Filmēšanas laukumā nomirst visi tavi sapņi. Saruna ar topošo režisoru Edvardu Mikālu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Nakts. Robis dodas mājās no veikala, noguris un izbesījies, kad viņa naksnīgo pastaigu pārtrauc draudzenes Sabīnes telefona zvans. Sarunas laikā kāds aizdomīga paskata vīrs notur Robi par policistu. Šādi iesākas LKA Nacionālās filmu skolas studenta Edvarda Mikāla īsfilma “Pudeles kakls”, kuras žanrs, vismaz Latvijā, vēl nav izplatīts – romantiska kriminālkomēdija.

Skaties latviešu jauno režisoru filmas katru ceturtdienas vakaru no 31. marta līdz 26. maijam pulksten 22.30 LTV7 un REplay.lv. Savukārt portālā LSM.lv lasi intervijas ar režisoriem. 

Edvards Mikāls saka, ka viņu interesē īsti, patiesi stāsti par ikdienišķiem cilvēkiem. Nācis no Saldus, jaunais režisors akadēmijā nonāca uzreiz pēc vidusskolas un sākotnēji studējis montāžas režiju. Tās pamatus viņš apguvis vēl vidusskolas laikos – vienkārši lipinājis kopā to, ko uzskatījis par vērtīgu un skatāmu. Par sevi saka, ka jūtas kā režisors varbūt vismazāk no visiem studiju biedriem, taču pilnīgi noteikti vēlētos izzināt latviešu stāstus, kas ir balstīti lokālā vidē.

Antra Feldmane: Pastāsti par savu ieceri studēt LKA Nacionālajā filmu skolā – kā tu tur nokļuvi, kas rosināja studēt tieši režiju?

Edvards Mikāls: Režijā vienmēr saka – ej režisoros tad, kad tu esi izdomājis, ko domā par pasauli, un tad, kad tev ir stāsti, ko stāstīt. Kad tev ir, ko teikt. Es tāds nebiju, jo studēt devos “pa taisno” no vidusskolas. [Sākumā] aizgāju uz montāžas režisoriem. Jau pats biju sācis pamontēt, pilnībā uz savu galvu, lipināju kopā video gan “Youtube”, gan skolai. Man iepatikās vienam pašam sēdēt un ne no kā radīt kaut ko smieklīgu, interesantu vai aizraujošu. Uz montāžu aizgāju, jo tāda bija mana pieredze, pieiet tam visam tā strukturāli. Tas laikam sanāca kovida gadā, kura dēļ lekcijas notika “Zoom” platformā. Pirmais gads režisoriem un montāžas režisoriem ir līdzīgs, sakrīt lekcijas un ir jāieliek ļoti līdzīgi [studiju] pamati. Mans skatījums bija šāds – režisori veido savu filmiņu, bet mēs palīdzam to montēt. Beigu galā sanāca tā, ka visiem, gan montāžas režisoriem, gan pārējiem [paralēlā kursa] biedriem bija jāveido katram sava īsfilma. Tad nu tagad esam apvienoti vienā kursā.

Tātad jau pirms augstskolas tu biji sācis darboties kā montāžas režisors?

Esmu no Saldus. Mācījos parastā vidusskolā, neko saistītu ar kino.

Tagad Latvijas Kultūras akadēmijā tu tomēr esi režisors.

Man šķiet, ka jā, es esmu režisors. Man pašam gan vēl tā neliekas, bet tas sākums jau mums visiem ir līdzīgs. No visiem režisoriem es laikam esmu vismazāk gribējis būt režisors vai arī vismazāk gāju [studēt] ar šo domu. Būt režisoram – tas jau ir diezgan forši. Scenāriju izstrāde vispār ir mans mīļākais process. Ja es varētu nekad nebūt uz laukuma, tā būtu visforšāk. Pastāstīt iespējami sīki, kas jādara, un tad tur nebūt.

Jo laukums ir vieta, kur nomirst visi tavi sapņi. Tu nekad nevari realizēt tieši to, ko biji iedomājies galvā.

Man patīk darbs ar aktieriem, bet to es vēl neprotu. Man gribētos ieguldīt lielu laiku, lai es varētu pirms [filmēšanas] gan mēģināt, gan iepazīt aktierus, kā arī veltīt laiku kastingam, atrodot, piemēram, atbilstošos tipāžus, tomēr tas studiju procesā īsti nav realizējams, kur nu vēl pirmajos divos kursos.

Savai īsfilmai dabūju ļoti foršus aktierus, bet bija vēlme ar viņiem vairāk pastrādāt. Man teica, ka darbs izdevās labi, bija arī kādas kļūdas, taču man pašam bija vēlme laikam iegūt citādākas sajūtas. Darbs uz laukuma man uzdzen stresu, ir jāpārzina katrs sīkums. Katrs cilvēks saprot citādi arī to, ko tu viņam [filmēšanas procesā] pasaki. Tad nu katrs interpretē to sev ierastajā veidā – kā gaismot, kā turēt kameru, kā izspēlēt emocijas, ja tas ir aktieris. Tas droši vien ir darbs mūža garumā, pateikt savu domu trāpīgi, īsi, skaidri.

Edvards Mikāls
Edvards Mikāls

Tu labāk jūties aizkadrā?

Jā, bet, kā jau minēju, man ir iepatikusies pati domas izstrādāšana – kā to pārtulkot kino valodā. Kā tu šo domu redzi galvā un pēc tam uzliec uz papīra vai kādam pastāsti, iedod to sajūtu. Sevišķi, ja nav nekas tik skaidrs kā precīzs kadrējums, ja tu vēlies sadarboties ar operatoru, tad tu viņam izstāsti, kas būtu tas svarīgākais, uz ko likt akcentus. Tas, manuprāt, ir interesants process.

Darbs uz laukuma, man šķiet, vairāk tas, kā izpildīt uzdevumus tehniski, izpildīt instrukcijas, man laikam vairāk patīk izveidot šo instrukciju. Un arī montāža pēc tam, kad esi bijis uz laukuma, kļūst par kaut ko pilnīgi citu. Ja montāžā kaut kādas lietas nav līdz galam saslēgušās, tad šī procesa laikā ir jāizdomā jauna doma par to, kāda tā bija oriģinālā – savienojoties ar to, kas iegūts uz laukuma. Tas bieži ir grūts darbs, jo ir grūti atlaist to ideju, kas bija izveidota sākumā.

Filma "Pudeles kakls"
Filma "Pudeles kakls"

Pastāsti vairāk par savu īsfilmu “Pudeles kakls”. Par ko tā ir?

Tās sižets ir ļoti vienkāršs. Testa īsfilmiņa, ko uzrakstīju pavasara sākumā. Tas ir stāsts par jaunu čali, kurš dodas mājās no darba, viņš ir ļoti noguris un nedaudz izbesījies. Zvana draudzene. Viņš atbild uz viņas zvanu un parunā, bet varbūt viņš to vēlētos darīt kādā citā vakarā. Šai draudzenei ir grūtības uzturēties vienai pašai viņu kopīgajā dzīvoklī, jo kaimiņi, viņasprāt, ir biedējoši – urbj sienas, staigā pa gaiteni. Draudzene cenšas atrast mierinājumu pie sava puiša, kamēr viņš vēlētos palikt viens.

Tas, kas mani tematiski visvairāk interesē – tas, cik ļoti diviem cilvēkiem neizdodas sarunāties par it kā vienkāršu lietu.

Iekšējais konflikts saslēdzas ar ārējo. Puisis pa ceļam satiek aizdomīgu bandīta tipa čalīti, kurš pārprot visu viņu tālruņa sarunu, nevajadzīgi iesaistās, un rodas trīs virzienu pārpratums. Tas viss izvēršas eksplozijā, un tēli atklājas tādi, kādiem tiem vajadzēja būt jau [stāsta] sākumā.

Manuprāt, sadzīvisks sižets šajā gadījumā ir vienkāršs. Piemēram, ja divi cilvēki ir kopā, viņi to, visticamāk, vēlas. Tādēļ man ir dīvaini skatīties filmas ar šādiem varoņiem, kuri šķiet nesaderīgi, nesavienojumi, un tad viņiem ir baigā mīlestība. Viņi baigi strīdas, bet, jā, tur taču ir mīlestība. Man šķiet, ka stāstam vajadzētu būt pamatotam, ka rodas ticamība – jā, tur varētu būt šo divu cilvēku attiecības. Es koncentrējos uz tēliem, kuri ir gan komiski, gan absurdi, bet viņu naivums un arī kļūdas, ko viņi pieļauj, tad arī ir tās sekas.

Kurā žanrā tu šo īsfilmu ievietotu?

Šis ir labs jautājums. Es vienmēr esmu bijis ačgārns akadēmiķis tādā ziņā, ka vispirms uzrakstu stāstu, bet pēc tam piemeklēju atsauces. Es zinu, ko vēlos pateikt, un manas atsauces rodas no tā, ko esmu piedzīvojis. Tādēļ es vispirms izveidoju filmu un kādam pajautāju – pēc kāda žanra tas izskatās. Tas noteikti ir mikslis starp pārpratumu komēdiju, romantisku filmu un kriminālkomēdiju, jo tur izvelk ieroci. Tā arī to nodēvēja – romantiska kriminālkomēdija, tas ir izcils žanrs.

Filma "Pudeles kakls"
Filma "Pudeles kakls"

Un tomēr, runājot par atsaucēm, kur tu tās redzi pasaules kino piemēros?

Varbūt tās nav tiešas atsauces, bet [iedvesma smelta] no filmām, kurās būtiska nozīme ir dialogiem. No tā gan mūs mēģina atradināt, bet, manuprāt, arī tādas filmas ir foršas. Noteikti Kventina Tarantīno, Gaja Ričija filmas. Tieši tas, kā veidojas konflikts – no varoņu raksturiem, no tā, ko viņi saka un sakot nepasaka. Manuprāt, tas ir svarīgākais. Ja no latviešu gabaliem – tas pats “Kriminālās ekselences fonds” uz mani ir atstājis lielu iespaidu.

Vai īsfilmas veidošanas laikā saskāries ar kādām grūtībām?

Viss process bija ļoti veiksmīgs. Jau no paša sākuma zinājām, ko veidojam, zinājām, ka bija kovida laiks, kad filmēt ārtelpās nevarēja vairāk par desmit cilvēkiem. Mēs nevarējām izvērst šo stāstu plašāk, tādēļ tā kļuva par viena stāsta īsfilmu, kas uzņemta naktī. Kad filmē dienā, tad mainās saules gaisma, tādēļ ņēmām nakti un gaismot, kad šī gaisma kļūst statiska. Taču bija lietus, notika dažādas aizķeršanās, un tas viss ievilkās. Filmu uzņēmām divās naktīs, bet man nācās visu vasaru sēdēt un labot debesis, lai sakrīt.

Sarunājoties ar citiem taviem kursa biedriem, ir radies iespaids, ka jūs visi esat atšķirīgi – gan savās interesēs par žanriem, gan kino gaumē un citos aspektos.

Jā, tā noteikti ir. Katram ir savi mērķi, savs skatījums uz dzīvi, noteikti atšķirīgs no mana. Un tas ir tikai forši, tu vari parunāt, iegūt visus skatupunktus, kādi ir vajadzīgi. Un tomēr mums ir arī kopīgās lietas.

Kā tu redzi lietas atšķirīgi salīdzinājumā ar saviem studiju biedriem?

Galvenokārt tas, ka es cenšos būt pēc iespējas vienkāršāks. Nu, labi, kino svarīgi visi elementi. Tu nevari izvēlēties vienu pār otru. Man stāsts vienmēr ir pirmajā vietā. Es nelieku tik lielu uzsvaru uz vizualitāti, piemēram.

Veidojot filmu, es domāju par to, vai es to vēlētos parādīt saviem draugiem un paziņām.

Tas man šķiet svarīgāk, uztaisīt tādu filmu, kuru kāds arī vēlēsies redzēt, nevis mākslas darbu, kuru varēs novērtēt varbūt pēc 40 gadiem, jo tur ir bijis kaut kas tiešām tik inovatīvs. Ir forši par šādiem stāstiem mācīties, bet tā, visticamāk, nekad nebūs mana pieeja kino.

Edvards Mikāls
Edvards Mikāls

Kāda būs tava pieeja?

Es vēlētos izmēģināt daudz ko. Mani interesē Latvijas stāsti, kas būtu unikāli. Stāsti, kuros parādās tas, kā cilvēki runā Latvijā, tēmas, lietas un atsauces, kuras saprot, piemēram, mana paaudze, jo to es zinu visvairāk. Tas būtu kaut kas lokāls, jo kino Latvijā, manuprāt, ir ietekmējies no lietām, kas ir ārpusē.

Ko tu saproti ar latviešu stāstu?

To es nezinu. Tad būtu jāveic pētījums. Es gribētu kaut kad nonākt pie tā, kas varētu būt latviešu stāsts. Pirmkārt jau, tās būtu vienkārši situācijas, kas notiek Latvijā. Kaut gan arī tas ir plaši, jo katrs cilvēks to visu pieredz citādāk.

Kā tu jūties akadēmijas vidē – tev ir sajūta, ka esi nonācis tur, kur tev jānonāk?

Man šis ir posms; nav tā, ka es būtu nonācis kaut kādā galamērķī, noteiktā vietā. Šī ir vērtīga pieredze, bet es vienmēr esmu bijis atsevišķi no visām mācību iestādēm vai no kāda, kurš man mēģina kaut ko iemācīt. Man ir svarīgi saglabāt neatkarību, jo no turienes jau nāca vēlme iesaistīties un mēģināt iet uz kino. Visvairāk iemācās filmējot, darot un ejot uz laukuma. Diploms man, protams, palīdzēs, ja vajadzēs parādīt kādai studijai – redzi, es arī kaut ko bišķiņ zinu. Man šķiet, ka kino joprojām ir iespējams sākt bez nekādas izglītības. Mūsdienās tehnika ir pieejama. Ja tev ir labi atalgots darbs, tu sakrāj naudu un nopērc sev kameru. Ja tevi interesē pētījuma filma, kas nebūtu vēl gluži Holivudas līmenis, tu to visu noteikti vari apgūt kursos. Akadēmijā esmu iemācījies ļoti daudz, taču visvairāk man jāapgūst tieši praktiskā puse. Filmu teoriju ir iespējams apgūt, skatoties kino, bet savu rokrakstu pārnest tajā kino realitātē tu vari, tikai un vienīgi darot. Tas ir liels, smags un ilgs darbs.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti