Skaties latviešu jauno režisoru filmas katru ceturtdienas vakaru no 31. marta līdz 26. maijam pulksten 22.30 LTV7 un REplay.lv. Savukārt portālā LSM.lv lasi intervijas ar režisoriem.
LTV7 līdz 26. maijam ceturtdienu vakaros pulksten 22.30 rāda Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Nacionālās filmu skolas jauno režisoru filmas visdažādākajos žanros.
Filma "Priekuļu miljonāri" aizved mūs atpakaļ 2009. gadā, kad divi brāļi, Laimonis un Ojārs, negaidot kļūst par kādas īpatnējas televīzijas spēles dalībniekiem cerībā laimēt jaunu automašīnu. Viņu uzdevums? Spēt ilgāk par citiem konkurentiem noturēt roku uz kārotās mašīnas. Brāļus atveido aktieri Raimonds Celms un Ainārs Ančevskis, šova vadītāja ādā iejūtas Igors Šelegovskis, savukārt brāļu kolorīto konkurentu lomas bija uzticētas Zanei Burnickai un Ivaram Kļavinskim.
Aiga Leitholde: Kā nonāci pie izvēles studēt kino režiju?
Līva Polkmane: Lai cik tas klišejiski neizklausītos, jau kopš bērnības esmu skatījusies filmas un apmeklējusi dažādus teātra pulciņus. Jau bērnībā šī iespēja, skatoties filmu nonākt citā pasaulē, dzīvot līdzi varoņiem un sajust emocijas, kuras ikdienā nesajūtu, man šķita tik svētīga. Vidusskolā nonācu izvēles priekšā, un tolaik mani vairāk interesēja eksaktās mācības – bioloģija un ķīmija, bet kaut kas aizvien vilka uz kino.
Vēl tagad atceros, ka bērnībā man bija bail nenoskatīties kādu filmu līdz beigām.
Šķita, ja apstādināšu filmu, varonis paliks šajā punktā un nekad neatrisinās savus konfliktus. Trakākais bija tad, kad filmas beigas bija bēdīgas, tad nācās iestāstīt, ka varonim viss būs kārtībā. Šī kino tuvā sajūta mani motivēja pievienoties kino darbnīcā "Cinemotus", kuras ietvaros pirmo reizi paņēmu rokā kameru. Tobrīd tie vairāk bija dokumentāli darbi un īsfilmas, kuras pati filmēju un montēju, atklājot to, ka tas ir tikpat interesanti kā filmu skatīšanās. Tagad studēju LKA Nacionālās filmu skolas 3. kursā un mācības tuvojas beigām. Gribu ticēt, ka šo studiju gadu laikā esmu ieguvusi lielāku stabilitāti un ticību kino nozarē.
Šobrīd esmu punktā, kad uz pasauli skatos caur kadriem, tā jau ir zīme, cik ļoti kino ir pārņēmis manu dzīvi.
Tu esi no tās paaudzes jaunajiem kino režisoriem, kuriem augstvērtīgs tehniskais aprīkojums, programmas jau sākotnēji pieejamas. Būtībā mūsdienās filmu var uzņemt arī ar telefonu. Kā vērtē šīs priekšrocības?
Jā, šie ir ļoti veiksmīgi apstākļi, lai paši varētu kaut ko sākt darīt arī bez lielām programmām un budžeta. To izjutu vidusskolā, kad vietnē "Facebook" uzrakstīju māksliniekam Mārim Subačam, ka vēlos par viņu veidot portretfilmu. Tajā brīdī neizjutu ierobežojumus, ar kādiem, iespējams, kino cilvēki ir saskārušies agrāk. Jā, dzīvojam laikā, kad jebkurš var veidot kino vai vismaz izmēģināt savus spēkus tajā.
Kā izvēlējies žanru, kurā veidosi īsfilmu "Priekuļu miljonāri"?
Pagājušajā gadā, 2. kursā, mums pēc pašu izvēles tika uzdots radīt žanra īsfilmu. Tajā brīdī es sapratu, ka apbrīnoju traģikomēdijas žanru. Manuprāt, komēdija dod šo apburošo iespēju ietērpt nopietnas drāmas un konfliktus komiskā formā, šādi atainojot cilvēka paradoksālo, ironisko dabu, un reizē, izmantojot komiskus paņēmienus, cilvēka daba tiek arī aizēnota. Komēdijas pašas par sevi var taisīt lokālas un personiskas. Man gribējās saprast, kā varu radīt vienlaikus kaut ko tik smieklīgu un tik traģisku. Arī mans bakalaura darbs būs traģikomēdijas žanrā.
Filmā "Priekuļu miljonāri" spēlē pazīstami aktieri. Kā veicās jūsu sastrādāšanās, un kā vispār notika atlase?
Aktieri studentiem ir ļoti pretimnākoši un labi apzinās, ka šī studentiem ir teju vienīgā iespēja, kā iemācīties strādāt ar profesionāliem teātra un kino aktieriem. Atlases procesā ļoti palīdzēja konsultācijas pie aktiermeistarības pedagogiem Pētera Krilova un Anitas Sproģes, kuri, izdzirdot pāris atslēgas vārdus, uzreiz vizualizēja, kas to varētu izspēlēt. Tālāk, scenārija izstrādes laikā, aktierus uzrunāju.
Darbs ar katru no aktieriem bija apbrīnojama pieredze – viņi bija iemesls lielajam priekam atrasties uz filmēšanas laukuma.
Ļoti bieži aktieri ieteica smieklīgas un atjautīgas idejas, kas man pašai nebūtu ienākušas prātā. Tieši šī kopā radīšanas simbioze bija tas, ko es biju gaidījusi, un man ir liels prieks par to, kā mēs sastrādājāmies!
Tu esi arī filmas scenārija autore. Kā nonāci pie šādas idejas?
Studiju ietvaros lielākoties visi paši savām filmām rakstām scenārijus. Kādā no kino darbnīcām mums bija dots uzdevums izdomāt trīs dažādas idejas: 1. oriģinālideju; 2. ideju, kuru iedvesmojis cits mākslas darbs, kas nav ekranizēts; 3. dramatizētam notikumam no personīgās pagātnes. Tajā mirklī viena no manām idejām bija stāsts par vīriešiem, kas uzsāk dalību šovā "Turi roku". Ideja nav nemaz tik oriģināla – 2008. gadā šāds šovs Latvijā tik tiešām ir noticis. Šis fakts bija palicis manā atmiņā un, ejot cauri dažādu ziņu portālu dzīlēm, es tik tiešām atradu šo notikumu. Iedvesmojos no rakstā minēto cilvēku motivācijas tik ilgi stāvēt pie auto. Ko tikai viņi nedarīja, lai arī sasniegtu šo mērķi! Man tas likās kas traģisks, vienlaikus arī komisks. Tas arī kļuva par pamatu scenārijam. Ar katru nākamo scenārija versiju kaut kas pamainījās. Ja sākumā tas bija stāsts par diviem vecākiem kungiem, kuriem līdzi brauca sievas, tad palēnām tas pārtapa par stāstu par diviem brāļiem no Priekules.
Kādēļ no Priekuļiem?
Es tik ļoti gribētu mācēt atbildēt uz šo jautājumu – es īsti nezinu, kāpēc. Priekuļi prātā ienāca netīšām, un tā arī to nepameta.
Filma stāsta par ticību kādam lielākam ārējam faktoram, ticību veiksmei. Kas, tavuprāt, ir veiksme?
Pirmā lieta, ko iedomājos, ir kāršu namiņš, kad visas kārtis ir saliktas īstajos leņķos. Kad to smagumu centri un citi mainīgie sakrīt tieši tā, lai visa konstrukcija nesagāztos. Veiksme ir tad, kad viss aiziet pa diedziņu, kad viss saslēdzas pareizajās ķēdītēs, lai izdotos iespējami labākais rezultāts. Un vienlaikus tas ir kaut kas ļoti slidens — atliek izkustināt vienu kārti un nams sabrūk, veiksmīgā shēma ir sagāzusies un veiksme pārtop par izgāšanos.
Iespējams, veiksme ir vienkārši cilvēku uztvere par apkārt notiekošo.
