne no Kultūras ministrijas.

Tikmēr Nacionālās enciklopēdijas veidotāji jau sākuši sarunas, kā ekspertu veidoto saturu iekļaut mācību procesā, radinot izmantot par Vikipēdiju uzticamākus elektroniskos informācijas avotus.

“Latvian Literature” platforma pagaidām izcīnījusi savu turpinājumu

Ir vēl kāda iniciatīva, kas pirmoreiz tika pie sistemātiska atbalsta, tieši pateicoties Latvijas simtgadei. Ar saukli “Es esmu introverts” jeb “I’m introvert” Latvija kopā ar Lietuvu un Igauniju 2018. gadā sevi pieteica kā Londonas grāmatu tirgus galvenos viesus. Ceļā uz to tapa platforma “Latvian Literature” literatūras eksporta atbalstam. Bet vēl pērn pavasarī nebija skaidrs, vai tā turpinās eksistēt arī pēc Londonas.

“Šobrīd eksistēs,” tagad smaidot saka platformas vadītāja Inga Bodnarjuka-Mrazauskas. Tuvojoties nākamā gada valsts budžeta pieņemšanai, viņas komanda izvērsa informatīvo kampaņu “Nedzēs ārā!”. Un izcīnīja 373,5 tūkstošus eiro.

“Mūsu veiksmes stāsts sākās ar to, ka mēs šo projektu – Latvijas dalību Londonas grāmatu tirgū – plānojām kā tādu, kas pārvērtīsies ilgtermiņa programmā, proti, Latvijas literatūras eksporta atbalsta platformā,” uzskata Bodnarjuka-Mrazauskas.

Iepriekš ieguldītais darbs un nākamajiem trim gadiem garantētais finansējums nākotnē ļauj cerēt uz viesu valsts statusu arī Frankfurtes grāmatu tirgū, ko platforma “Latvian Literature” nospraudusi kā nākamo lielo mērķi.

“Tur nonākt nemaz nav tik viegli. Tas nav tikai mūsu lēmums un vēlme, tas ir jāapstiprina arī Frankfurtes grāmatu tirgus vadībai, Frankfurtes pilsētai un dažādām kultūras institūcijām, ar ko viņi sadarbojas. Tiem visiem ir jāpasaka „jā”. (..) Sarunās ar menedžmenta cilvēkiem, kuri jau ir izgājuši cauri šim viesu valsts statusam, viņi uzsver, ka tas ir mūsu lielais trumpis: mums jau ir gatava sistēma. Ir tikai jāuzbūvē pa virsu tas, kas vajadzīgs šim konkrētajam viesu valsts statusam. Tas, protams, ir daudz vairāk nekā Londonai,” stāsta “Latvian Literature” vadītāja.

Frankfurte kā pasaules lielākais grāmatu tirgus no viesu valstīm pieprasa paplašinātu programmu vairāku gadu garumā, piespiežot plānot ilgtermiņā. Latvija tagad mācās no kaimiņiem lietuviešiem.

“Lietuva saka, ka vēl pēc 10 gadiem jūt šo atdevi no Frankfurtes. (..) Protams, tirgus ir mainījies, bet tas ir viņu veiksmes stāsts, kāpēc Lietuvā, piemēram, ir daudz vairāk tulku no lietuviešu uz vācu valodu, un kāpēc viņiem ir arī daudz vairāk izdevēju kontaktu, pie kā mēs ļoti grūti strādājam, lai tiktu klāt,” viņa secina.

Lai cik neizmērāms kādam šķistu literatūras eksporta devums, “Latvian Literature” mērķtiecīgi apkopojusi arī skaitļus: 45 pārdotas darbu tiesības uz angļu valodu un 120 – uz citām valodām, 300 paraugtulkojumu, un tā tālāk. Vēl pirms pieciem gadiem no tā visa nebija gandrīz nekā.

Publiskās diplomātijas programma – svarīga valsts tēla veidošanai

Latvijas literatūras spējie panākumi ārzemēs ir arī valsts tēla jautājums. Un Latvijas simtgades ietvaros īstenotā publiskās diplomātijas programma varētu būt lielākā cietēja no svētku beigām, uzskata Selga Laizāne no Kultūras ministrijas. Simtgades svinību budžetā Ārlietu ministrijai piecos gados pienācās gandrīz trīs miljoni eiro.

“Būtu ļoti jādomā par šīs programmas stiprināšanu. Tas varbūt būs lielākais lauks, kur to izjutīsim. Jo kaut kur pārvietoties – tas ir ļoti dārgi.

Un tāpēc būtu svarīgi saglabāt šo Latvijas ārējā tēla veidošanas stratēģiju, sadarbojoties gan Ārlietu ministrijai, gan Ekonomikas ministrijai, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrai un Kultūras ministrijai,” uzsver KM valsts sekretāra vietniece.

