Kultūras rondo

Jaunie un vecie “Latviešu stāsti”: pārmaiņas 17 gadu garumā un mūsdienu cilvēka stāsti

Kultūras rondo

Pārdomas un vērtējumi Viktora Freiberga krājumā "Viktora otrā grāmata"

Kritikas un kritiskās domas nozīme pašreizējā kultūras telpā Latvijā

Darbs laikmeta straumju «zupā». Kāda šodien Latvijā ir mākslas kritika?

10. janvārī par darbu dažādu mākslas jomu kritikā tiks daudzinātas šīs profesijas izcilības. Žūrija Gada balvai izvirzījusi Rasu Jansoni, Ievu Melgalvi, Zani Radzobi un Kārli Vērdiņu. Savukārt Jaunās kritiķes balvai nominēta Agnese Lipska. Sarīkojuma "NN Nakts" gaidās Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" par profesionālu kritiku sarunājas iepriekšējo gadu balvu saņēmēji un viena no šīgada pretendentēm. Vai platformu, kur publicēt mākslas kritiku, ir gana? Domas dalās. 

"Šī noteikti ir pārsteiguma balva," teic Agnese Lipska, kura ikdienā strādā ar kino izplatīšanu, dažādu kino projektu vadību un paralēli rod laiku ekrāna mākslas vērtēšanai un analīzei rakstos dažādos Latvijas medijos un runās raidierakstā "Mans draugs – kino cilvēks". "Es nezinu vai sevi jau atļaujos saukt par kritiķi. Tas tomēr ir milzīgs gods un atbildība. Bet rakstīt man patīk, un man ir liels prieks, ka kāds to ir arī izlasījis un novērtējis!"

Rakstot Lipska vienmēr apzinās, ka aiz jebkuras filmas vai izrādes stāv kultūras vēstures mantojums, režisora un komandas radošā biogrāfija, laikmeta straumes: "Tas nozīmē, ka man ir jāmetas iekšā tajā "zupā", un galvenais pēc tam ir tikt laukā ar kādu oriģinālu domu.

Varbūt man vienkārši trūkst bezkaunības to visu ignorēt, un tāpēc tas aizņem tik milzum daudz laika un pūļu."

Pērn Gada balvu mākslas kritikā saņēma Santa Hirša. Tas bijis iedrošinājums turpināt. Reiz sacīto – kultūras kritiķis ir izmirstoša profesija – šodien viņa sauc par drīzāk spontānu izteikumu, nevis kārtīgi pamatotu domu. Tomēr kritiķi nepamet sajūta, ka šī profesija ja ne gluži izmirst, tad tai arvien vairāk sāk trūkt pēctecības un konsekvences: "To nosaka ļoti daudzi un dažādi faktori. Lielos vilcienos – kritiķim vairs nav tā milzīgā nozīme kultūras dzīves virzībā, kāda viņam piemita pirms kādiem piecdesmit gadiem. Bet es ceru, ka man tomēr nav taisnība un kultūras kritiķi neizmirs."

Lūgta precizēt, ko domājusi ar pēctecības trūkumu, vizuālas mākslas kritiķe paskaidro: "Diezgan maz ienāk jaunie autori, un bieži vien viņi ienāk tīri epizodiski. Manuprāt, par kritiķi nevarētu saukt cilvēku, kurš uzraksta divas trīs recenzijas gadā, pat ja tās ir spožas. Arī no savas pieredzes zinu – ja nerakstu aktīvi, spējas mazliet notrulinās. [..] Ar pēctecību domāju jaunu, spēcīgu paaudzi, kas ienāktu ar savu skatījumu. Pēdējos gados vēroju, ka interese par rakstīšanu ir diezgan liela, cilvēki kaut ko uzraksta, tur var just interesantu "draivu", domu gājienu, bet [..] visbiežāk šie jaunie autori pievēršas mazliet vairāk ienesīgām radošajām lietām."

Vizuālās laikmetīgās mākslas jomā kā pamatproblēmu Hirša saredz specializēta medija trūkumu: "Līdz ar to 

nav telpas, kur rasties profesionālai mākslas kritikai, kas būtu adresēta jomas profesionāļiem. Šobrīd recenzijas par izstādēm, izstāžu dzīvi lielākoties parādās kultūras medijos, kas ir veltīti visām jomām. 