Kāds visu labo grib novelt uz veiksmi, visas cerības likt uz negaidītu pagriezienu. Toties kāds cits uz veiksmi skatās, cik skeptiski tas vien ir iespējams. Ja dzīve sastāv mazāk no laimēm un priekiem, ticu, ka kaut kas līdzīgs ir arī ar veiksmi. Teiksim, veiksme paspēt uz autobusu vai tieši pretēji – veiksme to nokavēt.
Kā izveidoji filmas radošo komandu?
Radošā komanda mums nebija iedalīta, to veidoja katrs no režisoriem, aicinot savu operatoru, montāžas režisoru, producentu. Sākumā bija svarīgi viņus iepazīstināt ar ideju, šādi saprotot, vai vispār stāsts viņus uzrunā un komandā veidojas simbioze. Sākumā filmai bija plānots cits operators, bet plāni mainījās un vēji man atpūta Ritvaru Bluku. Tā tiešām bija vislabākā sakritība, kas vēlreiz apliecina, ka viss notiek uz labu. Arī bakalaura darbā sastrādājos ar Ritvaru. Manuprāt, komanda ir viena no vissvarīgākajām filmu veidošanas sastāvdaļām. Piekrītu teiktajam, ka režisora galvenais uzdevums – filmai piemeklēt vistalantīgākos cilvēkus un pie tiem arī cieši turēties. Es uzskatu, ka man apkārt tiešām ir viszinošākie cilvēki – operators, skaņu režisors, producenti, no kuriem es varu tikai mācīties, un galu galā – tas arī ir studenta galvenais uzdevums.
Ja filmā kaut kas ir izdevies, tad tas ir, pateicoties komandas darbam.
Vislielākie ziedi ir jāsaņem montāžas režisorei Montai Bubucei, jo tieši montāžas procesā filma tā pa īstam sāka dzimt. Montai bija zināšanas, kā materiālu izmantot jaunā veidā un no tā iegūt jaunas emocijas – komiskas un traģiskas. Producente Alise Peniga ir iemesls, kāpēc vispār filmēšana materializējās. Esot grūtajos kovida apstākļos, man likās, ka mani masu skati sastāvēs varbūt tikai no trīs cilvēkiem, jo tajā brīdī pulcēšanās nebija atļauta. Cilvēki, kas filmā bija pārējie spēlētāji, bija draugi un paziņas, kuriem tiešām nācās pavadīt ilgas stundas stāvot pie auto, un pārņēma sajūta, ka šo spēli tik tiešām varētu noorganizēt. Esmu ļoti pateicīga, ka apkārt ir šādi cilvēki, kas ir gatavi studentiem palīdzēt.
Cik ilgu laiku aizņēma pats filmēšanas process?
Filmēšana bija septiņas dienas ilga, kas ir visnotaļ mobili. Ļoti daudz atrisināja fakts, ka viss notika vienā lokācijā. Tas ir foršs, radošs uzdevums domāt, kā strādāt ar vienu telpu, lai tā būtu vizuāli interesanta un spētu atrādīt izmaiņas varoņos. Tādā ziņā filmas māksliniece Ieva Filatova ar katru dekoru mēģināja atrādīt to, cik daudz stundas no spēles jau ir pagājušas, cik daudz gaismas virtene ir nošļukusi zemāk.
Noslēgumā – kā redzi savu vietu Latvijas kino nozarē? Kā redzi nozares attīstību kopumā?
No vienas puses, man ir grūti runāt par kino nozari kopumā, jo vēl aizvien sevi uztveru kā studenti un uz nozari vēl skatos no malas. Kā jau runājām iepriekš, šobrīd pateicīgi ir tas, ka katrs var kaut ko filmēt un noteikti veicina nozares uzplaukumu. Nozares eksperti varēs labāk iezīmēt tās problēmas, ar ko Latvijas kino nozare šobrīd saskaras, teiksim, līdzfinansējuma iegūšana vai realizēšanās ārpus valsts robežām. Tīri no manas perspektīvas – kino nozare ir ļoti labā punktā un pierādījums tam ir filmas, kas vēl tik iznāks uz kino ekrāniem. Es ar lielu aizrautību tās gaidu! Un ceru, ka atkal arvien vairāk cilvēku atradīs laiku kino teātrim un filmas tiks izrādītas skatītājiem pilnā zālē. Kas gan var būt skaistāks par to!
