Potenciālās muzeja atrašanās vietas
"Šī bija būtībā pilnīgi mazvērtīga zeme," stāstu par Brīvdabas muzeja izveidi iesāk muzeja galvenais krājuma glabātājs Mārtiņš Kuplais. "Te augšā, kur tagad ir Rizgu rija, kur ir divstāvu klēts, tālāk bija klejojošā kāpa. Visi šie meži 19. gadsimta beigās bija izzāģēti. Lejā bija kokzāģētava, kur pārstrādāja kokus, kas nāca pa Juglu."
Tas bija pirms 100 gadiem, kad 1924. gadā tika nolemts veidot Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju. Kā alternatīvas muzeja atrašanās vietas tika izskatītas teritorija blakus Rīgas Zooloģiskajam dārzam, arī Aizkraukle un pat Latgale. Muzeja izveidei Juglas ezera krastā tika iedalīti 75 hektāri zemes.
Kā aizsākās muzeja izveide
Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja direktore Zanda Ķergalve uzsver: "Pirms simt gadiem ārkārtīgi liela loma bija valstsvīru lēmumiem, ļoti prātīgiem, ļoti viediem, kuri saprata, ka latvisko mantojumu nedrīkst aizlaist zudībā, un tieši tāpēc šis lēmums tika pieņemts par Brīvdabas muzeja dibināšanu, un sāka veidot ekspozīciju ar sētām un ēkām no visas Latvijas."
"Pirmā ēka ir Rizgu rija, pēc tam ir slietenis, vasaras virtuve, tad ir maltuve, klēts, un 1930. gadā šī dzīvojamā māja. 1932. gadā šī sēta tiek atvērta apmeklētājiem," turpina Mārtiņš Kuplais.
Viss sākās ar Vidzemi, bet pamazām muzeja kolekcija papildinās ar Kurzemes, Zemgales un Latgales sētām. Katrai ēkai ir savs stāsts, kā tā līdz muzejam nonākusi.
"Usmas baznīca tika nojaukta, pārvesta un uzcelta nepilnos četros mēnešos 1935. gadā. Tās vietā Usmas ezera krastā uzcelta jauna guļbūves baznīciņa. Un šī baznīciņa tur stāv, un tagad Usmas baznīca ir, lūk, šeit, Brīvdabas muzejā. Tā atklāšanas dievkalpojumu vadīja arhibīskaps Grīnbergs. Esot ieradušās visas prominences, Valsts prezidents, Ministru prezidents un pārējie valdības locekļi," zina stāstīt Mārtiņš Kuplais.
Galvenais – lai ēkai būtu jumts
Muzejā īpaši tiek domāts par to, lai ēkas nebojātos un kalpotu par sava laika liecībām arī nākamajām paaudzēm.
"Galvenais ir sekot, lai ēkai visu laiku būtu jumts," uzsver muzeja krājuma glabātājs. "Lai viņa vēdinātos, lai telpas tiktu izvēdinātas. Tas ir pats galvenais. Un tad ēka var stāvēt 100; 200; 300 gadus un vairāk, un nekas viņai nenotiks. Šeit jūs redzat tādus lielus, izurbtus caurumus. Tas ir 50. gadu paņēmiens. Izurbt caurumus, piepildīt ar ķimikālijām, lai nodrošinātos pret koksnes graužiem."
Šobrīd muzejā strādā 70 darbinieki, tajā atrodas 144 būves. Savu simtgadi muzejs ar dažādiem pasākumiem svinēs ne tikai šogad, bet piecu gadu garumā.
"Pasākumi notiks ne tikai Rīgas ekspozīcijā, bet muzejam ir arī divas divas filiāles. Viena no tām ir Vecpiebalgas Vēveros. Otra – Rucavā, Papes Ķoņu ciemā. Arī tur mums ir pasākumu programma paredzēta, lai atzīmētu šajās vietās jubilejas gadu," sola muzeja direktore.
Ik gadu muzeju apmeklē apmēram 100 000 cilvēku. Lai arī pagājuši 100 gadi kopš muzeja izveides, ir kāds darbiņš, kas nav līdz galam padarīts – nākotnē muzejā vēl jātop gatavai sēļu sētai.