Tas, protams, nenozīmē, ka tur publicētie teksti ir mazāk profesionāli, bet, pirmkārt, tas ir regularitātes jautājums – izstāžu, kas tiks aplūkotas, ir skaitliski daudz mazāk [..], otrkārt, neveidojas pēctecība, arī ideju apmaiņa ir daudz mērenāka, nekā tas notiek, piemēram, kino vai teātra [jomās]. [..] Vizuālajā mākslā labākajā gadījumā būs viena, maksimums divas recenzijas par ļoti vērienīgiem notikumiem. Tas, manuprāt, ir ļoti netaisnīgi gan pret māksliniekiem un  kuratoriem, kas iegulda daudz laika, gan arī skatītājiem nav iespējas sevi izglītot par tik komplicētu un joprojām mainīgu jomu, kāda ir laikmetīgā māksla." Tam visam līdzās stājas vēl citas Latvijas kultūras dzīves īstenības – mums joprojām nav laikmetīgās mākslas muzeja un izstāžu zāle "Arsenāls" tuvākajos gados ir slēgta. 

"Attiecībā uz kritiku: vietu, kur publicēties – mediju –, manuprāt, jau pietiek. Ir iespēja to darīt gan interneta vidē, gan avīzes, jo gandrīz katrai ir savs kultūras pielikums. 

Varbūt pietrūkst iespējas iepazīties, vairāk tvert ārzemju teātru pieredzi. 

[..] Kaut arī teātris ir, teiksim, lokāla māksla, konkrētās tradīcijās, domāšanā balstīts, tomēr ir nepieciešama ārvalstu pieredze, iespaidi, paņēmieni, lai varētu ieraudzīt kaut ko jaunu tajā, ko mums piedāvā, lai saprastu, kas notiek, un to ievietotu kādā kopējā sistēmā," pauž teātra nozarē zinīgais, 2017. gada Jaunā kritiķa veicināšanas balvas saņēmējs Toms Čevers. 

Pandēmijas laika apjomīgais digitālais un arī bezmaksas piedāvājums, pēc Čevera domām, ir mazliet izlaidis skatītāju. Tā nevienam vien bija iespēja līdz galam nenoskatīties un pārslēgties pie nākamā mākslas darba neiedziļinoties. Viņš izšķir divu veidu digitālos teātra projektus – ir skatuves darbu ieraksti, iemūžinājumi video un izrādes, kas speciāli radītas tiešsaistes videi.  Otrā veida projekti repertuāra dažādošanas nolūkā, kā arī spēles laukumu trūkuma dēļ varētu pastāvēt arī turpmāk, prognozē kritiķis, piebilzdams, ka teātra uzticamie skatītāji nekur nepazudīs. 

Taujāta, vai vizuālajā mākslā Covid-19 radīto pārmaiņu sekas ir mazāk jūtamas, Santa Hirša atbild: "Noteikti ir jūtamas. Es domāju, ka nevajag pārlieku mitoloģizēt pandēmijas laiku. 

Galīgi nebija tā, ka vizuālie mākslinieki, atšķirībā no teātra cilvēkiem, bija kaut kādā radīšanas paradīzē. 

Protams, ka cilvēki bija noguruši un satraukti. Nezinu, cik šādos apstākļos ir iespējams radīt kaut ko kvalitatīvu un atbilstošu saviem iekšējiem standartiem." Kritiķe atzīmē, ka arī mākslas institūcijām šis bijis neapskaužams posms, bet nupat notiek atgriešanās pie daudzmaz ierasta ritma un arī skatītāji sāk pierast, ka kaut kas atkal ir vaļā. 

Visubeidzot iepriekšējo gadu Normunda Naumaņa balvas laureāti aicināti izvērtēt, vai katrs, kam vien ir piekļuve sociālajiem tīkliem, var būt mākslas kritiķis. "Tā ir – katrs kaut ko ieraksta, katrs var būt arī žurnālists, nokomentējot kādu situāciju, skatlogs var būt mākslas galerija un tā tālāk," ar smaidu atteic Čevers. "Bet tam vajadzētu dot lielāku stimulu kritikai būt vēl trāpīgākai, ekspresīvākai, varbūt asprātīgākai un ar savu spēku, pieredzi, zināšanām, veicināt to, ka viņos [profesionālajos kritiķos] ieklausās."

Turpina Hirša: "Man ir diezgan augsta latiņa attiecībā pret vārdu kritiķis. Es par kritiķi uzskatu cilvēku, kas savos tekstos, runās vairāk operē ar zināšanām, nevis subjektīviem iespaidiem, sajūtām. 

Par kritiķi sauktu tādu vērtētāju, kas orientējas gan teorijā, gan vēsturē, un kas savus iespaidus samēro ar šīm kategorijām." 

Abi ir vienisprātis, ka skatītāju publiski paustam viedoklim ir nozīme, un ir labi, ka tam ir sava platforma, tomēr to nevar saukt par profesionālu kritiku.  

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt