“Es domāju, ka tas nāk no ģimenes. Cik sevi atceros, esmu glābusi tauriņus no peļķēm un vabolītes,” 2014. gadā Latvijas Radio intervijā ar Ināru un Borisu Tetereviem saka Ināra Tetereva.
Pie sarunas galda abi joko, velk viens otru uz zoba un ar teju bērnišķīgu aizrautību stāsta par atbalstītajiem projektiem.
Boriss Teterevs atzīmē: “Krievu valodā ir tāds vārds “добродушие” – labsirdība. Nesen par to lasījām. Tur bija rakstīts, ka labsirdību iemācīties nevar – vai nu Dievs to ir devis vai nav. Piekrītu Inārai, ka daudz kas nāk no ģimenes. Jau no bērnības mēs mācāmies no vecāku piemēra. Mums abiem tas vienmēr bijis ļoti svarīgi, lai gan grūti to izskaidrot cilvēkiem, kam tas nav asinīs. Tās ir tādas ļoti patīkamas sajūtas. Vienkārši gribas to darīt.”
Boriss Teterevs fonda desmito gadadienu diemžēl nesagaidīja. Uzņēmējs, kurš turību ieguva auto tirdzniecības biznesā Latvijā un Krievijā, mūžībā aizgāja pēc smagas slimības pērn rudenī. Taču Teterevu fonds darbu turpina.
“Boriss Teterevs īpaši uzsvēra, ka vēlas atbalstīt tādas ieceres, kas sniedz labumu pēc iespējas plašākai sabiedrībai; vēlas sniegt makšķeri, bet zivis lai ķer paši,”
stāsta Teterevu fonda vadītājs Mareks Indriksons. Viņš norāda, ka fonds cenšas ieguldīt paliekošās vērtībās un jau no pirmsākumiem īpaši atbalsta piecas jomas – kultūru un mākslu, izglītību, sociālo palīdzību, rūpes par dzīvniekiem un kopienu projektus.
“Pats galvenais fonda darbā: ja nebūtu sadarbības partneru, organizāciju, kas vēlētos īstenot šīs labās ieceres, mūsu fondam nebūtu iespēju sasniegt šos rezultātus. Tādēļ mēs sakām lielu paldies, piemēram, Latvijas Universitātes Botāniskajam dārzam, Talsu novada fondam, fondiem Alūksnē, Limbažos, Valmierā, Viduslatgalē, Kandavā, fondam “ziedot.lv” un citiem sadarbības partneriem,” uzsver Indriksons.
Labo darbu summas Teterevu fonds nav apkopojis skaitļos un tabulās, Indriksons tikai lēš, ka desmit gados tie ir vairāki simti projektu par vairākiem desmitiem miljonu eiro. Viens no redzamākajiem, par ko līgumu parakstīja jau trešajā fonda darbības dienā, bija pusmiljons eiro Rundāles pils restaurācijas pabeigšanai.
“Atceros to dienu ļoti labi. Tas bija ārkārtīgi svinīgi un nozīmīgi mūsu pilij. Ja nebūtu bijis šīs programmas pils restaurācijas pabeigšanai 2010.-2014. gadā, mēs varbūt vēl tagad kaut kur strādātu, kaut ko darītu…” bilst kādreizējais Rundāles pils direktors Imants Lancmanis. Viņš atceras, ka sadarbība ar Tetereviem sākusies jau 1997. gadā un bijusi izšķiroša laikā, kad valsts atbalsta restaurācijai nebija. 13 gadus Teterevi pils atjaunošanu atbalstīja bez jebkādas publicitātes.
“Pašu pirmo reizi, kad viņi bija pilī, es pat nebiju klāt. Viņi bija paskatījušies uz vienām pagalma sānu kāpnēm. Tās ir no koka un ik pa 10 – 15 gadiem jātaisa no jauna. Tobrīd naudas mums nebija, un kāpnes bija pussabrukušas. Viņi saka: ārprāts, kas tas ir? Mēs godīgi atbildam: mums nav naudas, neko nevaram izdarīt. Boriss uz to teica: nu, tev vajag atsūtīt tāmi, lai redz, ko tas maksā! Kad tāmi sastādīja, viņš sacīja: ko, tik vien? Nu, un tā ar tām kāpnēm viss sākās,” stāsta Lancmanis.
Vēlāk pievienojās hercoga un hercogienes dzīvojamo telpu restaurācija, un Lancmanis saka:
Teterevu vārds paliks uz visiem laikiem pils hronikā kā kaut kas gaišs un ļoti svarīgs.
“Boriss un Ināra ir tāds cilvēku tips, kādu nav daudz. Īpaši to nav daudz ļoti bagātu cilvēku vidū. Ir grūti naudas veidošanas procesā domāt par kaut ko citu. Bieži ir tā, ka ir cilvēki, kuri prot krāt naudu, un ir cilvēki, kuri domā par līdzcilvēkiem, kurus sajūsmina māksla un kultūra un kuri izjūt baudu palīdzēt. Bet viņu gadījumā tas ir apvienojies. (..) Tas jau ir lielākais prieks – dot, nevis ņemt. Ak vai, ja šī pasaule tā būtu uzbūvēta un visi to saprastu, tad jau mēs dzīvotu idillē. Diemžēl tā tas nav. Boriss ar Ināru ir izņēmums, laimīgs izņēmums,” spriež Lancmanis.
Par īpašu fenomenu mūsdienu Latvijas kultūrā Teterevus sauc arī Latvijas Kultūras akadēmijas docente un Nacionālā mākslas muzeja speciāliste Astrīda Rogule. Viņa izceļ Teterevu plašo vērienu, palīdzot gan ziloņiem Taizemē un bērniem Nepālā, gan atbalstot lībiešu kultūru, mākslas izstādes, studentus un bibliotēkas Latvijā.
“Visu ir grūti pat atcerēties. Tas bija kā feierverķis, zaigošana visās iespējamajās nozarēs. Viņi to darīja ar milzīgu aizrautību, katrā lietā cenšoties iedziļināties.
Viņi patiešām ir fenomens un mecenāti vārda visplašākajā nozarē,” saka Rogule.
Lai gan spoži mecenātisma piemēri Latvijā meklējami jau 20. gadsimta sākumā, piemēram, kokrūpnieks Augusts Dombrovskis, Astrīda Rogule vērtē, ka šo tradīciju sašķobījis padomju laiks un tajā veidotais uzskats, ka kultūra jāfinansē valstij. Bet pašlaik kultūras finansējumu Latvijā veido ļoti dažādi avoti. Un privātais atbalsts ir viens no tiem.
Rogule atzīmē: “Tieši spilgtākās, unikālākās un neparedzamākās norises šajos laikos bijušas privātpersonu vai fondu atbalstītas.”
Viņa gan uzsver: mecenātisms atšķiras no sponsorēšanas, kas sagaida labumu pretī. To viņa stāsta arī studentiem kultūras menedžmenta lekcijās.
“Bet pašlaik Latvijā tas viss ir savijies vienā mezglā un mēs nevaram saprast, pēc kādiem noteikumiem spēlēt.”
Rogule atgādina sava skolotāja, britu kuratora Džona Šīrana nemitīgi atgādināto:
bizness var palīdzēt kultūrai, bet kultūra tikpat lielā mērā var palīdzēt biznesam!
“Uz tādiem pamatiem ir jābūvē attiecības, ka mēs neesam lūdzēji, bet vērtība, kas var palielināt sponsoru un atbalstītāju vērtību. (..) Par kultūru ir jāmaksā. Neba velti mecenātisma termins nāk no slavenā imperatora Augusta drauga Gaja Cilnija Mecenāta vārda. Jau Romas impērijā saprata, ka kultūra ir jāatbalsta,” skaidro Rogule
2018. gadā Teterevu fondam nācās ierobežot savu darbību “ABLV Bank” kraha dēļ, kur bija noguldīta labdarībai domātā nauda. Tomēr Teterevu fonda direktors Mareks Indriksons uzsver: gan Borisa Tetereva vēlējums, gan Ināras Teterevas apņēmība ir, ka fonds turpinās darbu visās piecās jomās arī nākotnē.