Kā veiksmīgu piemēru viņa min Latvijas debiju 2018. gada Londonas dizaina biennālē, kur zelta medaļu saņēma latvietis Artūrs Analts. Kultūras ministrija aicinājusi Ārlietu un Ekonomikas ministriju uz sadarbību arī šogad. Atbildes vēl nav.

Filmu industrija finansējuma trūkumu izjutīs smagi

Nozare, kurai simtgades paģiru smagums tiešām neies secen, ir spožu uzrāvienu piedzīvojusī Latvijas filmu industrija. Programmai “Latvijas filmas Latvijas simtgadei” vairākos gados atvēlēja 7,5 miljonus eiro. Tapa sešas spēlfilmas, astoņas dokumentālās un divas animācijas filmas. Tas ļāva 2018. gadā uzstādīt pašmāju kino apmeklējuma rekordus ar vairāk nekā 500 tūkstošiem skatītāju. Pērn viņu skaits nedaudz kritās, bet vēl iznāca vairākas simtgades filmas un pamatīgu artavu deva arī ārpus simtgades programmas uzņemtais “Dvēseļu putenis”, kam naudu piešķīra ar Saeimas lēmumu. Šis gads jau būs skarbāks.

“Gan tāpēc, ka mums ražošanā vairs nav nevienas lielas simtgades filmas, ne kāds “Dvēseļu putenis 2” vai “Dvēseļu putenis 3”. Būsim atgriezušies pie “normālas” dzīves. Kino ražošana ir ilgs process, neviena filma netop gada ietvaros, tie ir divi līdz četri gadi. Tā ka nākamgad tā situācija būs daudz pieticīgāka,” secina Nacionālā kino centra (NKC) vadītāja Dita Rietuma.

Viņasprāt, simtgades filmu programma spilgti parādījusi, uz ko spējīgi Latvijas kino veidotāji un cik ātri uz to reaģē skatītāji. Lai Latvijas filmu nozare turpinātu attīstīties tik jaudīgi, cik tā spēj, simtgades budžetam būtu jābūt Latvijas filmu nozares ikdienai.

“Protams, ne jau tikai auditorijas cipari ir tā kategorija vai kritērijs, ar ko var mērīt kaut kā lietderību.

Audiovizuālās nozares milzīgā loma – es tagad runāšu banalitātes par apdraudētu informatīvo telpu, viltus ziņām, postmoderno jauna cilvēka apjukumu pasaulē, meklējot kaut kādus pieturas punktus pasaulē – tieši nacionālais kino, kas kvalitatīvi spēj izstāstīt būtiskus stāstus, var kļūt par ļoti nozīmīgu orientieri un instrumentu, kas veido cilvēka būtību, izpratni par vērtībām, kas veido mūsdienu Latvijas naratīvu,” saka NKC vadītāja.

Taču pagaidām viņas rīcībā ir ziņas, kas drīzāk liek prognozēt kino atgriešanos iepriekšējā “izdzīvošanas režīmā”.

“Atkritiens būs sāpīgs tādā ziņā, ka 2022. gadā plānotais kino budžets ir mazāks nekā 2021. gadā plānotais. Dotācijā 2021. gadā kino ražošanai Nacionālais kino centrs varēs piešķirt 5,8 miljonus eiro, bet 2022. gadā šī nauda būs par miljonu mazāka. Tā ka 2022. gads mums būs kritisks. Tādas ir budžeta veidošanas īpatnības,” nopūšas Rietuma.

Kultūras ministrijā gan cer, ka izdosies pārliecināt valdību par lielāku piešķīrumu.

“2020. gadā filmu nozarei jau papildus ir piešķirts viens miljons eiro, bet būtu jāskatās par nākamajiem gadiem. Kultūras ministrija prognozē, ka 2021. gadā būtu nepieciešami papildu divi miljoni un 2022. gadā – papildu trīs miljoni, bet to pagaidām nav,” atzīst Selga Laizāne.

Kultūrkapitāla fondā simtgades mērķprogrammu aizstās citas

“Mēs ļoti labi redzam, ka finansējuma pieaugums nes ne tikai kvantitāti, bet arī kvalitāti. Tādā nozarē kā kino ir jābūt kvantitātei, lai varētu noturēt kvalitāti. Ja es kā vizuāls mākslinieks varētu tikt savā darbnīcā tikai reizi piecos gados – dabūt finansējumu un katrus piecus gadus vienu gadu strādāt kā mākslinieks, es nezinu, vai es kaut ko varētu uztaisīt,” secina gleznotājs un Valsts kultūrkapitāla fonda vadītājs Edgars Vērpe. Vairāk naudas simtgades kontekstā pieredzēja arī viņa vadītā institūcija, kurā par finansējumu konkursos ik gadu cīnās tūkstošiem kultūras projektu. Šogad pēdējo gadu tiek īstenota atsevišķa Simtgades mērķprogramma, kam 2016. gadā piešķīra 560 tūkstošus eiro. Tiesa gan, kopējo finansiālo papildinājumu tieši no simtgades saskaitīt ir grūti.

“Mūsu budžets ir kā zāģis – mums pieliek klāt, noņem nost, pieliek klāt, noņem nost,” ironizē Vērpe. Tas tādēļ, ka fonda budžets ik gadu ir politiķu rokās.

Taču, ja ne kāds negaidīts grieziens, tad pēc simtgades svinēšanas beigām Kultūrkapitāla fonds būtisku kritumu neizjutīšot. Simtgades mērķprogrammas vietā nāks citas programmas: šogad pirmoreiz sludinās atsevišķu konkursu, piemēram, operetes teātra atbalstam; papildu 200 tūkstošus eiro pirmoreiz sadalīs jaunrades stipendijās.

“Mums nekad nav bijis problēmu, kam to naudu iedot. Problēma ir, ka tās naudas ir par maz. Un otra problēma ir tā, ka pagaidām vēl ir nepareizs naudas piešķiršanas veids caur [valsts] budžetu, tādā veidā ietekmējot Kultūrkapitāla fonda politiku. Mums kaimiņos - ne Lietuvā, ne Igaunijā - tā nenotiek, un finansējums ir divreiz lielāks,” viņš uzsver.

Vērpe cer, ka Saeima pildīs apņemšanos pēc diviem gadiem atjaunot fonda budžeta piesaisti akcīzes un azartspēļu nodokļiem, tā stiprinot fonda neatkarību un budžeta stabilitāti.

Pētījums: par simtgades paliekošākajām vērtībām uzskata emocionālo pieredzi

Pērnā gada nogalē plašu izvērtējumu par Latvijas simtgades svinībām publicēja Latvijas Kultūras akadēmija. Aptaujāja arī iedzīvotājus, un secinājumi ir ļoti interesanti.

“Mums bija arī tāds burtisks jautājums, kuras no Latvijas simtgades svinību laikā iesāktajām aktivitātēm noteikti vajadzētu turpināt nākotnē. Un atbildēs ir trīs TOP lietas: pirmkārt, noteikti būtu nepieciešams atbalsts Latvijas filmu jaunradei; otrkārt, vajadzētu turpināt “Skolas somas” programmu; treškārt, tie ir Baltā galdauta svētki [4.maijā],” stāsta Kultūras akadēmijas Zinātniskās pētniecības centra vadītāja Anda Laķe.

Pētījums "Latvijas valsts simtgades programmas unikalitāte un atvērtība līdzdalībai"

Aptaujā arī atklājies, ka par simtgades svinību paliekošākajām vērtībām daudzi uzskata nevis taustāmo, bet emocionālo pieredzi, piemēram, pašu svētku dienu 18. novembrī vai Dziesmu un deju svētkus.

Pētījums "Latvijas valsts simtgades programmas unikalitāte un atvērtība līdzdalībai"

Kampaņveida finansējums: vērienīgi sākumi un nākotnes garantijas trūkums

“Simtgade nedos nekādas garantijas, ka nauda tiks piešķirta. Bet argumentu ir vairāk, un tie ir ciešāki. Tas deva iespēju parādīt. Jā, [finansējumam] ir viļņveida raksturs un neziņa, vai tu varēsi to turpināt, vai ieguldīt šajā virzienā… Tas, protams, traucē sektoram attīstīties. Bet tajā pašā laikā tu tomēr visu laiku vari sevi parādīt, un argumenti stiprinās,” secina pētniece.

Simtgades svinības oficiāli ilgs vēl līdz 2021. gadam, kad apritēs simt gadu, kopš Latvijas valsti atzina starptautiski. Skaidrs, ka ikdienā šādu simtgades budžetu valsts atļauties nevarēs, un pašlaik daudz kas no simtgadē labi iesāktā joprojām ir uz jautājuma zīmes – gan “Latvijas skolas soma”, gan Nacionālā enciklopēdija, publiskās diplomātijas finansējums, papildu nauda filmu nozarei. Kultūras ministrija lēš – lai turpinātu visas simtgadē iesāktās lielās iniciatīvas, bāzes budžetu vajadzētu audzēt par vismaz 7,5 miljoniem eiro.

Pēdējās divdesmitgades lielie pasākumi – “Rīgai 800”, Rīga kā Eiropas kultūras galvaspilsēta, Latvija kā Eiropas Savienības prezidējošā valsts un tagad Latvijas simtgade – izveidojuši pieradumu pie kampaņveidīga valsts naudas paisuma un bēguma. Tas ļauj aizsākt lielas lietas, bet nedod garantijas to nākotnei. Kā atzīst Nacionālā kino centra vadītāja Dita Rietuma, viņai bieži nākas domāt par tiem jauniešiem, kas pērnruden iestājās Kultūras akadēmijā, lai kļūtu par filmu režisoriem un operatoriem. Simtgades filmu iespaidā konkurss esot bijis milzīgs. Bet cik daudz darba viņiem būs pēc trim gadiem?

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti